Attēlā - režisore Ērika Lasta
 
Kino
21.02.2018

Berlīnes dienasgrāmata 2

Komentē
0
Saglabā

"Berlin Film Society" organizētajiem erotisko īsfilmu seansiem nebija nekāda sakara ar Berlīnes kinofestivālu, taču Barselonā dzīvojošās zviedru režisores Ērikas Lust (Šo Ērikas Halkvistas pseidonīmu varētu latviskot gan kā Ērika Lasta, gan kā, teiksim, Ērika Iekāre, tādēļ labāk pieturēšos pie oriģinālās rakstības) klātbūtne un darbu izlase šķita ne mazāk interesants notikums. "XConfessions" ir ilggadējs projekts, kurā režisore aicina savus skatītājus sūtīt viņai stāstus vai fantāzijas, dažus no tiem izvēlas un pārvērš īsmetrāžas filmā. Viņa ir pazīstama ar to, ka bija pirmā, kas vāca līdzekļus pieaugušo kino (varam to saukt arī vienkārši par pornogrāfiju), izmantojot pūļa finansējumu, un tādā veidā arī uzsāka "XConfessions" sēriju. Viņas darbi bijuši redzami arī, piemēram, "Raindance" un Starptautiskajā Čikāgas filmu festivālā, un tie ir saņēmuši atzinību tematiskākos festivālos, tostarp saņemtas daudzas balvas kategorijā "feministu pornogrāfija". Ērika Lust tiek uzskatīta par vienu no vadošajām režisorēm šajā pornogrāfijas apakšžanrā.

Ņemot vērā, ka lielākā daļa pornogrāfijas filmu ir tik kliedzoši (izlikšos, ka šī vārda izvēle nav nejauša) garlaicīgas un nekvalitatīvas gan izpildījuma, gan aktieru snieguma nozīmē, arī pati Ērika mazliet piesardzīgi lieto vārdu "pornogrāfija", dodot priekšroku "erotiskajam kino" vai "kino pieaugušajiem", taču nenoliedz filmu piederību pie konkrētā žanra. Kinoteātris bija jau pilns, kad ieradāmies ar draudzeni, un, ieraugot vēl pēdējo brīvo vietu balkonā, metos skriet tās virzienā, it sevišķi brīdī, kad sapratu, ka esmu iesaistījusies sacensībā ar kādu citu sievieti. Nonākot vietai tuvāk, pamanīju, ka otra kandidāte uz vietu ir grūtniece, un cieņpilni atkāpos, vienlaikus iekšēji priecājoties, cik ļoti Berlīnes ainavā iederīga aina ir sieviete stāvoklī, kas dodas uz vēlu pornofilmu seansu.

Mēs atradām salokāmos krēslus balkona stūrī, tomēr nebijām spiestas stāvēt kājās. Miglaini atausa atmiņā epizode, kur Lisabonā ar draugu, ziņkāres vadīti, iemaldījāmies pornoteātrī, kura publika vienveidīgi sastāvēja no kungiem tajā vecumā, kad vecums mēdz izrādīties šķērslis visu interneta priekšrocību iepazīšanai un pārzināšanai. Tur pa zāli staigāja apsargs, un tiem, kas izrādījās pārāk aizrautīgi skatītāji, lūdza apsēsties. Sēžot katrs drīkstēja darīt, ko vien vēlas, tāpēc atmiņā uz mūžu iegrebta skaņa, kad kinoteātra tumsā vienlaikus sevi apmierina kādi pārdesmit sirmi kungi. Kaut kas līdzīgs nervozai rudens lapu čaukstoņai. Filma, kuru toreiz rādīja, bija diezgan agresīva geju pornogrāfija: mēs pārāk ilgi neizturējām – publiku, nevis filmu – un attapāmies pie strūklakas pie ieejas, mēģinot noskalot šo pieredzi no sevis. Kungi kautri nāca ārā no teātra – vecmodīgos uzvalkos, konservatīva paskata, tādi kā nokaunējušies. Un pārāk viegli varēja iztēloties, kā viņi atgriežas pie savas ģimenes un pie vakariņu galda stāsta homofobiskus jokus, bet savas seksuālās fantāzijas paņem līdzi sev kapā.

Šīs atmiņas pieminu tikai tāpēc, ka tas ir kaut kas pavisam citādāks – pēc Ērikas filmām uz skatuves uznāks aktieri, runās par savu darbu ar prieku, filmu laikā skatītāji smiesies, aplaudēs, daži pāri viņu vidū izskatīsies aizkustinoši iemīlējušies un maigi viens pret otru, mēs sačukstēsimies, bet pavisam klusu – jo "XConfessions" ir pārdomāti, izstrādāti un skaisti darbi, pret kuriem tu gluži dabiski izjūti cieņu. Tomēr šīs abas pieredzes var dēvēt par publisku pornogrāfijas skatīšanos.

