Diskusijas par izglītības sistēmas problēmām Latvijā nav retums. Ne mirkli nenoniecinot nesen Latvijas Bankas rīkoto diskusiju, izvēlējos apmeklēt Latvijas Universitātes (LU) un LU Studentu padomes organizēto pasākumu pagājušās nedēļas nogalē, jo anotācija liecināja, ka tajā salīdzinoši vairāk tiks pārstāvēti tieši studenti, un viņu viedoklis mani interesēja vairāk.
Kopumā studentu pārstāvji patiesi lietoja mazāk daudz dzirdētās retorikas ("izglītības kvalitāte kā valsts nākotni noteicošs faktors" un līdzīgi), tāpat iztika arī bez ne mazāk bieži dzirdētās valdības vai nozares ministra kritikas. Bija interesanti no pašu studentu puses saskarties ar nošķīrumu "studēt gribošie" un "studēt varošie", turklāt aspektā, ka ne visu augstākās izglītības gribētāju sagatavotības līmenis un arī pašu motivācija ir tāda, lai to darītu. Ja vēl nesen burtu savienojums STEM (Science, Technology, Engineering, Math) baudīja teju vai svētā grāla statusu, tad nu izrādījies, ka ar apziņu, ka STEM ir viena varen perspektīva lieta (bez ironijas), nepietiek. Proti, lai gan valsts – piemēram, ar t.s. budžeta vietu instrumenta palīdzību – cenšas ieturēt STEM virzienu augstākajā izglītībā, daudzu jauniešu sagatavotības līmenis ir nepietiekams, lai bieži piesauktais STEM plauktu un zeltu. Kā galvenais iemesls tam, cik saprotu, tiek definēti trūkumi vispārējās izglītības sistēmā, un nenoliedzami rodas viela pārdomām, dzirdot, piemēram, ka mācību gada nogrieznī 72 skolās Latvijā vispār neviens no audzēkņiem nav kārtojis centralizēto eksāmenu dabaszinātnēs.
Man nav iemeslu apšaubīt šos faktus un lielā mērā arī minētās cēloņsakarības, tomēr, manuprāt, augstākās izglītības dalībnieki (pasniedzēji, studenti, valsts institūcijas) tik ļoti koncentrējas uz pašanalīzi (kas, protams, apsveicami), ka nepietiekami novērtē vēl kādu apstākli. Proti, indivīda intereses, vērtības, attieksmi veido ne tikai izglītības sistēma, bet arī apkārtējā sabiedrība kopumā. Es negribētu uzsākt kārtējo gaudu dziesmu, bet, ja veidu, kādā indivīds komunicē ar pasauli, iegūst informāciju, tik lielā mērā ietekmē fragmentārisms un nepacietība, tad arī labi organizēta struktūra, šajā gadījumā izglītības sistēma, būs spiesta ar to rēķināties un lielā mērā pieskaņoties.
Ne velti minēju, ka nevēlos ieslīgt kārtējā vaimanāšanā, jo tā vienkārši nav vēsturiski korekta. Nejauši uzdūros šādam aprakstam: "Informācijas pārbagātība neizslēdz [tās lietotāju] uzmanības deficītu." Varētu teikt, tas brīnišķīgi atbilst mūsdienu situācijai, tomēr ķeza tāda, ka apraksts pieder amerikāņu politologam Herbertam Saimonam, un tas tapis 1971. gadā kontekstā ar kabeļtelevīziju bumu ASV. Citiem vārdiem sakot, nevar teikt, ka paviršība un "braukšana pa virsu" būtu uzplaukusi paralēli ar interneta uzplaukumu. Nē, bet tas nemaina problēmas aprakstu.
Izglītības sistēmā ietilpst augstākā, vidējā, pamatizglītība, pirmsskolas izglītība. Var pielikt lielas pūles kvalitātes uzlabošanai, tomēr ar to nepietiks, ja sabiedrībā plaši izplatīta būs prakse, ka informācija, kas garāka par desmit teikumiem, ir pārāk "grūta"; ka zināšanu galvenais mērķis ir utilitārs (personīgā labklājība un karjera, "spēt uzturēt sarunu"); ka vērtīgākas par zināšanām ir "atpazīstamība", "publicitāte".
Līdz ar to, manuprāt, nekas daudz nemainīsies, ja paralēli absolūti nepieciešamām diskusijām (un arī rīcībai!) par izglītības sistēmu nebūs ekosistēmas, kurā ar jauno paaudzi zināšanu aspektā mijiedarbojas plašsaziņas līdzekļi, izdevniecības, ģimene, muzeji, t.s. elki – paraugi – utt.
2