Foto: Tālis Eipurs
 
Pilsēta
08.05.2019

Brauciet lēnām pār tiltu, draugi!

Komentē
1
Saglabā

"Pie mums Rīgā visu ar mašīnām, ar mašīnām vien." (Augusts Deglavs)

Pirms desmit gadiem es kādam žurnālam rakstīju nelielu publikāciju par to, kā Rīgā smaržo. Tobrīd, pati nemaz Rīgā nedzīvojot, izstaigāju pilsētas centra karti pēc smaržas atmiņas – kur zied liepas, kur matu lakas mākonis, kur šašliks, kur svaigās maizītes, taču neko neuzrakstīju par mūsu pilsētas kartes melnajiem caurumiem – vietām, kurām netuvojos, jo tur smird. Par ielām, laukumiem un rajoniem, kur neapzināti izvairos iet vai skrienu, acis nepacēlusi, piemēram, pa Čaka vai Tallinas ielu. It kā parastas ielas, bet, ja ir izvēle, labāk eju pa citu ceļu. Es negribētu tur īrēt dzīvokli vai turēt atvērtu logu. Tās ir ielas ar blīvu satiksmi un sastrēgumiem, un gar tām tikpat kā nav koku. Ikdienā, protams, par to nedomāju. Mēs jau pa pilsētu nestaigājam ar prātu – braucam, ejam pa ceļiem, kas noklāti priekšā, izvairāmies no šķēršļiem un lāstekām, uzkāpjam, nokāpjam, kur ērtāk, pārejam ēnas pusē un neraujamies tur, kur ir nepatīkami vai grūti piekļūt. Mēs lietojam infrastruktūru, kādu ir izveidojuši un uztur Rīgas apsaimniekotāji un plānotāji, ņemot vērā pilsētas iespējas un iedzīvotāju vajadzības. Tā vismaz vajadzētu būt, lai arī pēdējā laikā, šķiet, ar situāciju vairs nav apmierināts neviens.

Parasti neeju tālāk par Grīziņkalnu, jo tur manā uztverē ir "melnais caurums" – krustojumu mudžeklis ar barjerām, spraigu satiksmi un dīvainiem krustojumiem, kur vietām nav ne luksoforu, ne gājēju pāreju. Uz trīsstūrainas salas, starp Valmieras, Pērnavas un Deglava ielu straumēm uztupināta, zaigo Augustam Deglavam veltītā vides skulptūra "Rīdzinieki". Trīsstūrainais skvērs ir neērti pieejama un trokšņaina vieta, pie kuras noteikti negribas uzkavēties ar bērniem ratos vai uz trīsriteņiem, bet es apzinos, ka vieta izvēlēta simboliski – mašīnu dunas apņemtā daudzfigūru kompozīcija raksturo deviņpadsmitā gadsimta pilsētas industriālo garu, kāds aprakstīts Deglava romānā. No otras puses, nespēju nepamanīt arī ļoti mūsdienīgu interpretāciju – pilsētnieku bariņu, kas, iesprostots mašīnu jūras vidū, cenšas atgaiņāties ar saviem rūsganajiem vara lietussargiem.

Man lielākais pārsteigums, nākot mājās no piknika uz autosatiksmei slēgtā Deglava tilta, bija šī neapgūtā kvartāla senatnīgie īres nami un harmoniskais ainavas plānojums, kuru beidzot varēju netraucēti apskatīt. Deglava tilta pakājē, izrādās, ir skaists dzīvojamais rajons – ne sliktāks par Mežparku vai Āgenskalnu. Tam piekļaujas glezns parks, iekārtotas simpātiskas alejas un skvēriņi, kas varētu ikdienā pulcēt centra nomales ļaudis, nodrošinot mierīgu vidi un omulīgu kopā būšanu. Siltajā svētdienas vakarā Deglava ielā šķita iestājies apdullinošs klusums, cilvēki pārvietojās laiski un nepiespiesti kā kūrortā. Iedzīvotājiem abās tilta pusēs pavisam negaidīti bija parādījusies iespēja atvērt logu, ieelpot kupli saaugušo ievu smaržu, šķērsot ielu turpat pie mājas, nemetot līkumu līdz luksoforam, dzirdēt putnus, kuru, varētu padomāt, tādā vietā nemaz nav. Tilta tuvumā reiz greznie īres nami izskatījās noputējuši un nokaunējušies kā ilgu laiku vardarbīgā ģimenē dzīvojuši, un šķiet, ka neviens nespēja īsti noticēt šādai realitātei, kuru negribas saukt citādi kā par "cilvēcisku" .

