Biedrs Sniegs

Kripatiņa Čehijas
 
lasīju vienu no Bībla “Pavasariem”
un atcerējos to nakti kad šķērsojām robežu —
tālumā ziedēja Prāga
diktatori modās savos trūdu palagos
ceļmalā stāvēja pamesti dienas rati
kamēr mēs ar tevi —
bērni čirkainām galvām — no jauna iemigām
 
***
J. Ā.
 
man ir kāds draugs pianists kurš uzstājas krematorijā
bet ne par to ir šis stāsts
 
asfalts jau sauss — paies nedēļa vai divas un viss sāks zaļot
            riteņi trauksies kā komētas
meitenes smiesies parkos un pasāžās līdz saplūdīs ar fonu
rītausmā neatšķirs aploksni no putna
pavasaris ritēs taču bez skaņas bez pavadījuma
            un mums atkal kļūs garlaicīgi
mūs sāks kaitināt visas tās krāsas
un cilvēki katamarānos — smaidoši skaisti un brīvi
 
mēs alksim zvilnēt pludmalēs un ābeļdārzos
bērni spiegdami metīsies ārā pa skolas durvīm
atsprāgs logi un acis būs vaļā augu nakti
kā lakati mēs lidosim no ugunskura uz ugunskuru
 
            kur tad būs šī vēlme iejukt smaržās?
 
man ir kāds draugs pianists
un viņš būs pie klavierēm kad stumsim šo pavasari krāsnī
 
 
Garāmgājēja vēstules
 
1
 
Monmartra bija tālu — izmirkusi cigarete gailēja tās pirkstos
tikmēr manis kļuva arvien vairāk — tas bija klasisks fons
 
pirmajai bildei: katedrāle zaudējusi savu patieso krāsu
milzu bruņurupucis kas turpina vērties tukšumā — savā pavēlniekā
 
tagad es esmu vien nejaušs garāmgājējs starp daudziem citiem
gaišā datora ekrānā — mana vienīgā seja miglaina un bez nozīmes
 
Monmartra bija tālu taču es elpoju bez steigas —
motorolleri dūca kā bites gaisma lija manā zilajā somā
 
katra siena aiz sevis slēpa vēl vienu pavisam citādu Parīzi
putns slīdēja otrpus lapotnei “drusku atpakaļ — tā tagad smaidi”
 
manis kļuva par daudz — Persefone kas kopā ar draudzenēm
nozuda metro stacijā tikpat labi varēju būt es
 
skolniekiem parka zālē bija mana seja — plašums vispirms nāca
kā pērkons un tikai pēc tam kā bezmiegs kā rapšu jūra
 
te nu es guļu — izplūdis amatiera foto melnbalts un nekustīgs
bez elpas plūst dziesma — sirds maršē pretim Monmartrai
 
2
 
A. V.
 
bet varbūt tepat Jēkabpilī pa Dambja ielu
prom no krasta bez pases un milzīgas mugursomas
piecos vakarā — vienalga oktobrī vai martā
kad mākslas skolā sabēg lietussargu melnie ziedi
kad šalles un mēteļi laužas caur vēju
meitenes skumst bet no austrumiem tuvojas kārtējais negaiss
lapkritī vai slapjā sniegā telefons izslēgts
vai piespiests pie auss — nezinu kad būšu mājās
 
tepat netālu pērkot avīzi uz Pasta ielas
bez kartes bikšu kabatā bez vilciena biļetes
kafejnīcā “Uguntiņa” espresso klusajās brāzmās
vai gaļas veikalā aiz vietējo pakaušiem
vienalga — esmu iekusis šajā pilsētā kā kukainis dzintarā
 
esiet saudzīgi vēji atstājiet neskartas acis
lai redzu vecpilsētas laukumu kur reiz stāvēja
mana jaunā māte zilu šalli ap kaklu
oktobrī vai arī martā gluži kā puika gluži kā es
 
3
 
vēstule no sniegotās Pēterburgas 2004. gada
tikko salasāms sapņa rokraksts — kaudzīte neesošu vārdu
kas spītīgi mirgo kā kaķa acis naksnīgā dārzā
 
vien pāris reižu esmu pametis valsti
un tomēr atceros tik maz — dienas plīsa locījuma vietās
mēteļi dejoja iespiesti tramvaja durvīs
 
no Pēterburgas no kalsna pusaudža
vēsā viesnīcas vestibilā dūraiņiem rokās
puteņa un mūžīgu lūgšanu paspārnē
 
kur katrs vārds bailīgi vaicā: vai es esmu
jā jūs vienīgie esat kamēr ļaudis nozūd
pazemē kā atraitnes seja aiz melna plīvura
 
turpmāk arvien īsākas vēstules
laiks ceļ mani augšup lēni kā tiltu
 
 
***
biedrs Sniegs vienā kreklā un džinsos
biedrs Sniegs basām kājām un dzeltenās saulesbrillēs
ieradies mūsu zemē lecot no mākoņa uz mākoni
 
