Tu esi atbildīgs par to, ko tu lasi. Palīdzi savākt 20 000 eiro līdz 16. novembrim.

Kadrs no Suzanas Gordanšekanas filmas "Disfunkcionālais kaķis", 2018
 
Kino
19.02.2018

Berlīnes dienasgrāmata

Komentē
0

Pēdējā laikā iesaistos daudzās bezjēdzīgās diskusijās par to, vai un kāpēc kino tiek politizēts un vai pēkšņi viss ir citādāk, jo visus vairāk interesē #MeToo, bet nevienu neinteresē māksla un tās būtība vai sūtība. Šķiet, ka Berlīnes kinofestivāls vienmēr centies piešķirt plašāku kontekstu kino, un šoreiz diezgan organiski turpina jau iesākto sarunu – ne preses konference neiztiks bez lūguma komentēt aktualitātes, un reizi pa reizei šiem komentāriem patiešām piemīt viegla bezjēdzības pieskaņa. Pēc filmas "Eva" pirmizrādes Izabella Ipēra ar tādu kā paredzamu nolemtību sejā atbildēja uz jautājumu par #MeToo kustību. Pietiekami korekti, lai vēlāk parādītos virsraksti, ka aktrise Izabella Ipēra atbalsta #MeToo, pietiekami skaidri, lai redzētu, ka viņa neieņem Katrīnas Denēvas pozīciju, tomēr pietiekami saminstinoties, lai varētu likties, ka aktrise šo jautājumu neuztver ar pārāk lielu sajūsmu. Gan piebilstot, ka tas ir viens no iemesliem, kādēļ viņa pati nodarbojas ar kino, – iespēja runāt par sievietēm. Verhovena "Viņa" ar Ipēru galvenajā lomā izspēlēja stāstu par sievieti, kura kļūst par izvarošanas upuri, taču uz šo notikumu reaģē nebūt ne tā, kā būtu sagaidāms no upura, lielā mērā atsakoties no paša jēdziena "upuris". Berlināles galvenā konkursa filma Benuā Žako "Eva" arī nebūt neuzlūko sievietes seksualitāti revolucionārā vai pat īpaši mūsdienīgā manierē, stāstot par to, kā jauns vīrietis (Gaspārs Ulī, kas nesen bija redzams Ksavjē Dolana filmā "Tas ir tikai pasaules gals") uzdodas par miruša rakstnieka darba autoru, taču, kad no viņa sagaida nākamo mirdzošo veikumu, krīt panikā. Panika un nejaušība viņu padara par Izabellas Ipēras Evas – augstas klases prostitūtas – klientu, un viņš mēģina būvēt lugu, balstot to uz viņu abu attiecībām. Pašai Evai ir pātadziņa, parūka, paveci klienti un daudzi citi atribūti, kas viņu padara par diezgan tradicionālu prostitūtu. Tiesa, vismaz vienā veidā šis franču kino vienos vārtos uzvar Holivudu, kas, lai arī cik ļoti gribētu izlikties esam progresīvs, diez vai uztvertu faktu, ka sešdesmit četrus gadus veca aktrise atveido pašsaprotami iekārojamu sievieti kā pavisam normālu un nebūtisku. Kādā brīdī galvenā varoņa priekšnieks apjautājas, cik Evai gadu, taču viņš nezina, tikai norāda, ka gan jau jaunāka par pašu jautātāju. "Eva" diez vai uzskatāma par lielisku filmu, taču tai piemīt vairākas valdzinošas īpašības, ieskaitot iespaidīgu aktierspēli, nekautrīgu franciskumu, pašironiju un bezbailīgu spēju rotaļāties ar klišejām.