Pikniks uz Deglava tilta bija spontāna akcija, un tajā piedalījās pilsētas iedzīvotāji, kuri tilta slēgšanu neuzskatīja par zaudējumu, – gan cilvēki no vietējiem namiem, kas vēlas mazāk trokšņa un tīrāku gaisu savā rajonā, gan tie, kuri neizmanto privātu autotransportu un vēlas vairāk iespēju brīvi un neapdraudēti pārvietoties pilsētā, gan arī ģimenes ar bērniem un citi interesenti, kas vēlējās apmeklēt interesantu pilsētas objektu. Pikniks uz tilta bija iespēja paust viedokli ar savu klātbūtni tādā pilsētvidē, kādu mēs vēlētos redzēt biežāk.

Akcijas impulss nāca no velosipēdistiem, kas jau pirmajā dienā pēc tilta aizvēršanas, kamēr autovadītāji iesprūda sastrēgumos un kavēja darbu, izbaudīja negaidīto iespēju pārvietoties pa viņiem vien atvēlēto ielu. Kamēr viena sabiedrības daļa kurnēja sastrēgumos, cita uzgavilēja. Ja kādam šķiet, ka ir netaisnīgi priecāties par cita nelaimi, varbūt tomēr ir vērts aizdomāties, kādēļ daļai rīdzinieku bija citāda reakcija. Varbūt tā jutās cilvēki, kuri vēlas izmantot alternatīvus pārvietošanās risinājumus, bet viņiem pietrūkst ceļu?

Deglava tilta slēgšana varētu izrādīties simboliska robežšķirtne – brīdis, kad kritiskā masa beidzot ir sasniegta. Pirmā vīle, kas negaidīti atira pārpildītam maisam. Ar dažādām akcijām un protestiem pilsētnieki un velosipēdisti jau vairāk nekā piecpadsmit gadu ir mēģinājuši pievērst Domes un sabiedrības uzmanību. Pēdējos velobraucienos pulcējās tūkstošiem iedzīvotāju. Ja pietiekami vērā ņemams simptoms nav arī tie tūkstoši trolejbusu un autobusu pasažieru, kam ik dienas lieku stundu jāstāv sastrēgumos, kamēr privātais transports aizkavē satiksmi, tad pārmaiņas var panākt, tikai nonākot galējībās. Otrajā dienā pēc tilta slēgšanas sociālajos tīklos parādījās ne tikai lamas, bet arī pozitīvas vēsmas – daži ikdienā pārliecināti autobraukšanas piekritēji nocēla no bēniņiem vecos velosipēdus, uzskrūvēja tiem bērnu krēsliņus un lepni publicēja bildes ar rekordātrumiem, ar kādiem nokļuvuši līdz bērnudārzam. Daži, kas līdz šim bija šķērsojuši VEF tiltu tikai ar auto vai tramvaju, konstatēja, ka tur taču nepietiek vietas, lai tiktu pāri ar riteni. Sarosījās tie iedzīvotāji, kas vismaz teorētiski varētu izmantot alternatīvus pārvietošanās veidus pilsētā, ja vien infrastruktūra tam būtu piemērota.

Un nē, Deglava pikniks nav jāuztver kā aicinājums slēgt tiltus, lai tos izmantotu izklaidēm un piknikiem, liedzot citiem tikmēr nokļūt uz slimnīcu un darbu. Līdzīgi kā jebkurš mītiņš vai gājiens, tā ir noteiktas sabiedrības grupas interešu paušana patiesībā tik miermīlīgā veidā, cik vien iespējams. Šāda tipa labprātīgas akcijas un pasākumi ir populāri daudzviet pasaulē. Ne tikai Rietumos, bet arī Indonēzijā, Izraēlā, Meksikā, Jaunzēlandē, Dienvidamerikas pilsētās un citur vismaz reizi gadā ir tā sauktās "Dienas bez mašīnām" vai "vasaras ielas" kā Ņujorkā, kad atsevišķas pilsētas daļas tiek aizvērtas autosatiksmei. Tiek izmēģināti dažādi varianti, kā optimizēt satiksmi ar kopīgu privātā transporta izmantošanu (carpool, rideshare, covoiturage jeb līdzbraucēji), un pat tāda parādība kā "anonīmo autoholiķu" palīdzības grupas tiem, kuri nespēj atmest – kā Anglijā. Daudzviet velosipēdisti sev celiņus izcīnījuši ar ļoti skaļiem protestiem – tagad velosipēdiem tik draudzīgajā Amsterdamā septiņdesmitajos gados risinājās īstas revolūcijas ar automašīnu demolēšanu, ielu bloķēšanu un pilsētas bērnu rīkotām akcijām. Daudzas pilsētas jau gatavojas nākamajam solim – pilnīgai autosatiksmes atcelšanai. Pārsteidzoši, bet "nākotnes pilsētā" visticamāk nebūs autosatiksmes joslu, kas karāsies gaisā starp debesskrāpjiem. Ja mēs vispār gribam nākotni, tad būs jārisina siltumnīcas efekta problēma, par ko lielā mērā ir atbildīgi tieši privātā autotransporta izmantotāji.

