Kadrs no Jāņa Norda filmas "Mammu, es tevi mīlu"
 
Raksti
21.02.2013

Berlīnes festivāls salīdzinoši

Komentē
0
Saglabā

Žaneta Jaunzeme-Grende ir viens no iemesliem, kāpēc es vairs nerakstu anekdotes par vidējo latvieti. To, ko viņa ar apskaužamu regularitāti pasaka mediju telpā, izdomāt nav iespējams. Zīmīgi ir arī tas, ka šīs anekdotes neizdomā viņa pati – tās eksistē un jau rodas folkloras līmenī, bieži vien neapzināti pārprotot un sagrozot to, ko kultūras ministre ir vēlējusies pateikt. Paziņojums par to, ka viņa nezina, kas ir Berlīnes kinofestivāls, protams, ir tipisks no konteksta izrautās frāzes kristalizācijas piemērs, kas liecina, ka "mīlošā tauta" sadzird to, ko vēlas sadzirdēt, jo ministres publiskais nejēgas tēls ir kļuvis spēcīgāks par jebkuru iespējamo sabiedrisko attiecību "staņislavska sistēmu". Taču neļausim folkloras mehānismiem aizmiglot acis un paskatīsimies uz to, kas tiešām ir ticis teikts un domāts.

Īss notikumu pārstāsts – latviešu režisora Jāņa Norda filma "Mammu, es tevi mīlu" iegūst Starptautiskā Berlīnes filmu festivāla balvu "Generation KPlus" kategorijā (filmas bērniem no 4 gadu vecuma) – starptautiskās žūrijas piešķirto "Grand Prix". Pēc īsa brīža izrādās, ka viņš nav vienīgais – arī latviešu režisora Ēvalda Lāča veidotā animācijas filma "Eži un lielpilsēta" iegūst balvas: "Special mention" atzinības rakstu īsfilmu kategorijā ne tikai profesionāļu žūrijas, bet arī bērnu žūrijas vērtējumā. Latvijas mediju vidē, it īpaši sociālajos tīklos, atskan apsveikumi un tūlītēja sūkstīšanās par to, ka politiķi nav pasteigušies publiski paspiest roku māksliniekiem (viņi gan tūdaļ arī steidz, un pirmdienas rītā "Tviters" piebirst ar jūsmīgiem sveicieniem). Tie, kas sūkstījās, izdomā atkal ko jaunu – pārmet (nākotnes izteiksmē) to, ka "valdība jau noteikti nepiešķirs par šo uzvaru tādas naudas prēmijas kā sportistiem par medaļām". Žurnālisti steidz uzdot jautājumus atbildīgajām amatpersonām, kas godīgi parausta plecus, jo pirmoreiz dzird par tādu ideju un nezina, "kas ir Berlīnes kinofestivāls salīdzinoši" ar Eiropas čempionātu vai Olimpiskajām spēlēm.

Nezināt, kas ir Berlīnes kinofestivāls, ir grūti, taču iespējami. Pasaulē ir vairāki simti regulāru kinofestivālu, katrs ar savu vēsturi, tradīcijām un balvām. Dažos par piedalīšanos ir jāmaksā, citos maksā uzvarētājiem, dažos iekļūt ir viegli, citur filmas tiek atlasītas un dalība tiek uzskatīta par īpašu privilēģiju. Berlīnes festivāls notiek kopš 1951. gada, un tiek uzskatīts par vienu no prestižākajiem, lielākajiem un ietekmīgākajiem kino forumiem pasaulē. Kopā ar Venēcijas (senāko) un Kannu (greznāko) kinofestivālu Berlīnāle veido "lielo trijnieku" – iekļūt un uzvarēt kādā no tiem ir katra kinocilvēka sapnis. Savulaik, veidojot triloģiju "Trīs krāsas", poļu režisors Kšištofs Keslovskis katru no filmām prezentēja savā festivālā. Berlīnes filmu festivāls atšķiras no citiem ar fokusu uz skatītāju. Lai arī gadu gaitā apaudzis ar dažādiem profesionāļu sarīkojumiem, tas vispirms ir skatītāju festivāls, kurā pārdoto biļešu skaits pārsniedz 300 000. Tas ļauj Berlinālei noņemt snobisma un paštīksmināšanās plīvuru, kas raksturīgs citiem festivāliem, un veidot programmu tādu, kas iespējami plašāk atspoguļo notiekošo kinopasaulē šobrīd.

