Redakcijas sleja
18.10.2019

Bez kolēģa nav uzvaras

Komentē
0

Šonakt beigsies mūsu ziedošanas kampaņa. Tam ir nedaudz grūti noticēt, bet pirmo reizi mums ir izdevies sasniegt nosprausto mērķi – savākt 20 000 eiro. Turklāt dienu pirms kampaņas nobeiguma, jo ziedojumi aizvien tiek skaitīti. Paldies par atbalstu un uzticību! Jāpiebilst, ka ziedot "Satori" iespējams gan visu šo dienu, gan jebkurā citā brīdī – ārpus kampaņas ietvariem. Bet mēs tikmēr turpināsim upurēt labiem tekstiem un labākai sabiedrībai. Šajā slejā par saviem upuriem stāstām mēs, "Satori" komanda.

 

Zaiga Pūce, biedrības "Ascendum" valdes priekšsēdētāja

Aizvien pirmais, kas nāk prātā, domājot par upuriem, ir: silta pavasara diena, esmu pārnākusi mājās no skolas, visi bērni ir pagalmā un spēlē sunīšus, paslēpes vai "kazakus razboiņikus", bet man jāsēžas pie klavierēm un jātrenējas nākamās dienas eksāmenam. Kā es toreiz cietu! Upurēju savu brīvo laiku un izklaides mūzikas skolai. Vēlāk vidusskolā man atkal nācās upurēt brīvo laiku darbam, kamēr skolas biedri pēc stundām kopā izklaidējās, bet ciešanu sajūta jau bija kļuvusi mazāka. Universitātē, kad mani kursabiedri atpūtās un bezrūpīgi baudīja dzīvi, es savu laiku upurēju studentijas labā, darbojoties studentu pašpārvaldē un padomē, bet ciešanu sajūta bija pazudusi pavisam. Biju sapratusi, ka, daudz darot, var izdarīt vairāk, un upurēšanas sajūta nemanot bija pārvērtusies interesantā dzīves pieredzē un gandarījumā.

Kad es ziedoju naudu, parasti vados pēc kritērija: vai tas palīdzēs ilgtermiņā? Tāpēc parasti izvēlos ziedot tādām lietām kā rehabilitācijas centru izveidei, organizācijām, kas rūpējas par sabiedrības izglītošanu utt., jo man šķiet, ka tur mani 5 centi nesīs lielāku labumu. Šim kritērijam atbilst arī "Satori". Ziedojot "Satori", tu ieguldi mūsu visu nākotnē – laba satura radīšana ļauj sabiedrībai to patērēt. Un sabiedrība, kas patērē labu saturu, ir sabiedrība, kurā mēs visi vēlamies būt.

Antonija Skopa, biedrības "Ascendum" izpilddirektore

Runāt par saviem upuriem ir neērti. Jebkurš normāls cilvēks drīzāk teiks – nu ko tad es, tas jau ir tikai pienākums, es to uzskatu par pašsaprotamu. Tomēr, kopš sākām strādāt pie šīgada kampaņas, man aizvien vairāk šķiet, ka domāt par saviem upuriem nozīmē domāt gan par saviem ideāliem un iespējām, gan par to, kam un kāpēc tērēt savus resursus – materiālos, garīgos un sociālos. Man ir grūti nosaukt darbā nostrādātās virsstundas par upuri, jo upurim ir jābūt dārgam, un man joprojām šķiet, ka man pieder viss pasaules laiks. Upuris nav man vairs nevajadzīgās drēbes un apavi, ko esmu ziedojusi "Otrajai elpai". Par upuri neuzskatu arī savus ziedojumus nevalstiskām organizācijām, jo daudz vairāk naudas es tērēju patīkamām, bet ne pārāk svarīgām lietām. Tas ir drīzāk labās gribas žests, balsojums: "Jā, jūs esat man vajadzīgi." Galu galā upuris nedrīkst būt arī tāds, kuru dot ir žēl, kura dēļ pats jūties kā upuris. Es ceru, ka tādus soļus neesmu spērusi.