Es neapgalvotu, ka primāri šīs īsfilmas pārstāv kādu īpaši feministisku erotikas nišu, drīzāk filmas vispirms uzrunā ar kvalitāti – kaut vai ar lielisku gaismošanu, operatora darbu, stilistiku un tā tālāk. Vēlāk gan režisore uzsvērs, ka viņas komandā ir tikai sievietes, ja neskaita aktierus, protams, un ka viņai ir būtiski piedāvāt šo tik ļoti pornogrāfijā iztrūkstošo sievietes skatījumu uz seksualitāti. Protams, īsfilmas vēl joprojām veidotas ar mērķi… izklaidēt, taču vizuālā pieeja un sižetu izvēle paceļ žanru pilnīgi citā līmenī. No piecām īsfilmām, iespējams, iespaidīgākā – "Don't Call Me a Dick" – sastāvēja no aizkadra balsīm, kas poētiski aicina neizmantot rupjus, dzimumorgānus apzīmējošus vārdus kā apvainojumu, vēstot par to, cik skaisti un svarīgi tie patiesībā ir. Estētiskos un mākslinieciski augstvērtīgos kadros redzami intīmi tuvplāni, kas drosmīgos un oriģinālos veidos pietuvina skatītāju dzimumorgāniem: un šajā slavinājumā nav it nekā prasta. Koķetākā un nenopietnākā īsfilmā satiekas divi pāri, kas pārstāv dažādas rases, un izspēlē seksuālu fantāziju. Atšķirībā no ierastajiem stāstiem, šeit abas sievietes sēž un tērzē, kamēr vīrieši dejo, bet tad pēkšņi jau vairs ne tikai dejo. Biseksualitātes izpausmes tradicionālajā erotikā vienmēr piemitīs sievietēm, kas nodarbosies ar seksu viena ar otru tīri tā, heteroseksuālā vīrieša kadrā un heteroseksuālā vīrieša skatītāja prieciņam, kamēr Ērika Lust vēlāk arī stāstīs, ka nav nemaz tik viegli atrast aktierus, kas būs ar mieru kameras priekšā izspēlēt arī divu vīriešu savstarpējo pievilkšanos. Seksualitātes dažādās izpausmes neaprobežojas ar tradicionāli netradicionālo – kādā no darbiem pētīts pēdu fetišs, bet cits gluži vienkārši ir par sievieti, kura gūst baudu, lietum pieskaroties ādai. Vēlāk režisore teiks, ka brīnās, cik ļoti izplatīts ir priekšstats, ka lielākā daļa sieviešu spēj gūt baudu vien no mehāniska seksa, un ka viņai kā sievietei ir svarīgi runāt par to, kāda (un cik dažāda) sievietes seksualitāte ir realitātē.

Pieņemot, ka pornogrāfija un erotika vienā vai citā veidā ir pastāvējusi vienmēr, liekas savādi, cik reti to papildina kinematogrāfiska kvalitāte, dabiskums vai reāls vēstījums. Un, šķiet, daudzi, kas pēdējās desmitgadēs vairāk mēģinājuši uzrunāt tieši sieviešu auditoriju, vienkārši uz ekrāna uzlikuši sliktas lubenes, kurās aktieriem ir mazāk drēbju nekā parasti (īstā vieta sliktiem "Un beigās viņi apprecas" jokiem). Ērika Lust un viņas filmas (kā arī grāmatas par erotiskajām filmām un seksualitāti) ir kā svaiga gaisa malks vienmuļajā pornovidē. Protams, var izlikties, ka pornogrāfija nepastāv, tomēr tā vienlaikus ir gan tabu tēma, gan ievērojama daļa kultūras (vieta sliktiem jokiem, ka pornogrāfija ir iemesls, kādēļ eksistē internets). Un, ja kāds izmanto žanra filmas kā instrumentu, lai atklāti runātu par seksualitāti, lauztu stereotipus un tieši sarunātos ar savu publiku, iesaistot viņus scenāriju tapšanā, kā arī atbildot uz neskaitāmām anonīmām vēstulēm, kas pauž šaubas un nedrošību par savu seksualitāti, no vienas puses, patiešām negribas vairs to saukt par pornogrāfiju – ar visu neķītrības, bezgaumības un muļķības pieskaņu, kas piemīt šim vārdam. No otras puses, varbūt tas ir veids, kā vārdam atņemt šo smagnējo pieskaņu: iziet no kinoteātra un justies brīvākam, nevis "netīrākam".

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Šobrīd strādā pie savas pilnmetrāžas filmas "Blakus". Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!