Bezvēsts pazudušais (jeb Amerika)

Pirmpublicējums latviešu valodā.

Sešpadsmitgadīgo Karlu Rosmanu viņa nabaga vecāki sūtīja uz Ameriku, jo dienestmeita bija viņu pavedinājusi un dabūjusi no viņa bērnu; kad kuģis, pamazām palēninādams gaitu, iestūrēja Ņujorkas ostā, Karls, kurš jau sen bija vērojis brīvības dievietes statuju, tagad ieraudzīja to pēkšņi it kā vēl spilgtākā saules gaismā. Dievietes roka ar šķēpu joprojām slējās augšup, ap viņas stāvu vēdīja brīvie vēji.

Sveiks lai dzīvo! Karls teica pats sev; viņš vēl nemaz netaisījās kāpt krastā, bet aizvien pieaugošais nastu nesēju pūlis, virzoties viņam garām, pamazām nostūma viņu līdz pat margām.

Kāds gados jauns vīrietis, ar kuru viņš brauciena laikā bija pavirši iepazinies, garāmejot teica: “Vai tad jums nemaz negribas tikt uz cietzemes?” — “Es jau esmu sagatavojies,” teica Karls, uzsmaidīja vīrietim un — gan aiz pārgalvīgas līksmes, gan tādēļ, ka bija spēcīgs puisis — uzcēla čemodānu sev plecā. Bet tad, pavēries uz savu paziņu, kurš, spieķi vieglītēm šūpodams, jau attālinājās kopā ar pārējiem, Karls satraucies attapās, ka atstājis lietussargu telpā zem klāja. Paziņa nešķita īpaši iepriecināts, kad Karls lūdza, lai viņš ir tik laipns un mirklīti pieskata čemodānu; vēl palūkojies apkārt, lai atpakaļceļā lieki nemaldītos, Karls aizsteidzās prom. Lejā viņš sev par lielu nožēlu atklāja, ka durvis uz gaiteni, kurš būtu stipri saīsinājis viņa ceļu, ir aizslēgtas; iespējams, ka tam bija sakars ar visu pasažieru došanos krastā. Viņam nācās kāpt pa trepēm un, tikko viņš bija nokāpis pa vienām, tā sākās nākamās, viņš klīda pa arvien jaunus līkumus metošām ejām, cauri tukšai istabai, kur stāvēja pamests rakstāmgalds; tā kā viņš pa šo ceļu bija gājis tikai pāris reižu un vienmēr kopā citiem, beigās viņš pavisam aizmaldījās. Tuvumā nebija neviena cilvēka, tikai augšā skanēja kāju tūkstošu švīkoņa, un tālumā klusu dvesa jau apstādinātie motori, viņš vairs nesaprata, ko iesākt, un bez apdomāšanās sāka dauzīt pa kādām mazām durtiņām, kurām nejauši bija uzgrūdies.

