Bistro

Vadu savas dienas neskaitāmos pārbraucienos no vienas pilsētas uz otru. Tajās esmu pieradis pie pārsteidzoši atšķirīgām garāmgājēju sejām, ielām ar svešiem nosaukumiem un tamlīdzīgām lietām, kas uzliek neikdienišķu pienākumu – izskaidrot tās katram, kuram nav sveša gaidīšana uz tukša perona ar aizsāktu portvīna pudeli.

Autors.

 

Es vairs pat necentos saprast, kur mēs atrodamies un cik vēl ilgi jābrauc. Visapkārt tumša nakts bez zvaigznēm, meži, šosejas, lauki, viss pilnīgi vienāds, kā zootropā, kas raustīdamies skrien uz riņķi. Pirms kāda laiciņa biju iemidzis – beidzās mana maiņa pie stūres. Jutos izgulējies, bet izsalcis, sāpošu galvu un smeldzošiem žokļiem, kā jau ierasts pēc drebelīga ceļamiega. Tās noteikti bija vairākas stundas, bez jebkādiem sapņiem vai svaigām idejām. Dīvaini, bet es vairs neesmu spējīgs aizmigt vienkāršā viesnīcas gultā, tādā, kas nekustas ne uz priekšu, ne atpakaļ. Statiskā guļvietā man metas nelabi, asinis saskrien galvā, tirpst rokas un kājas. Jūras slimība, tā to sauc. Ja gulta nebrauc, es vai mirstu no slāpēm.

Paskatījos pa kreisi. Pie stūres Daniels, salonā skan „Toska”. Viņš vairs nesarunājas. Viss izrunāts, tagad mēs tikai stūrējam. Vienu diennakti es, nākamo – viņš, pēc tam Lara, pēc tam atkal es, un tā veselu mūžību.

Aizmugurējā sēdēklī gulēja Lara un tas jaunais puisis, kura vārdu es nekādi nespēju atcerēties. Viņš gulēja sēdus, pieri pret stiklu atspiedis, mute vaļā, uz stikla aizsvīdis elpas aplītis, Laras galva uz ceļgaliem.

 

Pirms dažām dienām es ierosināju ņemt stopotājus. Man izmisīgi vajadzēja kādu jaunu sabiedrību.

– Nē, – Lara bļaustījās, – pilnīgi izslēgts, no stopētājiem nāk viss pasaules posts. Tu vispār vari iedomāties, kādos ceļmalu ūķos un salmu grēdās viņi ir nakšņojuši? Es negribu, lai mūsu mašīnas salons piebirst ar svešām blaktīm un kašķa ērcēm.

– Nekas tamlīdzīgs nenotiks, – centos viņu nomierināt, – pats taču esmu braucis ar stopiem, un viss kārtībā.

– Jā, – viņa spītējās, – bet tu gan jau nebraukāji šādus attālumus, tikai no Rīgas uz kaut kādu tur Siguldu, un ne tālāk. Un pat tad, cik bieži tu dabūji nomazgāt rokas, ko? Iedomājies, kāda mikroflora pēc tam būs uz mūsu sēdekļiem un durvīm?

Daniels sēdēja blakus un knibinājās gar šampanieša korķi, viņam bija vienalga. Es atrados pie stūres, tādēļ biju situācijas noteicējs. Tagad man principiāli vajadzēja kādu savākt, un es paņēmu šo pašu puisi, kurš stopoja kaut kur netālu no robežas. Pirmo, kas pagadījās. Ļoti kulturāls jaunietis ar milzīgām acīm, pats uzrādīja pasi un galvoja, ka muitas zonā nekādas problēmas neradīšoties. Tajā brīdī Daniels skaļi izšāva korķi; tas aizsvilpa puisim tieši gar ausi, un viņš saprata, ka ir savējais. Larai neatlika nekas cits, kā vien samierināties.

Jaunais nāca kā sargeņģelis. Biju jau sācis ciest no informācijas bada, un ar maniem ceļabiedriem notika kaut kas ļoti līdzīgs. Mēs bijām vieni un tie paši cilvēki, iepazinuši cits citu krustām šķērsām.

Kolīdz pasažieris apsēdās blakus Larai, pār viņu tūdaļ gāzās nevaldāma jautājumu šalts. Daniels ar visu šampanieti veikli izspraucās starp atzveltnēm un smaidot iekārtojās viņiem blakus.

– Nu, pastāsti kaut ko. No kurienes esi? – viņš sniedza pudeli jaunajam pasažierim.

– Uz kurieni brauc? Sen jau brauc? – Lara pārtrauca.

– Mēs, piemēram, ceļā jau kopš... Cik ilgi mēs esam ceļā?

– Nezinu, – es atbildēju, – atpakaļceļš varētu būt kādu trešo nedēļu.

– Nav svarīgi. Iedomājies, – Daniels aplika roku ar šampanieti puisim ap kaklu, – šitik ilgi vienā mazā mašīnā. Es pat teiktu – mašīnītē. Še, iedzer. Līksmā miesā - līksms gars. Vai pazīsti šitādu šampi? Pagaršo un iepazīsies. Mēs šeit ļoti cienām visādus jautrus dzērienus.

Tā bija pilnīga patiesība. Ceļojuma laikā mēs tiešām bijām iedraudzējušies ar visādiem jautriem dzērieniem, kurus bez sevišķām grūtībām varēja iegādāties robežpunktos. Lara, piemēram, atklāja, ka ar puspinti karībiešu ruma viņai pietiek, lai veiktu ne vairāk, ne mazāk kā 650 kilometrus bez pārtraukumiem, turklāt šādā stāvoklī viņas neciešamais raksturs pārtapa lieliskā humora izjūtā – viņa mētājās ar sarkasmiem un dažkārt pat dziedāja pašsacerētu dziesmu par pļavas ziediem.

