Vai pastāv vispārpieņemts priekšstats, kādam jābūt teātrim, kas paredzēts bērniem? Ar ko tas atšķiras no "pieaugušo teātra"? Vai ir kādi starpžanri – teātra izrādes pusaudžiem, jauniešiem? Ar ko jārēķinās izrādes veidotājiem, kas nolemj vērsties pie jaunāka skatītāja? Vai bērnu teātris ir konservatīvāks vai, tieši otrādi, – avangardiskāks par pieaugušo teātri? Vai bērnu teātris tāpat balansē starp izklaidi un nopietnu vai audzinošu mākslu? Kāda ir situācija Latvijā, ar ko tā atšķiras no tā, kas notiek citur pasaulē? Kā pieradināt jauno skatītāju? Kā iemācīt tam teātra valodu? Ko šajā ziņā var darīt skola, pirmsskolas iestādes, vecāki, ārpusskolas pulciņi? Kā bērnu teātris izdzīvo mūsdienu pasaulē, kurā tam jākonkurē ar animāciju, datorspēlēm, jaunām tehnoloģijām? Sarunā piedalījās Latvijas Leļļu teātra mākslinieciskais vadītājs Ģirts Šolis, teātra kritiķie, režisore un festivāla "Eju meklēt!" rīkotāja Ilze Kļaviņa, māksliniece Anda Lāce, teātra pedagoģe Zane Kreicberga, horeogrāfe un režisore Lilija Lipora. Diskusiju vadīja Ilmārs Šlāpins, foto – Ģirts Raģelis.
Ilmārs Šlāpins: Vai mūsdienu sabiedrībā ir klišejas un stereotipi par to, kādam jābūt bērnu teātrim? Vai esat mēģinājuši sev noformulēt, ar ko bērnu teātris atšķiras no pieaugušo un vai tādai atšķirībai vispār jābūt?
Ilze Kļaviņa: Man šķiet, ka sabiedrībai nav izpratnes par to, kas bērnu teātris vispār ir, jo nepastāv vienota institūcija. Pie mums klišejiski ir pierasts, ka teātris pirmkārt ir ēka un tāda "bērnu teātra" nav. Manuprāt, arī runāt par to, vai ir jābūt atšķirībām un vai tādas pastāv, ir lieki. Es domāju, ka nav jābūt. Tāpat kā kvalitatīvā pieaugušo teātrī, arī labā bērnu teātrī svarīgi ir just mākslinieka attieksmi, koncepciju, to, ka izrāde radīta ar mērķi, vēstījumu. Cik godīga, dziļa, izjusta ir mākslinieka attieksme, tik labs ir arī bērnu teātris.
Ģirts Šolis: Lielos vilcienos man jāpiekrīt, jo pamatā bērnus uz teātri ved un mākslu viņiem taisa tieši pieaugušie. Interesanti būtu motivēt jauniešus radoši izpausties bez pieaugušo mērauklām un stereotipiem par to, ko var, ko nevar, ko vajag un ko nevajag. Jautājums ir ļoti plašs, un te var daudz dažādi runāt. Vēl viena lieta, kas saistās ar mēģinājumiem formulēt bērnu teātri, ir pašu pieaugušo izpratne par teātri un lietām, kas tur būtu pieņemamas un kas ne. Tas atkal ir pavisam cits jautājums, kas vēl pamatīgāk paplašina domas lauku. Tur es redzu problēmas, turklāt diezgan lielas. Nezinu, vai tas ir laikmets vai tas, ka cilvēki ir tik ļoti dažādi, bet mūsdienās izpratne par bērnu teātri ļoti atšķiras – ko vajadzētu, ko ne, kas ir labi un kas ir slikti, no kāda vecuma un tā tālāk.
Zane Kreicberga: Ja runā par klišejām, tad jārunā plašāk, nevis tikai par teātri, bet par bērnu kultūru. Mums jau te nesen bija diskusijas par tikumību, pieļaujamību, par ko var runāt, par ko nevar, un tas attiecas gan uz literatūru, gan droši vien arī uz teātri. Klišejas ir priekšstatos par to, vai bērnu mākslai obligāti jābūt didaktiskai, vai tai kaut kas ir jāmāca, vai jāliek pašam domāt. Klišeja ir domāt, ka bērns nespēj pats domāt, bet mums viņam jāmāca.
Ģirts Šolis: Es varu runāt vairāk no pieredzes un spriežot pēc tā, uz kādām izrādēm tiek pirktas biļetes Leļļu teātrī. Tendence, līdzīgi kā citās kultūras jomās, ir tāda, ka dominē izklaides funkcija. Noteikti. Runājot par dramaturģiju, esmu novērojis, ka spēcīga ir bērnu pasargāšanas misija. Klasiski darbi tiek transformēti, izgriežot visu šaušalīgo un briesmīgo, kas kaut kādā veidā var traumēt psihi. Tas aiziet pat līdz pilnīgām banalitātēm. Pēdējo redzēju Džilindžera "Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus", kur ļaunā pamāte beigās apprecas ar mednieku – tāds absolūtais happy end sanācis. Edgars Kaufelds Leļļu teātrī taisīja "Meiteni ar sērkociņiem", un gan režisoram, gan dramaturgam jau bija iestājušās paniskas bailes no tā, ka pār viņu velsies kaut kāds vilnis, ja būs bēdīgas beigas un tiks aizskartas skumjas lietas.
Ilze Kļaviņa: Dmitrijam [Petrenko] nebija bail "Kaštankā".
Ģirts Šolis: "Kaštanku" vēl neesmu redzējis, bet tas, ka Dmitrijam nav bail, ir ļoti slavējami, un es ticu un ceru, ka kritiķi priecāsies, bet man ir lielas bažas, un tas jau ir pārbaudīts, ka, piemēram, "Neglītais pīlēns" ir ļoti slikti apmeklēts, lai arī kritiķu slavēts un cienīts.
Zane Kreicberga: Dabūja taču balvu.
Ģirts Šolis: Jā, bet tajā pašā laikā… Redzēsim, kā ies "Kaštankai", bet ir tā, ka vecāku sabiedrība tomēr ir noskaņota uz ne tik nopietnām lietām.
Ilmārs Šlāpins: Ir vecāki, kas ved bērnus līdzi uz parastajām teātra izrādēm.
Ģirts Šolis: Tādu ir maz, un tie arī ir tie, kas seko līdzi repertuāram. Vecāki mūsdienās ir tik ļoti aizņemti, ka, ejot uz teātri, viņi bērnus atstāj pie televizora vai kāda radinieka, kurš arī iedot planšeti. Es nesen biju slēpot ar nepazīstamiem cilvēkiem, kas pilnīgi nav no manas vides un ikdienā skrūvē apkures katlus. Dažāda vecuma vīrieši, tēvi. Mēs sākām runāt par Leļļu teātri, un viņi brīnījās: "O, cik interesanti, mums ir dzīvs režisors! Un ko tu tur dari?" Kopā kādi 10, 12 cilvēki, un neviens no viņiem nebija savu bērnu vedis uz Leļļu teātri. No turienes rodas tas iespaids, ka ir diezgan traki.
Anda Lāce: Skaidrs, ka vairākumam izpratne par bērnu teātri arī beidzas pie skaļā balsī kliedzošām porolona mikijpelēm. Manuprāt, visās sfērās ir daļa cilvēku, kuri netiek tālāk. Man tomēr šķiet, ka tieši šobrīd taisīt klišejas, piemēram, runāt izdomātā, degradētā bērna valodā, ir pats sliktākais, kas var būt. Tiek izgudroti jauni veidi un izteiksmes līdzekļi, un tā brīvība palielinās. Bet es tiešām nepārzinu šo repertuāru, redzu tikai, kas nāk uz mūsu izrādēm.