“Ir taču vaļā,” no iekšpuses sauca, un Karls, atviegloti uzelpodams, atvēra durvis. “Ko jūs klaudzināties kā jucis?” tikko ieraudzījis Karlu, tūdaļ vaicāja kāds milzīgs vīrs. Griestos bija logs, caur kuru kabīnē iespīdēja blāva, kuģa augšējā daļā jau nolietota gaisma, mazajā telpā tikko pietika vietas vienai gultai, vienam skapim, vienam krēslam un vienam vīrietim, viss bija sastumts kopā kā noliktavā. “Es apmaldījos,” teica Karls, “brauciena laikā nemaz neievēroju, ka šis kuģis ir tik briesmīgi liels.” — “Jā, tur jums taisnība,” ar lepnuma pieskaņu balsī teica vīrietis, joprojām noņemdamies gar maza čemodāniņa slēdzi, ar abām rokām spiezdams čemodānu ciet un ieklausīdamies, vai beidzot neaizkritīs slēdža mēlīte. “Nāciet vien iekšā!” vīrietis mudināja, “nepaliksiet taču stāvam laukā!” — “Vai es netraucēju?” vaicāja Karls. “Kā gan jūs varētu traucēt!” —  “Vai jūs esat vācietis?” drošības pēc Karls vēl apvaicājās, jo bija daudz dzirdējis par briesmām, kādas ieceļotājiem Amerikā draudot galvenokārt no īriem. “Esmu, kā tad, ka esmu,” vīrietis teica. Karls vēl vilcinājās. Tad vīrietis pēkšņi satvēra durvju rokturi un strauji vēra ciet durvis, ar tām iestumdams Karlu kajītē. “Nevaru ciest, ja no gaiteņa skatās iekšā,” teica vīrietis, atkal atgriezies pie sava čemodāniņa, “katrs, kurš staigā garām, skatās iekšā, tas nav izturams!” — “Bet gaitenis taču ir pavisam tukšs,” teica Karls, neērtā pozā piespiedies pie gultas gala. “Jā, pašlaik,” teica vīrietis. Bet pašlaik — tas jau ir tas svarīgākais, domāja Karls, ar šo vīru gan nav viegli sarunāties. “Gulieties taču gultā, tur jums būs vairāk vietas,” teica vīrietis. Karls, kā nu prazdams, rāpās gultā un pats skaļi iesmējās par savu pirmo neveiksmīgo mēģinājumu tajā iekļūt. Bet, tikko ieticis gultā, viņš iesaucās: “Dieva dēļ, es pavisam aizmirsu par savu čemodānu!” — “Kur tad tas ir?” — “Augšā uz klāja, kāds mans paziņa to pieskata. Pag, kā viņu sauc?” — Un no slepenās kabatas, kuru māte bija iešuvusi viņa svārku oderē speciāli ceļojumam, Karls izvilka vizītkarti. “Buterbaums, Francs Buterbaums.” — “Vai jums tas čemodāns ļoti vajadzīgs?” — “Protams.” — “Nu jā, kāpēc tad jūs to atdevāt svešam cilvēkam?” — “Biju lejā atstājis lietussargu un skrēju to paņemt, bet čemodānu negribēju stiept līdz. Un tad es vēl šeit apmaldījos.” — “Jūs esat viens pats? Bez pavadoņiem?” — “Jā, viens.” Varbūt man vajadzētu turēties pie šī vīra, Karlam iešāvās prātā, diez vai es drīzumā atradīšu kādu labāku draugu. “Un tagad jūs vēl esat pazaudējis čemodānu. Par lietussargu nemaz nerunājot.” Vīrietis apsēdās uz krēsla, kā likdams saprast, ka Karla situācija sāk viņu interesēt. “Bet es ceru, ka čemodāns vēl nav zaudēts.” — “Cerība ved uz svētlaimi,” teica vīrietis un ielaida pirkstus savos tumšajos, īsi apgrieztajos, biezajos matos, “uz kuģa tikumi mainās līdz ar piestāšanu jaunā ostā. Hamburgā jūsu Buterbaums varbūt pieskatītu to čemodānu, bet šeit visdrīzāk no abiem nav vairs ne miņas.” — “Tad man tūlīt jāskrien turp,” teica Karls, grasīdamies celties. “Palieciet vien, kur esat,” teica vīrietis, izstiepa vienu roku un gandrīz vai rupji atgrūda Karlu atpakaļ gultā. “Bet kāpēc?” Karls dusmīgi vaicāja. “Tāpēc, ka skriet nav jēgas,” teica vīrietis, “pēc maza brītiņa es arī kāpšu augšā, tad iesim kopā. Vai nu čemodāns ir nozagts, un tad neko vairs nevar līdzēt, vai arī tas vīrietis čemodānu kaut kur atstājis, tad tukšā kuģī mums to būs vieglāk sameklēt. Un jūsu lietussargu arī.” — “Vai jūs labi pazīstat kuģi?” Karls neuzticīgi apvaicājās; doma, ka viņa mantas visvieglāk sameklēt tukšā kuģī, šķita ticama, bet varbūt tajā tomēr slēpās kāds āķis. “Es taču esmu kuģa kurinātājs,” teica vīrietis. “Jūs esat kurinātājs uz šī kuģa!” Karls līksmi iesaucās, it kā šis atklājums pārspētu visu gaidīto, un vērīgi nopētīja vīrieti, atspiedis galvu uz elkoņos saliektām rokām. “Taisni pretī tam kambarim, kur es gulēju kopā ar slovākiem, bija ierīkota lūka, pa to varēja