Eizenšteins un Čaplins. Kadrs no filmas "Escaping Riga"
 
Recenzija
22.05.2014

Berlins vs. Eizenšteins

Komentē
0

"Escaping Riga" ir filma, par kuru visvieglāk būtu daudznozīmīgi paklusēt. Vēl varētu atrunāties, ka tā ir filma, kas būtu jānoskatās vēlreiz; vai klusībā nodomāt, ka jāpalasa kaut kas par Berlinu vai vismaz Eizenšteinu. Kā tajā epizodē ar kultūras ministri, kas pēc Vāgnera "Dievu mijkrēšļa" iestudējuma jūsmīgi atzina, ka šajā izrādē redzējusi daudz simbolu, vismaz kādus septiņus. Sajūta, ka filma, teksts vai mākslas darbs ir blīvs ar atsaucēm, ka tajā ir daudz vairāk, nekā tobrīd varam apjēgt, ir pazīstama ikvienam, un atsauču medības (kurām turklāt pats autors izlicis norādes savos rakstos un lekcijās) noteikti ir viens no veidiem, kā nodarboties ar Sīmaņa filmu. Bet nebūt ne vienīgais. Es no filmas izeju ar jautājumu "kas tas tāds bija?", tas rēbuss, kas nedos mieru, pirms tiks atrisināts. Rēbusa risināšana ilgst ceļā no "Splendid Palace" līdz Uzvaras parkam, turklāt rada nepieciešamību izmest līkumu pāri Vanšu tiltam.

Jau pie "Saktas" puķu tirgus ir skaidrs, ka "Escaping Riga", lai arī stāsta par filozofu Jesaju Berlinu un kinorežisoru Sergeju Eizenšteinu, nav biogrāfiska filma par abiem kungiem, kas sagadīšanās pēc pirmos pāris bērnības gadus pavadījuši Alberta ielā. Ja nu iedomājamies kādu, kam nav ne jausmas, kas tas tāds par Eizenšteinu, tad viņš varētu arī palikt domājot, ka bija tāds kaislīgs teātra režisors, kurš te izlaiž dzīvas cūkas teātra izrādē, te liek Vāgnera varoņiem šūpoties virvēs un kurš cita starpā uzfilmējis arī pāris filmas. Par Berlina idejām filma nestāsta vispār neko, pieminot vien dažus karjeras faktus – profesors Oksfordā, diplomāts Otrā pasaules kara laikā. Pēc filmas prātā aizķeras faktu drumstalas, kurām ir gandrīz ezotēriski numeroloģiska, ne kultūrvēsturiska nozīme. PSRS vēstnieks Amerikas Savienotajās Valstīs iet bojā aviokatastrofā Meksikā neilgi pēc tikšanās ar Jesaju Berlinu; Eizenšteins savukārt filmē Meksikā, iespaidīgo ieceri tā arī nekad nepabeidzot – šī nav nekāda "likumsakarība", ko piedāvā filma, abus faktus vispār nesaista nekas, bet tie muļķīgā kārtā pulsē galvā, šķiet, rezonējot ar filmas vieglo un rotaļīgo stilu. "Escaping Riga" ir Berlina, Eizenšteina un viņu laikabiedru atmiņu fragmentu kolāža, notiek nemitīga pārslēgšanās no viena pie otra; apmaldīšanās nav bīstama, jo stāsts ir nevis par Berlina un Eizenšteina biogrāfijām, bet par Berlina un Eizenšteina laikmetu – tādu, kādu to pieredzēja tā brīža inteliģence.