Ilmārs Šlāpins: Vai tā ir cita publika, nevis tā, kas iet uz mikijpelēm?
Anda Lāce: Bieži vien mēs ar izrādi piedalāmies kādā pasākumā, kur mūs nomaina tamlīdzīgi priekšnesumi. Publika pat nespēj pārslēgties – viņi tiek pēkšņi kontuzēti ar skaļu troksni, pilnīgi citu informācijas nodošanas veidu. Neticami, ka tas pastāv blakus un kāds to izvēlas dot bērniem, bet tā ir.
Ilmārs Šlāpins: Atgriežoties pie pirmā jautājuma – vai bērnu teātris atšķiras no pieaugušo?
Lilija Lipora: Es domāju, ka atšķiras. Pirmkārt, jau ar tematiku, otrkārt, ar metrāžu. Droši vien arī mākslinieki, runājot par vienu un to pašu tematu, pieaugušo un bērnu izrādē izvēlas atšķirīgus izteiksmes līdzekļus.
Ilmārs Šlāpins: Jā, interesanti – ir taču kaut kādi tehniskie kritēriji, kas saistīti ar cilvēka attīstības psiholoģiju un fizioloģiju. Bērnam nosēdēt četras stundas ir grūtāk nekā pusstundu vai 40 minūtes.
Ģirts Šolis: Es esmu pārbaudījis, ka gluži tā vis nav. Ļoti būtiska ir tematika. Tas ir cits ritms, un ir jāveic lielāks psiholoģiskās izpētes darbs, lai visu to laiku spētu noturēt bērnu uzmanību. 30–40 minūtes ir vidusmēra ilgums, ar kādu priekšnesums var noturēt uzmanību, tas ir garantēts. Ja tu neesi pārāk drošs, vai bērnam patiks izrāde, 35 minūtes viņu var noturēt, sakot: "Sēdi, skaties!"
Ilmārs Šlāpins: Kas notiek, ja to uzmanību nenotur?
Ģirts Šolis: Kā, kas notiek? Sākas čīkstēšana, bērns grib kaut kur iet. Parasti vecāki iziet ar bērnu ārā, jo arī nejūtas diez ko ērti. Par etiķeti saistībā ar bērniem un vecākiem ir vēl atsevišķs stāsts. Mūsdienu vecākiem ir tik liela varas sajūta! Īpaši valsts iestādēm nākas bieži atbildēt uz dažādiem jautājumiem, piemēram: "Kas šitādas briesmas taisa?! Par nodokļu maksātāju naudu!"
Anda Lāce: Nākot šurp, tieši domāju par izrāžu garumu. Mūsu izrāde "7 pasakas par Ņukucīti" (pēc Aivara Neibarta pasakas) ir aptuveni 45 minūtes gara. Varbūt tur ir dažas dinamiskākas vietas, bet vispār izrāde ir salīdzinoši lēna un stipri abstrakta. Vecāki man ir teikuši, ka izrāde ir drusku par garu, bet tajā pašā laikā ir bijuši bērni, kas ir bēdīgi par to, ka ir tikai septiņas pasakas.
Ģirts Šolis: Septiņas pasakas ir vēl viena ļoti tīkama formula, jo tas ir animācijas formāts, kas visu laiku veido jaunu stāstu. Bērnam ilgstoši nav jāseko vienai sižeta līnijai. Es arī esmu pārbaudījis, ka īsformāta darbi veiksmīgāk notur uzmanību. Tas ir kā multeņu kanāls – bērni uztver, aizmirst, skatās nākamo. Bērnam atšķiras uztvere – tā ir kā mazs dators, kas uzsūc ārkārtīgi daudz informācijas.
Ilmārs Šlāpins: Vai bērnu uztvere veidojas multeņu iespaidā – vai arī multenes tiek taisītas atbilstoši bērnu uztverei?
Ģirts Šolis: Es nemāku pateikt.
Ilze Kļaviņa: Es domāju, ka laikmets ir citādāks.
Ilmārs Šlāpins: Agrāk multenes taisīja citādāk?
Ģirts Šolis: Es nezinu. Mēs jau visi esam izgājuši cauri multeņu fenomenam. Jāskatās vēsturē, kāpēc multenes izveidojušās šādas. Vispirms jau tehniski bija grūti tās veidot garākas, bet es domāju, ka arī literatūrā īsie stāsti vienmēr ir lasījušies daudz vieglāk un vienkāršāk.
Lilija Lipora: Ir arī laikmeta jautājums. Protams, tehnoloģijas ir baigi jauki, bet es domāju, ka bērnu izrādēm nāk klāt papildu funkcija, jo viņiem ir nepieciešams kaut kāds fizisks kontakts. Viņiem izrādē, vai vismaz pēc izrādes, gribas sarunu. Viņiem ir tā nepieciešamība, jo mēs, pieaugušie, mūsdienās ļoti daudz komunicējam caur mūsdienu tehnoloģijām un arī bērni tās izmanto. Līdz ar to rodas jautājums – ko tad izrādē mēs varam parādīt atšķirīgu no kino, animācijas? Kā mēs varam aizpildīt to nišu, kuras pietrūkst?
Ģirts Šolis: Tā arī ir šībrīža uzvaras formula, tāpēc man bērnu teātris liekas ļoti svarīgs, vērtīgs. Es arī domāju, ka teātris ļoti labi strādā uz bērniem, un man nešķiet, ka šobrīd augtu savrupu, sevī noslēgušos indivīdu paaudze, kas orientēta skatīties tikai datorā. Bērnu teātrī var novērot ļoti patīkamu reakciju, jo bērni ir izslāpuši pēc dzīvā, patiesā, sirsnīgā, vienkāršā, ko ikdienas dzīve viņiem nemaz tik bieži nepiedāvā. Ja to uzķer, viss notiek tā, kā tam jānotiek.
Ilze Kļaviņa: Es esmu novērojusi, ka bērni nesaprot ironiju. Bieži izrādēs ir salikti uz vecākiem mērķēti zemteksti, ironija, kuras uztverei bērniem trūkst pieredzes.
Ģirts Šolis: Viņi to patur, jo saprot, ka tur kaut kas ir. Ja pieaugušais smiesies, bērns paraus līdzi, bet pēc tam par to diezgan ilgi tiks domāts. Ir ļoti interesanti vērot bērnu reakciju.
Ilmārs Šlāpins: Vēl viens kritērijs, kas tiek attiecināts uz bērnu kultūru, – tai jābūt vienkāršākai, jāmet ārā visas sarežģītās lietas, jārunā vienkāršā valodā.
Ģirts Šolis: Es gribētu to teikt arī par pieaugušo kultūru un teātri. 21. gadsimta teatrālā sabiedrība ir slima ar to. Mums ir ārkārtīgi sarežģītas izteiksmes formas, kas arvien vairāk sarežģās. Mēs tajā sarežģījumā meklējam interesanto, bieži vien to aizstājot ar tehniskiem paņēmieniem.
Zane Kreicberga: Jā – "kā gan to varētu tehniski atrisināt?".
Ģirts Šolis: Jā, mūsdienās uz skatuves nevar vienkārši nokrist beigts. Vajag izdomāt, kā to izdarīt efektīgi, unikāli, oriģināli, paliekoši, un beigu beigās tas vispār pat nenotiek.
Anda Lāce: Vai jūs tiešām bērnos redzat atšķirību? Cik gadus tās planšetes ir aktuālas? Es, piemēram, neredzu atšķirību. Gandrīz 10 gadus rādot Neibarta pasakas, redzu, ka bērnu uztveres veids nemainās. Labi, tie ir ļoti mazi bērni, un es nezinu, kas notiek tālāk.