redzēt mašīntelpu.” — “Jā, tur es strādāju,” teica Kurinātājs. “Vienmēr esmu interesējies par tehniku,” teica Karls, pats savas domu gaitas aizrauts, “vēlāk es noteikti būtu kļuvis par inženieri, ja man nebūtu jābrauc uz Ameriku.” — “Un kāpēc tad jums vajadzēja braukt?” — “Ak, ko tur daudz!” teica Karls, ar vienu rokas vēzienu aizsviezdams prom pagātnes notikumus. Viņš smaidīdams lūkojās Kurinātājā, it kā izlūgdamies iecietību pat pret to, kas palicis nepateikts. “Gan jau jums bija savi iemesli,” teica Kurinātājs, un Karls lāga netika skaidrībā, vai sarunu biedrs gribētu, lai viņš pastāsta par šiem iemesliem, vai arī nevēlas neko dzirdēt. “Tagad es varētu kļūt arī par kurinātāju,” teica Karls, “maniem vecākiem tagad ir pilnīgi vienalga, par ko es kļūstu.” — “Mana vieta atbrīvosies,” teica Kurinātājs; izjuzdams nupat pateikto vārdu nozīmi, viņš sabāza rokas bikšu kabatās un uzsvieda sagumzītās, tēraudpelēkās biksēs tērptās kājas uz gultas, lai varētu tās izstiept. Karlam nācās parauties tuvāk sienai. “Jūs pametīsiet kuģi?” — “Taisni tā, šodien mēs soļosim prom.” — “Bet kāpēc tā? Vai jums šeit nepatīk?” — “Apstākļi tā iegrozījušies, patikšana vai nepatikšana ne vienmēr visu izšķir. Bet vispār jums taisnība, man šeit nepatīk. Jums droši vien nav nopietna nolūka kļūt par kurinātāju, bet tieši tādā gadījumā jūs visvienkāršāk varat par to kļūt. Bet es jums sirsnīgi iesaku atteikties no šīm domām. Ja Eiropā taisījāties studēt, tad kāpēc lai jūs to pašu nedarītu šeit? Amerikā universitātes ir nesalīdzināmi labākas.” — “Ļoti iespējams,” teica Karls, “bet man tikpat kā nav naudas studijām. Es gan lasīju par kādu, kurš pa dienu esot strādājis veikalā un pa naktīm mācījies, kamēr kļuvis par ārstu un, ja nemaldos, arī par birģermeistaru, bet kaut kam tādam vajadzīga vēl arī liela izturība, vai ne? Un es šaubos, vai man tāda ir. Turklāt es nebiju īpaši centīgs skolnieks, atvadīties no skolas man tik tiešām nenācās grūti. Un šeit skolās droši vien uzstāda vēl augstākas prasības. Angliski es neprotu gandrīz nemaz. Un vispār man šķiet, ka šeit pret svešiniekiem neizturas diez ko labi.” — “Ak tad jūs jau esat to pamanījis? Nu tad jau viss kārtībā, tad jūs esat manā pusē. Redziet, mēs atrodamies uz vācu kuģa, tas kursē starp Hamburgu un Ameriku, bet kāpēc tad uz tā nestrādā vācieši vien? Kāpēc galvenais mašīnists ir rumānis? Viņu sauc Šubals. Vai tas nav kaut kas neticams? Un šis lupatlasis uz vācu kuģa lamā mūs — vāciešus. Tikai nedomājiet,” — viņam aizrāvās elpa, viņš apvēdinājās ar plaukstu —, “ka es žēlojos žēlošanās pēc. Es zinu, ka jums nav nekādas ietekmes un jūs pats esat nabaga zellis. Bet tas ir par traku!” Viņš vairākkārt uzsita pa galdu ar dūri, ar skatienu sekodams savai rokai. “Esmu dienējis uz daudziem kuģiem,” — un viņš ātri uzskaitīja divdesmit kuģus pēc kārtas, it kā to nosaukumi būtu viens vārds, Karlam pat galva noreiba — “un esmu saņēmis atzinības, esmu ticis slavēts, maniem kapteiņiem patika mans darbs, vairākus gadus pat nostrādāju uz viena un tā paša tirdzniecības burinieka,” — viņš piecēlās kājās, it kā uzsvērdams sava mūža lielāko sasniegumu — “un tagad uz šīs kastes, kur viss ierīkots tā, ka cilvēkam nemaz nevajag domāt līdz, šeit es nekam vairs nederu, šeit es allaž maisos Šubalam pa kājām, esmu slinkummaiss, esmu pelnījis, lai mani izmet laukā, un algu man maksā tikai aiz žēlastības. Vai jūs spējat to saprast? Es nespēju.” — “Jūs nedrīkstat pieļaut, ka ar jums tā apietas,” Karls satraukti teica. Viņš gandrīz vairs neapzinājās, ka atrodas uz kāda kuģa nedrošā klāja, pie nepazīstamas pasaules daļas piekrastes, Kurinātāja gultā viņš jutās pavisam omulīgi, kā mājās. “Vai esat jau bijis pie kapteiņa? Vai mēģinājāt pierādīt savu taisnību?” — “Ko nu, liecieties mierā, ejiet labāk prom. Negribu, lai jūs paliekat. Jūs nemaz neklausāties, ko es saku, tikai dodat padomus. Kā gan es varu iet pie kapteiņa?” — Kurinātājs gurdeni apsēdās un paslēpa seju plaukstās.

