Par dzejas bilžu grāmatu sērijas BIKIBUKS jaunāko laidienu
Izdevniecība "Liels un mazs", 2013
Eižena dienasgrāmata
Eižens Ziemassvētkos dzejoļus neskaitīja, un mēs arī netincinājām. Viņš turpina tos iepazīt savā divgadnieka manierē – ar rotaļām, dauzīšanos un klausīšanos, no dzejoļa veseluma reizēm paņemot vien kādu detaļu – košu tēlu, ritmu vai nejaušu rindiņu – un it kā nojaucot dzejoļa ideju un lasīšanas kārtību. Viņam nav noteikumu un aizspriedumu par dzejas lietošanu. Tajā pašā laikā viņš zina, ka kārtība pastāv un mamma dzejoli vienmēr atkārto līdzīgi, grāmatu šķir no vienas puses, grāmatai virsū ir nosaukums, tai ir sākums, beigas un atšķirīgs raksturs, līdzīgi kā satiktajiem cilvēkiem. Var bērnu iepazīstināt ar dzeju, mācot deklamēt pantiņus un pieradinot pie tā formas, bet var arī atklāt viņam, ka dzeja nav tikai izglītojošs, bet arī iededzošs, baudāms un izklaidējošs process – tā teritorija noteikumu pilnajā pasaulē, kas paredzēta brīvībai. Izdevniecība "Liels un mazs" izvēlas grūtāko ceļu un piedāvā īstus dzejoļus vismazākajiem lasītājiem.
Bikibuks ir lasāmviela, kuras forma pēc sirds patikas ļauj ieturēt gan loģiskās, gan neloģiskās pauzes un atvēl daudz telpas interpretācijai un sapņošanai. Eižens dzejoli var atšķirt jebkurā vietā un starp divām rindiņām sarunāt tik daudz pļāpu, ka es vairs neatceros, kas iepriekšējā lapā bija rakstīts. Divgadnieks skaļi domā un tūlītēji pauž jauniegūto pieredzi vai sajūtas, kas ne vienmēr ir sajūsma un aizkustinājums. Dažreiz tas ir protests, citreiz tāda kā niezēšana, kas liek grāmatu atvērt un tad bailēs mest pa gaisu, bet pēc laika atkal uzmeklēt. Man ir nostiprinājusies pārliecība, ka bikibuks ir jauna tipa medijs – multifunkcionāla, no daudzām pusēm lasāma dzejas karte vai arī parocīgs dzejas serdenis, kuru bērns var apaudzēt ar savām asociācijām. Kopš šādā formātā ir iznākušas jau trīsdesmit grāmatiņas, atļaujos lietot "bikibuku" kā sugasvārdu.
Kad ritmiski lasu priekšā Vitauta Ļūdēna dzejoli "Kurmis" #028, Eižens grāmatā neskatās un atdarina tā ritmu ar zilbēm "ta da-da da-da". Pirkstiņi tikmēr veido metro no metramēra, kas rūkdams un šņākdams pārvietojas pa galdu. Viņš ceļ kurmja grāmatu ar magnētu, bet tad tā kļūst par sētu, aiz kuras nolikt traktoru – lai lasa un palīdz kurmim taisīt metro. Satrauktas domas par metro, stacijām un neredzamajām pazemes alām atnāk arī pirms laišanās miegā, kad tiek cilāts raķešu un nākotnes jautājumu loks. Metro ir vilciens, kas iet uz abiem galiem vai uz apli, dūc mums zem kājām pa tuneļu un cauruļu sistēmām. Īstenībā jau pie mums tāda nemaz nav. Metro sistēmas citur ir, taču neviens nav redzējis, kā tās izskatās kopumā. Mēs ielienam vienā no stacijām, ar mums kaut kas notiek, notiek, notiek, un mēs iznākam laukā gluži citā vietā. Pa vidu ir bijusi struktūra, kuru mēs pazīstam tikai pēc vārda vai attēla, un mūsu priekšstats par to veidojas, uzticoties šim attēlam. Metro ir vilciens, ar kuru daudzi no mums nekad nav braukuši – pagātnes rīdzinieku sapnis par nākotni, cerību vagoni, labklājības apsolījums: "Kurmis vāģi vadīs (..), sieva zeķi adīs, bērni spēlēsies."
Māksliniece Dita Pence kurmja metro ilustrēšanai ir izvēlējusies bērniem pazīstamo smilškastes vidi un divdimensionālus, mazliet biedīgus kurmju tēlus. Viņa kombinē zīmētas un fotografētas tekstūras, it kā simboliski atveidojot to, kā mūsu uztverē savietojas reālistiskie priekšstati ar iztēlotajiem. Eižens (un arī es) visu, ko šajā pasaulē vēl nezina un nav redzējis, pazīst tikai pēc vārdiem un attēliem, bet jau viņa ikdienā ir diezgan daudz abstraktu jēdzienu, kas attēlā nemaz nav parādāmi. Pastāv šo abstrakto jēdzienu attiecības un apjomi, un bērna divgadīgais prāts ir ātri iemācījies ar tiem manipulēt – atpazīt kodus un ar tiem rīkoties, līdzīgi kā tas ir iemanījies dažādajos locījumos un darbības vārdu izteiksmēs. Uz grāmatiņas "Kurmis" abiem iekšējiem vākiem ir attēlots arī kurmju pilsētas metro plāns ar tādām pieturām kā "Dobe 2", "Sliekas", "Siltumnīca" u.c. Blakus nosaukumiem ir arī nelieli simboliņi, kurus viņš apguvis jau no pirmās nosaukšanas reizes, brauc ar pirkstu pa karti un braši sauc: "Nākamā pietura – "Taciņa"!"
