Bioloģiskais sapnis

Par Ingas Žoludes romānu diloģiju "Materia botanica", 2008-2018, apgāds "Dienas grāmata"

Lietderīgi atcerēties, ka romāns "Silta zeme" (2008) iznāca laikā, kad Ingas Ābeles cietumnieks Andrejs pīpēdams drūmi reflektēja par korelāciju starp sava mūža ritumu un antīkajiem mītiem, Jāņa Rokpeļņa Jorens kūlās savā tukšajā eksistencē, Margaritas Perveņeckas sirreālismā mītošie un Jāņa Einfelda postapokaliptiskās pasaules līkločos klejojošie dīvaiņi lasītājus dzina izmisumā, savukārt Gundegas Repšes bāreņu nama grēksūdzes turpināja jau savulaik iespaidīgi pieteikto sirds izkratīšanu dienasgrāmatu ierakstu formātā. [1]

Ingas Žoludes debija aizguva pa mazumiņam vai pat drīzāk likumsakarīgi atspoguļoja sadrumstalotus elementus no visa minētā. Patiesi – oriģinālprozai tobrīd piemita īpaši nospiedošs skaudrums, neatkarīgi no darbu piederības klasiski tendētai psiholoģiski reālistiskajai vai tomēr "metaforiskajai" prozai. Toreiz Žolude ar savu neparasto pasauli samulsināja daudzus lasītājus, lai arī – kā jau iespējams nojaust no iepriekš iezīmētā konteksta – dīvainības nebūt nebija mazpazīstamas kopš 90. gadu vidus un īpaši arī 21. gadsimta sākumā.

"Silta zeme" zināmā mērā bija pārveidots iepriekšējo gadsimtu klasiskais "ģimenes romāns", kurā iepītais apakšžanrs ar dienasgrāmatu ierakstu tradīciju ļāva palūkoties gan uz sievietes-mātes un vīrieša-tēva (turpat līdzās – sievietes-meitas un vīrieša-dēla) pozīciju pietiekami nokaitētos un marginālos jautājumos (romānā vienkopus čurkstēja gan aborti, gan incests, gan atkarības un pat dažādi personības traucējumi). Romāna varoņus – ja tomēr cenšamies darbu uzlūkot neatrauti no laikmeta konteksta – savā varā bija pārņēmusi globalizācija un kaut kādā ziņā trula pašplūsma, no vienas puses klātesot nacionālā jēdzienam, no otras puses – multikulturālismam, robežu nenoteiktībai un šķietami bezjēdzīgai riņķveida klaiņošanai pa pasauli. Šo pozīciju nostiprināja romāna varoņu nolemtības vaibstos grimstošā pārliecība, ka "Mēs nevaram neko dot pasaulei, jo mums nav sakņu, nav jēgas, nav nozīmes kaut ko radīt un nostiprināt, jo, drīz vien izmantotu, mēs to pametīsim" (72), un jautājums par atkārtošanās jeb cikliskuma neizbēgamību: "Iešana pa taisni, ejot tikai uz priekšu, neko neiemāca, tu kļūsti gudrāks, bet tev vairs nav, kam to izrādīt, jo tu pie viņiem neatgriezies, tikai ej uz kādu gaišāku, tālāku nākotni. (..) Katru reizi tu esi tāds pats, tu sevi atkārto ar visiem cilvēkiem pēc kārtas – tava mīļākā filma – tā pati, mīļākā dziesma – tā pati, mākslas darbs – tas pats. Tas paliek nemainīgs ilgi." (156)

Kopumā romāns iegāja literatūras vēsturē kā (pagaidām) seksuāli piesātinātākais autores darbs ar pamatīgu naturālu pretīgā un skaistā detaļu tvērumu, taču romāna spēcīgākās un labāk izstrādātās epizodes joprojām ir saistāmas ar dzejprozai radniecīgo valodu: "Es esmu krāsa. Es smirdu pēc acetona, pēc rūpnieciskā šķaidīkļa. Es esmu industriālā ainava. Indīga substance. Dzeltenzaļa. Pamatkrāsa. Pretkrāsa. Tonis. Pustonis. Spektrs. Es esmu gaismēna. Es esmu taisnība. Es esmu zvans, kauna stabs, pletne. Situ. Es esmu brūce, pūžņoju, esmu krevele – dzīstu. Es esmu rēta. Es esmu bakas. Injekcija. Pretinde. Marle, kompreses, kruķi, izgulējumi. Es esmu smiltsērkšķu eļļa. Lietus, varavīksne, akvarelis. Akrils. Tempera. Eļļa. Čurkstu. Burbuļoju, apdedzinu. Es esmu pārstādīta āda. Nesaderība. Nemirstība." (163-164)

Tagad, kad vienkopus lasītājiem piedāvāts gan romāns “Silta zeme", gan “Materia botanica", rodas nepieciešamība tos ne tikai aplūkot vienkopus kā diloģiju, bet arī jautāt – vai bija nepieciešams veidot romāna turpinājumu, ņemot vērā to, cik debijas darbs bija margināls un cik atšķirīga ir bijusi autores daiļrade turpmāko desmit gadu laikā?