Labāku padomu es viņam nevaru dot, Karls sev teica. Viņš nosprieda, ka pareizāk būtu traukties pakaļ savam čemodānam, nevis palikt šeit un bāzties virsū ar padomiem, kurus tik un tā uzskata par dumjiem. Atdodams viņam čemodānu uz visiem laikiem, tēvs pa jokam bija jautājis: “Cik ilgi tu to saglabāsi?”, un tagad varbūt viņš no visas tiesas būs zaudējis šo uzticamo čemodānu. Vienīgais mierinājums — tēvs diez vai varēs noskaidrot, kas īstenībā noticis, pat ja mēģinās ievākt ziņas. Kuģniecībā varēs pateikt vienīgi tik daudz, ka čemodāns aizbraucis Karlam līdzi uz Ņujorku. Tagad Karls nožēloja, ka tikpat kā nav izmantojis lietas, kas glabājās čemodānā, kaut gan, piemēram, viņam jau sen būtu derējis pārmainīt kreklu. Tātad viņš bija izvēlējies nepareizo brīdi, kad taupīt; nu, kad viņš atrodas savas karjeras sākumā un vajadzētu uzsoļot uz skatuves tīrās drēbēs, viņam nāksies parādīties netīrā kreklā. Citādā ziņā čemodāna pazušana nebūtu nekas tik ļauns, jo tas uzvalks, kurš viņam mugurā, šā vai tā bija labāks par čemodānā palikušo, kurš bija domāts tikai ārkārtas gadījumiem, pirms pašas viņa prombraukšanas māte bija to salāpījusi. Tad viņš atcerējās, ka čemodānā palicis arī krietns gabals veroniešu salami desas, ko māte bija rūpīgi ietinusi un devusi viņam līdz kā īpašu velti; no tās viņš bija paguvis apēst tikai mazu daļiņu, jo brauciena laikā nemaz nejuta ēstgribu, un viņam atliku likām pietika ar zupu, ko dalīja starpklājā. Tagad desa viņam būtu noderējusi, viņš varētu atdāvināt to Kurinātājam. Šādu ļaužu labvēlību viegli iekarot, ja apbalvo tos ar kādu nieciņu, to Karlam bija iemācījis viņa tēvs, kurš, darīšanas kārtodams, ar cigāru izdāļāšanas palīdzību dabūja sev par sabiedrotajiem visus zemākstāvošos ierēdņus. No atdāvināmām mantām Karlam tagad bija palikusi tikai nauda, un to viņš — rēķinoties ar to, ka čemodāns patiesi varētu būt zudis — pagaidām negribēja aiztikt. Viņa domas atkal atgriezās pie čemodāna, un nu viņš vairs nespēja saprast, kāpēc — ja tagad tik bezrūpīgi atdevis to prom — viņam vajadzējis visu brauciena laiku čemodānu sargāt tik modri, ka šīs sargāšanas dēļ gandrīz vai bija nācies atteikties no miega. Viņš atcerējās piecas naktis, kurās slovāku, kurš gulēja divas kojas pa kreisi no viņa gultasvietas, nemitīgi bija turējis aizdomās, ka tas iekāro viņa čemodānu. Šis slovāks bija lūrējis un gaidījis, kad nogurušais Karls beidzot uz mirklīti iesnaudīsies, lai tad ar garu kārti, ar kuru pa dienu visādi vingrinājās, pievilktu čemodānu sev klāt. Dienas laikā šis slovāks izskatījās gluži nevainīgs, bet, tikko iestājās nakts, viņš sāka ik pa brīdim slieties augšā no savas guļvietas un skumīgi lūkojās uz Karla čemodānu. Karls skaidri varēja to redzēt, jo ik pa laikam kāds no braucējiem, izceļotāju nemiera pārņemts, iededzināja gaismeklīti, kaut gan kuģa noteikumos tas bija uz stingrāko aizliegts, un mēģināja atšifrēt mīklainos emigrantiem domāto aģentūru reklāmas prospektus. Ja gaismu iededza kaut kur tuvumā, Karls atļāvās uz brīdi iegrimt snaudā; ja gaisma atradās tālu vai telpā bija tumšs, viņam vajadzēja turēt acis vaļā. Šis pastāvīgais sasprindzinājums bija viņu nomocījis, un nu varbūt izrādīsies, ka viņš pūlējies gluži velti. Ak, šis Buterbaums, kaut nu vēl gadītos viņu sastapt!