Deglava tilta pikniks bija latviešu mentalitātei atbilstošs miermīlīgs aicinājums palūkoties uz pilsētu no cita leņķa un pamēģināt iztēloties citādu pilsētas telpu un struktūru izmantošanu tiem, kas par to līdz šim nav aizdomājušies. Lai ko neteiktu klātneesošie interneta komentētāji, tilts pulcēja daudzus vietējās apkaimes iedzīvotājus. Pie mūsu ģimenes piknika segas apmetās zīmēšanas skolotāja no Grīziņkalna, kāda mamma ar bērnu no tuvējā nama un pacietīga pusmūža dāma no otras tilta puses, kas ilgi sēdēja saliekamajā krēslā un sauļojās. Tiem, kas neatnāca, jo baidījās, ka tilts iebruks, vai jutās skeptiski, varu pastāstīt – laiks bija labs, uz tilta bija spirdzinošs vējš, skanēja latviešu dziesmas, zem mums braucošie vilcieni draudzīgi pūta sveicienu taures. Šo pacilājošo kopā būšanas sajūtu pazīstu no svētku gājieniem un "bezmašīnu dienām" citās pilsētās, kad iedzīvotāji iznāk ielās, izkustas un ierauga cits citu acu augstumā, neapdraudot viens otru ar saviem braucamajiem.

Nākamajā dienā Latvijas sabiedriskajā medijā parādījās Jana Gēla biroja pilsētplānošanas ekspertu slēdziens par acīmredzamo: "Pilsētā nav iespējams atvēlēt vēl vairāk vietas automašīnām." Rīgas iedzīvotāji pārceļas prom no pilsētas, jo tajā nav pietiekami "mierīgi, ērti un zaļi". Un kāpēc nav? Jo šie paši bēdzēji turpina atgriezties pilsētā ar automašīnām un izmantot pilsētas dzīvojamos rajonus tranzītam, tādējādi vēl vairāk apgrūtinot apstākļus palicējiem. Kad es kā Rīgas centra iedzīvotāja iebilstu, ka man ir nepieņemama šāda autotransporta dominance pilsētā, man iesaka pārvākties uz ārpilsētu un braukt uz skolu un darbiem ar auto kā "visiem". Bet es nevēlos piedalīties šī apburtā loka nostiprināšanā un pilsētas iznīcināšanā.

Un nav runa par piegādes auto, sabiedrisko transportu un visiem, kas mēro tālas distances, – tiem, kam tas patiešām nepieciešams. Ielas ir pieblīvētas ar privāto transportu, kurā visbiežāk brauc tikai viens cilvēks ekonomiski aktīvajā vecumā vai tiek vesti bērni, kuri vai nu neiet sava rajona skolā, vai kuriem pašiem pārvietoties pilsētā ir pārāk nedroši aktīvās un agresīvās satiksmes dēļ. Attaisnojums, ka "tā ir ātrāk" jau sen nav patiess vismaz attiecībā uz pārvietošanos ar automašīnu pilsētas robežās darbdienu vakaros, kad nokļūšanai no centra uz Pārdaugavu ir vajadzīga vismaz stunda, bet ar riteni tas neaizņem vairāk par pusstundu, turklāt pa ceļam paķerot produktus. Tikai daudzi tam netic, līdz nav pārliecinājušies praksē.