Atkāpjoties uz pašu Berlināles sākumu – bez šaubām, gaidītākais notikums bija atklāšanas filma: Vesa Andersona "Suņu salas" ("Isle of Dogs") pasaules pirmizrāde. Ja nemaldos, pirmā reize, kad Berlīnes kinofestivāls sākas ar animētu filmu. Ne pirmā reize, kad tas sākas ar Vesa Andersona filmu, jo Vesam Andersonam kaut kā izdodas balansēt starp "kaut kas, kas patīk visiem" un to, ko mēs tik un tā spītīgi dēvējam par labu kino. Nemācēšu paskaidrot, kāpēc kļūdainas drosmes lēkmē nepaņēmu austiņas, bet rezultātā kādu pusotru stundu pieredzēju Berlināles atklāšanas tiešraidi, kur sapratu vien dažas lietas. To, ka aktrise un atklāšanas ceremonijas vadītāja Anke Engelke, šķiet, ir lieliska komiķe, jo visa zāle ļoti smējās par viņas jokiem. Uztvēru vien to, kur "Shape of Water" sižets tika salīdzināts ar Donalda Trampa laulību, bet konkrēto citātu jau biju manījusi arī kādā amerikāņu pārraidē, kā arī to, ka tika minēts, ka rasisms, seksisms un antisemītisms nav pārāk jaukas lietas. Varbūt vēl pāris frāžu, ko izteica amerikāņu festivāla viesi, tostarp krāšņi zvaigžņotā "Suņu salas" balss aktieru grupa, starp kuriem bija gan Tilda Svintone, Edvards Nortons, Ļevs Šreibers, Bils Murejs, seriāla "Breaking Bad" aktieris Braiens Krenstons, aktrise un "Oskara" balvai nominētā režisore Grēta Gerviga un daudzi citi. Tā kā zālē, kur skatījos filmu, atradās arī Vācijas puses "Suņu salas" animatori, uz īsu pateicības mirkli ieradās arī režisors Vess Andersons, protams, saņemot milzu ovācijas.

Leļļu animācija "Suņu sala" izdomas, rotaļīguma, perfekcionisma un košas estētikas izpausmēs priecēs Andersona kino cienītājus (Latvijā jau no 23. marta), taču vienlaikus tajā jaušams kaut kas, kas līdz šim režisora darbiem nav bijis raksturīgs. Jau nodēvēta par politiskāko Vesa Andersona filmu, "Suņu sala" nav tikai dauzonīga un mīļojama pamestu sunīšu cīņa pret sliktajiem puišiem: tā ir arī politiska metafora. Proti, visi cilvēki filmā nespēj atrast kopīgu valodu, būdami vai nu prosunisti, vai antisunisti, kamēr paši suņi tiek atstumti un izolēti, nosūtīti uz biedējoši skarbu salu, kur bez viņiem vairs mīt tikai žurkas un krājas milzīgas atkritumu kaudzes. Distopijas ģeogrāfiskā vide ir iedomāta pilsēta Japānā, kur varu pārņēmuši tie, kam mīļākie dzīvnieciņi ir kaķi, savukārt suņi raisa bailes un aizdomas. Vess Andersons, iespējams, ir viens no retajiem, kas spēj izveidot stāstu par Japānu, nebaidoties parādīt to arī diezgan stereotipiski, tomēr nepārkāpjot labas gaumes robežas, vienkārši tāpēc, ka visi kadri pauž arī patiesu aizrautību un pat mīlestību pret Japānu, turklāt stāsta tapināšanā piedalījies arī japāņu scenārists un aktieris Kuniči Nomura, kas savulaik bija redzams Sofijas Kopolas filmā "Pazudis tulkojumā". Varbūt vienīgā vājā vieta filmā ir tās pārlieku daudzās sižeta līnijas: jau pašu sunīšu ir tik daudz, katru no tiem ierunājis labi zināms aktieris – ierastajiem Andersona mīļaktieriem piepulcējušies citi –, un tad vēl visi cilvēki. Japāņi runā japāniski, kamēr suņu valoda ir angļu – attiecīgi lielākā daļa publikas teju spiesta labāk saprast sunisko, nevis cilvēcisko. Tā arī netop skaidrs Grētas Gervigas ierunātās amerikāņu apmaiņas studentes nozīme – jo viņa ir viena no retajām, kas aktīvi cīnās suņu labā, liekot uzdot jautājumu, vai šeit nav jāvelk paralēles ar ASV tendenci ierasties un "visu mainīt uz labu". Tomēr galvenais varonis starp cilvēkiem ir mazs japāņu zēns – mazais lidotājs –, kas, šķiet, ir tieša atsauce uz Ekziperī "Mazo princi". Viņš ierodas Suņu salā, lai atrastu savu pazudušo mājdzīvnieku, taču vienlaikus izveido tuvas attiecības ar Braiena Krenstona šķietami pašpietiekamo bezsaimnieka suni Šefu. Paši suņi savā jaunajā mājvietā izveidojuši demokrātisku sistēmu, atsakoties no bara līdera principa, un ne vienmēr demokrātija izvēršas veiksmīga, taču gandrīz vienmēr – sirsnīgi uzjautrinoša. Tildas Svintones orākulkucīte ir īpaši mīlīga, jo viņa spēj redzēt un paredzēt vairāk nekā citi gluži vienkārši tāpēc, ka iemācījusies skatīties televīziju. "Suņu sala" savam skatītājam atstāj izvēli – uztvert visu simboliski un arī politiski vai arī vienkārši just līdzi dažādajiem suņu raksturiem, neuzdodot liekus jautājumus. Un patiesībā – neviens nebūs zaudētājs.