Līdz šim ārpus Kurinātāja kajītes bija valdījis pilnīgs klusums, bet tagad tālumā atskanēja klusi troksnīši, it kā tur skraidelētu bērni; trokšņi tuvojās, pieņēmās spēkā, beidzot tie bija rāmi vīriešu soļi. Varēja noprast, ka vīrieši iet rindā cits aiz cita — un šaurajā gaitenī citādi jau nemaz nebūtu iespējams; bija dzirdams arī kaut kas līdzīgs ieroču šķindoņai. Daudz vairs netrūka, lai Karls būtu izstiepies gultā un laidies miegā bez visām rūpēm par čemodānu un slovāku, bet tagad viņš uzrāvās augšā un iebikstīja Kurinātājam sānos, lai tas beidzot pievērstu uzmanību notiekošajam — šķita, ka gājiens tūlīt būs sasniedzis kajītes durvis. “Tas ir kuģa orķestris,” teica Kurinātājs, “viņi spēlēja uz klāja un tagad iet sakravāt mantas. Tagad viss ir kārtībā un mēs varam iet. Nāciet!” Viņš satvēra Karlu aiz rokas, vēl pēdējā mirklī nocēla no sienas ierāmētu Dievmātes svētbildi, kas bija karājusies virs gultas, un iebāza to krūšu kabatā, paķēra savu čemodānu un kopā ar Karlu izgāja gaitenī.

