Redzējumi
08.05.2007

“Bet Jāzeps viņus nesaprata (rabata, rabata).” Hugo Balls u.c.

Komentē
0

I

Hugo Balls, vācietis, filosofs un dzejnieks, Hermaņa Heses pirmais biogrāfs un draugs, Cīrihes dadas pasākumu iedibinātājs un skaņu dzejoļu (Lautgedicht) izgudrotājs, savā dienasgrāmatā „Bēgšana no laika” („Die Flucht aus der Zeit”) apraksta kādu viņam pazīstamu zemnieku, kas izgudrojis valodu, kādā visnotaļ veiksmīgi komunicēt ar savām cūkām. Veiksmes kritērijs šajā gadījumā acīmredzot bija zemnieka sajūta, ka vārdi - precīzāk, skaņas - nav tērēti pa tukšo. Kā neveiksminieks artikulācijas jomā, savukārt, turpat tiek minēts viņa daudz slavenākais līdzinieks Asīzes Francisks.

Pārdomām par cūkām piemērotu valodu Balls nododas 1921. gadā, kad jau četrus gadus - kopš 1917. - kā atteicies no līdzdalības dadas mākslinieciskajās aktivitātēs. Viņam ir apnikušas trokšņainās trakulības. Balls atgriežas pie katolicisma, pievēršas pirmo baznīcas tēvu rakstu studijām. Viņš lasa Dionīsija Areopagīta Enģeļu Hierarhiju un saraksta savu darbu „Bizantiskā Kristietība. Trīs Svēto dzīves.” („Byzantinisches Christentum. Drei Heiligenleben.”, 1923). Bērnībā viņš, salīdzinoties ar eņģeļu tēliem, mēdza mērīt savu augumu, pilnbriedu sasniedzot līdz ar iespēju aizsniegties līdz Madonnai, lai viņu nobučotu.

1916. gadā Balls atklāj jaunu dzejas formu "pantus bez vārdiem" jeb skaņu dzejoļus, kur skaņas tiek vienkārši „laistas vaļā”. Izpildot savus pantus, viņš pats krīt par upuri savai radošai iedvesmai un nokļūst ekstāzē. Jau tad viņš savā veidā tiecas apgūt artikulāciju īsteni kristietiskā garā. Proti, atrast iespēju artikulēt pasauli tādā veidā, kas neizkropļotu tajā pastāvošās dažādās „valodas”, kuras kā dažādi fonētiski ritmizēti skaņu kopumi: sarunu fragmenti, izrunas veidi un apkārtnes trokšņi u.tml. klejo racionāli diskursīvajā sabiedriskās komunikācijas „telpā”. Šie fragmenti, viņaprāt, pielīdzināmi dažādām balsīm, kuru sadzirdamību nosaka to intensitāte, nevis racionālais kodols.

Saviem skaņu dzejoļiem dadaisti lielākoties dod nosaukumus un izvēlas dalībniekus atbilstoši kādai reāli iedomājamai situācijai. Darbojošās „personas” ir balsis bez piederības. Savukārt, pantu skanisko izkārtojumu nosaka nosaukumā ietvertās norises, piemēram, Jēzus Piedzimšanas vai Mirušo Apraudāšanas akustiski telpiskais izvietojums šajā iedomātajā situācijā. Skaņu dzejolis var būt: simultāns, statisks vai bruitisks.[1] Dadas skaņu dzejas pasaules modeli varētu pielīdzināt trokšņainai, pārbāztai kafejnīcai, kas ar mūziku, dzeju, deju un teātri kā Noasa šķirts ceļo pa vispasaules grēku plūdu jūru.

Kolāžas, perspektīvas izmaiņas, fragmentu citāti bez sākotnējā konteksta ir dadaistu iecienītās metodes. Par mākslas darba visnotaļ vēlamu izpildījuma veidu viņi atzīst apkopoto mākslas darbu (Gesamtkunstwerk) (sākotnējā ideja pieder Kandinskim). Dadas mākslu raksturo performances un hepeningi, neatkārtojamība šādā nozīmē.

Dadaisti savos manifestos labprāt atsaucas un sastata sevi ar futūristiem. Taču dadaisti vēršas nevis pie teikuma kā mazākās jēgas vienības, lai censtos izjaukt tā ierasto sintaktisko karkasu, bet gan - pie vārda. Proti, gan pie vārda kā pirmējā Dieva Vārda atkārtojuma, kas dod iespēju atbilstoši nosaukt to, kas ir esošs pasaulē, gan pie Vārda kā jau reiz notikuša nosaukšanas akta, kas īstenojas kā pasaules kārtība.

