Photo by Annie Spratt on Unsplash
 
Proza
14.12.2018

Bērnība

Komentē
2

Šis stāsts tika nolasīts Prozas lasījumu ievadakcijā "Bāru tūre ar rakstniekiem" 2018. gada 1. decembrī.

Toreiz man bija koka Kalašņikova automāts, kas nebija atšķirams no īsta. Tā domāja vismaz divi cilvēki. Kaimiņu tante, kura to ieraudzīja guļam zālē un nodomāja, ka atkal sācies karš, kā arī šoferis uz lauku ceļa, kurš apturēja autobusu, kad izskrēju uz ceļa ar ieroci rokās. Pēc tam es čurāju nepiesedzoties, jo nezināju, ka jāpiesedzas, un viena meitenīte ķiķināja aizelsusies. Es viņai par prieku pat pagrozījos kā dārzā pamesta fontanējoša šļūtene. Nākamā mūsu tikšanās reize bija pēc trīsdesmit gadiem, mēs pat nofotografējāmies kopā, un tik daudz pa šiem gadiem es iemācījos, ka čurāt vajag tā, lai neviens neredz un pat nenojauš, ka tas notiek. Bet Kalašņikova automātu man vairs nevajag, kaut gan to varētu pārdot. Bet pārdot es neko nemāku. Piemēram, es mēģinu pārdot lielu mugursomu, kurā var pārnēsāt cilvēkus, bet mans sludinājums ir kā brilles, kuras kāds aizmirst uz deguna un nekādi nepamana. Redzot manu sludinājumu, visi novērš uzmanību kā senatnes cilvēks, kam jautāts, uz kā stāv bruņurupucis, kurš uz muguras nes trīs ziloņus un Zemi. Mugursoma ir kļuvusi par istabas interjera detaļu, tajā drīz augs kaktusi kā porainā akmenī, kabatās iemitināsies zalkši un ziemos sikspārņi, bet visi viņi diemžēl nekad nelasa sludinājumus.

Mamma stāstīja, ka bērnībā viņai bijusi draudzene, dīvaina, bet labestīga. Tam par spīti, mamma viendien ievīstīja zirga kaku ceļtekas lapā un iedeva lāga meitenei, pasakot, ka tā esot kūka. Draudzene bijusi nekritiska un patiešām kūku košļājusi, ko mamma stāstot ikreiz atdarināja. Pēc mīmikas varēja noprast, ka pret kūkas garšu vienaldzīgā meitene bijusi auksta arī pret visu apkārtējo pasauli kā no ziemas miega neatsalusi varde. Tostarp mamma arīdzan atminējās, ka viņas esot vārījušas zupu no peļu mazuļiem, kuru gan nav ēdušas. Iespējams, tikai izlikušās, cilājot iedomātu karoti pie mutes un tēlojot baudu. Peļu mazuļi bijuši rozā, tie atgādinājuši cilvēku embrijus, tāpēc zupas koncepcija patiktu ķīniešiem, ne baltkrieviem, kas mitinājās ap zupu. Mūsu pagalmā bija arī kāds savāds puika: viņš nemācēja runāt, un tas visus vilināja, jo pārējie runāt mācēja. Mēs gājām viņam klāt un taustījām viņu, vēlēdamies pārliecināties, vai viņš ir īsts. Kad izpēte palika intensīva, viņš mēdza pīkstēt kā ods. Tad logā parādījās viņa māte, kura mācēja ne tikai runāt, bet arī kliegt, un tas vienmēr noslēdza mūsu eksperimentus ar nerunājošā zēna virsmu.

Mans vectēvs bija galdnieks, bet ar galdiem viņa intereses nebeidzās. Viņš medīja, makšķerēja un ticēja, ka māk spēlēt bajānu. Pēc labi padarīta darba viņš ņēma to rokās un no visa spēka lika tam izdvest haotiskas skaņas. Tad kaimiņi zināja, ka ārā labāk nerādīties. Jo bajāna sesija nozīmēja, ka viņam kāds kārtējo reizi pateicies spirta valūtā. Un tādās reizēs viņš mēdza palikt nikns, varbūt tāpēc, ka visu mūžu ēda no naža. Visvairāk viņam krita uz nerviem paša sieva, to viņš reiz mēģināja nošaut, bet netrāpīja. Virtuves durvis kopš tās dienas rotāja lodes caurums. Kādu citu reizi viņš esot dūris ar nazi, bet arī neveiksmīgi. Izdzīvošana ap viņu bija atkarīga no apkārtējo spējām laikā un kvalitatīvi noslēpties. Tad viņš nomira, bet vecmamma, taujāta, kāpēc viņa savulaik apprecējusies ar šo cilvēku, paskaidrojusi, ka viņš mācējis labi dejot.

