Recenzija par Rīgas Leļļu teātrī iestudēto izrādi "Kentervilas spoks"
Režisore: Nadežda Aleksejeva.
Pirmizrāde: 2015. gada 5. septembrī
Jauno izrādi "Kentervilas spoks" Rīgas Leļļu teātrī skatījos kopā ar vienpadsmitgadīgo meitu. Pirmā reakcija par manu piedāvājumu apmeklēt leļļu teātri no viņas puses bija spurdziens: "Mammu, hallo!", tāpēc ka iepriekšējais, manuprāt, ļoti jaukās un vecumam atbilstošās leļļu izrādes apmeklējums izrādījās katastrofa pāragri novecojušajai tīņu auditorijai. Tad sarunu padzirdēja viņas pusotru gadu vecākā māsa, kura ir ļoti naska uz publisku viedokļu paušanu, blogošanu un kritizēšanu. Viņa uz izrādi netika, tāpēc šoreiz tika iegrožota ar vispārīgu padomu došanu, spriedelēšanu par teātri un literatūru vispār, kā rezultātā arī jaunākā māsa ātri iedegās.
Turpmāk lasāmais ir mūsu saruna par redzēto, ko pierakstīju es, jo Agate Paula dievojās, ka viņai domas izklāstīt daudz labāk sanākot runājot (žestikulējot, mainot intonācijas u.tml.), kamēr man tas padodas vienīgi dīdoties, kodot lūpas, kaut ko uzrakstot, nodzēšot un atkal uzrakstot.
Es: Nu, kā – vai patika?
A. P.: Nu, jā.
Es: Kas tieši?
A. P.: Vienkārši stāsts. Un kā teātris arī patika.
Es: Redz, kur programmiņā režisore no Krievijas Nadežda Aleksejeva ir jau pateikusi mums priekšā, kāpēc šī ir forša luga (lasu): "O. Vailda "Kentervilas spoks" ir amizants nopietnā un nenopietnā sajaukums, kurā it kā dominē nenopietnais. Taču Vailds nebūt nav nenopietns, aiz šīm šķietamajām nenopietnībām ir asprātīgs stāsts, kas mums pastāsta rūgtu un nopietnu patiesību par nelaimīgā spoka likteni. Šis ir labs materiāls, kurā parādīt bērniem, kā neļauties bailēm no nezināmā, neparastā." Vai tu tam piekrīti?
A. P.: Es tomēr domāju, ka Oskars Vailds ir nenopietns. Ja tā nebūtu, vai pēc viņa stāstiem būtu veidotas multenes?
Es: Kad izrāde tikko sākās – pēc pirmā varenā Kentervilas spoka uznāciena –, man šķita, ka bērni zālē tūlīt sāks raudāt un muks prom, jo tur bija sanākuši arī daudzi jaunāki par sešiem gadiem (kas bija vecuma ierobežojums). Dīvainā kārtā neviens pat neiepīkstējās. Spoks, kuru tēloja Artūrs Putniņš, izskatījās gluži kā atdzīvojusies milzu akmens skulptūra, skaņas – ķēžu žvadzoņa un vecu eņģu čīkstoņa – uzdzina tirpas, bet neviens lāgā nenobijās. Varētu domāt, ka mūsdienu bērni ir bezbailīgi. No kā tu baidies?
A. P.: No tumsas. Ja es esmu mājās viena pati tumsā un pa logiem neko nevar redzēt, tur kāds var būt paslēpies. Piemēram, kāds zaglis vai laupītājs, vai māsa, kas grib nobiedēt.
Es: Vai spoki ir mazāk bīstami nekā zagļi un laupītāji?
A. P.: Spoki un rēgi ir tādi cilvēki, kam ir nodarīts pāri. Tad viņi vairs negrib dzīvot un pārvēršas par spokiem. Es ticu, ka spoki ir, bet tie neparādās cilvēku sabiedrībā tāpēc, ka nedrīkst, nevar vai negrib. Tādai vajadzībai ir spoku brilles un citas meklētāju ierīces. Lugā bija parādīts, ka spokus var izglābt. Es varbūt arī gribētu izglābt kādu spoku, bet tikai, ja viņš būtu pazīstams un labs. Svešu un ļaunu spoku es negribētu izglābt.
Es: Kā var zināt, ka svešs ir ļauns?
A. P.: Nu, ja kāds svešais ir ģērbies melnā, brauc ar lielu, melnu auto un izskatās pēc noziedznieka, viņš var izrādīties ļauns. Kentervilas spociņš tāds neizskatījās. Es pati ģērbjos melnā un nevienā multfilmā vai filmā, vai grāmatā neesmu redzējusi melnu spoku – viņi vienmēr ir attēloti balti kā beigti eņģeļi.
Es: Kāpēc tad cilvēki no spokiem baidās? Es zinu daudzus gadījumus no paziņu dzīves, kad cilvēki ļoti nopūlas, lai tiktu vaļā no rēgiem, kas apciemo viņus mājās.
A. P.: Spoki ir bīstami tāpēc, ka var visur iekļūt, atšķirībā no cita ļaunuma. Bet ar viņiem var tikt vieglāk galā nekā ar sliktiem cilvēkiem. Es pati gan neesmu sastapusies ar īstu spoku... Lugā spoks sākumā šķiet ļauns, bet tad atklājas, ka viņš tāds ir tikai tāpēc, ka viņam ir vajadzīga palīdzība. Kādam viņam ir jāpalīdz, un viņš kļūs labs.
Es: Vai to var attiecināt arī uz cilvēkiem – ja viņiem palīdzēs, viņi kļūs labi?
