Recenzija
07.05.2015

Bezjēdzības poētika

Komentē
0
Saglabā

Cilvēks ir tāds dzīvnieks, kurš grib saprast. Tā ir pirmā atskārsme, kas piemeklē neiesvaidītu skatītāju, sastopoties ar režisora Mārtiņa Eihes un aktiera Leona Leščinska Ģertrūdes ielas teātrī tapušo kopdarbu "Redze ir maņa, kuru mirstošs cilvēks zaudē pirmo".

Apmēram stundas garumā Leons Leščinskis stāv uz melnās, apskrambātās spēles laukuma grīdas, palaikam iemet aci lapās, kas atrodas viņam priekšā uz nošu pults (šāda veida tekstu, manuprāt, atcerēties ir tikpat neiespējami kā dadaistu skaņu dzejoļus), vai iedzer malku ūdens no pudeles, kura novietota blakus uz grīdas. Teikumi, ko aktieris izrunā lēni un apdomīgi, virknējas cits aiz cita bez kāpinājuma, spriedzes un atrisinājuma. Arī bez redzamas motivācijas, kāpēc tiem vispār jātiek izrunātiem un tieši šādā secībā: "Peles baidās no kaķiem. Mājdzīvnieks ir dzīvnieks, kurš dzīvo mājā."

Vērojumi mijas ar definīcijām, pieņēmumus nomaina ticējumi – "saplīsis spogulis nesīs jums nelaimi septiņus gadus". Atrodas pa kādam aforismam – "nauda kokos neaug" vai aksiomai – "dzīve turpinās, pat tad, ja daži cilvēki mirst". Runātājs demonstrē iegūtas zināšanas – "cepta gaļa ir modernāka par jēlu", izsaka pieļāvumus – "Anglijā vasara var būt silta", apliecina, ka pazīst fizikas likumus – "pēc līdzsvara zaudēšanas seko kritiens". Reizēm kāda vārdkopa aizved pie pavisam cita konteksta – "cilvēks ir šūnu kopums. Vēzis ir tādu šūnu kopums, kuras nepārtraukti vairojas". Skatītāja/klausītāja galvā šajā brīdī, iespējams, sarosās asociāciju ķēdes turpinājums – vai tas nozīmē, ka cilvēks ir vēzis, kas pārņēmis planētas virsmu? Citu pēc citas runātājs nosauc savstarpēji nesaistītas lietas un parādības. Bet varbūt tomēr saistītas, tikai valodai nav pa spēkam aizpildīt plaisas, kas tās šķir?

Lugas (ja tā var saukt šo apziņas drumslu virknējumu) autors ir Tims Ečelss – ekscentriskās britu performanču grupas "Forced Entertainment" iniciators un līderis, kurš 2009. gadā šo darbu iestudēja ar amerikāņu aktieri Džimu Flečeru. "Redze ir maņa, kuru mirstošs cilvēks zaudē pirmo" labi saderas ar "Forced Entertainment" programmu, kas lakoniski noformulēta grupas nosaukumā – piespiedu izklaide. Grupas priekšnesumus mēdz būt grūti skatīties, tie šķiet vienmuļi, monotoni, tērgājoši par šo un to un it neko. Bet paradoksālā kārtā tieši tāpēc, ka garlaicīgi, tie kļūst interesanti. Pārspriedumi, vērojumi, ikdienišķu situāciju nebeidzama modelēšana, ko praktizē "Forced Entertainment", sasaucas ar dzīves rutīnu, kura mēdz būt neizturami nomācoša, bet – tā kā nav zināms, kurā brīdī tā var tikt iztraucēta, cilvēks turpina izjust nenoteiktas gaidas, apsolījumu, kas dzīvi (arī visgarlaicīgāko) dara saistošu. Tāpat ir arī ar "piespiedu izklaides" izrādēm: pienāk brīdis, kad saproti – nekā cita nebūs, – un tomēr, kamēr par to neesi pārliecinājies, gaidīšanas režīms un intriga turpinās.

Arī par Mārtiņa Eihes un Leona Leščinska veidoto izrādi ir interesantāk domāt nekā to skatīties, kaut gan – skatīties arī nav garlaicīgi. Leonam Leščinskim piemīt pašironiski noskaņota intelektuāļa pievilcība un rāms vērīgums. Aktieris, šķiet, pat nepūlas izlikties, ka runātais teksts ir viņa apziņas spogulis. Leons Leščinskis drīzāk citē iepriekš uzrakstītas atziņas (šo sajūtu, pārliecību pastiprina arī lapas uz nošu pults), piemēram, "autobuss, kuru jūs gaidāt, nekad nenāk", vai "garajam gadam ir viena lieka diena". Un dara to ar tādu kā iekšēju jautājuma zīmi, lai pārbaudītu, vai kaleidoskopa raibie stikliņi sakritīs vienā pabeigtā un harmoniskā ornamentā... Nesakrīt.