"Escaping Riga" nav arī filma par kinovēsturi, kaut gan par kino tā pastāsta, iespējams, pat vairāk nekā par Berlinu vai Eizenšteinu. Inscenējot dokumentālus kadrus, izmantojot tā laika aktierspēles, operatora un režijas darba paņēmienus (un arī defektus), filma ne tik daudz "stāsta par", kā "domā par" kinovalodu 20. gs. sākumā. Šajā brīdī rēbusa risināšanos manā galvā pārtrauc Vecrīgas – tūristu okupētās zonas – trokšņi – velorikšu skaņu partitūra, ielu operdziedonis, cilvēku murdoņa. "Rīga bija jauka, maza pilsēta. Pēdējo reizi to redzēju 1928. gadā. Tā bija republika, neliela buržuāziski demokrātiska republika, provinciāla, ne sevišķi interesanta, neviens īsti neizcēlās, bet, cik man zināms, tā bija pilnīgi pieklājīga vieta, kurā cilvēkiem justies brīviem un laimīgiem," tāds ir viens no retajiem izteikumiem, ko Jesaja Berlins jelkad veltījis Rīgai. Dāvja Sīmaņa "Escaping Riga" apliecina, ka Rīga var būt vieta, kur domāt, ja vien turpina nemitīgi bēgt no tās Rīgas, kas vilinoši piedāvā būt mierā ar vienkārši padomāšanu vai gluži labi iztikt arī ar nedomāšanu. Sīmaņa filma, būdama tik savrupa tajā, kas vispār notiek Latvijas (arī Eiropas) kino, it kā iedrošina uz rūpīgu darīšanu, bēgšanu no Rīgas kaut kur dziļumā.

Akmens tilts šķiet par īsu, nolemju izmest līkumu pār Vanšu un sekot vienīgajam puslīdz drošajam pavedienam "Escaping Riga" rēbusā – uzreiz pēc iznākšanas no kinoteātra pavisam skaidrs bija vien tas, ka nupat saskāros ar labu tekstu. Teksts, ko filmas aizkadrā lasa Uldis Tīrons, ir pašpietiekams, un filmu tekstiem tā ir ne tik vien neobligāta, bet pat netipiska īpašība. Tikpat labi tas būtu varējis būt raksts "Rīgas Laikā", kur ierasts, ka subjektīvās žurnālistikas (1960. gados sauktas par "jauno žurnālistiku") labākajās tradīcijās stāstītājs kļūst par stāsta daļu. Arī "Escaping Riga" sākas ar filmas autora atzīšanos "Varbūt kaut ko varēšu saprast par sevi...". Tas ir žests, kas iezīmē spēles noteikumus, autors publiski atzīst viena Stāsta neiespējamību, brīdina, ka tas nebūs the story, bet būs a story. Izpratne par viena vēsturiskā stāsta neiespējamību nosaka visu tālāko filmas stilistiku. Filma ir kopā līmēti fragmenti, nevairoties no plaisām, drīzāk otrādi – padarot tās redzamas. Stāstiņi un pastāstiņi no Berlina un Eizenšteina dzīvēm, vēsturiski fakti, atdzīvinātas fotogrāfijas, Eizenšteina zīmējumi, spēle ar tekstiem un valodām. Šķiet, pat Jesaja Berlins filmai ir pievienojies kā stilistisks paņēmiens – jūtams, ka īstā aizraušanās Sīmanim ir Eizenšteins, bet Berlins, ar kuru Eizenšteinu saista bērnības ielas nosaukums un viena tikšanās reize, ir viens no paņēmieniem, kā sadrumstalot stāstījumu, vēl vairāk uzsverot, ka šis ir tikai viens no iespējamajiem stāstiem.

Kas ir tas, kas filmā "Escaping Riga" klājas virsū labam, lasāmam tekstam? Iztēlošanās. Tīrons lasa, un Sīmanis izspēlē ainiņas par to, kā tas varētu būt bijis. Piemēram, ņem fotogrāfiju ar Eizenšteinu un Čaplinu tenisa kortos un iztēlojas mirkli pirms un pēc slavenā foto. Iztēloties, "kā tas varējis būt bijis", nepavisam nav vienkārši, uzreiz nāk prātā vismaz pāris piemēri, kā tas parasti noiet greizi: izvadītāja pie tuvinieka kapa, stāstot tādus brīnumus, ka rodas aizdomas, vai viņa nav sajaukusi kapavietas (bet arī viņa taču godprātīgi cenšas no faktu drumslām radīt Stāstu); vai arī biogrāfiskie romāni par rakstnieku dzīvēm, kas bieži iegūst puslubeniskas kvalitātes, to galvenajiem varoņiem kļūstot svētulīgiem tikai tāpēc vien, ka mēģinājumi vienā stāstā savīt kāda cilvēka daiļradi, "vēsturisko fonu", laikabiedru liecības pēkšņi piešķir cilvēka dzīvei lielāku viengabalainību, kāda jebkad sastopama "dabā".

