Foto: "Unsplash.com"
 
Proza
16.08.2019

Brauciens

Komentē
0
Saglabā

Viss sākās ar to, ka man bija jādodas pie zobārsta. Es zināju, ka nekas labs no tā nav gaidāms, un tomēr devos tur – caur kapiem, vērodams gaismas un ēnas. Galvā man patvaļīgi skanēja Brodska dzejolis, ko viņš veltījis maršalam Žukovam uzreiz pēc tā nāves ("На смерть Жукова", 1974). Dzejnieks redzēja zirgu un nelaiķi, kurš bija ordeņu izdaiļots, taču nedzirdēja raudam kara taures, jo pats viņš tobrīd jau atradās Amerikas trimdā. Sakāpinoties dzejoļa patosam, sāku arvien spilgtāk just, ka uz paaugstinājuma guļ nevis Žukovs, bet es. Mani izvadīja kara flauta, kuras skaņa, pēc Brodska vārdiem, atgādināja sarkankrūtīti. Es biju pretrunīgs, neviennozīmīgs un gulēju tur, kolonnu sastinguma nenosargāts. Kad tuvojos zobārsta mājelei, tapa skaidrs, ka redzu kokus pēdējo reizi mūžā, tāpēc centos klusi un godbijīgi no tiem atvadīties. Pie ieejas mirkli svārstījos. Pieskardamies durvju rokturim kā vilks elektriskajam ganam, grozīju galvu cerībā saskatīt apkārtnē kādu attaisnojumu, bet tad nolēmu sev svārstīšanos aizliegt. Mazajā uzgaidāmajā telpā, kur aiz sienas skanēja aizdomīgi, trepanācijai līdzīgi trokšņi, bet ūdens automāts kaktā ik pa brīdim baisi atraugājās, mēs sēdējām kopā ar pavisam mazu tantiņu. No kabineta iznāca meitene baltās drēbēs, jautājoši papētīja mūs abus un bilda vienu vārdu: "Varde?" Lai gan viņa acīmredzami gaidīja, ka atsauksies tante, piecēlos es, tādējādi aizpildīdams visu telpu, un bikli devos uz ešafotu. Ārsts lika apsēsties un painteresējās par vizītes iemeslu. Es pateicu, ka pirms gada pagaidu plombai labpatika izkrist un atstāt aiz sevis pilsdrupas, kas nu medī sezama sēklas un liek mēlei apgūt krampi. "Ja godīgi, tas skan sūdīgi," ārsts konstatēja un apstiprināja: "Jārauj ārā." Tam sekoja dziļa iekšēja vilšanās par to, ka es tomēr esmu cilvēks, nevis mākonis, to vairs nevarēja noliegt, un tūlīt kā svilpja dziesma skanēs kara flauta. Taču tad ārsts piepeši izdvesa: "Bet var raut arī kaut kad vēlāk." Tajā mirklī es sapratu, kāpēc stomatologa krēsla labajā pusē nav roktura – lai varētu ar skubu nomesties zobu pavēlnieka priekšā uz viena ceļa un piedāvāt dzīvot kopā. No šī soļa mani atturēja tikai apziņa, ka joprojām nav pieņemts dzīvesbiedru likums. Citādi es ceptu viņam kotletes (es māku), bet viņš nekad ar mani vairs nerunātu par zobiem, arī vakarā pēc darba ne.

