Merikes Estnas glezna uz Kaspara Groševa sienas gleznojuma, 2017
 
Proza
21.08.2019

Bez nosaukuma (ar turpinājumu)

Komentē
0
Saglabā

Visa augusta garumā "Kim?" atzīmē savu desmitgadi ar "Kim? X" programmu, kas īstenota ar literārām, vizuālām un performatīvām aktivitātēm, vienlaikus atskatoties uz desmit gadu laikā paveikto. Tostarp "Kim?" sadarbībā ar interneta žurnālu "Satori" ļauj notvert arhīva fragmentus un kādas diskusijas satekpunktus, kā arī atklāt jaunradītas atbildes uz "Kim?" jautājumiem.

Teksta pirmatnējā versija sarakstīta "Kim?" albumam 2014. gadā. Teksta turpinājums tapis 2019. gadā.

..kad dārzā starp pīlādžiem un rūsu uzmācīga doma atgriezās un salapoja kā ķeburains tetovējums, tās tvēriens dzēla sāpīgi. Tās svaigums vai šķietamais vītums nosēdās starp raugu un kafijas graudiem. Arī Tu, gaisīgi apdullis, saļimi krēslā kā alu piesūkusies dzērienkarte. Mēs maldījāmies no viena punkta uz nākamo, klūpot un krītot. Mēs sasējām divdabjus un palīgteikumus, mēs planējām kā šampanieša burbuļi un triecāmies glancētā spīdumā kā lēciens starp minoru un mažoru. Mēs oscilējām starp mēnešiem un gadiem.

Vēlāk, kad biju jau kļuvis par uzrakstu, es nespēju vairs atminēties, kā iepazināmies. Es nevarēju atšķirt teikumus no putekļiem.

Man šķiet, Tev vajadzētu izdomāt sev pseidonīmu. Sadalīties un atkal savienoties. Pavairot sevi. Izšķīst kā dūmu mutulim, ietecēt grīdas plaisās un pazust mirklī, kad tūļīgi pirksti mēģina Tevi satvert. Tiem, kuru atmiņas balo, atgādināt, ka atceries visu, kas noticis, vienlaikus aizmirstot kādu domu, lai pēcāk piesavinātos to kā svešu.

Ar maigu žestu Tu vienmēr spēsi atgādināt tās galvassāpes, ko atradu kaut kur starp saknēm un kristāla traukiem. Kad aiz mūra atskanēja grabēšana un glāžu žūžošana, mēs saskatījāmies – kā zinādami, ka par turpmāko runāsim vien pēc daudziem gadiem. Nepārproti – es turpinu klusēt, vien atgādinu, ka kvēlspuldzes ielu laternās toreiz šķieda elektrību kā apdullušas, bet kurpju zoles caurumoja robi un kukuržņi.

Es jau atkal putrojos – varbūt tās nebija glāzes, bet gan milzu maisi, pilni rudzu vai granātābolu. Metastāsts vai metastāze, es nespēju atminēties vārdus un dziesmu nosaukumus, vien siluetus un "Youtube" lietotāju vārdus. Sešreiz pietuvinot skatienu, var saredzēt skrūvju zobus griestos, uztaustīt sienu negludumus, atminēt, kur slēpjas ģipša taisnstūri, un vērot, kā garām slīd zemeslode. Iepriekš nezināju nekā par melno lietu un balto punktu, un melnbalto pieturu, un baletdejotāju tērpiem. Nevarētu teikt, ka zinu tagad, tomēr nejaušas tikšanās mēdz atplaukt atmiņā kā tējas lapas. Man gan par to nav lielas teikšanas – es varu noslīkt jebkurā brīdī, sienām rūcot un stenot, pat ja sekošu pats sev. Bet, pamanot sapieri, mirklī var nokļūt pavisam citur – piemēram, starp afektu un efektu. Un tā tālāk un tā joprojām, atkal mūžīgi.

Un tad, kad no viena akorda līdz nākamajam paies vairāki gadi, Tu neapmulsīsi un aizrādīsi – tas ir vien nieks iepretim nozaudētiem trim gadsimtiem. Pirms vai pēc Rahmaņinova 2. klavierkoncerta Tu nezaudēsi pieklājību, pamanījis brilles, kas nošļūk uz kāda deguna. Paslēpies vasarnīcas kamuflāžā, Tu mainīsi matu krāsu, ieejas un savienojuma punktus, mezglus un ainavas aiz loga. Tu pacelsies un nolaidīsies, gluži pacietīgi plīvodams līdzi Paskālam. Tu blāvi mirgosi gaismā, izliecies kā izskalots fosfora kumoss.

Arī tur, kur daži aktieri, sekojot norādēm, var izpildīt divas lomas, Tu mēdz ierasties, sakult putas un izvirpināt salmiņus no nekā. Sekodams alus smārdam vai garšvielu mākonim, ceļinieks meklēs pavēni. Bet atpūtnieku saķers krītainas rokas un vilks pretim bezgalībai, cauri virpulim un lilijām. Kad, nejauši nokļuvis mēmā izrādē, Tavs viesis notupsies, lai aplūkotu perkolatorus, sporta botes un tomātus, Tu klusi iekleposies, lai norādītu uz pelniem mijkrēslī. Ak, ja viss, ko Tu esi teicis, pārvērstos zeltā...

Gauži daudz paliks nepateikts un neuzrakstīts, tomēr centīšos nepagurt. Vēl pirms apgriezties 63 reizes, vien atgādināšu, ka Tavā materiālu katalogā ietilpst arī īsa saruna. Un tādēļ apgriežos vēl reizi ar ikdienišķu: "Viss būs kārtībā."