Vārdu sakot, mani ceļabiedri uzklupa nabaga stopotājam kā savvaļas suņi. Daniels par katru cenu centās iedabūt puisī pēc iespējas vairāk šampanieša, kamēr Lara, jau pamatīgi iesilusi, stāstīja viņam par saviem liberālajiem uzskatiem. Es ielūkojos spogulī, zem kura, diedziņā iekārts, šūpojās gaisa atsvaidzinātājs gudras briļļainas pūces formā. Jaunieša klātbūtne lika Larai atmaigt – viņas ierasti niknās acis mirdzēja, vaigos iezīmējās bedrītes. Patīkamas pārmaiņas. Šajā spogulī parasti var ieraudzīt tikai divas apnikuma un miega bada uzartas sejas, kas pavērstas katra uz sava loga pusi, un manas iekritušās acis priekšplānā. Nekādu tur vaigu bedrīšu, smaidu vai sārtuma lūpās.

Pēc pirmās mūsu sabiedrībā pavadītās nakts pasažierim acīmredzot kļuva mūsu žēl. Viņš atzinās, ka arī prot vadīt auto, un ar lielāko prieku mūs ik pa brīdim nomainīšot. Tas nenoliedzami bija milzīgs atspaids – divu brīvu dienu vietā pēkšņi veselas trīs.

 

Tagad, laiski iezvēlies savā sēdeklī, Daniels kustināja stūri ar diviem pirkstiem un vienaldzīgi skatījās uz ceļu.

– Iedomājies, cik tiem diviem ir draņķīgi? – viņš pēkšņi sacīja, ielūkojoties spogulī.

– Kāpēc draņķīgi?

– Kas tā par mūziku, kas skan? – viņš nervozi uzsita pa stūri, – Pārslēdz kaut ko citu.

– Kāpēc draņķīgi, es prasu?

– Pats paskaties. Viņi grib palikt divvientulībā, bet tas jau kuro dienu nekādi nav iespējams, un, visticamāk, nekad arī nebūs. Šeit nav vietas ne kur pabučoties, ne kur pamīlēties, nekā, pat normāli pagulēt nav iespējams. Un pēc kāda laika tas džeks, kā nu viņu tur sauca, izkāps un ies savās darīšanās, un mums atkal nebūs, ar ko papļāpāt par pasaulīgām  lietām. Cik tālu viņš, galu galā, brauks kopā ar mums? Ne jau mūžīgi.

– Mēs paši brauksim mūžīgi.

– Nerunā par mūžību un pārslēdz taču tās sūda vaimanas, – Daniels aizsmēķēja, uz sekundi zaudējot vadību un atkal nostādot mašīnu iepriekšējā trajektorijā.

– Tās nav vaimanas, tā ir „Toska”.

– Kāda starpība? Es gribu kaut ko jautrāku.

– The Platters, Tenesijs Ernijs Fords, Mārsija Greja, The Who, viss apmēram tādos toņos. Jefferson Airplane. Derēs? – es pāršķirstīju diskus.

– Arī bēdīgi.

– Viss ir bēdīgi, – es iebildu, – tagad jebkura mūzika liksies nomācoša.

– Taisnība jau tev ir. Es nezinu, varbūt pasēžam klusumā?

– Nē, vecīt, klusumā es nevaru. Tad būs pavisam dramatiski. Es negribu dzirdēt, kā šalc riepas, nē, tikai ne to. Tad jau labāk nomirt, nekā dzirdēt šalcam riepas.

– Nu jā. Tas tiešām būs sliktāk, – Daniels aizdomājās.

– Ko tu ierosini?

– Lai paliek tā tava „Toska”. Esam vismaz pieraduši.

– Klau, es šausmīgi gribu ēst.

Aizmugurējā sēdeklī Lara un stopotājs centās apskauties un iegulties ērtāk.

– Nu, – Daniels iesmējās, – paskaties uz viņiem. Vai nav traģiski?

– Es ēst gribu – lūk, tas ir traģiski.

– Nu, un ko tu man iesaki darīt? Uzcept kaut ko, uzvārīt? Uzšmorēt?

– Nedirsies un brauc.

– Es nedirstos, ja tu mani neprovocētu uz diršanos.

– Es neprovocēju, es gribu ēst.

– Paskaties manā somā, – Daniels norādīja uz somu pie manām kājām, – ņem, ko vien vēlies, tikai nemuldi.

– Pa ceļam bija kaut kāda iebraucamā vieta.

– Man prieks par to.

– Griezies riņķī. Prāts un dvēsele prasa kalorijas.

Daniels strauji parāva rokasbremzi, mašīna, riepām svilpjot, apmeta slaidu loku, Lara un viņas jaunais puisītis apgāzās uz sēdekļa, un mēs devāmies meklēt ceļmalas ēdnīcu.

 

Ja kādreiz esat braukuši pa šo maršrutu, noteikti būsiet pamanījuši divas sūnām apaugušas sienas, starp kurām vietējie klaidoņi kurina pavardu norūsējušā bleķa mucā vai nakšņo uz izķidātiem matračiem. Šīs pašas sienas tolaik piederēja bagātīgi izgaismotai kafejnīciņai ar lieliem necauršaujama stikla logiem un durvīm. Ar granti noklāts laukums, dienas laikā paredzēts diviem vidēji lieliem tūrisma autobusiem un varbūt kādam galdiņam ar saulessargu, caur viesmīlīgajām gaismām saskatāmas lapegļu un aveņkrūmu ēnas.

Nelielās mājiņas gaišās durvis rotāja sarkans, nobružāts līmplēves uzraksts –

Bistro 00-24
Pārtika
Dzērieni

Daniels apturēja pie ieejas, blakus dubļainam lauku pikapam.