Dadaistiem nešķiet pieņemami, ka cilvēka balss vienmēr izrādās valdošāka pār citām skaņām tāpēc vien, ka tā vienīgā ir spējīga uz saprotamu un reflektējamu pasaules artikulāciju nozīmēs. Dadaists vēršas pie „dzīvā”, izrunātā vārda, lai atbrīvotu to no piederības ikdienišķi saprotamam kontekstam un cilvēciskai runai. Pēc dadaistu domām, cilvēki to jau ir izdarījuši pirmie, atņemot pasaulei tās sākotnējo harmonisko iekārtojumu. Hugo Balls dienasgrāmatā savu vēlmi izglābt vārdu izsaka ar līdzību no Bībeles: „Ņem bērniņu un viņa māti, un bēdz”, teica eņģelis Jāzepam. Un Jāzeps bēga uz Ēģipti, uz maģijas zemi. Tas, ko mēs esam piedzīvojuši, ir vairāk kā Betlēmes bērnu slepkavība”.(18.VI.1917.)[2]

Hugo Balls atzīst, ka viņam nebūt neliekas pievilcīga „nelāgā cilvēka gaļas pastēte”, par ko cilvēku rīcības rezultātā pārvērtusies viņa laika pasaule, ne arī filozofijas vietā valdošais krāmu tirgus. Gan apkārtne, gan cilvēka seja viņā izraisa patiesu riebumu. Viņš to redz novazātu, lišķīgu un nicināmu, vienkārši neglītu. Šis neglītums - kā izrādās - poētu spēj novest līdz vēlmei atteikties no valodas. (Balls, 5.III 1916.)

 

II

Dadaists, tātad, ir apvainojies, atsakās no valodas un vairs nerunā. Klausās un ļauj „krist skaņām”. Tikai klausās un ļauj skaņām krist. Dada Dalai Lama. Savukārt, Martins Heidegers, savā opus magnum „Esamība un laiks” („Sein und Zeit”,1927) visai plaši apraksta dadaistam tik aktuālo un nepatīkamo vidusmēra saprotamību.

Teorētisku pārspriedumu rezultātā viņš secina, ka jebkurā gadījumā cilvēks vienmēr dzird skaņas, kas atrodas kaut kāda veida attiecībā ar cilvēcisku pasauli. Skaņas bez nozīmes ir abstrakcijas. Tās ir atvasinātas no apkārtnes trokšņiem, kas visi lielākā vai mazākā mērā liecina par cilvēcisko klātbūtni. Arī svešu valodu mēs sadzirdam kā nesaprotamus vārdus, apgalvo Heidegers. Viņaprāt, vox humana nav sajaucama ne ar ko citu. Tikai cilvēks spēj artikulēt nozīmes un, tāpēc tikai cilvēkam ir balss un valoda.[3]

Heidegers valodu definē kā runas balsisku izrunājumu vārdos un tādējādi terminoloģiski nošķir no runas - nozīmju artikulācijas, kas ir pakārtota saprotošai interpretācijai, tātad, prātiskai aktivitātei. (SuZ, 32, 161) Valoda var būt starpnieks starp tās lietotāju un pasauli, ja tās lietotājs atzīst, ka kaut kādā mērā saprot un rīkojas tāpat kā citi. Arī dzejas valoda ir starpnieku valoda, taču izsacījumi dzejiskā runas veidā nevis palīdz īstenot runātāja veiksmīgu līdzdalību pasaulē, bet gan pieņem līdzdalību par pastāvošu un īsteno runas kā refleksīva pasaules pastarpinājuma sniegtās iespējas kaut ko nosaukt metaforiski, nomainot kontekstu. Savukārt, „valodiskie indeksi”: temps, modulācija, ritms ir domāti, lai paustu runātāja noskaņojumu, kas atrodas saistībā ar kādu esošu notikumu vai cilvēku.[4]

Atbilstoši šiem pieņēmumam, ja cilvēks ir domājoša būtne, tad paliek kādas saprotamas valodas lietotājs, vienalga kādos metaforiskos kontekstos un modulācijās viņš sevi izpauž. Līdz ar to dadas dzejnieks vai nu dzird to, ko viņš negrib dzirdēt un pieļauj, ka viņu interpretē tā, kā viņš to nemaz negrib, vai arī ir spiests izgudrot sev īpašu runas veidu - dialektu, ko nav iespējams saprast. (SuZ, 161, UzSpr 244) Hugo Balls savu jūtīgumu pret apkārtējo izrunā sakot: gadji beri bimba ....