Aizķēries aiz izbārstītiem heksaedriem, klupdams steidzos tālāk, lai pagūtu uz izlozi, tiktu pie batikas, glancētiem žurnāliem, koku lapām un ieraksta no videonomas. Ko mēs darījām pirms tam, es jautāju draugiem, bet viņi steidzas tālāk. Uz balto kuģi, kas brangi slejas pāri lapu galotnēm, gatavs nogrimt jebkurā mirklī. Saspiežot visu dienasgrāmatā, var brist līdzi pa publisku maģistrāli, slīdēt garām objektiem kā ledus lauskām, slāpēt trokšņus ar mutautu, rūpīgi salocītu uz pelēka bluķa. Sekot mītiem un tos noliegt, klīst pa piemājas mežiem orka drānās un nokļūt nomaļā ciematā īsi pirms Koliadki, prom no staigājošiem augiem un grimstošām salām. Iesprūst, dalot laiku. Būt par mierīgu draugu un kaislīgu sarunu, pierakstot pasauli, kādu to spēj iztēloties, zinot, ka tas Tevi tikai ielīksmos.

Es gaidu atbildi, kas tiek sniegta tad, kad nav vēlēšanās atbildēt, sekojot darbībai, kas risinās pa priekšu tās apzinātai izvēlei, un nokļūstu nomaļā piejūras kultūras namā, kur zem uzplaukušām lustrām apžilbstu no saules gaismas, kas laikā no pieciem līdz septiņiem dāsni apslaka novalkāto parketu. Mazas zaru atlūzas guļ sniegā kā burti uz baltas papīra lapas. Ticība ir maza, un dārznieks ir iesnaudies.

Kāda izvērstos saruna, ja patīkamā pavasara pievakarē divi sarunu biedri nebūtu ieraudzījuši sērkociņu vīriņus, izliekušos kā rudens un ziemas vēstnešus? Lai arī klusums ir labi pazīstams pastaigu biedrs, Tu reti mēdz iesnausties. Varbūt Tevi kā uzcītīgu ziņnesi moka neuzrakstīts bezmiegs?

Kādā no kāpņu telpām skan dāmu čalas, cauri tām var nokļūt tālāk. Iespējams, vietā, kur betona nama pakājē kuplo nezāles, vai zemsvītras piezīmju rindās. Telpā, kurā priekšmeti aicināti ieņemt jaunas vietas. Tur, kur miegu ik pēc piecpadsmit minūtēm iztraucē lidmašīnas dūkoņa. Izskanot minora trīsskanim, es dzirdu Tavu aicinājumu nodoties meditācijai. Aiz nojauktajām sienām Tu mani aicini piedalīties sarunā lukturu gaismās, piespiesties pie vēdera, virpināt cadavre exquis, paklupt un necelties. Runāt pāri un vienlaikus klausīties. Bet tagad es Tev pastāstīšu...

...vai atceries, ko stāstīju? Visdrīzāk ne, jo abi bijām apreibuši no piekrastes zemenēm. Gluži kā sensimonieši mēs tiecāmies ticēt gaistošajai gaismai un akmeņiem, kurus nespējām satvert savās mitrajās rokās. Tu dejoji, es krāju atmiņas par savu ķermeni. Mēs tikāmies foajē zem mana portreta, kas izrādījās nomaskējies ciemiņš. Es stostījos miglājā, līdz pārtrūka klūgu pinums, – pa apledojušu trotuāru mēs slīdējām no viena aizslēgta bāra uz nākamo...

...lapas vēl nebija sākušas dzeltēt, kad tikāmies atkal. Tu biji uzposies, saķemmējies, izgludinājis kreklu kaudzi, kas kļuva par elpojošu šūnu orķestri. Vīna glāžu ēnās Tu izstiepies kā pazemes tunelis un ietinies ūdenskrituma čurkstoņā. Jau drīz Tu atkal šūpojies jūrā kā spoguļattēls. Tu mirdzēji, melnā lateksā tērpies, – Tu biji līdz pusei rozā. Tu gaidīji tikšķošas minūtes, skaitīji ziņojumus. Tu biji mūlis, kas garšo kā galvassāpes. Tu ietērpies bērnu zīmējumos un apgūlies uz zemes. Tavs skatiens palēcās kā pludiņš, mirgojot maldugunīs. Tev no kabatas izkrita dažādi gruži un tenisa bumbiņa. Tev uz muguras izauga zaļa acs, tās tīklene apķēra Tevi kā apputējusi fotogrāfija. Tu biji viesis, kas piestāja uz mirkli, lai dziedātu dziesmu trauslam stāvam. Tu uzmirdzēji kā svece. Kad falafels bija izbeidzies, Tu gaidīji un grauzi saulespuķu sēklas, pirms devies tālāk, austrumu virzienā. Uz mirkli Tu kļuvi par izmeklētāju, kā rēgs iemājojot pats savā čaulā. Tu locījies no violetā līdz dzeltenajam un atpakaļ. Es aizmirsu piebilst, ka Tu vienmēr esi ceļā kā barbars, kā dzejnieks, kā patvēruma meklētājs. Tavi mati vienu brīdi atrodas melnajā caurumā, bet dažus žestus vēlāk to vairs nav. Kad esmu aizmidzis, Tu mēdz ielūkoties pa ļoti mazu lodziņu un...

Kaspars Groševs

Kaspars Groševs ir mākslinieks un kurators. 2014. gadā līdzdibinājis galeriju "427", kopš 2019. gada Kaspars darbojas kā "Kim?" programmas direktors. Brīvajā laikā spēlē mūziku.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!