Ja man godīgi jāatbild uz jautājumu, ko esmu upurējusi, vienīgais, kas nāk prātā, ir – savu neievainojamību, bailes izskatīties muļķīgai. Šādam upurim vajag mazliet kaislības, vismaz pirmajā reizē. Mana pirmā reize bija pirms pāris gadiem, kad sākās tā dēvētie olšūnu kari un mēs ar Alisi Zariņu, bruņojušās ar entuziasmu, fotoaparātu un aizlienētu mikrofonu, devāmies pie Saeimas ķert deputātus un intervēt viņus kaismīgam un mazliet amatieriskam sižetam. Šo avantūru nespēju nosaukt nekā citādi kā tikai par "krindžīgu", jo neesmu reportiere un iepriekš nevienu nebiju intervējusi, toties man ir augsti kvalitātes standarti. Ir nepatīkami apzināties, ka esi mazliet lohs. Bet man bija svarīgi, lai netiktu ierobežotas cilvēku tiesības rīkoties ar savu ķermeni un lemt par savu dzīvi, nepieļaut nevajadzīgu un nepamatotu valsts iejaukšanos cilvēku privātākajā izvēlē. Negribu pārvērtēt savu nozīmību tālākajā notikumu attīstībā: tas, ka grozījumi Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā pēc vairāku gadu cīņas netika pieņemti, bija vairāku simtu cilvēku pūliņu rezultāts vairāku gadu garumā, tomēr man šī pieredze sniedza pārliecību, ka, atmetot lepnību un vēlmi nekad nejusties neērti, uzvara ir iespējama.

Una Rozenbauma, "Satori" ziedošanas kampaņas veidotāja

Es esmu upurējusi atšķirīgo sevī, lai mani mīlētu,
Es esmu upurējusi savu laiku, iestājoties par lietām, kurām neticu,
Es esmu upurējusi savu mieru, satraucoties par to, ko cilvēki par mani domā,
Tā es vairs nedarīšu.

Es esmu upurējusi daudz vīna glāžu, lai atrastu un saglabātu draudzību, 
Es esmu upurējusi miljonu smadzeņu šūnu, lai izdomātu visstulbākās stulbības,
Es esmu upurējusi vaigu tvirtumu, lai smietos par visstulbākajām stulbībām,
Tā es darīšu atkal un atkal.

Es esmu upurējusi daudz sava laika un intelekta šai "Satori" kampaņai, jo ticu "Satori" un gribu lasīt mūsu jaunos Selindžerus un Bredberijus. Ceru, ka arī tu upurēsi zeltu vismaz vienas vīna pudeles apmērā.

Un darīsi tā atkal un atkal.

Anna Andersone, "Satori" ziņu redaktore

Šīgada "Satori" upurēšanas kampaņa raisījusi ja ne publisku diskusiju, tad vismaz individuālas pārdomas. Manī noteikti. Vai laiku, kas atrauts citām nenoliedzami patīkamākām nodarbēm par rakstīšanu līdz vēlai naktij, strādāšanu brīvdienās, strīdiem ar tuviem un svešiem cilvēkiem, cenšoties pārliecināt viņus par tām vērtībām, kas svarīgas man un "Satori", var uzskatīt par upuri, ja citādi es nemaz nevarētu? Vai atteikšanās no darba labāk apmaksātā sfērā ir upuris, ja zinu, ka tas man nekad nesniegtu tādu gandarījumu kā mans mazais, bet personīgi svarīgais ieguldījums empātiskākā sabiedrībā un spēcīgākā demokrātijā? Iespējams. Taču jebkurā gadījumā zinu – šie nosacītie upuri ir vajadzīgi man pašai, un domāju, ka, ziedojot naudu kādam sev tuvam mērķim, mēs ziedojam galvenokārt paši sev. Lai redzētu sev apkārt veselus un laimīgus bērnus, zinātu, ka suņi patversmē nesalst un ir paēduši. Vai – lai lasītu "Rīgas Laiku" un "Satori".

Andrejs Vīksna, "Satori" redaktors un projektu vadītājs

Aicināt ziedot nozīmē lūgt, bet ziedot – atbildēt lūgumam un piedalīties, atsakoties no daļas sava komforta. Tas, kurš aicina ziedot, pakļauj sevi vērtējumam un tātad padara sevi ievainojamu, savukārt tas, kuram ziedojumu lūdz, jūt emocionālu spiedienu vai vainas apziņu, ja nevar atļauties to darīt. Nesenā pagātnē vainīgs dažādu ziedošanas kampaņu priekšā jutos es, jo biju students un mans maks atbilda visiem studentu stereotipiem. Piemēram, iepriekšējo "Satori" ziedošanas kampaņu laikā centos pēc iespējas veiklāk paritināt garām aicinājumiem ziedot vai tos aizvērt.