"Escaping Riga", kas varētu šķist esam "melnbalto filmu stilistikā veidota filma par Jesaju Berlinu, Sergeju Eizenšteinu un Rīgu viņu dzīvēs", drīzāk ir kinovalodā rakstīts traktāts par vēsturiskā kino (ne)iespējamību mūsdienās (te gribētos teikt "postmodernā laikmetā", bet vai tik Sīmanis un Tīrons nebija Latvijas lielākie anti-postmodernisti?). Turklāt "Escaping Riga" ir traktāta secinājumu – risinājumu daļa, piedāvājot laikmetīga vēsturiskā kino veidošanas principus:

(1) Padarīt redzamas plaisas (neieviest nepārtrauktību tur, kur tās nav);

(2) Izvēlēties konceptuālus (jēgai atbilstošus) izteiksmes līdzekļus;

(3) Saglabāt augstu stilizācijas, nosacītības pakāpi (imitējot 20. gs. filmu veidošanas estētiku, padarīt redzamu, ka šī tomēr ir 21. gs. filma, jo tikai tā var panākt skatītāja uzmanības pievēršanu drēbei, nojaucot ieslīdēšanu ērtā 20. gs. filmas baudīšanas režīmā);

(4) Padarīt redzamu personisko vai arī citādi padarīt redzamu viena stāsta neiespējamību (a story vs. the story).

Bet kas notiek brīdī, kad labu tekstu tev ne tikai priekšā ir nolasījis, bet arī iztēlojies kāds cits? Kas atliek skatītājam? Iztēloties režisoru. Lai arī kaut ko par autoru atklāj jebkura veida filma, teksts, mākslas darbs, tomēr ir tādi, kas skatītāja iztēli aizņem ar ko pavisam citu, un autors savā autora nāvē var palikt netraucēts. "Escaping Riga" gadījumā autors kļūst dzīvāks par dzīvu – filma pievērš uzmanību tam, ko un kā iztēlojas Sīmanis. Kas tā par apsēstību ar laimi – tā ir Berlinam vai Sīmanim? Noteikti ne Eizenšteinam, tas noprotams kaut vai no tā, ar kādu vieglumu Eizenšteins atbild uz Berlina uzdoto jautājumu – kad viņš savā dzīvē bijis vislaimīgākais? Eizenšteins šķietami bez minstināšanās atbildējis, ka jaunībā, kad uz skatuves reiz palaidis dzīvas cūkas. Arī Sīmanis drīzāk ir Berlins, ne Eizenšteins – tāds, kuru pievelk Eizenšteina trakums, bet tāds, kurš pats nekad neuzlaistu tās cūkas uz skatuves vai visticamāk – atrastu izsvērtu pamatojumu, piemēram, stāstu par Eizenšteinu un cūkām, lai tad ļautu savām cūkām skriet. Arī "Escaping Riga" atstāj iespaidu, ka tā ir līdz galam izdomāta filma. Filma, kurā, šķiet, nevarēja nejauši ierakstīties vairāk, nekā to paredzējis pats autors (bet bez uztraukumiem, autors paredzējis daudz). Rēbusi, cik zināms, nav radīti interpretēšanai, bet risināšanai. Un arī var būt sasodīti aizraujoša nodarbe.

Tēmas

Zane Zajančkauska

Zane Zajančkauska ir kuratore, kuras pieredzi veido politikas zinātnes un filozofijas, kā arī mākslinieciskās izpētes studijas, darba pieredze Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā un Leipcigas Laikmetī

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!