Bērnības mīļākā grāmata gandrīz ikvienam cilvēkam ir ļoti īpaša. Pirmā baudāmā lasīšanas pieredze nereti saistās ar gluži intīmām atmiņām – vai to ir lasījusi priekšā māte, vai arī tā paslepus lasīta vēlu naktī zem segas ar lukturīti, jo jau sen bija pagājis noliktais gulētiešanas laiks. "Satori" "Ar bērniem" aptaujāja dažus cilvēkus par viņu pirmo īpašo grāmatu un aicina arī lasītājus pievienot komentāros stāstu par savu īpašo bērnības grāmatu.
Agnese Gaile-Irbe, Filoloģijas un antīko zinātņu doktore
Džanni Rodāri "Sīpoliņa piedzīvojumos" bija aprakstītas tādas attiecības starp varoņiem augļiem un dārzeņiem, ko es galīgi nevarēju saprast, un tajās bija kaut kas tumšs, mistisks un biedējošs. Kāpēc valdnieks Citrons un barons Mandarīns bija tik ļauni pret tiem mazajiem dārzenīšiem? Kāpēc Ķirbītim, kuram vispār nekā nebija, mēģināja vēl atņemt arī viņa mājiņu? Kāds pieaugušais man laikam centās skaidrot, ka grāmatā nav runa par mūsu zemi, ka tā ir par "kapitālismu", kas man tolaik, droši vien "Dadža" karikatūru iespaidā, šķita apzīmējam Ameriku. Vārdu "kapitālisms" es jau biju dzirdējusi, bet biju sapratusi, ka "kapitālisms" – tas nozīmē, ka tajā zemē cilvēki tic Dievam, kura, kā zināms, nav. Atceros, kā es mammai vēlāk, jau lielākā apjukumā, jautāju: "Vai tad Reigans arī visu laiku staigā ar to krustu kaklā?"
Lūk, pirmā biklā iepazīšanās ar politiskajiem jēdzieniem un citu zemju politiskajām iekārtām.
Nora Ikstena, rakstniece
Agra bērnība man saistās ar ''Pasaku par Diegabiksi''. To vakaros lasīja omīte un varēja arī klausīties ierakstītu platē. ''Zini, Bibi, pasaku par Diegabiksi': šis teikums saldi ieaijāja bezrūpīgā bērna miegā. Viena no manām mīļākajām pasakām, kuras lasīju aizgūtnēm, bija Imanta Ziedoņa ''Dzintara pasaka''. Tā pierāda, cik brīnumaini un neparedzami ir dzīves ceļi. Man bija 13 gadi, kad to lasīju, pēc 25 gadiem mēs ar Imantu rakstījām ''Nenoteikto biju'', un es biju tas kurmītis, kas viņam palīdzēja no zemes izcelt dzintarus. Tā mana bērnība skaisti atgriezās.
Kaspars Znotiņš, Jaunā Rīgas teātra aktieris
Man bērnībā vismīļākās grāmatas bija padomju rakstnieku stāsti par Lielo Tēvijas Karu. Tie bija divi stāstu krājumi, nosaukumu gan atceros tikai vienam – "Simts stāstu par karu". Totāls propagandas produkts, bet atceros, ka šīs grāmatas izlasīju 3 vai 4 reizes un izjutu īstu lasīšanas kaisli. Kā kareivis Trusovs, biedru izzobots uzvārda dēļ, izdara varoņdarbu, un neviens par viņu vairs nesmejas. Starp citu, arī šodien visātrāk izurbjos cauri grāmatām par Otro pasaules karu. Lai ko tas arī nozīmētu.
Ingus Ulmanis, mūziķis
Grāmatas man vienmēr ir bijusi privāta lieta jau kopš pašas bērnības. Šķiet, esmu izlasījis visu bērnu standartliteratūru latviešu valodā un, ja tagad par to domāju, ar katru grāmatu man saistās īpašas atmiņas. Varbūt izcelšu Annas Sakses "Pasakas par ziediem". Mani tās uzrunāja – likās dīvaini, ka ziedi spēj būt dzīvi, tie sarunājas, skumst un mīl. Vispār ar pasakām vienubrīd bija gana, bet tad atkal ap otro klasi uznāca pasaku vilnis. Vēl atceros, ka man ļoti patika ne tikai pašam lasīt, bet lai kāds palasa priekšā. It īpaši, kad biju slims – tā bija kā garīgā masāža. Pārejas laikā no bērnības uz tīņa gadiem nozīmīga bija Rafaela Sabatīni grāmata "Kapteiņa Blada odiseja".