Atbilstoši Heidegera koncepcijai, ja kāda norise ir raksturīga tikai cilvēkam, tā ir pakļaujama pretrunas likumam un to iespējams konstatēt kā mērķtiecīgu. Attiecīgi, tai ir iespējams piešķirt konkrētas noteiksmes, tā kļūst atvērta dažādām pieejām un interpretācijas perspektīvām. To iespējams kaut kā nosaukt, un vārdi iekļauj notiekošo noteiktās robežās. Šādā nozīmē vārds var būt arī praktiska zināšana. Proti, vienmēr jau it kā notikušais - piederība pēc radniecīga lietojuma - kas ļauj īstenot aktuālu darbību kā tās atkārtojumu. Dada ir kustība, kas speciāli cenšas neatbilst šādiem nosacījumiem.[5]

Dadaistam balss nav piesaistīta cilvēciskam runas orgānam kā savam avotam un brīvi ceļo atvērtajā „nekurienē bez „ne””, kas ir viņa izgudrotā pasaule un tai atbilstoša valoda. Tur brīvi klejo dzīvnieki un nepastāv nāve. Savukārt, cilvēku skatieni tiem apkārt saliek slazdus. Cilvēka maņas pašas ir ieslodzītas šajos skatienos kā slazdos. Cilvēks reflektē pats savu redzējumu un izkļūt no tā nevar arī metaforiski.[6]

Dadaists samana nozīmes, bet nespēj un negrib piešķirt tām sev pieņemamu jēgu. Viņam, šķiet, tikai cilvēki spēj runāt nesakarīgi, dzīvnieki un dabas parādības - nekad (SuZ, 165) Ja Hugo Balla cūka saka: kvīī-kvīī vai priecīgi: ruk-ruk, tad Heidegeram būtu kaut kā tā: „Un cūka stallī žēli kviec/ kad tuvojoties redz tā tuteni un Nutkes stāvu.”

Heidegers, kurš respektē pretrunas likumu, raksta, ka nozīmēm „pieaug” klāt vārdi. (SuZ, 161) Dadaistam pie nozīmēm - pasaules saprotamai artikulācijai - klāt pieaug skaņas. Lietas rodas: simultāni, bruitiski, statiski, lietām „iznirstot” no skaņām:

 

„BRUITISKAIS DZEJOLIS

ataino tramvaju tādu, kāds tas ir - tramvaja esenci, ar pensionētā Šulces žāvāšanos un bremžu kaukšanu.

 

SIMULTĀNAIS DZEJOLIS

māca kāda jēga ir tam, ka visas lietas caurskrien viena otru, kamēr Šulces kungs lasa, Balkānu vilciens brauc pār tiltu pie Nišas, cūka žēli kviec slaktera Nutkes pagrabā.

 

STATISKAIS DZEJOLIS

dara vārdus par indivīdiem, no trīs burtiem mežs, uzrodas ar savām lapotnēm, mežsargu kamzoļiem un mežacūkām, varbūt iznirst arī kāda māja, varbūt Bellevue vai Bella vista.”[7]



[1] Sal. 1918. g. Berlīnes Dadaistiskais Manifests.

[2] Ball, H.: Die Flucht aus der Zeit, Luzern: Stocker 1946. Turpmāk tekstā saīsināts kā „Balls”.

[3] Heidegger, M.: Sein und Zeit, Tübingen: Max Niemeyer Verlag 1993 (17. Aufl.), S. 165. Turpmāk tekstā saīsināts kā „SuZ”.

[4] SuZ 162; kā arī Heidegger, M.: „Der Weg zur Sprache” in Unterwegs zur Sprache, Pfullingen: Verlag Günther Neske 1990 (9. Aufl.), S. 244-45. Turpmāk „UzSpr”. Pēdējā minētajiem Heidegers eksplicēti atsaucas uz Aristoteļa de Interpretatione; SuZ atsauces ir vairāk implicītas.

[5] Sākotnējākam ieskatam gan sk. nevis Heidegera „Esamība un laiks”, bet gan Aristoteļa darbu „Metafizika” Г.4., jo īpaši 1006a,11-15 (Sal. Aristoteles Metaphysik (griech.-dt.), Hamburg: Felix Meyer Verlag 1982, S. 139f)

[6] Šajā rindkopā ir izmantoti Rilkes 8. Duinas elēģijā lietotie apzīmējumi un atziņas. Oriģinālā „nekuriene bez „ne”’: „[...]Immer ist es Welt/ und niemals Nirgends ohne Nicht: das Reine [...].” Sk. www.rilke.de Runā, ka Heidegers pārtraucis un tā arī nepabeidzis rakstīt savu darbu „Esamība un laiks” tad, kad uzzinājis par Rilkes nāvi (1926).

[7] Huelsenbeck, R. (Hg.) „Dadaistische Manifest” in: DADA. Eine literarische Dokumentation, Reinbek bei Hamburg 1984, S. 31-33, S.32.

Linda Gediņa

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!