Ģirts Šolis: Es redzu atšķirības starp bērniem, kas iet uz teātri un kas neiet. Ja vecākiem pašiem teātris nešķiet interesants, arī bērni nejūt interesi. Jūtu to saskarē, teiksim, ar meitas klasesbiedriem. Arī bērnudārzā bija tādi gadījumi. Tie ir bērni, par kuriem man šķiet, ka viņi kaut kā aizpeld. Pamatā jau bērni ir vecāku spogulis, un mēs arī grēkojam. Ar telefoniem un visu pārējo.
Lilija Lipora: Man šķiet, ka tehnoloģijas netraucē skatīties izrādi, vienalga, cik daudz mēs tās lietojam ikdienā.
Zane Kreicberga: Es gan neesmu skatījusies nekādas statistikas vai mērījumus, bet, vismaz pēc savas ģimenes un bērniem spriežot, redzu, ka viņi pavada ilgāku laiku pie ekrāna – vienalga, vai telefona, planšetes vai datora, bet pie ekrāna tiek pavadīts ilgāks laiks nekā, piemēram, pirms desmit gadiem. Par mūsu bērnību vispār nerunāsim, tad vispār bija tikai televizors. Uz tā rēķina, manuprāt, teātra nozīme pieaug. Tas ir dzīvs kontakts, kolektīvā, nevis individuālā skatīšanās, saskarsme ar pasauli. Manuprāt, tam ir arvien lielāka nozīme.
Ilze Kļaviņa: Tam tā vajadzētu būt.
Anda Lāce: Varbūt viņi planšetē skatās teātra ierakstus. (Visi smejas.) Tomēr ļoti daudz ko var darīt tajā ekrānā, un, manuprāt, ir svarīgi – kas tieši tiek darīts.
Ilmārs Šlāpins: Interesanti būtu zināt, vai bērni, skatoties teātra izrādi, mēģina patīt uz priekšu. (Visi smejas.)
Zane Kreicberga: Manuprāt, lieta, ko teātrim nevajadzētu darīt, ir mēģināt sekot līdzi tam, pie kā bērni ir pieraduši tehnoloģijās, – tempam, iespējai ātri kaut ko nomainīt, pārspīlētai vizualitātei.
Ilze Kļaviņa: To var redzēt "80 dienās apkārt zemeslodei" Valmieras teātrī.
Zane Kreicberga: Svarīgi ir neiet līdzi tiem tehnoloģiju principiem, bet meklēt savu ceļu. Tā vizualitāte patiesībā atņem iztēli, jo dod gatavus tēlus. Tā ir mana personīgā pieredze un pārdzīvojums, ka jaunākais bērns lasa daudz mazāk nekā vecākais, jo to aizstāj planšete, un ir jāiegulda ļoti liels darbs ar piespiešanu un sarunāšanu, lai panāktu, ka bērns lasa. Es saprotu, ka man tur jāiegulda laiks, jo man tiešām ir bažas, ka viņam mazinās gan spēja izteikties skaistā valodā, gan fantazēt. Literatūra, teātris, vizuālā māksla ir ļoti būtiskas lietas, un būtiski ir arī pēc izrādes sarunāties ar bērnu, lai viņš iemācītos reflektēt par redzēto – kas patika, kāpēc patika, kas nepatika, par ko bija.
Ģirts Šolis: Tas ir ļoti svarīgs moments. Es varu spriest tikai pēc attiecībām ar savu meitu, kad pēc animācijas filmām vai izrādes ir tas fīdbeks vai nav. Citreiz es viņu mēģinu paprovocēt.
Lilija Lipora: Reizēm fīdbeks atnāk vēlāk, piektajā vai sestajā dienā. Manuprāt, izrādei ir divas galvenās funkcijas: veicināt domāšanu, vai tā būtu kritiskā domāšana vai saruna pēc izrādes, un otrs ir iztēle. Ja izrādē jau viss ir izpušķots un pateikts un nav telpas iztēlei, nav vērts taisīt izrādi.
Ilze Kļaviņa: Jā, bet ir absolūtais komercgabals "Maša un lācis", kur biļete maksā ārprātīgas naudas. Krievijā ir tādas šausmas, uz kurām vecāki ved bērnus, bet tā atkal ir pilnīgi cita tēma – komercializācija un tas, ka bērnu kultūra tajā ir tikpat iesaistīta kā pieaugušo. Manuprāt, tas nav īsti labi. Runājot par īpašo, man šķiet, ka mani bērni skatoties identificējas ar vienu konkrētu tēlu – vai galveno varoni vai kādu citu. Manējie visu laiku apspriež: "Nu, kurš tu biji tajā izrādē?" Līdz ar to viņiem ir svarīgi redzēt acis un sajust kaut kādu saikni. Protams, viņi spēj empātiski novērtēt arī objektus, bet tas ir atšķirīgi.
Anda Lāce: Vienmēr būs bērni, kas izrādes laikā čukst: "Kas tas tāds? Kas tas tāds?", un bērni, kas visu laiku stāsta, kas ir kas. (Visi smejas.)
Zane Kreicberga: Tulko!
Ilmārs Šlāpins: Vai vecāki ir tie, kas stāsta?
Zane Kreicberga: Nē, bērni komentē, it sevišķi, ja ierauga kādas abstraktākas lietas.
Ilmārs Šlāpins: Atklājas dažādi talanti – kurš būs retors, kurš būs karavīrs…
Lilija Lipora: Žurnālists, kurš māk uzdot jautājumus.
Ilmārs Šlāpins: Vai nav tā, ka bērnu teātris daudz vairāk sadalījies dažādos virzienos nekā pieaugušo teātris? No vienas puses, ir tradicionālais, konservatīvais bērnu teātris, jo vecāki un vecvecāki ved bērnus uz savām bērnības izrādēm un pastāv spēcīga inerce, kas liek teātrim palikt tādam pašam, kāds tas ir bijis pirms gadiem četrdesmit. No otras puses, tieši ar bērnu izrādēm ir iespējams eksperimentēt vairāk un brīvāk, jo nāk pilnīgi jauns, nesagatavots skatītājs, ar kuru var darīt jebko un kurš gatavs reaģēt uz visu jauno.
Ģirts Šolis: Man kā šobrīd valsts teātri pārstāvošam māksliniekam visu laiku jāmēģina trāpīt pa vidu un izlavierēt starp šīm divām lietam.
Ilmārs Šlāpins: Varbūt pa vidu nekā nav un ir tikai viens vai otrs?
Ģirts Šolis: Nav jau tā, ka ir vai nu tas, vai tas. Tikko tika pieminētas komercizrādes, un pamatā mārketings jau tiek virzīts uz vecāku, omi vai cilvēku, kurš to bērnu vedīs uz teātri. Bērniem pašiem tā izvēle un teikšana bieži vien nekāda lielā nav. Tas atkarīgs no katras konkrētās ģimenes.
Ilmārs Šlāpins: Tas pieaugušais, kurš pērk biļetes, – ko viņš grib savam bērnam iedot?