Viss sākās ar to, ka mani aizsūtīja uz bērnudārzu, kur viena auklīte bija sevišķi barga. Es nolēmu izdomāt, ka viņa dur mūs ar adatām, lai viņa beidzot nonāk pie secinājuma, ka vajag censties būt labai. Visu dienu man izdevās noraudāt, atminoties par pašizdomātu adatu sāpēm, vakarā es pat varēju saskatīt uz sevis dūrienu pēdas. Vecāki leģendai noticēja un devās pie direktora, tāpēc piktā tante kopš tā laika turējās no manis pa gabalu kā no lepras slimnieka. Savukārt, viens puisītis iebāza degunā mozaīkas detaļu un nevarēja to izvilkt ārā. No tā visa viņš palika sarkans un slapjš. Viena audzinātāja otrai teica, ka viņas rokas smird pēc ekskrementiem, bet tā ieteica ieziest rokas ar maizi.

Pēc tam vajadzēja iet uz skolu. Visi noplātīja rokas un nevarēja man palīdzēt turp neiet. Tā bija diagnoze bez pretindes. Viens skolotājs bija plikgalvis, viņa galvā atspoguļojās pasaules kārtība. Viņš šķita kārtīgs un paredzams kā kalendārs. Reiz kādā mazpilsētas zaļumballē viņš piedzērās un saplūcās ar Raimonda Paula miesassargiem – vismaz tā mēļoja. Varbūt viņš beidzot gribēja nospēlēt savu liktenīgo solo uz klavierēm vai nomutēt maestro un pajautāt, kāpēc dziesmā mākslinieks aktrisei nopirka miljonu sarkanu rožu, jo tas taču ir pāra skaitlis, bet tā vietā viņš tika atgrūsts un noliegts. Tad viņš man ieknieba, tverot aiz drēbēm, par ko atkal pastāstīju vecākiem. Tie piedraudēja ar organizāciju "Glābiet bērnus!", un skolotājs taisnojās, ka tā sanācis nejauši. Viņam pašam gan nebija iespējas nevienam pasūdzēties, un Paula miesassargi joprojām nesodīti dzīro un dzer skoču ar ledu. Vai arī ne.

Citam skolotājam bija desmit bērnu, un viņam bieži bija slapjas paduses. Viens skolēns to viņam pateica skaļi, bet tas tikai pamāja ar galvu, nepasakot ne vārda. Būdams vēstures skolotājs, viņš centās izraisīt mūsos interesi par vārdu salikumiem "agrāra valsts" un "de jure". Puiši no paralēlās klases izstāstīja triku, ko var ar viņu izspēlēt. Tie ieteica sveikt viņu nacistu sveicienā un pavērot reakciju. Tika apgalvots, ka viņš paliekot pikts un pēc tam ilgi runājot, pietuvinājis seju sveicējam. Nākamajā reizē, kad viņa mazais augums parādījās tālumā, es ņēmu vērā rekomendācijas. Viņš patiešām nekavējoties sastinga, savilka uzacis, bet tad ilgi runāja par to, ka es nesaprotu, ko daru, ka ar tādām lietām nejoko. Vārdu sakot, ieteicu triku arī citiem.