Nē, viss sākās ar to, ka nolēmu vasarā braukt uz pierobežu bildēt putnus un vairāku mēnešu garumā jebkurā nepatīkamā situācijā domāju tikai par to. Kad vēroju izkaltušo naudasmaka aku, domās bridu pa rudzupuķu un cigoriņu pļavu zilgmi, kur saujām vien no manis muka sienāži. Es grasījos pavadīt vienatnē nedēļu pilnīgi autonomi, cerot uz ierasto kairinājumu trajektorijas lūzumu. Bija jāizdomā, no kā es visu šo laiku pārtikšu, un, prātodams par iztukšoto tušonkas bundžu kastaņetēm, kas lieki izaicina meža iemītnieku ožu, atklāju, ka alpīnisti un ilgo ceļojumu adepti izmanto kaltētu pārtiku, ko pārlej ar karstu ūdeni. Šāda veida ēdiens uzglabājas ilgāk un teju neko nesver. Viņi kaltē čili kon karne, pastu karbonara, omletes, sagrieztus dārzeņus un sēnes. Arī kosmiskā pārtika jau sen vairs nav tūbiņās pildīts borščs un Kijevas kotlešu masa, bet gan mini maizes klaipiņi, kas rada minimālu drupaču daudzumu, un citi sublimāti. Šķidrums no produktiem tiek izvadīts, tos no sākuma sasaldējot un tad bezgaisa vidē ledu pārvēršot par tvaiku, tomēr tas skan pārlieku sausi visās šī vārda nozīmēs. Pēc kaltēšanas pārtika kaut kur arī jāuzglabā, lai tai netiktu klāt gaisa mitrums un baktērijas. Šo uzdevumu entuziasti risina ar vakuumētāja palīdzību, kas izsūc no pārtikas maisiņa gaisu un tad to aizlodē ciet. Nepieciešamība iegādāties šo ierīci lika man padziļināti analizēt savus pagātnes soļus un staigāt no viena istabas kakta uz otru, kā arī nervozi aiztikt mantas uz galda, ik pa milimetram tuvinot to kopainu Leonardo da Vinči cilvēka paraugproporcijām. Reiz es līdzīga aptumsuma laikā iegādājos nevardarbīgo peļu slazdu, kas atbilda savam titulam tik ļoti, ka to varētu reklamēt Gandijs, – tas nenoķēra nevienu pašu peli.

Kādu rītu internetā pasūtīju pašu lētāko vakuumētāju, tomēr, kad saņēmu sūtījumu, redzēju, ka tam ir aizdomīga forma. Ar nelāgām priekšnojautām atplēsu iepakojumu un ieraudzīju, ka tur neatrodas pats vakuumētājs, bet gan vakuumētāja maisi, piedevām tādi, kas domāti tikai konkrētiem ierīču modeļiem. Nācās pasūtīt vakuumētāju vēlreiz, cerot, ka esošie maisi tam derēs, un atklāt, ka šo notikumu vairs nemaz neuztveru par notikumu. Pēc laika manā virtuvē jau dūca no kolēģes palienēts apaļš pārtikas kaltētājs, kas lika man naktī vairākkārt mosties ar aizdomām par ugunsgrēku.

Pirms vairākiem gadiem vienā no īrētajiem dzīvokļiem man bija labierīcības, kurās varēja ievietoties tikai atmuguriski, turklāt bija vēl arī jāpieliec galva, lai neatsistu to pret masīvu karstā ūdens boileru, kas draudīgi karājās kā klints pāri kalnu ceļam. Kādā rītā boilers nolēma izdarīt pašnāvību. Spriežot pēc skaņas, tas tika izdarīts nošaujoties, bet pēc tam boilers noasiņoja karstu ūdeni. Sēžot uz poda, izjutu vēlmi dzīvot un, vērodams sev virsū līstošā šķidruma daudzumu, atskārtu, ka boilers nenoliedzami bija trāpījis pats sev artērijā. Sekundes laikā paguvu izsprukt no tualetes un izraut elektriskās ierīces vadu no ligzdas, tādējādi apturot pirmsnāves agoniju. Šī gadījuma dēļ brīdī, kad iedarbināju kaltētāju, jau biju piemiedzis aci un noskaņojies uz nelaimi. Tomēr burkānu un selerijas saknes gabali pa nakti patiešām saruka neticami mazi un nekas ļauns nenotika. Tikmēr pēdīgi saņemtais vakuumētājs izrādījās "maisu aizlodētājs ar gaisa izsūkšanas funkciju" – tas kūtri, lai gan ar nepamatoti draudīgu troksni, no maisiņa izsūca nedaudz gaisa un meta mieru. Es pat paguvu ieslīgt neauglīgās pārdomās par to, vai vainot adekvātu preces apraksta trūkumu veikalu mājaslapās, cenu vai likteni, bet diezgan ātri atmetu ar roku arī tam.