Niecīga ēdamzāle ar diviem lielākiem galdiem un vienu pavisam maziņu, tieši pretī ieejai. Labajā pusē aiz letes stāvēja diezgan jauna, bet nekopta bufetniece melniem, nevīžīgi krāsotiem matiem. Pie pašas pieres ataugušas pelēcīgas saknes, izmālētās acis kā divi duļķaini piemājas dīķi. Stilīgs pilsētnieces krekliņš ar īsām piedurknēm, lieli , bezgaumīgi plastmasas gredzeni. Nekomunikabla naktsmaiņas daiļava ar apaļām krūtīm un smaidiem pēc vietējo pasūtījuma. Viņa jautri koķetēja ar vairākiem būdīgiem lauku puišiem pie vismazākā galdiņa. Milzeņi sekoja kaut kādai pārraidei televizorā, ik pa brīdim skaļi iezviedzoties. Šad un tad viņi pievērsās bufetniecei, apmainoties nenopietnām frāzēm. Meta viņai kaut ko līdzīgu atslēgu saišķim. Noķērusi žvadzošo metāla vīkšķi, viņa smējās, ka nevajagot, un svieda atpakaļ. Puiši vicināja savas gaļīgās plaukstas, tverdami pēc lidojošajām atslēgām.

Cilvēki. Veselīgi, svaigajā gaisā uzbrieduši darba ļaudis. Grūti aptvert, ka mums ar viņiem ir kaut kas kopīgs. Rokas un kājas, piemēram. Viņi ar savām kājām katru dienu nostaigā sazin cik kilometrus, strādā uz lauka vai celtniecībā, kur nu kurais, un ik dienas svīst saulītē vai stingst vējā, kamēr mēs nīkstam tajā briesmīgajā mašīnā – mašīnītē – cerēdami kādreiz arī tikt no tās ārā.

Daniels atvēra caurspīdīgās durvis, uz kurām veda trīs zemi pakāpieni ar tērauda margu labajā pusē. Bistro jautrība acumirklī pieklusa, un mēs, zinātkāru skatienu pavadīti, četratā devāmies pie vitrīnām.

– Labvakar, saimniecīt, – es uzsmaidīju. Meitene demonstratīvi pievērsās televizora ekrānam.

– Tā, ko jūs ņemsiet? – Daniels saberzēja plaukstas, pētot vitrīnas saturu.

– Paskatīsimies. Re, šeit ir visādi gaļas izstrādājumi.

– Burvīgi. Es gribēšu kartupeļu biezeni, – Lara iespraucās starp mums, – vai jums, lūdzu, ir kartupeļu biezenis?

– Tik, cik redzat, – meitene greizsirdīgi izspļāva. Zem apgrābstītas vitrīnas emaljētā bļodā dzeltēja apmēram divu ēdamkarošu tiesa kartupeļu biezeņa, ne vairāk.

– Kaut kādi citi kartupeļi?

– Griķi, – viņa neatrāva skatienu no televizora.

Milzīgie puiši aiz mūsu mugurām par kaut ko sačukstējās.

– Es atvainojos, – mūsu pasažieris iejaucās, – bet vai karbonāde ir no cūkgaļas?

– Ko?

– Es jautāju, vai jūsu karbonāde ir no cūkgaļas, vai no liellopu gaļas?

– Mūsu karbonāde ir no parastas gaļas, – saimniece sausi atcirta, izraisot smieklus vīrišķu auditorijā.

Daniels domīgi paskatījās pār plecu, notrausa putekļus no piedurknes un piegāja pie kases.

– Labi, – viņš teica, – dodiet man to parasto karbonādi un dārzeņu salātus. Un tomātu sulu.

– Tomātu sulas nav.

– Hm. Tad kafiju ar pienu, bez cukura.

– Tikai šķīstošā.

– Kā, tikai šķīstošā? Kas tas tāds? – Daniels nikni norādīja uz saņurcītu „Jacobs” paciņu pie pašas kases. Lūk, tieši no tā es arī baidījos. Cik atceros, man radās nelāga priekšnojauta jau tad, kad viņš teju atgrūda vaļā bistro durvis.

– Jums tikai šķīstošā, – kasiere atbalstījās ar plaukstām pret zemo leti, iespiežot savas kuplās krūtis starp elkoņiem, un apžilbināja Danielu ar vislaipnāko smaidu, ko man, iespējams, savā mūžā gadījies redzēt. Ambāļi pie mazā galdiņa smējās, rādīja meitenei gaisā paslietu īkšķi: forši.

Jutu, ka nu ir pienākusi mana kārta izvēlēties. Interesanti, vai man ir nosarkušas ausis? Šausmīgi deg. Nē, nevar būt. Visa mana ēstgriba pēkšņi kaut kur pagaisa. Jāuzvedas mierīgi, tik mierīgi, cik vien māku. Jābūt vēsam, jāatvēsina visa šī kvēle. Jāuzdāvina Danielam alus, jā, lieliska doma, citādi ej nu sazini, kā tas viss beigsies.

Es pasūtīju astoņus porterus un harčo zupu ar rupjmaizes riecienu, kas maksāja pārsteidzoši dārgi, un mēs sasēdāmies ap galdu zāles tālākajā stūrī, lai gaidītu mikroviļņu krāsnī sildīto pārtiku, kādu nu kurš bija izvēlējies.

 

Lara un pasažierpuika sēdēja viens otram iepretī, turot viens otra rokas uz rūtainā vaskadrānas galdauta. Mēs ar Danielu aizņēmām divas atlikušās vietas.

– Vai pamanīji, kā viņi uz mums skatās? – viņš noslēpumaini čukstēja, pārliecies pār pudelēm nokrauto galdu.

– Izbeidz, nevajag. Padzer alu, tas tev. Saimniec, četras glāzes, lūdzu, atnesiet, – es sašūpojos uz krēsla un uzsitu gaisā knipi.