Ģirts Šolis: Viņš grib sarūpēt prieku un garantētu izklaidi, ko parasti grib visi vecāki un cilvēki vispār. Arī teātra direktori grib garantētu uzvaras izrādi, kas der visiem un iepriecina visus. Runājot par to pašu "Mašu" un visām tām animācijas filmām – tas atkal katrā gadījumā ir individuāls stāsts. Ir studijas "Disney" uzstādījumi, ko viņi piemēro savām filmiņām, tad ir vesela čupa ar konkurentiem, tad ir tīri kaut kādas peļņas mašinērijas, kas darbojas, izmantojot tos pašu paņēmienus un visu vienkāršojot. Tā ir referāta cienīga tēma – ko no bērniem mēģina izspiest. Ja to visu veidotu ar pievienotu māksliniecisko vērtību, tā bilde nebūtu tik traka, bet diemžēl tas ir lielisks naudas pelnīšanas formāts. Es pat brīnos, kāpēc Latvijā tas ir tik vārgi attīstīts. Ir viens otrs, vārdos neminēšu, kurš jau ir uzčamdījis to, cik viegli ar to var pelnīt naudu. Atceros, ka manā studiju laikā bija tāds teātris "Kabata", kur viņi veiksmīgi strādāja ar konkrētiem pasniedzējiem konkrētās skolās, un visiem bija labi – aktieriem bija labi honorāri, darbi bija zināmi. Tā kvalitāte arī bija salīdzinoši diezgan vērā ņemama. Izvairoties no visiem nodokļiem un autortiesībām, šādā veidā varēja diezgan labi pelnīt, taisīt teātri, darīt to, kas patīk, un visi bija priecīgi. Šobrīd lielās studijas – "Universal", "Disney", "Dreamworks" – izvērš lielās mārketinga kampaņas, un tad atkal ir tāds kontingents, kas ņem un nosmeļ to krējumiņu, izmantojot to teatrālās formās: publiskās vietās, pasākumos. Lielveikalos ir visādi bērnu stūrīši un vēl sazin kas. Ir ātrās bērnu izrādes, viesizrādes. Piemēram, bija tādi "Minjonu detektīvi" – mēs jau spriedām par to, kā šādam pasākumam Carnikavā var dabūt licenci. Kultūras namā, oficiāli, stundas tiek atceltas, visas klases iet skatīties.
Zane Kreicberga: "Dusmīgie putni"…
Ģirts Šolis: Jā, "Dusmīgie putni". Man liekas, ka no tās multenes "Ledus sirds" arī bija izauguši kaut kādi pasākumi, bet "Minjonu detektīvi" pagaidām likās tāds spožākais piemērs. (Smejas.) Vienmēr būs cilvēki, kas meklēs iespējas nopelnīt. Viņi rēķinās ar vecāku makiem, īpaši neiedziļinoties, vai bērnam no tā kaut kas atlēks vai ne. Mēs, šeit esošie, vairāk domājam par kaut kādu saturisko pusi un to, kā garantēt, lai būtu mākslinieciskā kvalitāte.
Ilmārs Šlāpins: Bet tās animācijas filmas no lielajām amerikāņu studijām ir labā nozīmē ļoti audzinošas. Viņi ir stipri piedomājuši pie tā, lai tās nebūtu tikai didaktiskas vai tikai izklaidējošas.
Ģirts Šolis: To nevar teikt par visām.
Ilze Kļaviņa: Tās vienalga ir plakanas. Labais, ļaunais – tas ir viennozīmīgi skaidrs.
Ilmārs Šlāpins: Nu nē, paskaties tagad pēdējās – tur ir sieviešu tiesības, tur ir etniskās minoritātes, bēgļi…
Ģirts Šolis: Es jau sekoju līdzi un redzēju tās tendences. Tās ir multenes, kas tiek līdz tiem "Oskariem". Pēdējais laikam bija "Inside Out" – stāsts par to, kas notiek pusaugu meitenes galvā. Ļoti asprātīgi taisīts. Tajā pašā laikā ir filmas par mājdzīvniekiem ar šaujamajiem vai "Madagaskara", kas man liekas sliktais piemērs. Tā ir Holivuda, tas ir bizness, un bizness vienmēr būs vērsts uz vecāku makiem. Pat ne vecāku – šobrīd jau viņi mēģina aizpildīt ģimenes kinonišu. "Ledus laikmets", "Šreks" – tā jau ir pagātne, šobrīd mēs ar prieku skatāmies kopā ar bērniem.
Lilija Lipora: Viena lieta ir animācija, otra – refleksija par to animācijas filmu.
Ilmārs Šlāpins: Par vecākiem runājot – jūs esat saskārušies ar vecāku uzdotiem jautājumiem pirms vai pēc izrādes? Ko īsti vecāki prasa? Ko viņi grib zināt par izrādi?
Lilija Lipora: Es esmu saskārusies ar pedagogiem. Piemēram, 5.–7. klases pedagogi pēc sarunas ar skolēniem par izrādi teica: "Es negaidīju, ka viņi uzdos jautājumus un vispār gribēs par to runāt!" Varbūt viņi vienkārši nonākuši citā vidē, kur tiek piedāvāts dzīvs kontakts un refleksija par izrādi. Mums vasarā bija izrāde no Dānijas "Ziemeļblāzmā", un pēc tās moderators uzsāka sarunu ar bērniem. Mani kā pieaugušo bērnu jautājumi ļoti pārsteidza. Viņi pārzina kaut kādas lietas, kas viņiem ir aktuālas: no multenēm, datorspēlēm. Es tādus nekad neuzdotu.
Ilze Kļaviņa: Arī vecāki tur uzdeva jautājumus, bet viņi jautāja par konkrētās izrādes tēmu, sagatavošanu, māksliniekiem. Bet tāda iespēja, ka vecāki varētu pasūtīt teātrim tādu izrādi, kādu viņi vēlētos…
Ģirts Šolis: Mums bija veikts tāds pētījums – vecāki rakstīja visas lietas, ko viņi gribētu redzēt. Man tur nebūtu, ko iestudēt. (Visi smejas.) Vecāku izvēle ir tāda dīvaina.
Anda Lāce: Piemēram?
Ģirts Šolis: Piemēram, "Harijs Poters". Viss populārais un ar kinematogrāfu saistītais. Ļoti maz bija klasisku lietu, inovatīva tur vispār nekā nebija.
Zane Kreicberga: Šodienas realitātē vecākiem tiešām ļoti bieži nav laika. Viņi ir priecīgi, kad kāds cits, piemēram, skola, kaut ko noorganizē, un man liekas, ka interese par to, ko noorganizē, ir diezgan minimāla. Tas nav par teātri, bet pastāstīšu par gadījumu pirms pāris gadiem. Mans dēls atnāk mājās un saka, ka viņam vajag piecus eiro, jo skolā būs tikšanās un koncerts. Es prasu: "Ar ko tad jums būs tikšanās?" Viņš atbild: "Ar Kašeru." Es tajā laikā nezināju, kas ir Kašers. Paskatos internetā – ak dievs, nu kādā sakarā?! Par ko viņš ar viņiem var runāt?! (Smejas.) Tad es nodomāju, ka jāsāk čekot, ko viņiem tur piedāvā.
Ilze Kļaviņa: Runājot par to, ko grib vecāki, – 2012. gadā sadarbībā ar Gētes institūtu uz Latviju atbrauca Stefans Hofmanis, teātra pedagogs no Leipcigas. Viņš stāstīja par savu pieredzi – ir tā, ka Vācijā mākslinieki iet uz bērnudārziem, skolām un spēlējas kopā ar bērniem. No tā viņi smeļas idejas. Pie mums tas absolūti nav populāri.
Lilija Lipora: Vai tas ir tas, ko grib vecāki? Es ļoti šaubos.
Ilze Kļaviņa: Vecāki grib to, ko grib bērni.
Lilija Lipora: Es pasniedzu bērnudārzā kustību bērniem no viena gada un divu mēnešu līdz piecu gadu vecumam. Man prasīja, lai iestudēju priekšnesumus, taču es pateicu, ka priekšnesumu nebūs, bet būtu jauki, ja bērni varētu darboties kopā ar vecākiem. Pirmā reakcija bija: "Kā, vecāki? Nu nē!", bet rezultāts, kad viņi atnāca un darbojās kopā ar bērniem, bija daudz labāks. Vecāki paši bija priecīgi, un bērni bija daudz ieinteresētāki pēc tam strādāt nodarbībās, jo viņi redzēja: "O, tētis rāpoja ar mani, pietupās!" Tas ir ļoti nepieciešams process.
Ilmārs Šlāpins: Vai izrādes veidotājiem ir vieglāk vai grūtāk, ja vecāki ir kopā ar bērnu?