“Tagad es iešu uz biroju un izteikšu savas domas. Visi pasažieri ir prom, ar tiem vairs nav jārēķinās.” Šos vārdus Kurinātājs iedams atkārtoja vairākas reizes; ar sānisku kājas spērienu viņš gribēja notriekt ceļā pagadījušos žurku, bet tikai iegrūda to alā, līdz kurai tā laikus bija paspējusi aizskriet. Viņš kustējās gausi, garās kājas laikam bija pārāk smagas.

Viņi gāja cauri virtuves nodalījumam, kur dažas meitenes netīros priekšautos — šķita, ka viņas tos nošļaksta tīšām, — lielos kublos mazgāja traukus. Kurinātājs piesauca klāt vienu no meitenēm vārdā Līna, aplika roku viņai ap gūžām, viņa koķeti kļāvās pie Kurinātāja rokas un gabaliņu pagājās blakus. “Tagad izmaksās algu, vai nāksi līdz?” Kurinātājs jautāja. “Kāpēc lai es pūlētos, labāk atnes man naudu šurp,” viņa atbildēja, atbrīvojās no Kurinātāja rokas un skrēja prom. “Kur tu nomakšķerēji tik skaistu puisēnu?” viņa vēl iesaucās, bet atbildi negaidīja. Varēja dzirdēt, kā meitenes, uz brīdi pārtraukušas darbu, smejas.

Kurinātājs ar Karlu nonāca līdz durvīm, virs kurām bija neliels, zeltītu kariatīžu balstīts jumtiņš. Kuģa apstākļiem šāda greznība šķita izšķērdīga. Karls ne reizes agrāk nebija nokļuvis šajā kuģa daļā; droši vien brauciena laikā te drīkstēja uzturēties tikai pirmās un otrās klases pasažieri, bet tagad, pirms lielās kuģa tīrīšanas sākuma, visas līdz tam slēgtās durvis bija attaisītas. Pa ceļam viņi jau bija sastapuši vairākus vīriešus, kas nesa slotas pār plecu un sasveicinājās ar Kurinātāju. Karls savā starpklājā nemaz nebija nojautis, ka uz kuģa strādā tik daudz cilvēku. Gar gaiteņa sienām stiepās elektrības vadi, visu laiku kaut kur skanēja zvans.

Kurinātājs bijīgi pieklauvēja pie durvīm; kāds sauca “Ienāciet!”, un Kurinātājs ar rokas mājienu mudināja Karlu iet iekšā un nebaidīties. Karls gan iegāja, tomēr palika stāvam turpat pie durvīm. Pa trim telpas logiem viņš redzēja jūras viļņus; ieraugot viļņu līksmo cilāšanos, sirds viņam sāka dauzīties, it kā viņš nebūtu piecas garas dienas bez pārtraukuma redzējis tikai jūru vien. Lieli kuģi šķērsoja viļņus un šūpojās tikai mazliet. Ja samiedza acis, likās, ka šie kuģi šūpojas paši aiz sava smaguma. Mastos tiem bija šauri, gari karogi, vējā nostiepušies gandrīz taisni, tomēr brīžam tie mazliet ieplīvojās. Ieraudzīt mazākos kuģīšus un laivas varēja — vismaz tad, ja stāvēja pie durvīm — tikai tālumā, kur tie bariem virmoja starp lielajiem kuģiem. Bet aiz visa tā slējās Ņujorka un lūkojās Karlā ar simttūkstoš savu debesskrāpju logiem. Jā, šajā telpā cilvēks zināja, kur atrodas.

Pie apaļa galda sēdēja trīs kungi, viens bija kuģa virsnieks zilā formas tērpā, abi pārējie — ostas ierēdņi melnās amerikāņu uniformās. Uz galda gulēja augstās kaudzēs sakrauti dokumenti, virsnieks, turēdams rokā rakstāmspalvu, tos izskatīja un pasniedza tālāk abiem ierēdņiem, kuri šo to pārlasīja, šo to izrakstīja, šo to iebāza savās mapēs, bet lielāko laika daļu viens no viņiem gandrīz bez mitas diktēja savam kolēģim, ko ierakstīt protokolā.