– Paldies, es laikam nedzeršu, – jaunais puisis iebilda.

–  Trīs, es atvainojos. Ceturto nevajag.

Bufetniece kaut ko norūca, un, atnesusi glāzes, piecērtot salika tās mums priekšā.

– Vai nav burvīgi, – es smaidīdams bildu, – kur tie laiki, kad varējām šitā pasēdēt?

– Jā, ja vien šeit nebūtu arī to trulo mūlāpu, – Daniels ņurdēja, meistarīgi pildīdams glāzes. Nedaudz sasvēris lēto stikla trauku, viņš lēja alu gar pašu malu, lai neuzsistu putas.

– Liec viņus mierā, un viņi liks mierā mūs. Nesatraucies. Neviens taču tā uzreiz neiemīlas svešiniekā. Jāpaiet kādam laiciņam, lai varētu sākt kādam uzticēties.

Lara piekārtoja salvešu čupu galda vidū.

– Tā ir provokācija, ka es tev saku, – Daniels neatlaidās, – viņi rāda uz mums ar saviem treknajiem pirkstiem.

– Nepievērs uzmanību, – jaunais puisis iejaucās, – viņu šeit nav.

– Ir gan, turklāt paskaties, cik daudz. Veseli desmit.

– Desmit jau nu gan nav, – Lara iesmējās.

– Varbūt neskaitīsim? Mēs šeit neesam nekādi revidenti.

Daniels piekrita. Pirmie apiņu dzēriena malki lika mums saprast, ka brauciens uz laiku ir apturēts, un es centos izgaršot saldo, veldzējošo statiku. Fantastiski. Kājas automātiski meklēja pedāļus, bet, neko neatradušas, tikai bezpalīdzīgi mīņājās pa nekustīgo grīdu.

– Pēdējo nedēļu laikā daudz sanāk domāt par vienu lietu, – Lara negaidīti ierunājās.

– Tā būtu?

– Kur ir tā robeža, aiz kuras beidzas mūsu cilvēcības nezūdošā daļa un sākas tas... Es pat nezinu... Viss pārējais?

– Ko tu gvelz? – Daniels pārjautāja.

– Es domāju – ciktāl mēs pratīsim saglabāt savu cilvēcību, ja šitā turpināsies?

– Nomierinies, – jaunais puisis sacīja, – jūs esat ļoti cilvēcīgi. Es tiešām neredzu ne mazāko iemeslu uztraukumam.

– Bet man šķiet, – viņa turpināja, – ka vienreiz taču beigsies grāmatas, ko esam lasījuši, un cilvēki, kurus esam pazinuši, kā arī manieres, kas mums ir iemācītas, un sāksies regress, kas būtībā jau ir sācies, tikai tu to vēl neesi pamanījis, jo neesi mūs visus pazinis līdz šim.

– Taisnība, – es piemetināju.

– Nu re. Es negribu pārvērsties par dzīvnieku, saprotat? Jūs jau arī to negribat, citādi jūs būtu derīgi tikai samalšanai desās vai saciršanai karbonādēs.

– Kopš kura laika dzīvnieki ir derīgi tikai samalšanai desās?

– Dzīvnieki nebraukā ar mašīnām, to es gribēju teikt. Vismaz līdz šim nav braukājuši. Bet pilnīgi iespējams, ka mēs būsim pirmie. Kā tie divi sunīši, kurus nosūtīja kosmosā. Belka un Strelka.

– Lara, lūdzu, izbeidz. Danielam taisnība, tagad tu tiešām gvelz.

Mūsu sarunu pārtrauca viesmīle, saucot, lai nākam pēc saviem griķiem un pārējām lietām. Cits pēc cita piecēlušies, mēs gājām pie kases pēc aknu mērces, karbonādes ar salātiem „Svaigums”, manas harčo zupas un kaut kādām pankūkām, ko pasūtīja mūsu jaunais ceļabiedrs ar neizteiksmīgo vārdu.

– Ar ko tās ir? – es painteresējos, kad ar šķīvjiem rokās gājām garām vietējo galdiņam.

– Ar biezpienu un marmelādi, – puisis atbildēja.

– Tev garšo saldumi?

– Jā, man ārkārtīgi garšo saldumi, – viņš laipni pasmaidīja.

– Visiem labu apetīti, – Lara sacīja brīdī, kad es pamanīju, kā saimniece pati pienes salātu traukus saviem milzīgajiem draugiem.

Kādu laiku mēs gremojām klusēdami, nenovēršoties no saviem šķīvjiem. Es jau biju paguvis aizmirst, kā garšo harčo zupa – nedaudz ieskāba, ar patīkamu piparu un gaļas asumu.

– Man griķos ir akmeņi, – Lara savilka neapmierinātu grimasi.

– Kas tev ir griķos?

– Akmeņi, – viņa izķeksēja no mutes mazu, melnu akmentiņu, – griķi ir auksti, neizvārīti, un tajos ir akmeņi. Bērnībā mēs stundām ilgi tupējām pie griķiem noklāta galda un lasījām ārā šādus te, lūk, akmeņus, un zinājām, ka nedabūsim prjaņikus pie tējas, kamēr nebūsim izlasījuši visus melnumiņus līdz pēdējam. Kas tā par sūda būšanu? Es biju droša, ka kaut kad nākotnē zinātnieki izgudros kādu viltīgu ierīci, kas pati šķiros graudus, un līdz pat šim brīdim dzīvoju ar pārliecību, ka šāda ierīce pastāv.

– Klusu, Lara, klusu. Šeit taču ir dziļi lauki, – es mierināju, – paskaties, šeit pat dod vietējo krējumu. Redzi? Brūnā māla bļodiņā. Tāpat kā bērnībā.