Anda Lāce: Kārlis Krūmiņš "Šausmu autobusā" ir aizliedzis vecākiem piedalīties.
Ilmārs Šlāpins: Jā.
Ģirts Šolis: Tas noteikti atkarīgs no vecuma grupas. Vecāki var mierīgi atstāt bērnu vienu pašu pēc piecu sešu gadu vecuma, ne agrāk, jo citādi tās sekas tomēr nav paredzamas un divi, trīs teātra darbinieki diez vai tiks galā, ja sāksies masveida histērija vai panika. Vecāka plecs tomēr kaut kādā ziņā palīdz. Piemēram, Leļļu teātrī uz beņķīšiem priekšā sēdina pašus mazākos, un vecāki ir turpat, bet nostāk. Vai arī sēž pamīšus, un tās principā ir atšķirīgas izrādes. Bērnu emocijas, reakcija un enerģētika ir daudz spēcīgākas un izrādes foršākas, ja viņi sēž bez vecākiem. Vai nu tie vecāki tomēr iedveš kaut kādu respektu, vai arī ir kaut kāda uzvedības formula – kas jādara, kur drīkst smieties, kur nedrīkst. Šādi bija LNSO koncertā, kur es biju vēl pirms Kalnozola: tur bija visa tā elite sanākusi, Rīgas krējumu krējums, vecāsmammas savedušas savus mazbērnus…
Lilija Lipora: Ir jau vēl pretējs variants – "Ej, bērniņ, paskaties!" – un Leļļu teātrī aiz širmja pēkšņi parādās galviņa, un viens skatās bedrē. (Visi smejas.)
Ģirts Šolis: Bet tie ir reti gadījumi. (Smejas.)
Anda Lāce: Tikko man stāstīja par jūsu izrādi "Izmeklētājs Caps", kur puika bija pirmo daļu pavadījis zem beņķa un otro daļu – uz beņķa. Ja nebūtu bijusi tā mamma blakus, viņš nebūtu to otro daļu sagaidījis.
Ilze Kļaviņa: Mums no Norvēģijas brauc viena pētniece, kas ir papētījusi, kāda var būt mijiedarbība starp bērnu auditoriju un aktieriem dažādās izrādēs. Viņi tā nebaidās no bērnu iesaistīšanas, piemēram, dekorāciju izgatavošanā. Es pati esmu redzējusi, ka, ejot iekšā zālē, jāizgriež eglīte.
Ģirts Šolis: Es nesaku, ka baidās.
Lilija Lipora: Būs festivālā viena izrāde, kurā man ļoti patīk tas, ka ir skaidri noteikumi vecākiem un bērni vecumā no viena līdz trīs gadiem izrādē tiek iesaistīti. Ir mirklis, kad viņi vēro, tad viņi darbojas ar aktieri, un tad ir zīme vecākiem, ka viņiem bērns jāpaņem pie sevis. Viss strādā ļoti labi – bērni skatās 45 minūšu darbu, un nav nekādu problēmu ar uzmanību. Kā mēs runājām – ne jau tas garums ir noteicošais.
Anda Lāce: Mūsu "Zīmējumu teātra" izrādē "Vilks" ir ļoti daudz interaktīvu momentu, un beigās bērni vispār ir uz skatuves.
Ilmārs Šlāpins: Un kā veicas ar iesaistīšanu?
Anda Lāce: Pārsvarā ļoti labi, un bērni ir atsaucīgi. Man par lielu pārsteigumu pēdējā izrādē pirmoreiz bija tā, ka drusku jāpierunā. Es nezinu, kas tur bija par lietu.
Ilze Kļaviņa: Izstāsti par to kustību izrādi "Tetris", ko mēs redzējām Dānijā!
Lilija Lipora: Jā, tā arī bija balstīta uz vērošanu un pēc tam līdzdarbošanos. Izrāde ir bez teksta, tikai ar fizisku kustību, ko bērni vēro. Interesanti, ka bērni šo kustību partitūru pārņem, pēc tam atkārto un vēl liek klāt savas radošās detaļas.
Ģirts Šolis: Taisot izrādes un mēģinot uzminēt reakciju, esmu sapratis, ka bērnu auditorija ir tīra manta. Viņi ir ārkārtīgi pateicīgi skatītāji, daudz, daudz pateicīgāki par pieaugušajiem. Bērns ir ārkārtīgi uzticīgs skatītājs. Runājot par iesaistīšanu izrādēs – es varbūt neesmu īpaši studējis noteiktu vecuma grupu psiholoģiju, bet es to daru ļoti praktiski un savas atziņas balstu uz reizēm, kad esmu kļūdījies un kad man ir izdevies. Līdz šim tas viss arī ļoti labi turpina strādāt, bet tas uzliek arī papildu atbildību – kas ir tā saruna, diskusija, ko tu īsti gribi tam cilvēkam pateikt. Tas, protams, robežojas ar kaut kādiem aizspriedumiem, morāli ētiskām lietām, ar kurām var pārspīlēt. Ja atgriežamies pie bērnu un pieaugušo teātra salīdzināšanas, es jūtu daudz lielāku atbildību, taisot bērnu izrādi. Ja pieaugušajam nepatiks, viņš to aizmirsīs…
Lilija Lipora: Un godīgi pateiks!
Ģirts Šolis: Pat ne godīgi pateiks… Man vienalga, vai pateiks vai ne, bet, ja tu taisi tādai tīrai matērijai kā bērns, viņš no tās izrādes kaut ko sevī paņems un kaut kādas patiesības viņam paliks. Tā, manuprāt, ir baigi lielā atbildība.
Ilze Kļaviņa: Tā ir atbildība arī tādā ziņā, ka veidojas kaut kāda estētiskās valodas izpratne, un, manuprāt, tam nepietiekami pievērš uzmanību. Patiesībā tā ir māksliniecisko asociāciju, priekšstatu ābece, alfabēts, kuru pēc tam var lietot, lai izprastu kultūras un mākslas pasauli.
Zane Kreicberga: Tas, ko tu saki, ir ļoti pareizi. Vienkāršs piemērs – mēs bijām aizgājuši uz "Emīlu un Berlīnes zēniem", un tur bija dzīvā mūzika. Es saprotu, ka līdzekļu nav, bet ir bijušas tik daudzas izrādes, kur mūzika tiek spēlēta uz viena sintezatora. Vienkārši nav kvalitātes! Varbūt pat pati mūzika un melodija ir foršas, bet tā ir ļoti slikti ierakstīta, izpildīta. Pa ātro kaut ko sataisa, novienkāršoti, lēti, ar domu: "Ko nu bērnam…", bet varbūt tieši bērnam kvalitāte ir daudz svarīgāka.
Lilija Lipora: Par kvalitāti runājot – braukājot pa festivāliem ārzemēs, esmu novērojusi, ka ir mākslinieki, kas ļoti godīgi strādā pie izrādes. Tas nozīmē, ka viņi tiešām ar ļoti lielu atbildību izturas pret tematiku, mākslinieciskie līdzekļi ir izvēlēti un pie visām lietām ir piedomāts, bet tad ir tādas izrādes, par kurām šķiet – "ai, tas jau tikai bērniem". Tas ir šausmīgi! Tu redzi, ka pašā pamatā tas mākslinieks nestrādā godīgi.
Ģirts Šolis: Tā bieži vien strādā visa industrija. Es tikko taisīju Liepājā "Dželsomīno", un vispār lielajos teātros ir tāda attieksme pret režisoriem, kas iestudē izrādes bērniem, un pret bērnu izrādēm kā tādām. Tas saistīts arī ar budžetu, visu pārējo…
Ilmārs Šlāpins: Biļetes arī ir lētākas?
