Miervaldis Polis, Autora pases foto, 1998
 
Pārpublicējumi
14.07.2016

Bez nosaukuma

Komentē
0
Saglabā

Ir vēls. Es nejūtos labi. Man būtu jāatrodas savā numuriņā un jācenšas aizmigt. Bet es neesmu savā numuriņā. Sēžu klubkrēslā pie reģistratūras, trulām acīm blenžu uz korejiešu meiteni aiz letes un cenšos nezaudēt samaņu. Ložņaugu raksts uz blāvi zaļajām tapetēm ir atdzīvojies un ņirb kā bišu spiets. Papīra vīnstīgas apvij griestus un krakšķina grīdlīstes. Man trūkst elpas. Atraisu kaklasaiti un atpogāju apkaklīti, bet tas nelīdz – tapešu raksts ir izelpojis pēdējo skābekli. Ja korejiešu meitene saprastu kaut vienu no valodām, kuras saprotu es, viņa pieskrietu klāt un jautātu: “Sir, are you feeling well?”, pataustītu manu pieri un secinātu, ka manas asinis ir sākušas vārīties. Bet viņa sēž pie letes un ritmiski klikšķina datora peli, kamēr turpat netālu tādā pašā ritmā skan dobji basa sitieni. Es mierinu sevi, ka tā ir mana sirds, kas pukst – ne romantiskā nozīmē. Vienkāršs muskulis, kas sit savus bītus un uztur mani pie dzīvības. Un lūk, kas man ir skaidrs – ja meitene pārstās klikšķināt, sirds tajā pašā brīdī apstāsies.

Nez no kurienes reģistratūrā uzrodas mazs, apaļīgs vīriņš divās džinsu jakās un netīrā polo kreklā. Viņš ilgi mani vēro. Cenšos skatīties citā virzienā, jo viss liecina par to, ka viņš grib uzsākt sarunu. Pamanu, ka turpat blakus kāds ir pielīmējis pie sienas mazu papīra bildīti – pastmarku vai ko tamlīdzīgu. Es piekaļu tai skatienu. Bildē ir attēlots blonds vīrietis ar ūsām. Ložņaugu raksti, it kā respektēdami viņa privāto telpu, vijas pastmarkai apkārt.

Džinsu vīrs kaut ko runā. Cenšos neklausīties, bet blondais pastmarkas iemītnieks ar galvas mājienu norāda reģistratūras virzienā, it kā teikdams: “Eu, tur cilvēks ar tevi runā!”

– Es atvainojos, – saka džinsu vīrs. – Es šodien redzēju jūsu izrādi. Vispār bija interesanti, bet vai mēs, lūdzu, varētu nedaudz aprunāties?

Es cenšos iebilst, ka nejūtos labi, bet viņš pārtrauc:

– Te ir tik neomulīgi! Iesim uz kādu mierīgāku vietu?

Viņš izrauj mani no krēsla un izved gaitenī. Grīda ir mīksta kā uzsilis parafīns. Reģistratūras meitene pavada mani ar dzelžainu skatienu, ne uz brīdi nepārtraucot klikšķināt.

– Ziniet, viss bija labi, bet man likās, ka jūs runājāt par pārāk piezemētām tēmām, – viņš saka, ieved mani tualetē un aizver durvis. Es cenšos kaut ko iebilst, bet viņš turpina:

– Jo kas tad ir politika? Kas ir valsts? Tās ir cilvēka radītas konstrukcijas.

Es piekrītu! Es piekrītu katram vārdam! Bet vai mēs, lūdzu, varam izbeigt šo sarunu – vai vismaz neturpināt to tualetē? Es uzstāju, ka nevienā brīdī neesmu runājis ne par politiku, ne par valsti. Ka domājošs cilvēks var iztikt arī bez valsts. Bet džinsinieks neliekas mierā. Viņš ir iespiedis mani stūrī ar savu apaļo vēderu un runā kaut ko par apolitiskiem dvēseles stāvokļiem. Iespējams, pie citiem apstākļiem šī saruna būtu interesanta un patīkama, bet tagad man vienkārši gribas, lai reģistratūras ložņaugi ierautu viņu tapetēs un nekad vairs nelaistu vaļā.

– Jā. Paldies par atsauksmēm. Tas ir ļoti noderīgi, – es saku un slepus sniedzos pēc durvju roktura, taču viņš satver manu roku un piespiež to pie sienas.

– Jo saprotiet, kas tad ir cilvēka dvēsele, – viņš turpina, pieliecies pavisam tuvu, bet es neklausos, jo zinu, ka mana dvēsele ir ūsainais cilvēks pastmarkā un korejiešu meitenes klikšķi. Es pamanu, ka džinsu vīram kaklā ir iekārta atslēga. Kāpēc? Priekš kam? Varbūt viņš baidās to pazaudēt. Varbūt viņš ir mazs bērns pieauguša vīra ķermenī. Man šķiet, es tūlīt zaudēšu samaņu.

– Es jūs ļoti lūdzu, aizslēdziet muti ar savu atslēgu un laidiet mani ārā, – es bezspēkā nomurminu.

– Jūs esat nomaldījies no ceļa, – viņš saka un atver man durvis, – jums derētu atbrīvoties no liekām domām. Tās jums nenāk par labu.

Es atgriežos reģistratūrā un iegāžos klubkrēslā. Kāds ir izslēdzis gaismu. Ir jābūt drosmīgam un jāiztur līdz galam – agrāk vai vēlāk šis murgainais stāvoklis pāries. Es svīstu kā pirtī. Man ir slikti ap dūšu. Bet šausminošākais ir tas, ka klikšķinošās korejietes vietā tagad sēž veselas trīs meitenes, kuras skatās datora ekrānā un smejas kā suņi vai hiēnas: “Hņar-hņar-hņar-hņar!” Bet pastmarkas iemītnieks ir noskuvis ūsas un nokrāsojies ar bronzas pulveri.

– Nu, kā ir? – viņš man jautā.

– Ir okei, – es atbildu. – Tikai nedaudz griežas galva.

– Starp citu, es arī šodien redzēju jūsu izrādi, ejam aprunāties? – viņš smaidīdams saka. Ņirgājas.

– Nopērc mežu un apmaldies tajā, – es atbildu un aizveru acis.

Svena Kuzmina teksts pārpublicēts no izdevuma, kas pavada Miervalža Poļa darbu izstādi "Ilūzija kā īstenība" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Izstāde  ir aplūkojama vēl līdz šī gada 24. jūlijam un ir vērienīgākā mākslinieka darbu retrospekcija, ko apskatījuši jau gandrīz 68 tūkstoši interesentu.

Svens Kuzmins

Svens Kuzmins ir mākslinieks, literāts, etīžu teātra "Nerten" režisors un aktieris. Raksta prozu un publicistiku, kā arī glezno.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!