Šogad "Satori" ziedošanas kampaņu redzu no iekšpuses un tāpēc mans skats uz to diez vai ir objektīvs, bet gribu norādīt uz divām lietām, kas man pašam tajā šķiet labas. Pirmkārt, vārds "upurēšana" paradoksālā kārtā ziedošanu atvieglo, jo šajā kontekstā piešķir tai drusku humora. Otrkārt, "upurēšana" skan tik jocīgi un anahroniski, ka tas brīdi jāapviļā prātā, un tad izrādās, ka sīkus upurus jeb ziedojumus var atrast arī ikdienā, turklāt tādus, kas darīti atbildības izjūtas, ne lūguma dēļ, – līkums, kas izmests, lai aizietu uz veikalu pēc koka zobu sukas, nevis pirktu tuvākajā kioskā to no plastmasas, nervi, kas zaudēti kādā diskusijā bārā u. c. Es jūtos atbildīgs to vērtību priekšā, par kurām iestājas "Satori", un tāpēc esmu gatavs uz maziem upuriem. Piemēram, esmu gatavs nest plakātus uz Pārdaugavas bāriem lietainā piektdienas vakarā. Tāpēc es negribu lūgt, bet gan mudināt ziedot "Satori" tos, kuri jūt atbildību par tām vērtībām, par kurām iestājamies, – par empātiju, izglītotību un labiem tekstiem. Un ziedojums nav tikai nauda.

Jēkabs Ščipčinskis, biedrības "Ascendum" projektu vadītājs

Man nepatīk skaļi stāstīt par to, kam upurēju un ziedoju, – skat, kāds es pareizs, cik daudz laba daru! Tāds, manuprāt, nav ziedošanas mērķis, jo palīdzība ir jāsniedz bez garu runu teikšanas. Gandarījums būtu jārod sajūtā, ka esi kādam palīdzējis, nevis tikai nospiedis tīkšķi ("like") pie bildītes ar adoptētu kaķi vai pie selfija ar savākto gružu kaudzi. Citādi ir ar aicinājumiem ziedot konkrētam mērķim. Centieni pievērst uzmanību kādai aktuālai problēmai sabiedrībā ir apsveicami, ja vien tie neaprobežojas ar tādu kā "karodziņa paplivināšanu" – feisbuka profila bilžu rāmīšiem pēc katastrofām vai liekulīgiem un bezjēdzīgiem saukļiem "one like=one prayer" (viens tīkšķis=viena lūgšana).

Dārgie draugi, "nepliviniet karodziņus", bet ziedojiet un aiciniet arī citus upurēt cēliem mērķiem! Kultūrtelpas uzturēšana un atspoguļošana tik mazā valstī kā Latvija ir cēls mērķis, tādēļ tam ir vērts ziedot, piemēram, atvēlot kādu eiro "Satori", kas cīnās par jēdzīga un inteliģenta satura nodrošināšanu mūsu mazajai tautai.

Elīza Laķe, biedrības "Ascendum" projektu vadītāja asistente

"Satori" ir vērts upurēt, jo tas padara dzīvi vieglāku: tas ir uzticams, godīgs un daudzpusīgs. Nav jāpiekrīt visām šeit publicētajām recenzijām vai jājūtas aizkustinātam par katru stāstu, taču var paļauties, ka teksti vienmēr būs kvalitatīvi un liks domāt. "Satori" neļauj zaudēt zinātkāri un ieslīgt vienaldzībā vai aizspriedumos, jo pats ir ziņkārīgs. Tas informē par aktuālo kultūrā un mākslā, tāpēc nav jābaidās, ka palaidīsi kaut ko garām.

Tā kā esmu "bēdīgi" apzinīgs cilvēks un uztraucos par ikvienu darba niansi, visvairāk tam esmu upurējusi savus nervus. Nevarētu teikt, ka šis upuris ir pilnībā brīvprātīgs, bet apzinos, ka tas man palīdz tikt galā ar pienākumiem un audzē darba kvalitāti, ļauj būt uzticamai draudzenei, darbiniecei un ģimenes loceklei. Atsacīšanās no daļiņas vieglprātības ir tas, kas rada pievienoto vērtību sev un tam, ko varu sniegt apkārtējiem.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!