Ģirts Šolis: Man liekas, ka drusku ir, es tā neesmu pētījis.
Ilze Kļaviņa: Tur uzreiz biļetes jāpērk dubultā, jo iet jau parasti arī vecāks.
Anda Lāce: Es domāju par bērniem saprotamu valodu un pieaugušo izpratni par to. Pats briesmīgākais man šķiet, kad meistardarbnīcu vai muzeju ekskursiju vadītāji sāk runāt atbilstoši savai izpratnei par to, kas ir bērniem saprotama valoda, pilnībā devalvējot to informācijas pasniegšanas veidu. Man šķiet, ka drīzāk labāk, kad bērniem paliek kaut kas neizprotams, nekā mēģināt sarunāties kaut kādā…
Ģirts Šolis: Te jau vairāk ir runa par sarežģītību. Pieaugušie, arī mēs, esam jau pieraduši savas domas formulēt caur zināmām aizspriedumu maskām – nedrīkst tā vienkārši pateikt: "Man nepatika tā izrāde!" Nē, tā vietā es sāku meklēt attaisnojumu tam, kāpēc man izrāde nepatika, lai tā patiesība būtu mazāk sāpīga cilvēkam, kurš jautājumu ir uzdevis. Bērnam tas ir lieki – ja ir garlaicīgi, viņš neskatās. Viss. Manā izpratnē bērniem saprotama valoda vienkārši ir tiešāka, vienkāršāka, patiesāka valoda. Bērnu jautājumi ir tādi paši – tie atbruņo. 20 sekunžu laikā tev ir jāizstāsta, piemēram, kas ir sniegs, un tad tu sāc skaidrot, ka tas ir sasalis ūdens. Tu izej vēlreiz cauri tai skolai un saproti, ka atbildes patiesībā ir vienkāršas.
Ilze Kļaviņa: Bet tas jāpasniedz kaut kā mākslinieciski.
Ģirts Šolis: Es te runāju par tādiem tiešiem jautājumiem. Nesen portālā "Tvnet" bija raksts, kurā bērniem uzdots jautājums: "Kas ir mīlestība?" Ja nav, ko darīt, apskatieties. Tās atbildes bija ļoti interesantas! (Smejas.)
Ilmārs Šlāpins: Vai nav tā, ka lielākā daļa bērnu izrāžu apmeklētāju tās apmeklē pirmo un pēdējo reizi dzīvē?
Ilze Kļaviņa: Nav jau statistisko pētījumu.
Ilmārs Šlāpins: Vai ir noteikta sabiedrības daļa, kas ir teātra gājēji un kas tad iet divreiz gadā?
Zane Kreicberga: Man šķiet, ka drīzāk otrais variants. Protams, ir kāda daļa, kam nepaveicas ar pirmo gājienu un tad viņi ilgāku laiku neiet vai neiet vairs vispār.
Ģirts Šolis: Pēc statistikas varu teikt, ka bērnu izrāžu apmeklējumu skaits ir pieaudzis. To var spriest arī pēc tā, ka ir palielinājies piedāvājums citos teātros. Tendence ir pozitīva. Arī neatkarīgajos teātros. Ģertrūde vēl buksē un nav īsti atčoknījušies, bet "Dirty Deal Teatro" jau ir stabili bērnu izrāžu apmeklētāji.
Zane Kreicberga: Tur jau ir vesela programma.
Ģirts Šolis: Jā, jā. Tendence ir laba, un tas nozīmē, ka vecākiem ir interese.
Anda Lāce: Cik saprotu, tiem vecākiem, kuriem tiešām ir interese vest bērnus uz teātri, nav pietiekams piedāvājums.
Ģirts Šolis: Protams! Apetīte rodas ēdot, un tas ir ļoti labi! Salīdzinot ar laiku, kad es studēju, Leļļu teātra piedāvājums ir apgriezies kājām gaisā. Šobrīd ir tik daudz dažādu izrāžu un visa kā interesanta! Arī citur – ko tik nevar apskatīt! Tas pats LeNeSOns – arī klasiskās mūzikas frontē kaut kas notiek. Visos lielajos festivālos ir bērnu izrāžu programmiņas. Labi, tās ir mazas un festivāls arī nav gluži bērnu formāts, bet tomēr. Man gribētos domāt, ka modernajiem vecākiem nav galīgi vienalga, ko tie bērni brīvajā laikā dara. Tendence ir laba, bet es domāju, ka nevajag arī pārāk sapriecāties, jo kur augt un tiekties ir vēl diezgan.
Lilija Lipora: Lieta, kas varētu uzlaboties, ir saikne starp kultūru un izglītību. Tas būtu milzīgs palīgs arī vecākiem, un tā būtu arī paaudze, kas vēlāk gribētu iet uz teātriem. Nevis 12%, kā šobrīd, bet varbūt vismaz 30% gribētu iet.
Ilze Kļaviņa: Pētniece no Somijas Katarīna Metsalampi mums stāsta, ka tur laikmetīgā deja ietilpst skolas izvēles programmā.
Lilija Lipora: Kādreiz bija laba prakse, kas gan šobrīd ir likvidēta, – katrā skolā bija ārpusklases darba vadītājs vai organizators, kurš tad bija atbildīgs, lai klases tiktu uz izstādēm, teātra izrādēm, koncertiem. Šobrīd šādas štata vienības nav. Ir milzīgas birokrātijas lietas, lai vispār klase varētu kaut kur aizdoties: neskaitāmi paraksti, atļaujas…
Ilmārs Šlāpins: Vai tas jādara klases audzinātājai?
Lilija Lipora: Jā, brīvajā laikā. Neviens viņai par to nemaksā.
Ģirts Šolis: Runājot par izglītību, tur ir visādi brīnumi.
Lilija Lipora: Mums ir bedre.
Ģirts Šolis: Pēdējais piemērs – manas māsīcas bērna skolotāja bija izsaukta pie direktora par to, ka viņa bez vecāku atļaujas bija ielikusi vienu mammu "Whatsapp" sarakstē saistībā ar gājienu uz teātri. Un tā ir ikdiena! Man liekas, ka šobrīd skolotājām nemaz negribas kaut ko īpaši tur organizēt. Lai tikai labāk liek visus mierā.
Lilija Lipora: Un to ir izdarījuši vecāki! Noveduši skolu sistēmu līdz tādam absurdam, ka visur vajag parakstu paraksta galā. Neveidojas uzticība starp vecākiem un skolu. Man liekas, ka, lūk, tas ir briesmīgi!
Zane Kreicberga: Pēc savas pieredzes spriežot, tas ir atstāts tikai klases audzinātājas ziņā. Varbūt ir dažas lietas, par ko vienojas klašu grupas ietvaros, piemēram, ja uzaicina izrādi, tad uz to iet vairākas klases kopā, bet tad tas ir stundu laikā. Viss cits atkarīgs no tā, vai skolotājai ir entuziasms ar skolēniem papildus darboties.
Lilija Lipora: Tieši tas būtu nepieciešams – skolotāja, kas vedina uz sarunām pēc izrādes. Tādā veidā attīstās kritiskā domāšana. Jo vairāk izrādes mēs redzam, jo vairāk mēs runājam un apspriežam kaut kādas lietas.
Ilmārs Šlāpins: Kā jūs atbildētu – kāpēc būtu jāved bērni uz teātri? Kāda motivācija ir skolotājiem, vecākiem? Kāpēc vest tieši uz teātri?
Ilze Kļaviņa: Tā attīsta empātijas spēju, ko neviena cita māksla īsti nepiedāvā. Tā ir arī gaumes attīstīšana, sarunas ar ģimeni, kas veido kopīgu vērtību sistēmu.
