Šķiet, Dzejas dienu laikā svētku sajūtas un dažādo pasākumu radītajā jūklī mazāk ievērības tika veltīts apgāda Jaunā Daugava izdotajai grāmatai, kurā ievietoti Kunnosa dzejoļi, kā arī Austras Gaigalas pētījums par dzejnieka daiļradi. Tās atvēršanas pasākums notika Ojāra Vācieša muzejā, bet tūlīt pēc tam turpat sekoja dzejas debitantu pasākums Ola ir izšķīlusies. Domāju, šo grāmatu kāds atlika grāmatplauktā ar domu, ka autors jau ir iegājis literatūras vēsturē, ka uzrakstītais ir nemainīgs lielums, nekur vairs nepazudīs, ja jau kopš autora nāves ir aizritējuši astoņi gadi, un tikai tagad grāmatas veidolā varam iepazīties ar viņa dzīves pēdējos piecos gados tapušajiem dzejoļiem.
Jāsaka, grāmatas veidotāji ir uzņēmušies svētīgu darbu, vienā izdevumā apvienojot Kunnosa dzeju, kas pati par sevi ir ievērības cienīgs lielums, ar fotogrāfijām, autora rokrakstiem, mākslinieces Andras Otto zīmējumiem, klāt pievienojot apcerējumu par viņa dzīves faktiem un daiļradi. Protams, skaidrs, ka nepieciešams izdevums, kurā būtu apkopoti visi Kunnosa dzejoļi, arī atsevišķa grāmata ar rakstiem par autoru un intervijām, vēl patīkamāk, ja tie būtu kopotie raksti. Diemžēl pagaidām šī ir vien skumja alternatīva.
Manuprāt, dzejnieka rakstītais labi sadzīvo ar fotouzņēmumiem kā vizuālu papildinājumu, kā arī ar zīmējumiem. Brīžiem gan, piemēram, ieraugot foto ar parakstu Juris 1950. gada februārī, nākas pasmaidīt, jo raisās asociācijas ar dzejnieka kultu, pārmērīgu godināšanu, it kā dzeja nerunātu pati par sevi, it kā katra līnija, ko dzejnieks garlaikodamies uzšņāpis uz salvetes vakariņu laikā, būtu jānovieto muzejā zem stikla. Bet diemžēl ar lieliem dzejniekiem pēc nāves tā mēdz notikt: šķiet, katrā pagastā ir pa muzeja mājai vai vismaz piemiņas akmenim par godu tautas dzejniekam Rainim, katra vieta, kur Rainis kaut reizi pārnakšņojis, top par svētvietu. Tomēr ceru, ka Jura Kunnosa gadījumā tā nenotiks, jo šādas parādības nesagatavotu indivīdu var automātiski iedzīt nepatikā pret autoru, lai gan viņš pats šī kulta veidošanā nepiedalās.
Labus vārdus jāsaka par grāmatas izskatu, priecē dažādas nianses, piemēram, tas, kas iekšējo vāku smilšu krāsas tonis pieskaņots papīra tonim, uz kura redzam Kunnosa dzejoļus rokrakstā; arī mākslinieces zīmējumi, dažādas ainas, kurās redzams vīrietis un sieviete, ir zīmēti uz tāda fona.
Tā, nonākusi lasītāja rokās, grāmata rada pozitīvu iespaidu, taču... Diemžēl viss apvēršas kājām gaisā, nonākot līdz Austras Gaigalas apcerējumam Dzīves un dzejas krustcelēs. Burtiski apvēršas kājām gaisā, kas dzejā, protams, ir pat vēlams, bet šādā rakstā ēverģēlības tomēr būtu jākontrolē. Tāpēc tā lasīšana prasa tikpat daudz vērības un līdzdalības kā Kunnosa dzeja. Piemēram, 326. lapaspusē lasām, ka „Intervijā Edvīnam Raupam 1979. (izcēlums mans A.V.) gadā dzejnieks teicis šādus vārdus...”, lai gan šī intervija, kā atsaucēs norādīts, notikusi 1999. gadā. Vai arī : 300. lapaspusē minēts, ka cikls Pieci dzejoļi par mazpazīstamu tēmu, kas tapis pēc dzejnieka pieredzes 1968. gadā t.s. Prāgas pavasara apspiešanā, pretēji iecerēm nav nodrukāts nedz žurnāla Avots pirmajā numurā, nedz grāmatā Pieci septiņi, bet tikai 1991. gadā grāmatā Slengs pilsētas ielās. Taču patiesībā šis cikls ir publicēts žurnāla Avots 1988. gada decembra numura 20. - 21. lapaspusē. Vietām pazudusi kāda pieturzīme, un, šādas sīkas kļūmes kopā summējot, nākas secināt, ka izdevuma vienīgā nelaime ir gluži vienkārša: redaktora trūkums. Izņemot šo misēkli, Gaigalas pētījums ir vērtīgs, plašs un sniedz redzējumu par autoru no dažādiem skata punktiem.
Varbūt Juris Kunnoss par šādu situāciju vien iesmietos un uzrakstītu dzejoli. Bet, ja lasītājam šādas neprecizitātes sagādā zobu sāpes, nākas vai nu samierināties, jo autore ir paveikusi smalku dzejnieka daiļrades analīzi, kurā ir daudz dažādu faktu, un šādā apjomā nav grūti aizmaldīties, cita iespēja ir spert radikālu soli un aizkrāsot vai pašam izlabot šaubīgās vietas.