Taču – kas ir Berlīnes filmu festivāls salīdzinoši ar sporta sacensībām? Nekas. Patiesībā mani biedē kultūras ministrei uzspiestā vienkāršotā domāšanas ievirze – pielīdzināt visu sporta sacensībām, pareizāk sakot, pieņemt sportu kā sava veida optimālu, "pareizu" sistēmu. Mūsdienu sporta spēļu šovbizness, kas ir kļuvis par reklāmdevēju, totalizatoru un televīzijas kanālu savstarpējo norēķinu kārtošanas vietu, starptautiskā līmenī aizvieto karus, ļaujot "parastajam skatītājam" izdzert sausu savu patriotisma un ksenofobijas kokteili, jūtot līdzi savas valsts sportistiem vai komandai. Militarizētas valodas klišejas, kas tiek lietotas, runājot par sporta sacensībām, jau sen nevienu nepārsteidz: "Čehija sīvā cīņā uzveic Somiju", bet "Krievija cieš sagrāvi Ukrainas pārspēka priekšā". Tas ļauj uzkurināt skatītāju kaislības un palīdz biļešu un reklāmas laukumu pārdošanai. Mazo tautu pašapziņas celšana padara sporta sacensību uzvarētājus par nacionāliem varoņiem, kam pienākas lauru vainagi, nereti noformēti kā naudas prēmijas no budžeta sadaļas "neparedzētiem gadījumiem" (līdzās izdevumiem vētras seku vai kāda ministrijas finansista pieļauto aprēķinu kļūdu likvidēšanai gada beigās).

Vai "mūsu" režisora panākumi ārzemju kinofestivālā ir tikpat spēcīgs nacionālo jūtu kairinātājs kā kamaniņbraucēju vai hokejistu uzvara? Ar nožēlu jāatzīst – nez vai. Vai no tā, ka "mūsu" režisors vai hokejists ir pamanīts pasaulē, mums kā nācijai ir kāds praktisks vai simbolisks labums? Grūti pateikt. Es atvainojos, taču smaidu izraisa kārtējās cerības, ka "nu par mums uzzinās visā pasaulē". Vai no tā, ka skeletonists Martins Dukurs ir latvietis, mums kāds piešķirs kredītu ar zemākiem procentiem? Pie mums sāks plūst investīcijas? Kāds gribēs pirkt mūsu ražoto finieri? Mēs sāksim dzīvot labāk? Mūs kāds vairāk mīlēs? No tā, ka filma "Mammu, es tevi mīlu" ir latviešu kino, gan varētu būt kāds labums citiem latviešu kinorežisoriem – ir taču tā, ka skatītāju interese par kādas citas valsts kino rodas no pozitīvas pieredzes ar vienu filmu vai viena režisora daiļradi. Iemīlot Kaurismeki, mēs pievēršam uzmanību somu filmām. Kima Kiduka popularitāte noteikti veicinājusi interesi par korejiešu kino. Taču tad, ja šīs intereses rezultātā skatītājs negūst gandarījumu, tas tā arī paliek viena režisora individuālais sasniegums.

Atšķirībā no valstiskā prestiža vajadzībām šķiestās naudas Olimpisko spēļu organizēšanai un dalībai, Berlīnes filmu festivāls ir audzis un ieguvis prestižu tādēļ, ka spējis veidot, pamanīt un diktēt kino mākslas attīstības tendences daudzu gadu desmitu garumā. Tradīcijas un autoritāte, kas piemīt šim festivālam, ir izaugusi dabiskā kultūras procesā, no kura gan mums būtu ko mācīties (it īpaši – ņemot vērā nogremdēto "Arsenālu"). Tas, ka tajā tika ievērota un apbalvota Jāņa Norda filma "Mammu, es tevi mīlu", ir likumsakarīgi (t.i., protams, tajā ir nejaušības un veiksmes elements, taču mums daudz svarīgāk ir saprast un pamanīt to, kas bijis likumsakarīgi) – filma gandrīz it nemaz nav "nacionāla" vai "latviska", lai arī detaļās un situācijas ir daudz mūsdienīga, tā nevar zaudēt savu "aktualitāti" pēc pāris gadiem vai gadu desmitiem. Filma ir par vispārcilvēcisko un pat arhetipisko bērna saskaršanos ar apkārtējās pasaules auksto, absurdo un sāpīgo realitāti. Tās galvenais varonis – puika uz bērnības robežas – izdara savu pirmo lielo un gandrīz vai liktenīgo kļūdu dzīvē, nonāk nepatikšanās, cenšas no tām izkulties un izdara vēl lielāku kļūdu, tikai pašās beigās saprotot kaut ko ļoti svarīgu. Filmā tas netiek pateikts skaidri un nepārprotami, katrs skatītājs var filmu noskatīties un ieraudzīt kaut ko savu, taču domāju, ka ikviens ieraudzīs kaut ko svarīgu un pazīstamu. Režisors apzināti vai neapzināti ir baidījies kļūt pārāk komerciāls, tāpēc sižeta spraigums un iepriekšparedzamība ir upurēta "latviskās neizlēmības" vārdā – skaidrs, ka filma nekļūs par starptautisku kases grāvēju, taču tas it nemaz nav slikti. Pārāk lieli panākumi var sagraut nākamo filmu, kas noteikti būs vēl labāka par šo. Un te mēs nonākam pie atbildes uz jautājumu, vai valstij ir "jāprēmē prēmiju saņēmēji" – labākā balva par panākumiem starptautiskos festivālos būtu atbalsts nākamajam darbam. Jo mākslinieki jau ir tādi cilvēki, kas nestrādā prēmiju dēļ. Nez kāpēc viņiem pēc viena veiksmīgi pabeigta darba gribas strādāt vēl.

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins ir latviešu publicists, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks un pasaules mūzikas dīdžejs. Brīvajā laikā dara to pašu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!