Ģirts Šolis: Kāpēc pieaugušais iet uz teātri? Arī tādēļ, lai meklētu kaut kādas jaunas emocijas, sevis nepiedzīvotu modeļu realizāciju uz skatuves, attīstītu iemaņas, ko viņam nav bijis lemts iepazīt. Viņš uzzina daudz ko jaunu, redz citu cilvēku piemērus. Tā ir enerģētiska apmaiņa, dažādi attiecību modeļi.
Zane Kreicberga: Tie ir arī interesanti stāsti, izstāstīti dialoģiskā veidā.
Ģirts Šolis: Tas ir arī dzīvs žanrs. Vai patiess – tas atkarīgs no kvalitātes. Teātris ir unikāla māksla, un katra izrāde savā būtībā ir unikāla. Divreiz, trīsreiz nospēlēt vienu un to pašu tehniski ir ļoti sarežģīti, principā neiespējami.
Anda Lāce: Tas klasiskais skats, kā izskatās bērni pie "Cartoon Network"! Teātrī viņi tomēr izskatās citādāk. Neskatoties uz to viņa narkotisko sajūtu, kas liek bērnam atkal gribēt atgriezties pie "Cartoon Network", izrādē viņš tomēr izskatās vairāk pēc cilvēka.
Ģirts Šolis: Tā ir arī socializācija.
Zane Kreicberga: Labā izrādē ar tevi salīdzinoši īsā laikā daudz kas vairāk notiek.
Anda Lāce: "Cartoon Network" multenēs arī ir stāsts, un tur viss notiek, bet šķiet, tā informācija varbūt arī ir pārāk intensīva un tāds blieziens, ka pēc tam paliek tukšums.
Lilija Lipora: Es atkārtošos, bet, manuprāt, multenes mazāk darbina iztēli. Teātrī tev ir līdzpārdzīvojums, labā izrādē tu varbūt arī uzzini kaut ko jaunu – tātad izglītojošs moments, un tev ir jādarbina arī iztēle. Skatoties vienu izrādi, mēs atrodam katrs savu tēlu, ar ko identificēties, un, manuprāt, tik daudz iztēles nepiedāvā ne kino, ne animācija, jo tur viss ir ļoti naratīvs.
Ģirts Šolis: Teātrī radoši cilvēki dalās savās atklāsmēs un pieredzē, un auditorijai caur aktieriem notiek dzīvais kontakts ar autoru. Runājot par autoriem, mēs jau arī neizvēlamies visu, kas ienāk prātā. Tā ir tāda pieredzes krātuvīte, no kuras mēs ņemam to, kas mums liekas svarīgs, un dalāmies ar to, īpaši neiedziļinoties, vai tā ir bērnu auditorija. Dziļākā būtībā tā ir izziņas vieta. Teātris pēta to, kas ir cilvēka būtība.
Lilija Lipora: Mēs visi runājām par to, ka mums ir svarīgs dzīvais kontakts, un, manuprāt, mūsdienās arvien vairāk tas ir nepieciešams. Arvien dārgākas un kvalitatīvākas ir tās izrādes, kas paredzētas mazam skatītāju skaitam, jo tad tiešām to dzīvo kontaktu var dabūt. Līdzko ir tūkstoti liela auditorija, mēs atkal atsvešināmies.
Ģirts Šolis: Jā, tur atkal cita pieeja un knifi vajadzīgi.
Ilmārs Šlāpins: Runājot par fantāziju, mēs tieši nesen portālā ielikām vienu interviju ar sešgadīgu meiteni, kurā viņai tika uzdots jautājums, vai pieaugušie, viņasprāt, ir gudrāki par bērniem. Viņa atbildēja, ka jā, ir gudrāki, toties bērniem ir labāka fantāzija. Tālāk tika runāts par to, kas tad labs tajā, ka ir laba fantāzija un kāpēc tā ir vajadzīga, uz ko viņa atbildēja ar lielisku tēzi – jo vairāk tu fantazē, jo labāk tev izdodas fantazēt, tāpēc ir jāattīsta šī spēja. Tas, ka viņa to jau sešos gados zināja…
Ģirts Šolis: Nu super!
Ilmārs Šlāpins: Un vēl par to ironiju, ko bērni nesaprot, – es vienam rakstam par ironiju un smiešanos meklēju kaut kādas teorijas, kas bijušas filozofijā un psiholoģijā, un pārsteigts konstatēju, ka vēl Dekarta laikos tika uzskatīts, ka smiekli un smieklīgais ir kaut kas slikts un saistīts ar ļauno cilvēkā, jo smiešanās sākotnējais pamatmotīvs esot izsmiet otru. Un Dekarts bija pirmais, kurš teica, ka tas nav vienīgais motīvs un ir vēl citi.
Zane Kreicberga: Tas nav saistīts ar kristietību?
Ilmārs Šlāpins: Droši vien šī teorija nostiprinājās kristietības ietekmē viduslaikos.
Ilze Kļaviņa: Ir arī teorija, ka bērni savā augšanas procesā atkārto civilizācijas attīstību.
Ilmārs Šlāpins: Nu ja. Un tas, ka iemācās smieties labus smieklus, varbūt tiešām ir attīstības jautājums.
Zane Kreicberga: Bet kā, bērns taču smejas no labsajūtas!
Lilija Lipora: Bieži vien ir tā, ka kāds nokrīt un visi smejas. Mēs biežāk smejamies par traģiskām lietām – kāds nokrita, paklupa. Man liekas, ka tā ir aizsargreakcija.
Ilmārs Šlāpins: Ir teorija, ka bērns sāk smaidīt un smieties, mimikrējot pieaugušos. Viņi atdarina, un tas ir saziņas līdzeklis. Protams, māte, ieraugot bērnu, smaida un ir priecīga, un bērns atdarina viņu, smaida pretī un iemācās būt cilvēks.
Zane Kreicberga: Bet viņi smejas ne jau aiz ļaunuma.
Ilmārs Šlāpins: Tas, manuprāt, ir būtiski – bērniem noteiktā vecumā iemācīt nesmieties tos ļaunos smieklus. Arī mākslas darbu radītājiem jāuzmanās ar emociju izraisīšanu.
Ģirts Šolis: Mākslas darbu radītājiem ir ļoti daudz kur jāuzmanās. Tā smiešanās ir tikai viens no aspektiem. Tas ir vispateicīgākais – tu vari visu uz tā būvēt, un šķiet, ka viss ir ļoti jauki, līdz tu iekrīti lamatās.
Ilmārs Šlāpins: Ir jau tāds klasisks leļļu teātra motīvs – Pjēro sita Arlekīnu?
Zane Kreicberga: Nē, otrādi!
Ilmārs Šlāpins: Jā, pareizi! Un visa publika smejas.
Ģirts Šolis: Bet publika bija pieaugušie, un izrāde drīzāk notika tirgus laukumā. Agrāk tajos tirgus laukumos jau īpaši nešķiroja, un bērniem nācās diezgan agri saskarties ar…
Ilmārs Šlāpins: Nāvessoda izpildi.
Ģirts Šolis: Jā, tas lielā mērā bija leļļu teātris. (Smejas.)
Ilze Kļaviņa: Krievijā ir ukazs, ka viņiem obligāti jānorāda vecums pie katras izrādes.
Zane Kreicberga: Bet interesanti – kurā brīdī vispār sākusies tāda speciāla bērnu kultūra?
Ģirts Šolis: Tas jau ir mārketings, bizness.
Zane Kreicberga: Ko – mārketings?
Ģirts Šolis: Tas notiek plānveidā.
Zane Kreicberga: Bet kurā gadsimtā vispār tika radītas, piemēram, speciāli bērniem rakstītas grāmatas?