Lai varētu uzturēties pierobežā, bija jādabū atļauja, ko, par laimi, varēja izdarīt arī virtuāli. Veidlapas piedāvātie iemesli uzspieda manevra šaurību – tur bija, piemēram, "atpūta pie ezera" un "medības vai makšķerēšana". Izvēloties pirmo, cilvēks nedrīkstēja ne soli spert nost no ezera, jo tad sanāktu, ka viņš samelojies un kaut ko drūmi perinājis. Tādēļ izvēlējos sadaļu "cits" un atvēlētajā laukumā iesāku: "Kopš bērnības mani ir saistījusi mūsu daba! Tās meditatīvā gaisotne stiprina garu un miesu! Kā teica Antona Pavloviča Čehova lugas varonis: "Meži mums palīdz saprast skaisto!"" Taču, mēģinot izvērsto un pabeigto domrakstu saskaņot, atklājās, ka "cits" pieļauj tikai nieka 50 rakstu zīmes, gandrīz kā telegramma. Beigu beigās atļauju man tomēr izsniedza, un es to ieliku pasē, divas reizes pārlocījis.

Vilcienā cilvēki pārsvarā gulēja, bet kāda meitene telefonā paziņoja, ka tikko vinnējusi divsimt eiro un tāpēc dodas mājup. To viņa apstiprināja, arī ņurcot minēto naudu rokās. Pēc tam vajadzēja braukt ar autobusu, turklāt es tajā biju vienīgais cilvēks ar bagāžu. Kad visi sakāpa transporta līdzeklī, devos pie šofera un norādīju uz mugursomu. Viņš tai negribīgi piekāpās. Mana vieta jau bija aizņemta – numuru drukāšana uz biļetēm mazpilsētā joprojām tiek uztverta kā rudiments, taču, par laimi, bija atlikušas vēl dažas brīvas. Es nebiju tādā autobusā bijis gadus desmit, bet it nekas nebija mainījies, arī šofera muzikālā gaume un vēlme to uzspiest pasažieriem. Pēc tam sēdos uz velosipēda, kurš zem mana un mugursomas smaguma pārvarēja meža ceļa sakņu kapilārus, un pievakarē jau nonācu Daugavas krastā, kur beidzot ieniru teltī.

Visas pirmās naktis mežā vieno nemiers, kas parasti izzūd tikai trešajā diennaktī. Kad cilvēks sāk uzsliet telti, viņš uz mirkli kļūst akls un vairs nepamana reljefu. To viņš saprot tikai vēlāk, kad mēģina iemigt uz pārakmeņota kurmja rakuma – tad viņš jūtas kā pie lielgabala piesiets sikhs, turklāt neviens viņu tā arī nenošauj un neatvieglo mokas. Gurdenais cilvēks veras telts velvēs kā zārka vākā, ap telti koki berzējas viens pret otru, lūst zari, bet lācis telti uzskata par ēdiena paciņu. Skaidrs, ka arī izlīst no telts cilvēks nedrīkst – tikko viņš izbāzīs galvu, to nekavējoties nocirtīs kāds mežonīgs janičārs ar līku zobenu. Ezis, kurš dodas vakara apgaitā un atduras pret telti, parasti ir mamuta lielumā, – to nogalēt spētu tikai prāvs čigānu tabors. Telti var sabradāt alnis, kas to vien alkst; teltij var uzgāzties koks, kas saspiedīs nabaga cilvēkam kāju, kuru tad nāktos pašam sev amputēt ar plastmasas nazi, kas pat šašliku griež ar grūtībām. Pastāv arī ērces, kas uzreiz izraisa Laima slimību, – tās vēl vismaz dažas dienas pēc pārgājiena jātvarsta kājstarpē pārtikas veikala rindā. Un naktī pēkšņi atklāto niezi nevar būt izraisījis nekas cits kā latvānis vai indīgais velnarutks. Tovakar man zvanīja mamma, lai pārliecinātos, ka man virsū nav uzlēcis lūsis, un tieši šis zvans lika lūsim pārdomāt un turpināt zvilnēt koka zarā, nopūšoties par zaudēto iespēju un klausoties sava vēdera rūkoņā. Četros no rīta gar telti gāja vairāki cilvēki, kuri, protams, nebija parasti makšķernieki, bet gan cilvēku orgānu tirgoņi, kas mani diagnosticēja par sev nederīgu un tādēļ devās projām.