#030 Maijas Laukmanes dzejolis "Darbiņi sajūk" pievēršas kārtības nojaukšanas un ačgārnības tēmai, kas bērnus parasti uzjautrina. Dzejniece piedāvā četrus vienkāršus, pareizus apgalvojumus – "Ancīte iet uz skolu,/ Muris iet pelītes ķert,/ Reksis iet zvirbuļus trenkāt,/ Teliņš – pieniņu dzert", tad tos it kā saber vienā traukā, sakrata, un darbiņi sajūk. Vienkāršiem līdzekļiem tiek panākts lauku sētai raksturīgs ņigu ņegu: Ancīte un citi iemītnieki pastāvīgi mainās pienākumiem gluži kā rotaļā, kuras dalībnieki gūst prieku no acīmredzamās nepareizības. Jautrība, ko sniedz lomu maiņa, ir saistīta gan ar gandarījumu, ka zinām, kā darīt ir pareizi, gan ar izaicinājumu nemainīgajā kārtībā meklēt jaunas iespējas. Vienlaikus tā ir brīvība stingri noteiktas ritmiskās sistēmas un regulāra atkārtojuma ietvaros. Dzejolis ir ne tikai par ikdienas rutīnu, bet arī par pašu dzeju un daudzveidību, ko iespējams panākt, šķietami vienkāršam pantiņam attapīgi piemērojot poētiskās izteiksmes līdzekļus. Jāpiezīmē gan – kaķis Muris diezgan veikli uzņemas pieniņa dzeršanas pienākumu, kļūstot par pastāvīgu epiforu pantu beigās, tādējādi norādot, ka haoss dzejolī nav viscaur nejaušs.
Māksliniece Sabīne Moore "Darbiņi sajūk" ilustrēšanai ir izvēlējusies aplikācijas tehniku – no krāsaina papīra izgrieztas detaļas, kam ir redzama neliela ēnas kontūra, tādējādi norādot, ka elementi nav stingri fiksēti pie papīra, bet gan brīvi grozāmi un pārkārtojami. Attēli rada dinamiska animācijas procesa iespaidu statiskā kadrā, panākot līdzīgu efektu, kāds ir dzejolim, tikai citiem "vārdiem".
#025 Kārļa Skalbes "Jaunās egles" bieži mēdz aizklīst no Eižena grāmatu plauktiņa, jo zaļais, zobainiem rakstiem un skujiņām ornamentētais bikibuks tiek izmantots dažādās spēlēs kā dinozaurs. Patiesībā tas ir viens no skaistākajiem Skalbes dzejoļiem, kas sākas ar vārdiem "Mācies lasīt, mazo puisīt,/ Kalna būdā aizmirstā" un kuru gribas pusčukstus un atbildīgi nodot no paaudzes paaudzē.
Bērns bez piepūles vāciņa etnogrāfiskajās rakstu zīmēs atpazīst eglīti, koku, puķi, Māras zīmes zigzagā saskata jūru, bet trīsstūrainajā Dieva zīmē – telti. Grāmatas titullapā dažādie simboli parādās vienā līmenī ar tāda paša lieluma izklaidus izvietotiem burtiem, kas veido dzejoļa nosaukumu. Tas noder kā atgādinājums vecākiem, ka alfabēta nezinātājam katrs burts ir glīta, suģestējoša zīme, kas var raisīt tēlainas asociācijas pati par sevi. Raibā un rakstainā zīmju pasaule, kas paveras topošajam lasītājam, dzejolī tiek salīdzināta ar debess juma plašumu, kurā mēs varam iemācīties saskatīt pazīstamus orientierus.
Ilzes Avotiņas ilustrācijas papildina dzejoli kā koris papildina solistu – ar pietāti pret tekstu un nenomācot ar savu pārsvaru. Tās uzsver dzejoļa filozofisko domu, nepazaudējot dzejnieka tēvišķo sirsnību pret mazdēlu, kam šis dzejolis veltīts. Pēdējā atvērumā ieraugām, ka katras lappuses attēls ir fragments no viena liela pasaules kopskata, kas arī sasaucas ar dzejoļa kopējo vēstījumu – ikviena lieta, ko mēs iemācāmies ieraudzīt vai izlasīt, mūs noved pie plašāka mēroga saprašanas: "Lasīsi tu debess zvaigznēs,/ Liels ja būsi dvēselē."