Viena no tām filmām, ko izvēlējos noskatīties nosaukuma dēļ, neko daudz par to nezinot, bija Vācijas "Disfunkcionālais kaķis", varbūt tieši tāpēc, lai mazliet kompensētu visu sunisko. Pavisam vienkāršs mīlasstāsts par Vācijā dzīvojošu irāņu ārstu, kas nolemj paļauties uz vecākiem un tradicionālo metodi līgavas izvēlē, līdz ar to viņa sieva Mina vienkārši tiek importēta uz Vāciju. Vācijā izaugušas Kiams tā arī nespēj līdz galam pieņemt Minu, kam nepieciešams laiks, lai pierastu pie visa jaunā. Viņai ļoti patīk peldēt, un jaunajai sievietei ir bezgalīgi grūti saņemties doties uz publisko peldbaseinu, kur uz viņu ģērbtu peldkostīmā skatīsies nepazīstami vīrieši. Viņa mācās valodu un cenšas izlikties, ka var (vai vismaz varēs) visu saprast. Aizkustinošs ir mirklis, kad Minai piegādā mēbeles Austrumeiropas emigranti, kas ar milzu lepnumu pasaka dažas frāzes vāciski – "Mēs piegādājam dīvānu" un "Parakstieties šeit" –, kamēr Mina tikpat centīgi mēģina atbildēt. Šī neapšaubāmi ir politiska filma, tomēr arī tāda, kas runā par vispārcilvēcisku apmulsumu, un, lai arī galvenie varoņi jūtas kā svešinieki, jo viņus kopā saveduši citi, šķiet, tas ir tikai viens no daudziem iemesliem, kādēļ kādu rītu pamosties un secināt, ka tu it nemaz nepazīsti cilvēku sev blakus. Ak jā, un šķirnes kaķi Mina iegādājas, lai nejustos tik vientuļa. Taču, tā kā viņa ne pārāk spēj sazināties vāciski, sieviete nolemj, ka vairākkārt atkārtotais vārds ir kaķa vārds, nevis iemesls, kādēļ kaķi var nopirkt tik lēti. Un tā nu viņa mēģina sadzīvot ar Rietumeiropu, vientulību un histērisku kaķi vārdā Defekts.

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Šobrīd strādā pie savas pilnmetrāžas filmas "Blakus". Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0
Ziedo "Satori" darbībai!