Izrāde ir mēģinājums izskaidrot pasauli un apliecinājums, ka tas nav iespējams. Leona Leščinska runātais teksts atstāj tādu pašu iespaidu kā skaidrojošā vārdnīca, kas piedāvā vien atsevišķus jēgas uzplaiksnījumus, no kuriem aptverošu pasaules ainu uzbūvēt nekādi neizdodas. Citiem vārdiem – izrādes matēriju veido lietu un parādību nosaukšanas process un valodas loma tajā. Valoda nosaka to, kā redzam, izjūtam un saprotam pasauli. Valodā būvētā pasaule brīžam šķiet smieklīga, brīžam biedējoša, bet vienmēr noslēpumaina un līdz galam neatminama. Šķiet, ka galvenais aktieris izrādē ir tieši valoda, kas vienlaikus demonstrē savu spēku un ierobežotību.

Tims Ečelss nav ne pirmais, ne pēdējais teātra cilvēks, kuru nodarbina valodas attiecības ar realitāti. Gan 20. gadsimta sākuma avangardisti, gan absurda dramaturgi ir apsēsti ar valodas un komunikācijas problēmām. Austriešu dramaturgs Pēters Handke ar savu 1966. gada runājamo lugu "Publikas apvainošana" pārbauda teātra formas, stila un satura pieņēmumus, liekot četriem nenoteikta vecuma un dzimuma runātājiem virknēt teikumus atbilstoši valodas likumībām, bet neievērojot nekādu vēstījuma loģiku. Savukārt trīs gadus vēlāk tapušajā versijā par Kasparu Hauzeru dramaturgs rāda, kā valoda novelk robežas personībai, ieslogot ikvienu no mums izteiksmes klišejās, pieņēmumos un ieradumos. Tima Ečelsa "Redze ir maņa, kuru mirstošs cilvēks zaudē pirmo" liecina, ka vienotu priekšstatu par pasauli valoda neļauj gūt, bet priekšstatu par apziņas nepilnību gan.

Mārtiņš Eihe ar vizuālās konsultantes Ievas Kauliņas atbalstu savam iestudējumam izvēlējies absolūti minimālistisku risinājumu, nepalīdzot aktierim ar inscenējuma līdzekļiem – gaismām, rekvizītiem vai scenogrāfijas elementiem. Tapusi tipiska galda izrāde, tikai bez galda. Turklāt tajā nav stāsta, nav psiholoģijas un emociju, kuras jāizdzīvo, bet ir uzdevums, kas jāizpilda. Ak, jā, vēl ir arī sākums un beigas, ko var identificēt tikai pēc tā, ka aktieris sāk un beidz izrunāt teikumus.

Oļģerts Kroders savulaik mēdza sacīt, ka mākslas darbam ir tiesības pastāvēt tad, ja tas vajadzīgs kaut vai tikai vienam cilvēkam. Šoreiz bez diviem visvairāk ieinteresētajiem – aktiera un režisora – ir vēl daži desmiti. Ģertrūdes ielas teātra nelielā zāle gandrīz vai pilna – ar dažāda vecuma sievietēm, kuras tradicionāli veido Latvijas teātra publikas pamatmasu, ir arī daži vīrieši. Visi uzmanīgi klausās, reizēm iesmejas, gadās arī, ka iesnaužas.

Kad stunda apritējusi, gaisma nodziest un Leons Leščinskis iegrimst tumsā. Pēc brīža gaisma atkal iedegas un, jautājošiem aplausiem skanot, aktieris iznāk paklanīties. Gaisā, šķiet, virmo viegls mulsums.

Droši vien, vismaz man, būtu stipri jāpiespiežas, lai šādu priekšnesumu klausītos un skatītos ilgāk nekā stundu. Bet stunda ir OK, lai pievērstos "piespiedu izklaidei". Tieši tā kvalificējama ironiskā situācija, kurā cilvēks, pakļaujoties apziņai, ka bauda mākslu, spiests sēdēt aci pret aci ar otru cilvēku, kurš stāsta, ka telefons ir apbrīnojams izgudrojums, ka prostitūcija dažās valstīs ir atļauta, ka cilvēkiem ir vārdi, ka filantropija ir lietu došana citiem. Bezjēdzīgi? Protams, bezjēdzīgi. Bet dzīve jau arī nemēdz būt īpaši jēdzīga.

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!