Pienāca apdullinoši dzestrs rīts un atgādināja man par sapņos redzētajām blēņām. Savukārt garām peldošu laivotāju bars kliedza: "Lietuva! Lietuva!", aizbiedējot balto gārni un izraisot manī neizpratni par to, kāpēc vajag kliegt. Ūdens līmenis upē bija zems, tādēļ sala bija lielāka nekā parasti. Uz tās mitinājās jūrasžagata ar mazuli, kuru ik pa brīdim izbiedēja kāds makšķernieks gumijas laivā. Tad putns lidinājās ap salu, spalgi kliedzot. Cilvēkus putnu satraukums nemulsināja nemaz, viņi pat neskatījās debesīs, mēģinot noteikt trokšņa iemeslus, – viņi bija iegrimuši savā gausajā un klusajā zivju iegūšanas procesā. Turpat lidinājās zīriņi un upi pārpeldēja bebrs. Netālu no telts mežonīgas ābeles zaros bija apmeties brūnspārnu ķauķis – viņš neuzkrītoši stiepa turp kukaiņus, tekalējot garu smilgu pakājē un tad iespurdzot koka lapotnē. Es pa stāvu krastu devos uzpildīt ūdens rezerves un tur pildīju ikrīta filtra godāšanas vingrinājumu kompleksu. Viena filtra caurule jāiegremdē ūdenī. Tās galā ir raupjo frakciju filtrs, kas atgādina tējas sietiņu, taču nedrīkst gremdēt pavisam dziļi, lai tas neiesūktu pārlieku daudz smilšu. Otra caurule jāievieto tukšā pudelē, kas jātur starp kājām, un tad lēnām un domīgi jāpumpē ūdens. Procesu apbrīnot ieradās bars mušu, kurām es interesēju vairāk par visu uz pasaules. Kamēr sūknēju ūdeni, nevarēju ar tām cīnīties, bet vēlāk to centos kompensēt. Dažbrīd es situ sev pa seju tik spēcīgi, ka teju noreibu, bet, ja trāpīju pa ausi, gandrīz zaudēju dzirdi. Mušas gaidīja mani arī pie telts, tupot uz apkārtnes floras. Kad ēdu, mušas mēģināja iekļūt mutē ar karotes starpniecību – tās manis dēļ bija zaudējušas prātu. Kad kārtējais kukainis zaudēja dzīvību mana Sīzifa sitiena rezultātā, es tā atliekas demonstrēju ciltsmāsām, lai viņas gūst mācību. "Kāpēc jūs vairāk interesē mani sviedri, ja tepat ir upe?" vaicāju skaļi un pat mēģināju norādīt uz Daugavu. Arī skudras, kas centās iekļūt teltī, no sākuma notrausu saudzīgi, jo esmu viņu teritorijā, nevis otrādi, bet pakāpeniski mana tolerance sāka apsīkt.

Vairākas dienas pēc kārtas sākās ar ēdiena uzņemšanu, telts salikšanu, mantu apzināšanu un došanos ceļā un arī beidzās ar to pašu, tikai atgriezeniskā secībā. Šādā veidā iespējams piedzīvot savādu pabeigtības un skaidrības sajūtu, kad katras mantas atrašanās vieta ir perfekti zināma, par to pat nav jādomā. Kāds jūrnieks, vaicāts par jūras pievilcīguma mīklu, atteica, ka jūrā viņš visu saprot. Lai izlīstu no telts, to nedrīkstēja kratīt, jo tas lika līt kondensāta lietum, no kura nevarēja izvairīties. Veicot izlīšanas aktu – no sākuma ar kājām trāpot zābakos –, ir iespējams piedzīvot arī abu kāju krampjus. Vairākas dienas saplūda vienā, kamēr man auga rugāji un nagi kā Ļeņinam balzamā un neierastā fiziskā slodze lika nogurumam uzkrāties, kā arī atklāt jaunus muskuļus, kuri kolektīvi nolēma sāpēt. Naktīs uz paklājiņa neauglīgi meklēju nesāpošu sānu punktus; šķita, ka daba bija mani piekāvusi. Arī kaltētās maltītes, kuras ikreiz bija jāveido no sastāvdaļām kā konstruktors, pamazām sāka nogurdināt, bet mežu es jau uztvēru kā fototapetes. Tā nu nospriedu, ka pienācis laiks atslodzes dienai, kurā būšu bezrūpīgs. Aizbraucu uz vietējo mazo veikalu, pie kura varēja atstāt velosipēdu nepieslēgtu, un nopirku vītināto zivi un alu. Tad kārtējo reizi uzstādīju telti, saliku visus priekšmetus tā, lai tie rada skaistuma un gandarījuma gaisotni, apsēdos uz kraujas ar skatu uz Daugavu un sāku atpūsties.