Pie viena loga bija rakstāmgalds, un pie tā ar muguru pret durvīm sēdēja kāds augumā pasīks kungs, cilādams biezus sējumus, kas bija sarindoti viņam priekšā uz plaukta viņa galvas augstumā. Blakus kungam atradās atvērta naudas kaste, kas izskatījās gluži tukša.

Otru logu nekas neaizsedza, un pa to pavērās vislabākais skats, trešā loga tuvumā stāvēja divi kungi un pusbalsī sarunājās. Viens, arī tērpies jūras virsnieka formā, bija atspiedies pret sienu un rotaļājās ar sava zobena spalu. Otrs bija pagriezies pret logu; brīdi pa brīdim viņš pakustējās, atklādams Karla skatam daļu no ordeņiem, kas rindojās uz viņa sarunu biedra krūtīm. Šis otrais bija parastā uzvalkā, bet tievais bambusniedres spieķītis, kuru viņš turēja sānos iespraustā rokā, tomēr atgādināja zobenu.

Karlam nebija daudz laika to visu aplūkot, jo kalpotājs uzreiz šāvās ienākušajiem klāt un, lūkodamies Kurinātājā ar skatienu, kas skaidri vēstīja, ka šim vīram šeit nav ko meklēt, vaicāja, ko viņš vēloties. Tikpat klusītēm kā jautājums tika uzdots, Kurinātājs atbildēja, ko gribot runāt ar galveno kasieri. Kalpotājs vispirms ar noraidošu rokas mājienu lika saprast, ka jautājums ir nevietā, bet pēc tam tomēr, soļodams uz pirkstgaliem, ar lielu līkumu apiedams apaļo galdu, piegāja pie kunga, kurš pie rakstāmgalda darbojās ar biezajiem sējumiem. Skaidri varēja redzēt, kā šis kungs vārda tiešā nozīmē sastingst, izdzirdis kalpotāja atnesto ziņu; beidzot tomēr pagriezies, lai paskatītos uz vīru, kurš vēlas ar viņu runāt, viņš sāka vicināties rokām, sūtot prom gan Kurinātāju, gan — drošības pēc — arī kalpotāju. Kalpotājs atgriezās pie Kurinātāja un, kā uzticēdams viņam noslēpumu, teica: “Tūlīt pat pazūdiet!”.

Kurinātājs palūkojās uz Karlu, it kā Karls būtu viņa saimnieks, kuram viņš mēmi sūdzētos par savām ciešanām. Karls bez apdomāšanās metās uz priekšu, šķērsoja istabu, vieglītēm pagrūzdams krēslu, kurā sēdēja flotes virsnieks; kalpotājs skrēja viņam nopakaļ pieliecies, rokas izpletis, kā gribēdams noķert kādu kustoni, bet Karls pirmais sasniedza galvenā kasiera rakstāmgaldu un cieši pieķērās galda malai — gadījumam, ja kalpotājs mēģinātu viņu aizvilkt projām.

Protams, ka visi klātesošie pievērsa vērību Kurinātāja un Karla ienākšanai. Pie apaļā galda sēdējušais flotes virsnieks bija pielēcis kājās, abi ostas ierēdņi joprojām mierīgi sēdēja, bet varēja saprast, ka viņi ieklausās notiekošajā, abi kungi pie loga bija pagājuši tuvāk viens otram, kalpotājs, uzskatīdams, ka viņam nepienākas atrasties vietā, kas kļuvusi par augsto kungu uzmanības centru, bija atkāpies malā. Kurinātājs pie durvīm saspringti gaidīja mirkli, kad ievajadzēsies viņa palīdzību. Galvenais kasieris savā sēdeklī beidzot pagriezās pa labi.

Karls izvilka no slepenās kabatas savu ceļojumu pasi, atvēra un, neteikdams ne vārda, nolika uz rakstāmgalda. Galvenajam kasierim pase nešķita svarīga, viņš ar diviem pirkstiem pasita to malā, un Karls atkal ielika to kabatā.