– Paklau, tu negribi pagaršot? – Uzdūris karbonādi uz dakšas, Daniels sniedza to man.

– Kas tas ir? No cūkgaļas? – mūsu jaunais draugs painteresējās.

– Nedomāju gan, ka kurpju zoles kāds izgatavo no cūkgaļas.

Es nokodu mazu gabaliņu un atzinu, ka šādu gaļu varētu izmantot par dzēšgumiju, labojot kļūdas grāmatvedības atskaitēs.

– Es nezinu, ko ar to darīt, – Daniels iesvieda aizkosto karbonādi atpakaļ šķīvī, – varbūt, protams, es esmu noēdies un izlepis, bet man negribas pat domāt, cik minūtes tā cepta. Un visas tās zarnu nūjiņas, un... Lara, kā sauca to otro baktēriju, kas prot nolaist no kātiem veselu kājnieku rotu?

– Salmonella.

– Salmonella, tieši tā.

Viņš iemalkoja alu un ķērās pie salātiem „Svaigums”. Nedaudz paurķējies ar dakšu apvītušajās, eļļā izmērcētajās lapās, viņš pastūma šķīvi malā.

– Man šeit riebjas vēl vairāk, nekā mašīnā, goda vārds. Varbūt braucam?

– Pagaidi, lūdzu, – es iebildu, – ļauj man vismaz izstrēbt zupu.

– Kāda ir? – Lara painteresējās.

– Zupa kā jau zupa. Tās pilnīgi visur ir vienādas. Gribi pagaršot?

– Bizantijā, piemēram, alkatīgi troņmantinieki ar tādām indēja savus priekšgājējus.

– Daniel, tas nav smieklīgi.

– Viss, tinamies no šejienes un braucam tālāk.

– Lūdzu, pagaidi. Vismaz iedzert mēs varam?

– Es aiziešu pakaļ, – jaunais puisis piedāvāja, – Lara, ko tev atnest?

– Divas glāzes ruma.

– Es laikam tomēr atturēšos.

– Man divas glāzes. Tu vari arī atturēties.

– Divas glāzes ruma. Jums, kungi?

– Greipfrūtu skrūvi ar citronu un ledu, – es pasūtīju.

– Man, lūdzu, piecpadsmit kuņģa pilienus, – Daniels noņurdēja, grozot rokās atturīgo galda dekorāciju – duļķainu vāzi ar egles zariņu.

– Viņam tādu pašu kā man, – es piemetināju.

Pieklājīgais puisis devās pēc dzērieniem, un tad gan es pamanīju, ka vietējie ir sākuši mest šaubu pilnus skatienus mūsu virzienā, taču nospriedu, ka prātīgāk būtu ne ar vienu savā novērojumā nedalīties. „Paskat, paskat, šitie ir no pilsētas,” vīri savā starpā sačukstējās.

Pēc dažām minūtēm stopotājs atgriezās ar dzērieniem un pīrādziņu paplāti, milzīgajām acīm smaidot. Viņš neskatījās uz mums ar Danielu, tikai uz Laru. Tiešām briesmīgi. Kas to lai zina, cik ilgi viņi paspēs pabūt kopā? Dienu? Divas? Varbūt pret rītu viņš pametīs mūsu mašīnu un iespiedīsies Laras atmiņā kā cietuma apmeklētājs, kas pienesis ieslodzītajai mazmazītiņu vēstījumu, uzskricelētu uz sērkoku kastītes. Un nekas cits no viņa nepaliks pāri, jo mēs būsim aiztraukušies tālāk, maldīgajos šoseju, haiveju, maģistrāļu un autobānu labirintos. Es paskatījos vispirms uz viņu, tad uz Danielu, un draugs saprata manu mājienu – tagad mēs dzersim un klusēsim. Neteiksim ne vārda, lai neiztraucētu viņu saskanīgās domas. Ja vajadzēs, sēdēsim vairākas stundas no vietas un vienkārši gaidīsim.

Tā nu mēs aizgājām pēc tekilas pudeles, pārsēdāmies pie cita galdiņa un dzērām, un dzērām, un dzērām, nebilstot ne vārda, kamēr kasiere joprojām izklaidējās ar saviem draugiem – viņa slēdzelēja televizoru no viena kanāla uz otru, taču puišus daudz vairāk interesējām mēs, nekā eirosporta vieglatlētikas programma vai reportāža no Tour de France. Viņi grozīja savas lielās galvas un sačuktējās.

– Krīt uz nerviem, – Daniels neizturēja. Viņš piecēlās, izdzēra savu tekilu vienā rāvienā, izspļāva pakusušos ledus gabaliņus atpakaļ glāzē un, pacēlis no grīdas masīvu palmas podu, nolika to mums priekšā. To pašu viņš izdarīja ar divām papardēm un alojas stādu.

– Ko tu dari? – es šausmās vaicāju.

– Ko es daru? Es norobežojos, lūk, ko es daru.

 

Dīvainā kārtā vietējās publikas uzmanību pēkšņi piesaistīja pavisam kas cits. Ārā zem ieejas luktura varēja saskatīt iznirstam no tumsas pavecu, sakumpušu vīru, kurš, brezenta makintošā tērpies, veda ķēdē milzīgu vērsi. Dzīvnieks mierīgā solī sekoja vecajam vīram un paklausīgi apstājās, kad vecais pamāja tam ar roku. Viņš piesēja vērsi ķēdē pie trepju margas un ienāca pa durvīm. Vērsis miermīlīgi noskurinājās un palika gaidot dzeltenajā gaismā. Nekad iepriekš nebiju redzējis tik jauku un paklausīgu mājlopu. Ieejas luktura gaisma atmirdzēja viņa labsirdīgajās acīs kā lielās stikla bumbās.

 – Vesels, Zigmund! – vīrišķi sagaidīja veco ar sajūsmas pilniem sveicieniem.