Nākamais rīts pienāca ar apjausmu, ka ir atgadījies kaut kas nelabojams. Iedzēru ūdeni un manīju, ka sāku drebēt un ķermeni pārklāj auksti sviedri. Likās, ka gremošanas pavards ir izjaukts, skurstenim nav vilkmes, bet ierasto malku tas atsakās atpazīt. Ūdens krājumi gāja uz beigām, bet tos papildināt, nokāpjot pa krauju lejā, fiziski nebija iespējams, jo reiba galva, turklāt organisms pats to nepārprotami atgrūda. Debesis sadzirdēja ūdens trūkuma un vajadzības paradoksu un atvilka lietu. Tad sāku saprast, ka vilciens nav vienīgā lieta, ko uzreiz nevar apturēt. Nācās pēdējiem spēkiem līst ārā no telts, ietērpties lietusmētelī un streipuļot pa ciņiem iedobes meklējumos kā kaķim, bet ne tuvu tik graciozi. Pilieni pakšķēja pa polietilēnu, zem improvizētās nojumes vajadzēja kalibrēt šķidrumu strūklu virzienu, un apkārt auga meža zemenes. Mežs bija aizaugušu ierakumu izvagots, te kādreiz bija gājuši bojā cilvēki, un es biju solidārs savā mazajā karā. Turklāt dabas karavadonis pieprasīja no manis nevis vienu ložmetēja lentes sēriju, bet daudz mazu šāvienu, kurus veicu pusapzināti, vārgi elpojot un būdams uz samaņas robežas. Tad iegrimu aizmirstībā, kas algoja ar vīzijām un tēliem. Tur bija karafe-skolotāja, kas uzstājās klases priekšā, un uz viņas galda bija vēl viena maza karafīte, tur bija cilvēks-sīpols, kuru varēja izspiest kā zobu pastu "Aquafresh", un zīmējuma līnijas bija tikpat striktas un neizdibināmas. Tur bija sen sabrauktu bumbieru smarža, putekļu zupa, slapjš suns un ķieģeļu kamuflāža, smilšu pulksteņa draudzene, kura nepārlūza viduklī, vanādijs, senlaicīgas, baltas ģenerāļa apakšbikses, kas jāpiesien pie garajām zeķēm, vulkāns, kas ražo karstu skūpstu lavu, gaļas arfa ar cīpslu stīgām, koka cirvis, kauna krēms, interviju sniegšana, kurās lūdza definēt virsuzdevumu, bet nevarēja saprast, kā tieši, lupa, caur kuru viss izskatījās pēc dažādu veidu pastas, karpas kārpa, kas bija dižakmens lielumā, jūras aitas, kuru vilna bija jūras kāposti, un vēl šis tas. No rīta lietus mitējās, sāka spīdēt saule, un teltī karstuma dēļ palikt vairs nevarēja. Uz kraujas malas nometu zemē koši zilo lietusmēteli, ievēlos tajā kā embrijs un kādu laiku gulēju aizvērtām acīm. Mušas rāpoja pa seju tik vienaldzīgi pret manu stāvokli, ka es pačukstēju acīmredzamo: "Mušas, jūsos nav ne kripatiņas cilvēcīguma." Kāds netālu tarkšķināja mopēdu, tas tuvojās, tad apstājās, bet man nebija spēka nedz sniegt paskaidrojumus, nedz mijiedarboties. Ja viņš mēģinātu izraut lietusmēteli kā triku meistars galdautu, es nevis paliktu vietā kā trauki, bet gan lēnām noveltos pa nogāzi un beidzot iekristu Daugavā. Bet viņš aizbrauca, nepateicis ne vārda. Vismaz viņam viss bija skaidrs. Arī tāpēc, ka visapkārt bija izmētātas svešu dzīru paliekas, kuras apsolīju sev projāmejot paņemt līdzi.

Pēc pāris dienām atžirgu un pat paguvu nofotografēt lapsu un dažus putnus, kā arī lēnām atsāku ēst un sapratu, ka tā ir laime – ēst un nekavējoties neskriet kaut kur lietusmētelī. Tomēr ne tikai ar salvetēm ik pēc pusmetra izrotātā mežmala vedināja uz nopūtas vērtām atmiņām, bet arī tas, ka man tomēr bija jāizrauj tas sasodītais zobs.

Rvīns Varde

Rvīns Varde ir šifrētājs un fotogrāfs, reizēm prozaiķis. Brīvajā laikā saista daba.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!