Vienkāršs, klasisks un ļoti mīļš ir arī Māras Cielēnas dzejolis "Ceļā uz Ziemassvētkiem" #029, kuru svētsvinīgi krēslainos toņos ilustrējusi Zane Lūse. Gleznotājas atpazīstamie, savdabīgie tēli un sērīgi pelēkā pasaule, kuru pielej silta sveces gaisma, sasaucas ar Cielēnas rāmo un labsirdīgi cilvēcisko dzejas visumu. Ārkārtīgi smalki abas mākslinieces tēlo Ziemassvētku paradoksu – gaišus svētkus gada tumšākajā laikā – un to gaidīšanu kā iešanu pretī tumsai ar gaismu sevī. Ēnas, noslēpumainība un askētiskais žurku dzīvoklis rada asociācijas ar nekonkrētu kara vai trūkuma laiku. Bērnu grāmatām neraksturīgie Ziemassvētki bez dāvanu kaudzēm un grezni pušķotām eglītēm tomēr, šķirot lapu pēc lapas, liek mazā lasītāja acīm iemirdzēties brīnuma gaidās un līdz ar mēmajām žurciņām priecāties arī par gluži pieticīgu mežā iedegtu eglīti, iespējams, neapzināti novērtējot kopā būšanu kā Ziemassvētku prieka patieso avotu.
#027 Ojāra Vācieša dzejoli "Kas notiek?" mākslinieka Kriša Salmaņa interpretācijā Eižens sāk iepazīt no kādas trešās lappuses, kur redzama plaša, tukša vārtrūme ar nojaušamām namu aprisēm tālumā. Viņš skatās debeszilā laukuma tukšumā un sauc visu, kas tajā atrodas: tur ir vilciens un robotiņš ligzdā, mammas darbiņš, pazemes caurules u.c. Arī Vācieša dzejolī impulsu iztēlei dod tukšums – neziņa par to, kur visi palikuši un kā ir tur, kur manis nav. Drosmīgi kontrastējot ar dzejoļa tekstu, kas vēstī, ka "dzirdēt var gandrīz uz ielas, trakošanas lielas, lielas", mākslinieks vispirms mums rāda tukšas ielas, monohromus laukumus gaišos toņos un klīstošus arhetipiskos zēnu komiksu varoņus – indiāni un robotiņu. Salmanis galvenokārt ilustrē dzejnieka intonāciju: uzdoto jautājumu, intrigu, kas ved pretī straujam notikumu pavērsienam, un intonācijas maiņu. No tukšuma un neziņas galvenie varoņi pēkšņi tiek ierauti pazemes ūdensvados un nonāk sarkanmelni dramatiskā maldu pasaulē, lai no briesmīga žurku pirāta uzzinātu, ka "visa uztrakošana ir sunim vārda došana", un laimīgi pa kanalizācijas lūku atgrieztos saules un svētku pielietajā pilsētā, kur beidzot uzradušies arī visi citi bērni. Mākslinieks izvēlas tieši nesaistītu komiksa sižetu kā alegoriju dažādajai ritma un noskaņas maiņai, ilustrējot dzejoļa galveno domu: ceļu no neziņas pie idejas, kas vijas caur nojausmas trīsām un maldu baisajām ēnām – procesu, kas saistīts ar vārda atrašanu vai arī jauna dzejoļa vai mākslas darba radīšanu. Par to, kas ir dzejoļa galvenā doma, gan mums domas visiem var atšķirties. Mākslinieks piedāvā savu versiju.
Par vārdu došanu, nosaukšanu, brīvo domu un tās pieradināšanu ir arī Imanta Ziedoņa "Īpašie vārdi" #026. Meditācija, guļot Annas Vaivares gleznotajās sūnās un tuvu vērojot meža raibo, smalko pasaulīti, skuju rakstus, priežu galotnes, dīķa viļņus un debesis. Par to, cik tie visi līdzīgi un tomēr katrs citāds un kā mēs izlemjam, kuri būs īpašie, kas tiks pie sava vārda. Nebēdnīgi ziedonīgā garā par bērniem tuvām lietām – odiem, dzeņiem un strazdiņu Jurīti, bet tam cauri vijas arī pazīstamā Ziedoņa brīvdomātāja tēma, ka "Dzejā jau taisnības nava./ (Taisnība vispār ir.) / Dzejā ir – katram sava,/ Katrs kā grib, tā šķir."
Vienvārdsakot – viss piektais bikibuku laidiens aicina domāt, runāt par domu, meklēt vārdus tam, kā doma būtu pasakāma, un pievēršas iekšējam domāšanas procesam. Tas var izklausīties sarežģīti, taču ar domām par domāšanu mēs augam jau no mazotnes, tāpēc patiešām apbrīnojams ir mākslinieku darbs, kuri meklējuši un atraduši veidu, kā runāt par šīm tēmām ar vismazākajiem, kas vēl nezina ne visus vārdus, ne burtus – runāt noskaņu, krāsu un ritmu valodā. Seši šedevri.
Kritiķis Eižens
0