Ilmārs Šlāpins: Man liekas, ka var atrast pirmās grāmatas, kas uzrakstītas speciāli bērniem, un tad pamanīt to brīdi. Bet lielākā daļa līdz 19. gadsimta vidum tā kā noslīdēja. Man liekas, ka Andersens arī nerakstīja bērniem. Šķiet, ka viens no pirmajiem apzinātajiem piemēriem bija "Oza zemes burvis", kas jau bija rakstīts bērnu auditorijai. Labi, Kerols "Alisi" rakstīja tā kā savai brāļameitai, taču tas arī nebija bērniem, bet vairāk veltījums konkrētam cilvēkam.
Lilija Lipora: Tā ir – jo arhaiskāks, senāks, jo mazāk tur ir dalījuma.
Ģirts Šolis: Andersens jau arī nekad pie nopietnas literatūras tā īsti nav skaitīts – pasakas ir pasakas.
Ilmārs Šlāpins: Tas nebija bērniem. Svifts nerakstīja bērniem "Guliveru".
Ģirts Šolis: "Guliveru" varbūt nerakstīja, bet "Ansītī un Grietiņā" tur jau visas tās morāles ir.
Ilmārs Šlāpins: "Ansīti un Grietiņu" pierakstīja kā tautas folkloru. Tie bija pirmie mēģinājumi saprast vispār tautas kultūras nozīmi un kāpēc ir svarīgi to pierakstīt. Tur nebija runas par to, ka mēs uzrakstīsim pasaku bērniem.
Lilija Lipora: Es domāju, ka tur nav dalījuma "pieaugušajiem" un "bērniem", bet ir tikai "ģimenei".
Anda Lāce: Es nesen lasīju par bērnu literatūras vēsturi Skandināvijā. Precīzus gadskaitļus nenosaukšu, bet viss sākās ar ļoti audzinošiem pamfletiem. Pirmais tieši bērniem sacerētais parādījās salīdzinoši nesen. Bērni lasīja Bībeli. (Smejas.)
Zane Kreicberga: Tas ir saistīts arī ar lasītprasmes attīstību, kas nav ļoti sens fenomens. Lasīšana taču bija ļoti ierobežota līdz Gūtenbergam.
Ilmārs Šlāpins: Turpinot runāt par bērnu un pieaugušo robežu – vai Latvijā šobrīd nav pārrāvums, ka vienā brīdī beidzas bērnu kultūra, bet pieaugušo vēl nav sākusies? Kur paliek pusaudži, jaunieši, īpaši runājot par teātri?
Ilze Kļaviņa: Jā, pusaudžiem ir ļoti neliels piedāvājums. Kārlis Krūmiņš, protams, strādā tajā virzienā. Mēs festivālā arī piedāvājam "Hamletu" vidusskolēniem – lai gan igauņi saka, ka izrāde piemērota no 10 gadu vecuma, mūsuprāt, tā forma drīzāk varētu saprotama no 16 gadiem. Tad ir izrāde no Krievijas par Sudraba laikmeta dzeju, kas būtībā ir kā literārais papildinājums skolas programmai: Cvetajeva, Mandelštams. Niša varētu būt, bet nav īstas intereses.
Ģirts Šolis: Tāpēc es vairāk esmu motivēts un orientēts uz bērnu auditoriju. Ņemot vērā mūsu ģeopolitisko situāciju vai valsts vēsturi pēdējos 20–50 gados un to, kādas bijušas izteiksmes brīvības iespējas, nenotiks tā, ka 10–20 gadu laikā pēkšņi mainīsies sabiedrības attieksme pret kultūru. Šobrīd vidusmēra iedzīvotāja attieksme pret kultūru nav tāda, kā man gribētos. Līdz ar to bērnu auditorija, manuprāt, ir tā, kas jau varētu būt puslīdz sakarīga zināšanu un kultūras formu tālāknesēja. Leļļu teātrī mums joprojām notiek cīņa ar padomijas rēgiem – aizspriedumiem, par to, kādas ir leļļu teātra kvalitātes, kas tur būtu jārāda…
Zane Kreicberga: Kurš ar ko cīnās? Jūs cīnāties savā starpā? (Smejas.)
Ģirts Šolis: Nē, mēs cīnāmies ar sabiedrību, ar vecākiem. Joprojām dominē uzskats, ka Leļļu teātris ir pilnīgi maziem bērniem. Tā nav runa par žanru, bet gan pašu teātra māju un to, kas uz turieni varētu iet. Tik tikko bija jauks piemērs – viena astoņus vai deviņus gadus veca meitene man teica: "Tas jau tikai maziem bērniem!" Es domāju, ka tas nav viņas uzskats, bet gan ģimenē veidojies aizspriedums. Šobrīd vēlēties, lai 12, 13, 14 gadus veci jaunieši sāktu apmeklēt Leļļu teātri, ir diezgan utopiski.
Ilze Kļaviņa: Tas atkarīgs no piedāvājuma.
Ģirts Šolis: Nē. Pilnīgas muļķības. Mums ir bijuši mēģinājumi, bet tas ir…
Ilze Kļaviņa: Piemēram, kādi? Nav bijuši piedāvājumi.
Ģirts Šolis: Tā ir pilnīgi nepareiza pieeja. Ikvienam bērnam tomēr ir viņa vecāki – pirmie, uz ko viņš skatīsies. Nošķiršanās no ideālās mammas vai ideālā tēta notiek tieši pusaudžu vecumā, kad tu sāc apšaubīt tās "dieva" kvalitātes. Būtiska ir šī pieaugušā attieksme pret teātri – vai viņš tur ir gatavs iet, vai viņam tur ir ko redzēt, vai viņš to teātri neuzskata par infantilu. Ja mums izdosies atgriezt Leļļu teātrī pieaugušo skatītāju, tīneidžeru segments aizpildīsies diezgan ātri pats par sevi. Es vienkārši šobrīd neredzu jēgu strādāt ar šo vecuma grupu.
Zane Kreicberga: Tas ir interesants jautājums vispār. Es pieļauju, ka ir iespējami atsevišķi projekti, gadījumi, bet vai ir iespējams izveidot teātri šai tīneidžeru grupai?
Ģirts Šolis: Es esmu redzējis, kā tas strādā ārzemēs, bet tur faktiski darbojas vairāk kā radošais centrs. Tāpat tajā vecuma posmā katrs cilvēks ir individuāls, katram ir sava attīstības pakāpe – cits varbūt ir bērnišķīgāks, cits jau ar vienu kāju pieaugušo dzīvē. Nevar teikt, ka tieši tas vecums ir pie vainas. Tajā interešu, personības veidošanās un meklēšanas fāzē ir, protams, ārkārtīgi grūti ar to auditoriju strādāt. Es atceros veiksmīgu piemēru – mums viena skolotāja bija atvedusi 7. vai 8. klasi uz pirmo "Umkas" izrādi "Stāsts par Danielu Reju". Mēs ieraudzījām to bērnudārzu un domājām: "Šausmas, kas nu būs?" Pirmajā momentā tā arī bija – viņi uzvedās skaļi, trokšņaini, bet pēc tam es ar prieku vietnē "Youtube" atradu video, kur viņi ir filmējuši skečus pēc tās izrādes. Svarīga ir autoritatīva persona, šajā gadījumā skolotāja, pret kuru ir kaut kāda cieņa. Man arī bija tādas skolotājas – gana sakarīgas, jauneklīgas, foršas –, un mēs viņām uzticējāmies. Tomēr pieaugušais ieved tos bērnus kultūrā.
Ilmārs Šlāpins: Bet varētu taču būt tāds mehānisms vai process, kad tiek izaudzināta auditorija, kas no 6 līdz 10 gadiem iet ar vecākiem vai skolotājiem, bet no 12 līdz 13 gadiem paši iet uz teātri?
Lilija Lipora: Atkarībā no tā, kādi būs vecāki.
Ģirts Šolis: Ja vecāki ir gājuši uz teātri, viņam tas būs tāda normāla prakse. Es atcer
1