– Labvakar, – Zigmunds skumji noteica un piegāja pie kases, – sveika, Martiņ.

– Zigmund, čau. No kurienes tu tik vēlā stundā? – Marta atplauka neredzētā viesmīlībā.

– No veterināra, – viņš atbildēja, izšņaukdams degunu piedurknē, – vedu Hermani no izmeklēšanas. Pa dienu dakteris bija aizņemts. Līdz viņam vesela stunda, ko iet. Ielej man, Marta, vienu dzērveni. Paldies, – Zigmunds izrāva mēriņu, palūdza iepildīt vēl vienu un turpināja, – nabaga Hermanim ļoti grūti.

– Kas tad tavam lopiņam kait?

– Ai, labāk ij nejautā. Aknu ciroze.

– Kas-kas? – pārjautāja kāds no vīrišķiem, – Kā vērsim var būt aknu ciroze?

– Ārsts teica – ciroze, tātad ciroze, – Zigmunds stomījās.

– Nesatraucies, Zigmundiņ, – Marta mierināja, – to taču neviens vēl skaidri nezina.

– Zina gan. Es zinu.

– Nu nevar vērsim piemesties aknu ciroze, nevar, – vīrišķu kvorums palika pie sava.

– Kā, nevienam no jums vai tad vēl nav? – Daniels nosmīkņāja un piecēlās kājās. Lara klusu nolamājās, es droši vien šausmās satvēru sevi aiz matiem. Stopotājs turpināja košļāt pīrādziņu – diez vai viņš apzinājās, kas ir noticis.

Dīvainā kārtā milzīgie lauķi neko neteica pretī. Iespējams, viņus pārsteidza šī negaidītā bravūrība. Viņi, pilnīgi apstulbuši, sāka sačukstēties, kamēr Daniels, demonstratīvi aizsmēķējis cigareti, nogāja viņiem garām un pazuda aiz durvīm. Tikai pēc sekundes viens no vīriem, milzīgs testosterona titāns džinsa jakā, skaļi pieleca no savas vietas un devās izejas virzienā.

– Ejam pīpēt, – es steigšus izrāvu mūsu pasažieri ar neizteiksmēgo vārdu no Laras idilliskās sabiedrības. Viņš centās iebilst, ka nesmēķējot, taču es parāvu viņu aiz piedurknes, un viņš padevīgi sekoja.

 

Daniels domīgi staigāja turp-atpakaļ gar kafejnīcas durvīm, ar kurpju purngaliem sizdams putekļus nakts gaisā. Milzīgais tēvainis stāvēja dažus metrus nostāk, iespiedis cigareti starp īkšķi un rādītājpirkstu.

– Iedod uguni, – es pietuvojos.

Daniels izvilka no kabatas šķiltavas un iešķīla dziestošu liesmiņu plaukstu aizsegā.

– Gāze iet uz beigām, – viņš nopētīja šķiltavas, sakratīja tās un ielika atpakaļ kabatā. Stopotājs stāvēja maliņā un vēroja, kā slimais Hermanis mierīgi šūpo savu ķēdi.

Iespiedis cigareti plānās, knapi saskatāmās lūpās, pa durvīm iznāca vēl viens kafejnīcas vīrs. Arī viņš kratīja šķiltavas, un es atviegloti uzelpoju, kad tās tomēr nostrādāja. Labi, ka tā. Vismaz viņš nenāks pie mums prasīt uguni. Lielais skūtpauris netīri baltā sportatērpā nokāpa no lieveņa un turpināja smēķēt, neatraujot skatu no mums. Ej nu sazini, kas notiks tālāk. Es centos novērst Daniela uzmanību ar visādām sarunām. Laimīgā kārtā mums blakus bija jaunais puisis, kurš tajās labprāt iesaistījās.

– Jūs tomēr esat jauki cilvēki, – viņš teica, – žēl, ka nevarēšu ar jums paceļot ilgāk.

– Tas gan nav nekas nožēlas vērts.

– Nē, pavisam nopietni. Cik sen jūs pazīstat Laru?

– Tikai vienpadsmit gadus ilgāk, nekā tu. Ko stāvi un skaties kā likteņa pabērns? Še, uzpīpē.

– Nē, nē, es tiešām nesmēķēju.

– Un nekad neesi mēģinājis?

– Ja nu vienīgi bērnībā kādu zagtu papirosu, bet vispār jau nē. Labvakar, – viņš pamāja džinsa jakai un baltajam sportatērpam, kuri, pieveikuši savas cigaretes, devās atpakaļ telpās.

– Nē, es to tā neatstāšu. Vai tu redzēji? Vai jūs redzējāt? Viņš nopētīja mūs no galvas līdz papēžiem kā izbadējusies haizivs.

– Daniel, ka tevi, liecies mierā. Tu viņus nepazīsti, viņi mūs nepazīst, un es gribu, lai tā arī paliek līdz mūsu aizbraukšanai un vispār līdz laika galam.

– Vēl daži šitādi skatieni mūsu virzienā, un pašu miesīgās mātes viņus nespēs atpazīt līdz laika galam, – Daniels nomurmināja.

– Varbūt gribi iedzert? – jaunais puisis, sasodīts, kāds bija viņa vārds, kurš to vairs atceras, izteica Danielam piedāvājumu, kas jau vairākas reizes bija pierādījis savu iedarbību.

– To gan labprāt. Ejam, es izmaksāju, tāds ir mans pienākums, – viņš draudzīgi apskāva pasažieri un devās ieejas virzienā.

– Es laikam nedzeršu.

– Dzersi... – es vēl paguvu saklausīt, pirms aiz viņiem aizcirtās durvis.