Mūsu klasē bija daudz meiteņu, tās bija noslēpumainas būtnes. Ar dažām varēja draudzēties, bet ar citām – ne. Piemēram, vienai es atņēmu pildspalvu, bet viņa pateica, ka esmu kretīns. Tagad viņa gan dejo disko klubos un pildspalvu viņai tāpat nevajag. Dažas meitenes skrienot vicināja rokas nevis gar sāniem, bet sev priekšā kā krabis spīles. Viena no meitenēm visu laiku šņauca degunu, tāpēc saucām viņu par Puņķi. Turklāt, ja viņai atņēma penāli, viņa komiski protestēja, žēli īdot. Kādu dienu es paņēmu no brāļa gandrīz tukšu bārdas putu baloniņu un piepildīju ar tām maisu. Maiss sanāca apaļš kā gaisa balons, es atnesu to uz skolu un pārtraukumā starp stundām iebāzu Puņķim mugursomā, bet tas negaidot pārplīsa. Vēlāk Puņķis konstatēja putu klātbūtni, vilka ārā baltas grāmatas pa vienai, skaloja zem krāna un bezpalīdzīgi raudāja. Tad es nokrāsoju viņas rokas pulksteni ar flomāsteru pavisam melnu, arī stikls tika izņemts un nokrāsots no abām pusēm. Tas lika viņas tēvam atnākt pie manis uz mājām un pieprasīt kompensāciju. Vecāki apmaksāja pulksteņa remontu, un bija skaidrs, ka tagad man ir jāizdomā cita veida joki.

Cita meitene man šķita iedomīga, to es nespēju viņai piedot. Skolotāji nez kāpēc domāja, ka manu interesi par viņu izraisa simpātijas un centās pie katras izdevības to pasvītrot. Turklāt viņi to teica ar šķelmīgu smaidu, it kā simpātijas nozīmētu kaut ko nelegālu. Lai pierādītu, ka viņiem nav taisnība, bija jārīkojas radikāli. Mēs ar biedriem mēdzām ieskrieties, iekārties viņas gaišajā rokas biezuma bizē un atraut kājas no zemes. Šo aktu mēs dēvējām par Tarzānu. Vēl viņa grauza nagus, bet to gan var saprast. Vecmamma centās mani pārliecināt, ka meiteni vajāt nedrīkst, pat sacerēja par to dzejoli. Tajā es biju attēlots kā komunisti, bet meitene – kā latvju tauta, bet uz mani tas neatstāja iespaidu, tāpat kā uz komunistiem. Pēc skolas allaž gāju viņu pavadīt, skrienot tai apkārt kā suns ganāmpulkam, raustīju aiz matiem un drēbēm, bet viņa neauglīgi centās izrauties un paskaidrot, ka neko no tā nevēlas. Kādu dienu mani noķēra viņas mamma, kura draudēja mani iemest upē, bet tā arī neiemeta. Mēs stāvējām uz tilta, viņa kliedza, lai lieku meitu mierā, lejā tecēja upe, bija pavasaris. Vēlāk es pat nozagu meitenes sporta tērpu un neatgriezeniski paslēpu. No tā iedomīgajai būtnei bija jāsecina, kādas rakstura īpašības vēlos viņā izkopt, bet tas palika nesaprasts kā dzeja.

Vēl viena meitene bija gara, lempīga, turklāt nāca no trūcīgas ģimenes. Piedevām viņai bija arī klibs brālis ar biezām acenēm. Viņas vajāšana mūs pat nenogurdināja, tā bija ikdienas sastāvdaļa kā rīta rosme. Vienreiz gan es ar viņu pat parunāju. Meitene teica, ka laikam būs trauku mazgātāja kā mamma, bet nākamajā dienā vajāšana atsākās. Ja kāds pārcentās, situācijā tika iesaistīti pasniedzēji. Tas nozīmēja, ka nākamā klases stunda būs veltīta mūsu ļaunumam: vajadzēs stāvēt visu priekšā un ilgi klausīties par to, cik nepareizi rīkojamies. Noteiktā mērā tas bija pat izaicinājums: izturēt šo runāšanu, domājot par savām lietām. Ar laiku māksla izskatīties vainīgam un dzirdošam bija izkopta tiktāl, ka, skolotājai monotoni uzskaitot grēkus, varēja iekšēji ceļot pa Amazones baseinu vai Butānu, kur uz mājām veiksmes pievilināšanai zīmē milzīgus fallus. Kad ārējie trokšņi palika skaļāki, bija skaidrs, ka tuvojas priekškars, un ceļojumu narkoze pagaisa. Tad tikai bija klusi jāpasaka: "Es lūdzu piedošanu, es tā vairs nedarīšu!" Tā bija īslaicīga, bet tomēr panaceja.