Lienīte Osipova, Leļļu teātra aktrise
Bērnības mīļākās grāmatas es īsti neatceros. Gandrīz katru vakaru pirms gulētiešanas klausījos kādu stāstu no vecmammas jaunības dienām.
Un tad pirms pirmās klases mūsmājās parādījās Ābece ar sarkano gaili virsū, kurš gandrīz katru dienu tika vilkts ārā, jo vajadzēja mācīties burtus. Burtu mācīšanās likās neinteresanta. Atceros, kā teicu, ka nevar atšķir "d" no "b" , jo katram vēderiņš uz savu pusi.
Protams, burtus iemācijos vēl pirms skolā iešanas un pirmajā klasē ar to lepojos.
Nākamā grāmata, ko atceros, ir "Vinnijs Pūks". Tā bija spilgta un notikumiem pilna. Patika lasīt un dzīvot varoņiem līdzi.
Man liekas, jebkura grāmata rosina iztēli, pilnveido vārdu krājumu, norūda ar pacietību, jo bieži divās stundās grāmatu neizlasīsi. Gūst padomus, zināšanas, ļoti daudz ko – gan bērni, gan arī pieaugušie.
Ilze Sperga, publiciste
Bērnībā man bija diezgan daudz brīva laika, jo televizoru vienatnē neskatījos. Joprojām gan jūtu izglītības caurumu, jo nezinu citātus no padomju filmām un parasti stulbi smaidu, kad ļaudis apmainās ar šīm folkloras bagātībām. "Briljanta roku" pirmo reizi mūžā noskatījos apmēram 30 gadu vecumā. Toties lasīju daudz, apmēram līdz 9-10 gadu vecumam biju tikusi galā ar visām mājas bērnu grāmatām, visām interesantajām bērnu bibliotēkas grāmatām (jo "Gulivera ceļojumu" un "Alises Aizspogulijā" tipa grāmatas man riebās), pieaugušo bibliotēkā tikusi galā ar Darelu un Gržimeku, izlasījusi Jaunsudrabiņa un Londona kopotos rakstus, izšķirstījusi ģenētikas un ginekoloģijas grāmatas, tāpēc ķēros pie Pētera I, Pastēra un Leonardo da Vinči biogrāfijām, kā arī sāku lasīt "Karu un mieru" un "Stikla pērlīšu spēli". Pēdējo atzinu kā pilnīgi bezjēdzīgu kluci un spilgti atceros izmisumu pie vecāku plaukta — ko nu darīt, ja visas grāmatas tagad būs tik stulbas? Stāvēju, ar vēderu atspiedusies pret sekcijā ieliktā televizora pelēko ekrānu, un cilāju plauktā virs tā saliktās grāmatas.
Tomēr ir viena grāmata, ko es ne tik daudz pārlasīju atkal un atkal, bet ko izdzīvoju dzīvē — skraidīju vienatnē ap māju, kāpu uz šķūņa jumta un kūtsaugšas, ķēru kurkuļus un meklēju pīļu ligzdas, rāpos pa akmeņu un baļķu čupām, izspēlējot Janča, Marča un Mūrnieku Pētera konfliktus. Protams, pašas izdomātus. Kad Valža "Staburaga bērnus" sāka "ņemt" skolā, es biju ļoti apjukusi. Kā var sapurgāt tik labu grāmatu. Un tā ir mana grāmata, es zinu vislabāk. Taisnību sakot, obligāto literatūru pēc tam centos nelasīt — laikam lai nebūtu tādas vilšanās.
Vestards Šimkus, pianists
Mana bērnības gramata: Vilhelms Bušs – "Makss un Morics".
Lasīt iemācījos jau četru gadu vecumā, jo man apnika "dīkt" kādam no vecākiem, lai man vakaros pirms gulētiešanas kaut ko palasa. Tad nu šī bija pirmā grāmata, ko izlasīju ar lielu baudu, neraugoties uz to, cik negaidīti nežēlīgi tā beidzas. Manu dzīvi tā ir ietekmējusi vistiešākajā veidā – dažas dienas pēc tam, kad to biju izlasījis, mēs ar vecākiem braucām mašīnā un es izlēmu viņus izklaidēt, šo grāmatu no galvas nocitēdams no vāka līdz vākam. Šis atmiņas demonstrējums vecākus pārliecināja tikai par vienu – bērns jāsūta mūzikas skolā apgūt klavierspēli, jo varēs viegli atcerēties daudzās notis, kas katrā skaņdarbā jānospēlē.
4