iededzis un sirms uzvarēts un atgriezies — padarījis mūs laimīgus un lēnus
 
biedrs Sniegs čīkstošās kamanās pa visiem ceļiem — mājup un prom
lejā no balkona pie sarkanās gaismas
uz klaunu pietvīkušiem deguniem un atvērtās aploksnēs
 
kad viņš izgaist mēs turpinām grimt savos dīvānos
 
kā gan viņu atgūt kā uzrunāt vai piedāvāt ko siltu?
te pēkšņi kāds čukst: vienā kreklā tu skriesi man blakus
 
biedrs Sniegs mums uz pleciem kā bērns
biedrs Sniegs jokodamies līku muguru gar katedrāli
krizdams no Francijas līdz Lapzemei — atceldams reisus
 
kad neviens vēl nav uzdrošinājies: atvainojiet — godātais — mesjē
kad neviens vēl nav iesācis pateicības vēstuli
biedrs Sniegs — jo viņš stāv aiz loga kad malkojam karstvīnu
klštesošs mūsu svētīgā nogurumā skaistā jaunā cepurē un cimdos
 
kamēr drēbes žūst mēs paliekam viens pie otra
 
tad skrienam tam blakus
līdz tas atkal kļūst pelēks līdz tas atkal kļūst lietus
 
 
***
pilsēta izgāztu vēderu tomēr spēj satilpt šaurajā N.
 
mūzika mitinās man kaimiņos pamestā koka ēkā
staigā pa griestiem kā vājprātīga
nakts vidū zvana uz dažādiem numuriem un klusē
 
augusta krekls jau pakārts skapī
lai gan glīti salocītie palagi vēl smaržo pēc piparmētrām
un riteņi turpina bēgt no negaisa
fonā skanot vēja tukšajiem aplausiem
 
mēs vēl tā piedurknēs kas pazīst strādnieku steidzīgās cigaretes
kūpam neziņā par savu nākotni —
dziļu miegu kastaņkoka ēnā un lietavu tirāniju
 
sekundes ir iztērētas — tukša plauktā stāv krājkasēte
izpletņi novīst vçl neatvērušies
es mostos šķiet vien tāpēc lai gausi noskūpstītu tev pieri
 
bet tad par laimi nāk šis lapkritis
ar skaistu triepienu aizkrāsodams bronzā lietos ķermeņus
kas jau sākuši lēnām zaudēt krāsu
šalles un iesnas iznāk no pagrīdes
neskaidrībā ietriecas lode
izšauta no milzu jautājumzīmes
 
un mūzika iečukst klausulē klusu do
 
 
***
            no Akurātera 23 ar noslēpumu — nevienam
jau atkal esmu atgriezies mājā kas smaga no atmiņām grimst
arvien dziļāk zemē — nekur man no tās neizbēgt
šeit es kritu no trepēm un pietrausies sēdus redzēju savādus zibšņus
            kājas kuras man aizliedza pazīt
šeit es dzēru aukstu akas ūdeni sakarsis brīvlaika saulē
šeit lietainos rītos zem ābeles darīju zāli vēl mitrāku
dzirdot kā tiek nokauta cūka vai vista vai pīļtēviņš
šeit ziemā ieracies kupenā sūtīju uz māju iedomu telegrammas
(lūk toreiz bija sniegs — vēl tagad tas nereti plīvo
            caur gurdenām pusnakts sarunām)
tumšos vakaros aiz garlaicības zagu pērējiem šķēres
nažus ķemmes mutautiņus — visu kas atstāts bez uzraudzības
bet kuru katru brīdi vajadzīgs
            slēpu zem kumodes — neatzinos
 
            no Akurātera 23 uz saburzīta papīra — nevienam
citā mājā kuras adresi joprojām neuzskatu par savu
mani meklēja bērnēbas draugi — aicināja satikties
grāmatas palika iesāktas putekļi nenotraukti
viss teju vai lūdzās lai palieku tomēr nē — jau atkal esmu šeit
            un tā šķiet ir pareizi
 
vectēv — man nolikts saskaldīt malkā tavu nāves gultu
tašu agrāk mēs kopā naglojām jumtu pļāvām sienu
ķērām gliemežus vaboles un sīkus baltus tārpus
(tie man vienmēr likās tik pretīgi — es varēju būt stiprāks)
ar riteņiem braucām uz lauku un tirgu un priedēm
un atgriezies mājā — apsteidzis tevi viss vienos sviedros
dzēru aukstu — atceries tu man allaž par to aizrādīji
            un tā šķiet bija pareizi
 
            no Akurātera 23 pustumsā — joprojām nevienam
ja nu tikai manam pirmajam pulkstenim
kuru gandrīz vai aizmirsu pieminēt
bet kura izsistais stikliņš un nolauztie rādītāji
            man iemācījuši visu ko jūtu