Klases audzinātājai bija daudz gadu un dusmu. Staigāja viņa taisni kā kuģa masts, un visi no viņas baidījās. Es neuzdrošinājos viņai to pateikt, bet paudu anonīmā apsveikumā, kurā to noformulēju attāli, ar mājienu: "Tu esi smirdīga mušmire!" Viņa vēlāk nodomāja, ka lakoniskā sūtījuma autors ir mans klasesbiedrs, taču bija skaidrs, ka viņa negrasās laboties un pārstāt izraisīt cilvēkos šausmas. Audzinātāja sauca uz skolu manus vecākus nedarbu apspriešanai tik daudz reižu, ka, domāju, viņi varēja vienkārši apmesties uz dzīvi skolā, lai visiem ir ērtāk. Nesen kāds man stāstīja, ka tagad klases audzinātāja sajukusi prātā pavisam un zogot veikalos zeķubikses. Viņu dzen prom, bet tā atkal nāk un zog. Cerams, kādas arī uzvelk reizi pa reizei, jo sevi taču vajag lutināt un viņa to ir pelnījusi.

Puiši pēc skolas mēdza viens otru savainot. Meitenēm nedrīkstēja sist, bet zēniem gan. Ja kāds vēlējās noskaidrot attiecības, tad sapulcējās aiz skolas un visi nāca uz to skatīties. Ja konfliktu izdevās nokārtot bez fiziska spēka pielietošanas, visi sapīka un devās mājup bešā. Gladiatori to apzinājās, tāpēc šķita, ka līdz pēdējam tomēr cer sadot viens otram pa kaklu. Tad drēbes plīsa viegli kā papīrs, skanēja pūļa kliedzieni un plūda asinis. Savainot sevi varēja, arī aizejot uz diskotēku. Es arī vienreiz aizgāju un nospriedu, ka nomiršu no mūzikas skaļuma. Varbūt tieši tāpēc visiem tur gribējās kauties. Klasesbiedrs reiz pagrūda puiku no citas skolas, bet tas nākamajā dienā sapulcināja piecdesmit cilvēku, lai atriebtos. Nevienam neienāca prātā, ka var arī nekauties, kaut vai kādu laiku. Tāpēc es situ tam, kuram gribēju, bet tie, kas gribēja sist mani, apmierināja savas vēlmes.

Sporta nodarbības man vienmēr šķitušas pazemojošas. Ja jums uz ielas klāt pienāktu svešs cilvēks un sacītu: "Mudīgi skrien apkārt kokam desmit reizes!" – es ceru, ka vismaz jūs neskrietu. Mani novērojumi gan apliecināja pretējo: pārsvarā visi skrēja. Reizēm vajadzēja nest pagali kā sunim, skriet riņķī un nodot to nākamajam cilvēkam. Viena meitene šādos mirkļos azartiski leca uz vietas, tik ļoti viņa pārdzīvoja par pagali, un es skatījos uz viņu ar neslēptu nicinājumu. Sporta skolotāja, vērojot manu sportisko apātiju, apvaicājās, kāds sports mani interesētu, un es atteicu, ka golfs. Jo golfs bija kaut kas tāls, zaļš, gluds un rāms kā japāņu dārzs. To viņi nevarēja izdomāt, tam viņiem pietrūka iztēles. Toties tika ieviestas obligātās dejas. Meiteņu bija vairāk, tās dejoja pāros, turklāt zēniem viņu acīs nebija nekādas estētiskas vērtības. Tāpēc zēniem nācās dejot ar zēniem. Tie, kuri tam piekrita, arī mūsu, vīru, acīs pazaudēja vērtību, jo būt par apsmieklu ir nepieļaujami. Ja zēns padejo ar zēnu, viņš vairs nekad ar kaķeni nenošaus vārnu, neizsitīs logu ar bumbu un nesmēķēs. Mums ielika sliktas atzīmes, bet toties neviens mums neatņēma mūsu godu.