 

Kaut kas bija mainījies bistro ierastajā izkārtojumā. Zigmunds kurnēja pie mazā galdiņa, kuru vēl pirms dažām minūtēm aizņēma vietējie. Lara sēdēja savā vecajā vietā, pašā zāles stūrī, taču viņa vairs nebija viena. Gan blakus, gan iepretī – no visām pusēm viņu bija apstājuši milzīgie ambāļi. Nez kādēļ mums tas likās ļoti negaidīti. Sportatērps un džinsa jaka bija visaktīvākie – viņi vienīgie uzdeva Larai daudz maz saprotamus jautājumus, kamēr pārējie tikai skatījās uz viņas kaklu un pleciem un skaļi smējās. Viņa izskatījās pilnīgi atbruņota – tieši tāda, kādu vismazāk biju cerējis viņu ieraudzīt. Sportatērps lūkoja aplikt savu gaļīgo roku ap Laras vidukli, tomēr viņa pretojās, cik vien tas bija viņas spēkos.

– O! Šitie nāk! – džinsa jaka iesaucās, mūs ieraudzījis, – Panāciet šurp.

Danielam divreiz nebija jāsaka. Likās, ka visu vakaru viņš to vien gaidījis. Apsēdāmies pie sava istabas augiem aizbarikadētā galda, un vietējie apstāja mūs no visām pusēm, vienā mirklī aizmirsuši par Laru. Robustas titānu statujas, izcirstas lavas akmenī ar āmuru un cērti. Daniels piecēlās.

– Tātad jums negaršo mūsu karbonādes un mūsu griķi. Un kas jums garšo, kungi?

– Tu man gribēji teikt pavisam ko citu, – Daniels sabāza rokas kabatās.

– Kas jūs tādi vispār esat? – baltais sportatērps veica uzbrukumu.

– Kādēļ interesējies? – Daniels stājās viņam pretī.

– Kādēļ interesējos, viņš prasa. Veči, kādēļ tad mēs par viņiem interesējamies, ko?

Veči smējās. Neviens tā īsti neko nemācēja atbildēt. Daži no viņiem blenza uz mani tik uzstājīgi, ka es jutu, kā zem viņu karstajiem skatieniem svilst āda.

– Tātad tā, – sportatērps turpināja, – jūs trīs tagad sēžaties savā mašīnā un braucat prom, tā meiča paliek. Viss skaidrs? Jautājumi ir?

– Tu esi vietējais? – Daniels uzdeva savu jautājumu.

– Tu man to prasi?

– Tev, tev, mīlulīt.

– Saki vēl, ka esi atbraucis uz šejieni un nezini, kas es esmu, – sportatērps pietēloja izbrīnu.

– Man ir pilnīgi vienalga, kas tu tāds esi, kamēr vien tava treknā miesa ievietojas manā bagāžniekā. To, kurš brauc un kurš paliek, mēs noskaidrosim demokrātiskas balsošanas ceļā, jo tavs deģenerāta viedoklis pat šajā sūdu bedrē nevienu neuztrauc, gluži tāpat kā tavs vārds vai tava plebejiskā izcelsme. Starp citu, vai tu kādreiz esi lasījis „Noziegumu un sodu?”

Viņa uzstājīgā atbilde lika sportatērpam kavēties ar secinājumiem. Ak, Daniel, Daniel, es nodomāju, ko tad mēs tev tik sliktu esam nodarījuši? Vai tiešām tev ir apnicis ceļot dzīvam un veselam?

Kāds uzsita man pa plecu un palika uz tā atbalstījies. Es atskatījos. Tas bija Zigmunds, vecais vērša īpašnieks. Viņš stāvēja man aiz muguras, glāstīdams savu sirmo bārdu.

– Bet kāpēc jūs tā strīdaties, jaunieši? – viņš iejaucās.

– Nejaucies mūsu darīšanās, Zigi.

– Bet kāpēc ir jāstrīdas, es nesaprotu?

– Jauniešiem pie mums nepatīk, – teica baltais sportatērps.

– Šiem jauniešiem ļoti patīk pilsētas meitenes un ļoti nepatīk pilsētas džeki, – Daniels neatkāpās.

– Es piedāvāju tomēr nestrīdēties. Davai, nestrīdēsimies, ko? Mēs ar Hermani nekad nestrīdamies. Vai ne, Hermani? Bet Hermanim tagad grūti klājas, oi, cik grūti viņam klājas, – Zigmunds elpoja man tieši sejā, – puikas pazīst Hermani. Mani puikas, – viņš uzslavēja mūsu ienaidniekus. Viens no viņiem piestūma krēslu, un Zigmunds apsēdās, elkoņus pret galdu atspiedis.

– Es redzu, jums ļoti patīk vērši, – Daniels turpināja provocēt, bet man jau bija vienalga. Lai notiek, kas notikdams. Sliktāk no tā vairs nekļūs.

– Man patīk Hermanis. Un man ļoti patīk šitie puiši. Ui, kā man viņi patīk, – Zigmunds, nepamanījis zobgalību, apskāva džinsa jaku, – es visus viņus esmu uzaudzējis kā savus dēlus, un man viņi visi ļoti patīk. Šitiem puikām es savulaik mācīju fizkultūru, un tāpēc viņi visi man tagad ir tik veselīgi. Vai ne, puikas? Ko? Sveika, klase, – vecais pedagogs iesaucās, un viņa balsī atskanēja laika gaitā zudušais spēks.

– Es’ sveiks! – klase atbildēja ar vienbalsīgi dārdošu kliedzienu.

Marta pie savas letes vai kusa aiz saviļņojuma.

– Re, kādi vīri! Kā ozoli! Izauguši. Toreiz bija tādi pavisam jauniņi un knapi skrēja četrus apļus ap stadionu. Un ko jūsu puiši dara, jaunkundz? – Zigmunds vērsās pie Laras.

– Nu, mēs pārsvarā ceļojam.