Tas, ka vadzis ir pilns un kādu dienu lūzīs, bija skaidrs jau sen, bet lūzums pienāca negaidītā veidā. Tas varēja nebūt Deglava tilts, bet jebkura cita vēl aktīvāk izmantota infrastruktūra daļa, kurā pēkšņi jāslēdz motorizētā satiksme, tādējādi paralizējot pusi pilsētas. Deglavam ķēdītē sekoja Brasas tilta remonts, ierobežojumi uz Salu tilta, siltumtrases nomaiņa Čaka ielā, liekot par alternatīvu pārvietošanās veidu aizdomāties ne tikai "entuziastiem" un "hipsteriem". Pilsētvides neatkarīgās balvas "Rīgas metrs" organizators Mārtiņš Eņģelis nesen teica, ka "pēdējos gados iedzīvotājs ir kļuvis izglītotāks". Paradoksālā kārtā, iedzīvotājiem kļūstot izglītotākiem, "pajoliņu", kuriem rūp daba un ergonomiska pārvietošanās, kļūst arvien vairāk. Un viņu būs vēl vairāk, jo tā ir saprātīgākā izvēle sastrēgušā pilsētā. Divriteņi nekur nepazudīs, tikai trūkstošās infrastruktūras dēļ, visticamāk, sekos jaunas sadursmes un berzēšanās, līdz atkal kaut kas lūzīs, plīsīs un būs jāver ciet.

Kas vispār ir tas "hipsteris", kas bieži tiek pretstatīts īstajiem un svarīgajiem pilsētniekiem, kuriem darīšanās noteikti jādodas ar auto? Hipsteri nav ne pusaudži bez dzīves pieredzes un balsstiesībām, ne dīkdienīgi bezdarbnieki, bet gan ekonomiski aktīvi pilsētnieki, bieži vien jaunie vecāki, kas strādā visdažādākajās profesijās un aktīvi izmanto pilsētas komunikācijas. Populārais amerikāņu hipsteris Adams Grofmans (Adam Groffman) piedāvā šādu definīciju: "Hipsteris ir indivīds, kurš grib zināt. Vai iepazīt kādu mūzikas grupu agrāk par citiem, vai zināt visu par konfliktu Sīrijā, izpētīt taksidermijas vēsturi vai neskaidru 20. gadsimta amerikāņu vārdu nozīmi. Hipsteris ir cilvēks, kurš vēlas mācīties, redzēt un jā – arī darīt." Ir liela iespēja, ka arī tu esi hipsteris.

Tas, ko Mārtiņš Eņģelis teica, nozīmē, ka Rīgā ir uzplaucis pilsoniskais aktīvisms. Cilvēki vairāk piedalās gan talkās, gan kvartāla svētkos, gan koku un kapu saglabāšanas akcijās, protestē pret "kapu tramvaju" (par kura izbūvi līgums nupat tika lauzts) un pilsētas pārvaldes nejēdzībām. Vai hipsteri piedalās šajās akcijās? Vai Ģirta Burvja veidotajā Deglavam veltītajā skulptūrā atveidotie cilvēki bija hipsteri? Latviešu biedrības nama priekšnieks, avīžu izdevēji, arhitekts, jaunlatviešu aktīvisti un kultūras dzīves veidotāji? Es saskatu daudz līdzības ar tiem režisoriem, muzeju vadītājiem, arhitektiem, rakstniekiem, dzejniekiem, kas cīnās par ilgtspējīgu Rīgu mūsdienās.

Domāšana ir pirmais solis, ar kuru var sākt pārmaiņas, otrais ir kļūt redzamiem. Domāšana attiecas arī uz mani, kas "nedomājot" iet pa pilsētu, intuitīvi izvairās no "melnajiem caurumiem" un daudzas lietas dara automātiski. Mazliet padomājot par saviem pilsētas lietošanas paradumiem, viegli rodas arī atbildes par to, kas nav kārtībā un kā to varētu mainīt. Tāpēc es cenšos ikdienas rutīnā uzdot sev jautājumu – ko es varu darīt labāk?

Parīzē pēc asiņainajiem 2015. gada terora aktiem sekoja akcija "tiekamies uz terasēm", kurā cilvēki mudināja cits citu nezaudēt drosmi atrasties publiskajā telpā un neļaut sevi iebiedēt. Es negribu gluži pielīdzināt autosatiksmi pilsētā terora aktiem, bet tik un tā – nevienam nevajadzētu baidīties atrasties publiskajā telpā un paust savu viedokli. Tāpēc tiekamies uz terasēm!

Tēmas

Santa Remere

Santa Remere ir vizuālās komunikācijas speciāliste, kas ieguvusi izglītību Latvijā un ārzemēs, tostarp mācījusies Tokijā pie fotogrāfa un mākslas antropologa Čihiro Minato. Ceļo, pieraksta lietas un k...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!