“Es atļaušos teikt,” viņš tad iesāka savu runu, “ka Kurinātāja kungam nodarīta netaisnība. Šeit noalgots kāds Šubals, kurš ir viņa priekšnieks. Kurinātājs dienējis uz daudziem kuģiem, viņš var jums tos visus uzskaitīt, un priekšnieki visur bijuši ar viņu augstākā mērā apmierināti, viņš ir centīgs, un patiesi nav izprotams, kāpēc tieši uz šī kuģa, kur darbs nemaz nav tik nepanesami grūts kā, piemēram, uz tirdzniecības buriniekiem, viņš vairs nespētu pildīt to, kas no viņa tiek prasīts. Skaidrs, ka viņš tiek apmelots, tāpēc nedabū paaugstinājumus un atzinības, ko citos apstākļos viņam neapšaubāmi piešķirtu.” Ar šo runu Karls vērsās pie visiem klātesošajiem, jo klausījās tik tiešām visi, un varēja taču gadīties, ka starp viņiem ir viens taisnīgais, katrā ziņā šī iespēja bija lielāka nekā cerība, ka tieši galvenais kasieris būs tas taisnīgais. Turklāt Karls savā pārgudrībā bija noklusējis, ka iepazinies ar Kurinātāju pavisam nesen. Vispār jau viņš būtu varējis izteikties vēl daudz labāk, ja viņu nemulsinātu kungs ar bambusniedres spieķīti — tā sarkani pietvīkušo seju viņš bija ieraudzījis tikai nupat.

“Katrs viņa vārds ir svēta patiesība,” teica Kurinātājs, kuram neviens vēl neko nebija paspējis pavaicāt, uz viņu neviens vēl pat neskatījās. Pārmērīgā steiga būtu kļuvusi par Kurinātāja liktenīgo kļūdu, ja kungs ar ordeņiem — šajā brīdī Karls apjēdza, ka tas ir kapteinis — skaidri neparādītu, ka nolēmis Kurinātāju uzklausīt. Viņš pastiepa roku un uzsauca — tik stingrā balsī, ka tā nenodrebētu pat no āmura sitiena: “Nāciet šurp!”. Karlam uzreiz kļuva skaidrs, ka tagad vienīgi no paša Kurinātāja izturēšanās būs atkarīgs, cik taisnīgs lēmums tiks pieņemts viņa lietā.

___

“Vai jūs negribējāt jaunskungam kaut ko vaicāt, Jakoba kungs?” — kapteinis jautāja kungam ar bambusniedres spieķi.

“Kā nu ne,” kungs atsaucās, pateicībā noliekdams galvu. Tad viņš vēlreiz vērsās pie Karla: “Kāds ir jūsu īstais vārds?”

Karls, gribēdams svarīgās lietas interesēs ātrāk tikt vaļā no šiem nebūtiskajiem jautājumiem, strupi, nemaz neuzrādīdams pasi, teica: “Karls Rosmans”.

“Tu re,” izdvesa Jakoba kungs un, neticīgi smaidīdams, paspēra soli atpakaļ. Arī kapteinis, galvenais kasieris, kuģa virsnieks un pat kalpotājs šķita ārkārtīgi izbrīnījušies, dzirdot Karla vārdu. Nesatraucās tikai ostas ierēdņi un Šubals.

“Tu re,” Jakoba kungs atkārtoja; stīviem soļiem viņš tuvojās Karlam. “Tad jau es esmu tavs tēvocis Jakobs, un tu esi mans mīļais krustdēls. Es jau visu laiku to nojautu!” viņš paziņoja kapteinim, pirms vēl bija Karlu apskāvis un sabučojis; Karls mēmi ļāva tam visam notikt.

“Kā jūs sauc?” atbrīvots no apskāviena, jautāja Karls, gan ļoti pieklājīgi, bet bez jebkādiem jūtu izplūdumiem; viņš saspringa, cenzdamies noprast, kā jaunais atgadījums varētu ietekmēt Kurinātāja likteni.

No vācu valodas tulkojusi Amanda Aizpuriete.