– O! Ceļot ir labi, ceļot ir veselīgi. Mēs ar Hermani arī ceļojam. Un kur jūs esat bijuši?

– Ļoti daudz kur, – Lara atbildēja.

– Un nekur pasaulē jūs neesat redzējuši tik labu vērsi, kāds ir mans Hermanis. Vai ne, Hermani? – viņš ieurbās galdā.

– Hermanis ir ārā, – es uzsitu Zigmundam pa plecu, – bet es ticu, ka tāds viņš tiešām ir.

– A ko, mēs varam viņu pasaukt, – vecais izklaidīgi pacēla galvu un izvalbīja acis, – viņš ir ļoti labi audzināts un uzvedīsies godīgi. Hermani! Hermani!

– Klusu, klusu, nevajag.

– Es aiziešu viņam pakaļ, – Zigmunds pacēla gaisā rādītājpirkstu, grīļīgi saslējās kājās un aizčāpoja uz izeju. Caur palmas zariem varēju saskatīt, kā viņš iečukst savam lopam kaut ko ausī, kaut ko ļoti garu un pārliecinošu, un cenšas atraisīt ķēdi, kas visu laiku slīdēja ārā no vārgajiem pirkstiem.

Ticis galā ar viltīgo mezglu, Zigmunds pavēra durvis un viegli uzsita Hermanim pa gurnu. Dzīvnieks rāmi un paklausīgi iesoļoja kafejnīcā.

– Zigmund, ko tu dari? – Marta paniski iekliedzās, – Zigmund! Puikas, nu pasakiet viņam, lai aizvāc savu vērsi! Puikas!

Bet puikas tikai skaļi smējās un nepievērsa Martai nekādu uzmanību. Notiekošais viņus sajūsmināja – viņi sita plaukstas un kliedza: „Hermani! Ņem ciet! Nogaršo pilsētnieku gaļu! Mīksta un veselīga, palīdz pret aknām! Ņem ciet, Hermani!”. Zigmunds no tā visa neko nesaprata. Viņš tikai stāvēja blakus savam Hermanim, ķēdes galu rokās, tik lepns, it kā kāds grasītos viņu fotografēt.

Izmantojot situāciju, mēs ar necerētu vienbalsību nolēmām, ka tūlīt pat jādodas ceļā, neatvadoties pat no vecā Zigmunda un neapmaksājot rēķinu. Aplausu un smieklu pavadīti, izsprukām pa durvīm. Lara sēdās pie stūres, Daniels iekārtojās viņai blakus. Mēs aizņēmām aizmugurējo sēdekli. Visi šis nakts notikumi vēstīja, ka šis tieši ir piemērotākais brīdis, lai nekavējoties iedarbinātu motoru un trauktos projām, izspolējot sausu grants un putekļu mākoni no riteņu apakšas.

– Pagaidi, – Daniels attapās, vēl pirms bijām attālinājušies pirmos simts metrus, – es aizmirsu atslēgas.

– Kādas atslēgas? – Lara piebremzēja un neizpratnē uzsita pa saišķi aizdedzē.

– Savējās, – viņš nomurmināja un aizsteidzās Bistro virzienā.

Cik nu es tajā brīdī sapratu, Daniels, nostājies durvju ailē kā komendants, iebāza roku kabatā, sakratīja savas šķiltavas un pietuvināja gāzes liesmu Hermaņa astei; tā ar visu spēku triecās Danielam sejā, bet viņš jau bija paguvis satvert pie kases atstāto Martas atslēgu saišķi un Zigmundam paredzētu dzērveņu degvīna glāzīti. Izmucis uz lieveņa, Daniels pieturēja durvis ar plecu un, kamēr saniknotais vērsis ar ragiem demolēja vitrīnu, mūsu biedrs ierāva piecdesmit gramus, izmeta glāzīti krūmos un netraucēti sameklēja īsto atslēgu, ar ko aizslēgt necauršaujamās plastikāta durvis.

Viņš nāca mierīgā, pat uzsvērti lēnā solī, smaidot un neatskatoties. Sagaidījusi atgriežamies komendantu, Lara vienā mirklī izkustināja mūsu celli uz riteņiem, un viss, ko es spēju saskatīt gandrīz vai palēninātā kadrā, bija neprātīgais haoss Bistro ēdamzālē – satracinātais Hermanis, neļaudams apiet sevi ne no vienas puses, aulēkšoja pa istabu; katra nākamā kustība nāca tik ātri, ka iepriekšējā vēl nepaguva līdz galam izdzist. Es redzēju tur nevis vienu, bet vismaz piecus ragulopu siluetus, izplūdušus kā Altamiras alas sienu gleznojumos. Marta paslēpusies zem letes, viens no vīrišķiem iemucis kaut kādā palīgtelpā, pārējie cenšas vai nu slēpties no nevaldāmās ragu un pakavu dejas, vai nu atdabūt vaļā ieejas durvis. Zigmunds piespiedis plaukstas pie vaigiem un ierāvies tālākajā stūrī, plaši ieplestajās acīs veca vīra asaras. Vienās brūcēs un zilumos, lielie lauku vīri tika aizvien dziļāk aprakti galdu, krēslu, lustru, puķupodu, un apmetuma gabalu gruvešos. Ik pa brīdim kāds cēlās augšā, rīdams asinis un izsistos zobus, taču starp lauciniekiem nebija neviena toreadora. Salonā ieskanējās tā pati sasodītā „Toska”, bet es, šķiet, dzirdēju tikai to, kā zem cietajiem pakaviem, arvien tālāk un tālāk, krakšķ centīgo darbaļaužu kauli.

– Nesakiet man ne vārda, – Lara klusu nokomandēja, un mēs atkal tikām ierauti ņirbošajā zootropā, no kura līdz pat šim brīdim neesam varējuši izrauties.