A. P.: Jā. Piemēram, daži mani skolasbiedri ir stulbi, psihopātiski, un viņiem visbiežāk nav draugu. Ja būtu, viņi varētu palīdzēt tiem dažiem kļūt normāliem...
Es: Jā, tā arī jādara. Bet izskatās, ka Oskara Vailda jau 1887. gadā sacerētā stāsta aktualitāte līdz pat šai dienai mūs ir novirzījusi no galvenā uzdevuma – vērtēt 5. septembra pirmizrādi Latvijas Leļļu teātrī. Kā tev patika uzveduma noformējums?
A. P.: Es domāju, ka vajadzēja kaut ko vairāk, jo bija ļoti vienkārši. Tā taču bija bagāta pils, kurā notika darbība!
Es: Bet jāņem vērā, ka greznā pils bija attēlota no spoka skatpunkta – kā spoks to redz. Vai tad normālu spoku interesē krāšņas, eksotiskiem augļiem pildītas porcelāna terīnes, brokāta izšuvumi, kruzuļi un zeltījumi? Man gan tieši patika, ka nav sarīkots balagāns, kā redzēts daudzās bērnu izrādēs, kas veidotas, it kā izpatīkot bērnu nepiesātināmajai kārei pēc jautrības un daudzveidības. Es pat varētu teikt, ka sava izturētā minimālisma un reizē šarmantā veclaicīguma dēļ šis uzvedums, manuprāt, ir kā svaiga aizmirstās pagātnes dvesma latviešu teātrī. Tas atgādināja noskaņu, kādu par 19. gs. Angliju mēdza uzburt teātris, kino, grāmatu ilustrācija manā bērnībā, un tā bija ļoti ievelkoša noskaņa – bieži melnbalta, tādēļ jo vairāk iztēli rosinoša. Mūsdienās ar to dažkārt sanāk saskarties kā ar nostalģiju, bet kuru bērnu tad interesē nostalģija? Tādēļ es šajā izrādē saskatīju daudzējādā ziņā veiksmīgu precedentu, kā no paaudzes paaudzei nodot vērtības.
A. P.: Bet man patika, ka bija arī kaut kas unikālāks, piemēram, tajā brīdī, kad spoks kaut ko gribēja paņemt no savas garderobes, viņš pie tās klauvējās, un tad sākās īsts šovs ar neredzamu kalpotāju rokām, kas visu eleganti mētāja, nevis vienkārši dabūja vajadzīgo lietu. Vizuāli patika, ka bija stūris – stabs ar gleznu, kas griezās. Un beigās, kad amerikāņu ģimenes jaunākā meita Virdžīnija Otisa runājās ar spoku, izrādījās, ka viņš ir augumā mazāks par viņu, kaut gan viņa bija manā vecumā.
Es: Tev tas patika tāpēc, ka pārsteidza – tu izbrīnījies, to ieraugot?
A. P.: Īsti neizbrīnījos, bet bija interesanti, nevis vienkārši. Vēl mani pārsteidza, ka visa luga bija veidota kā ēnu teātris, nevis leļļu teātris, kā es biju iedomājusies. Ļoti patika aina ar skeletu un indi, kurā skelets dejoja: rāpās ārā no kapa, iedzēra indi, juka ārā pa kauliņiem – galva, roka, kāja darīja, ko gribēja, – un tad salikās atpakaļ. Es iedomājos, cik forši būtu, piemēram, ja es varētu palaist savu roku brīvībā, lai tā aizietu pēc telefona, kas atstāts otrajā stāvā... Arī smago skolas somu es tad varētu uzdot nest vienam no pirkstiem, kamēr pārējais ķermenis varētu viegli staigāt un nesāpētu mugura.
Es: Vai tu vari ieteikt sava vecuma bērniem iet uz šo izrādi?
A. P.: Vispār – jā, lai gan manā vecumā ir ļoti dažādi bērni. Visiem es to nevarētu ieteikt. Man izrāde ļoti patika. Pirms tam neko nezināju par Kentervilas spoku, kaut gan tu saki, ka viņš ir ļoti slavens. Tā luga parāda bērniem, ka nevajag baidīties no nepazīstamā.
Es: Un ko tu kopumā vari teikt – ko ieguvi no šīm pāris stundām leļļu teātrī? Kādēļ ir vērts tērēt pasaules laiku un naudu, lai sarakstītu stāstu, uzvestu to teātros visās pasaules malās un skatītos?
A. P.: Tā luga principā deva jaunas zināšanas par pilīm un spokiem, ka tādas ir kaut kur Anglijā. Vēl tā deva zināšanas par ēnu teātri. Bet, ja izrāde būtu tikai kopija citām filmām un teātriem, to nebūtu interesanti skatīties. Šeit bija labi aktieri, normāla mūzika, principā labs teātris.
Tā mēs ar meitu apspriedām jauno uzvedumu un – katra savu motīvu vadīta – nonācām pie kopsaucēja, ka izrāde ir izdevusies. Iepazīstot Oskara Vailda stāstu no leļļu teātra skatuves, tas arvien šķita aizraujošs, satīrisks, pārdomas rosinošs stāsts ar skaistu, humānu vēstījumu. Uzvedums ir vizuāli intriģējošs, strikti ieturēts vienotā stilistikā, tomēr pilns ar asprātīgiem pārsteigumiem. Atjautīgi atrisināts uzdevums uz skatuves vienlaikus rādīt divas pasaules – reālo un ireālo –, kuru robežas pārkāpšana sakrīt ar lugas dramaturģisko kāpinājumu, proti, ainu, kurā amerikāņu meitenīte ierodas spoka miteklī. Visnotaļ atraktīvs, tomēr cienījams veids, kā bērnus iepazīstināt ar literatūras klasiku.
0