Sliktas atzīmes bija tintes pleķi, bet pieaugušie tās uztvēra kā zvērestu turpmāk rakt grāvjus. Reizēm tas nozīmēja vairāku stundu garu nospiedošu klusumu no viņu puses kā sodu, kurā vajadzēja justies nelāgi. Es nospriedu, ka atzīmes bojā dzīvi apkārtējiem, veicina nevajadzīgu spriedzi, tāpēc ir nepieciešams tikt vaļā no klases žurnāla. Es pierunāju klasesbiedru to nozagt, un netālu no skolas esošā nepabeigtā mājā mēs piešķīlām tam uguni. Divnieki savilkās atbaidošās grimasēs pirms nāves, un melnums aprija biogrāfijas. Tad atliekas mēs iemetām upē. Nākamā diena pienāca ar vispārēju neizpratni, kas ātri pārauga panikā un draudos. Ņemot vērā, ka bija mācību gada beigas, skolotāji sāka lietot vārdu "kolonija" biežāk nekā paši briti, cerot mūs nobiedēt. Direktors mēģināja izspēlēt "citi jau atzinās, ka tas biji tu" kārti, bet es paliku nelokāms kā partizāns. Pēc tam žurnālu atjaunoja un gandrīz pielika tam zaldātu kā profesors Preobraženskis galošām, bet manu atzīmju vidējo grādu tas paaugstināja. Tiesa, arī no tā nebija nekādas jēgas.

Tagad gan viss ir citādi, kopš esmu izaudzis. Ja es vakarā skrienu pakaļ pēdējam autobusam, tas nesanāk komiski vai nožēlojami, bet gan graciozi, kā kaķim. Veikalā akcijas preces cena man vienmēr sakrīt ar norādīto, un ledenes nekad neizkūst kabatā. Ja zeķē izdilst caurums, es to nolieku sev priekšā uz galda un nenovēršos no problēmas. Ja kāds pēkšņi grib parunāt, es izvelku no azotes divus saliekamos krēslus, uzsleju tos turpat un tad neatrauju skatu no runātāja mutes. Kad neapdomīgi iztērēju visu algu, nākamajā rītā pamostos un nevienu nevainoju, izņemot sevi pašu. Es zinu, ka turpmāk tā nerīkojošos nekad. Ja saplēšu savu mīļāko krūzi, es zinu, par ko man tas ir. Toreiz es neļāvu tantei tramvajā apsēsties vai nejauši uzkāpu runcim uz astes. Ja man kāds lūdz nonest dīvānu no sestā stāva pa vītņkāpnēm, es uzreiz piekrītu, jo puni un sastiepta mugura nav nekas salīdzinājumā ar to visaptverošo gandarījumu. Ja man uzdāvina koka pelikānu, es to pieņemu, dziļi paklanoties, jo svarīgi, ka tas ir no sirds. Ja spēlēju biljardu un zaudēju, es priecājos par uzvarētāju, acis man spulgo svētlaimē. Ja parādās iespēja atskrūvēt zvaigznītes ziedes burciņu vai ķerties klāt remontam, es gavilēju, jo bez darba nespēju mierīgi nosēdēt. Pēc tam eju klauvēt pie kaimiņu durvīm: varbūt viņu kaķim Murim vajag zivju asakas no buljona vai tantei jāatnes no aptiekas zāles. Kad kāds kādu aprunā, es iesaku ņemt vērā, ka visiem nu gan nav bijušas tādas iespējas kā mums, nosodīt ir visvieglākais. Kad atrodu uz ielas naudasmaku ar naudu, izmisīgi grozu kaklu kā vista, lai pēc iespējas ātrāk atdotu to īpašniekam. Ja automašīna uzšļaksta biksēm kakao krāsas ūdeni no peļķes, es uztveru to filozofiski. Ja kāds mani apzog, nodomāju, ka viņam laikam to mantu vajadzēja vairāk nekā man. Operā priekšā sēdošai tantei ar milzīgu frizūru, kurā var pārziemot jahta, iekšēji novēlu izbaudīt priekšnesumu. Konfliktos es visus apskauju tieši tajā momentā, kad tas ir nepieciešams. Vienmēr esmu gatavs atzīt kļūmes, visiem piedot no sākta gala, pārpratumus nogludināt un, pat nakts vidū pamodināts, esmu gatavs vēl uz kādu kompromisu. Tagad vispār ir tik labi, ka, iespējams, man pat nevajadzēs mirt.

Tēmas

Rvīns Varde

Rvīns Varde ir šifrētājs un fotogrāfs, reizēm prozaiķis. Brīvajā laikā saista daba.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!