Arī jaunajā romānā Žoludes varoņi – kā allaž – nepieder noteiktam laikam un telpai, taču iemieso zināmu karstasinīgumu, kas tos gan žanriski, gan stilistiski tuvina literatūrvēsturiski loģiskajai maģiskā reālisma tradīcijai. Vienlaikus tos īsti nav iespējams uztvert kā ģimeni vai dzimtu – vēl jo vairāk tieši tādēļ, ka abos romānos (un visā autores daiļradē kopumā) autore apzināti vairījusies no uzvārdu lietošanas. Žoludes prozā nav un nebūs ne Budenbroku, ne Busardelu, ne Tibo dzimtas. Tātad – lai arī kopā, tomēr katrs par sevi. Individualitātes un spilgtas personības; un tomēr – nebūt ne autonomas. Jaunajā romānā, kā par to liecina tā tituls, varoņi tiek ciešāk savērpti ar dabu un padarīti par staigājošu botānisko dārzu – vēstījums vietumis piesātināts ar dažādiem latīniskiem augu nosaukumiem kā atgādinājums, ka no zemes tie ir nākuši un zemes klēpī kādreiz arī atgriezīsies, epizodiski arī daži no tēliem reflektē par sevis diferencēšanu vai – gluži pretēji – pašsaprotamo un literatūrā tik bieži izmantoto saplūšanu ar dabu: "Es pacēlos sēdus un runāju ar zaļo, virmojošo virsmu, skatīdamies, kā stiebru galotnes, vēja glaustas, šalca, un es biju daļa no šī lauka," (217) un "Es mēģinu saprast, ka es neesmu koks." (263)

Romānus, izmantojot pašas autores vārdus, var nodēvēt par “bioloģisku sapni", proti – autori interesējošā cilvēka instinktīvā iedaba nenozīmē tikai programmisku dzīvības turpināšanu, bet bioloģiskos elementus vārdspēlēs un ārpus tām Žolude mērķtiecīgi ieraksta darba vēstījumā: "Cauri plānajai krūškurvja ādai pacēlās ribu reljefs, man patika to tumsā sazīmēt ar savu pieskārienu, dažkārt es tā mēdzu iztaustīt sevi, viņas krūtis bija maigas, aukstumā tās līdzinājās akai jeb Euterpe oleracea ogām." (226) vai "Man cauri izbrāzās pagātnes vīzijas kā gledīčijas ērkšķi, tomēr to dūrieni man vairs nesāpēja. Sāpes bija ārpus manām sajūtām, kas šobrīd sasummējās vienā nelielā kastaņa čaulā, ko ar brīvo roku taustīju savā kabatā, paceltu dārzā (..)" (229) Diloģijā kopumā netrūkst naturālu detaļu, un Žolude sevis radītos cilvēkus patiesi uzlūko kā anatomiskas būtnes, taču, ja pirmais romāns visai izteikti centrējās uz seksualitāti un cilvēku fiziskajām attiecībām, tad otrajā romānā dominance atvēlēta ilgām un (ne)piepildītas laimes sajūtai, trauslumam. Pirmajā romānā sēkla tika iedēstīta, savukārt otrajā – jāuzņemas rūpes par izdīgušajiem un jau izaugušajiem augļiem. Par to liecina arī nobriedušāks, loģiskāk konstruēts un nosvērtāks vēstījums (kaut vai – pievērsiet uzmanību, ka "drāšanās" ir aizvietota ar "mīlēšanos") un darba kompozīcija (īsākas, toties mazāk fragmentāras nodaļas), lai gan – romāns būtu ieguvis vēl vairāk, ja autore atteiktos no dienasgrāmatu "pielikumiem", kas šoreiz drīzāk atgādināja svešķermeņus.

Žolude acīmredzami jūtas un rīkojas spēcīgāk un drošāk īsprozas žanrā, kuru pati ir izkopusi līdz kristāldzidram līmenim (joprojām viena no desmitgades nenovērtētākajām grāmatām ir "Stāsti" (2015), kuros autores izaugsme salīdzinājumā ar krājumu "Mierinājums Ādama kokam" (2010) bija gluži vai kolosāla). Savdabīgs izņēmums šajā gadījumā ir romāns "Sarkanie bērni" (2012), kurā analoģisko ģimenes un paaudžu attiecību jautājumu autore risina emocionāli piesātinātā, teju vai personīgā intonācijā. Diemžēl diloģijā – gluži tāpat kā romānā "Santa Biblia" (2013) – ir pārāk daudz liekā un haotiskā. Vēl jo ļaunāk – atšķirībā no autores pēdējā romāna, kurš lasītājā radīja vēlmi just līdzi tā elles lokus izstaigājušo varoņu likteņiem, "Siltas zemes" un "Materia botanica" ģimenes savrupums, agonija, eksistenciālie meklējumi un monumentālais atsvešinājums ir ne tikai neuzrunājoši, bet šķiet nepārliecinoši un mākslīgi.

Lasītājiem, kurus aizrauj Kristīnes Ulbergas un Margaritas Perveņeckas darbi vai pat salīdzinoši nesenais Andra Zeibota romāns "Okeāniskais Es", nebūs grūtību vai pretestības iegrimt "augu matērijas" pasaulē, turpretī pārējie spēs novērtēt Ingas Žoludes rūpes par sarkanajiem bērniem vai – vēl jo būtiskāk(!) – izcilo artavu īsprozā.

[1] Laikā starp 2005. un 2008. gadu periodikā un grāmatās publicētie tobrīd pamanāmākie romāni "Paisums", "Virtuālais Fausts", "Palaidnis", "Bāreņu nams" un mazliet agrāk izdotais "Alvas kliedziens", arīdzan stāstu krājums "Visi koki aizgājuši".