Dzejoļi sakārtoti hronoloģiskā secība, vadoties pēc datējumiem, kas rāda, ka dienas laikā autors spējis uzrakstīt vairākus dzejoļus, bet citreiz tie tapuši ar dažu dienu vai retāk - dažu mēnešu intervālu. Lasītājam atliek tikai iedomāties, kā varētu izskatīties Kunnosa piektais dzejas krājums, varbūt pat kombinēt tekstus, veidojot savu versiju. Šo tomēr nākas uztvert kā Jura Kunnosa poētisko dienasgrāmatu, kurā ne visi ieraksti sasniedz tādu līmeni, lai varētu runāt par gatavu, pabeigtu dzejoli. Šāda situācija ir tikai saprotama, ja ņemam vērā arī to, ka autors dzejoļus nemēdza pārstrādāt.
No otras puses, varbūt Kunnosa daiļrades izpratnei nepieciešams cits skatījums, kurā dzejoļa nepabeigtība kļūst par absurdu jēdzienu. Parasti, lasot viena vai otra dzejnieka darbus, prātā nāk noteikta priekšstatu sistēma, ko veido lasīšanas pieredze un kurā ērti iekļaut konkrētā autora daiļradi. Citiem vārdiem sakot, mēs lasām ar pārliecību vai vismaz nojausmu, ka zinām, kas ir dzejolis, un vadāmies pēc šiem saviem estētiskajiem priekšstatiem. Kunnoss sašķoba mūsu pārliecību, liekot meklēt citu pieeju, vai vēl radikālāk - liekot meklēt jaunu dzejnieka definīciju, cik nu mūsu spēkos ir tik smalkas lietas definēt.
Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ Kunnosa tekstus ne vienmēr uztvert ir tik viegli, cik viegli saprotam šādu sentenci:
ĪSS DZEJOLIS UZ
ĻOTI MAZAS LAPIŅAS
Protams, Tu esi skaista.
Ļoti. Tas arī viss.
1996. 8(?). X (69. lpp)
Uztveršanu apgrūtina vai drīzāk padara aizraujošāku arī tas, ka Kunnosa dzejas valodā visi vārdi ir vienlīdzīgi, neatkarīgi no piederības kādam leksikas slānim, neatkarīgi no tā, vai tās ir autora atdzīvinātas valodas fosilijas vai pašdarinājumi. Arī citu tautu valoda tekstā kļūst līdzvērtīga dzimtajai. Lasītājs bieži vien var tikai minēt, aptuveni nojaust vai censties izlobīt ekscentrisko vārdu nozīmes, saķēris galvu neizpratnē, kas ir sokei - ans, debarkaders, bīne, korūgs, bīteļi, peijote, knāsidi, naiži, virsnājs, niedols, šeņķis un līdzīgi. Protams, tikpat labi, uzzinot, ka sokei - ans ir, piemēram, pakāpe mongoļu karaspēkā, var nākties secināt, ka šīs zināšanas ne vienmēr līdz izveidot dziļāku teksta interpretāciju, un vienkārši jāļaujas dzejai.
Tomēr tiem, kam patīk nīkt bibliotēkas putekļos, vārdnīcu lapaspusēs cenšoties sadzīt rokā mongoļu karavīru, daudz piedzīvojumus sagādās alūzijas, reminiscences un citas norādes. Te tā visa ir daudz, sākot no ikdienas zīmēm: tā mēs uzzinām, ka 1998. gadā uz Grēcinieku ielas atradies bārs Amsterdama, ka šajā pašā gadā izstāžu zālē Arsenāls izstādītas Ilzes Neilandes gleznas. Beidzot ar atsaucēm uz literāriem tekstiem un kultūras faktiem, kas jau iegājuši vēsturē: „Sandrārs un Ziemassvētki Rīgā maigās sirdis jūs / kas sērojat par mums // līdz Lieldienām” (248. lpp) Šajā gadījumā apspēlēts franču dzejnieka Blēza Sandrāra dzejolis Lieldienas Ņujorkā, kas latviski lasāms vēl padomju laikos izdotajā franču mūsdienu dzejas izlasē Es tevi turpinu (1970) Māra Čaklā atdzejojumā.
Ar tikpat lielu aizrautību dzejnieks citē sev vistuvāk pazīstamo autoru - sevi pašu. Tā 1996. gadā sarakstītā dzejoļa „Es mēģināšu kā naivists.” (29. lpp) rindas bieži parādās arī citos, vēlāk rakstītajos. Piemēram, šajā dzejolī izskan jautājums: „Kā jums cukurs ar sāli garšo?”, bet 1999. gada jūlijā, dažas dienas pirms nāves, dzejnieks atgriežas pie šī jautājuma: „kā jums citrons ar sāli garšo? Vaicāju jauniešiem IekšRīgā / daži atbild: bez cukura sūrs / toties Red Hot Chili Peppers o yeah!” (264. lpp)
Šīs ir vien dažas vadlīnijas patiešām plašajā tekstu kopumā, kas, izlasīti vienā piegājienā, dot vien virspusēju priekšstatu, jo vienmēr pastāv iespēja rakt vēl dziļāk. Tā, pateicoties hronoloģiskajam dzejoļu sakārtojumam, redzam nianses, kuras, lasot klasiski sastādītu dzejoļu krājumu, lasītājam bieži vien paliek slēptas. Ir interesanti, redzēt, kā vārdi un frāzes paliek dzejnieka apziņā, un atkal un atkal atgādina par kādu konkrētu situāciju, par kuras lieciniekiem tie kļuvuši, lai pēc tam ienāktu arī lasītāja pasaulē. Un tas laikam ir maģiskais punkts, kurā sākas dzeja.
0