Raksts oriģināli publicēts Berlīnei veltītajā "Satori Vasaras Avīzē" Nr. 7.
Mans draugs, berlīnietis Bens, stāstīja, ka laiks starp 1989. gada 9. novembri un 1990. gada 3. oktobri esot bijis skaistākais viņa dzīvē. Jā, viņš ir viens no tiem, kam atskatoties patīk romantizēt savu tīnisko bezrūpību un pārgalvību, bet sakritība viņam tiešām gadījās laimīga: septiņpadsmit gadu vecums, tātad vecāku un skolotāju diktāta beigas un jau kaut kāda paša izvēlēs balstīta pieredze, bet galvenais – pēkšņs varas vakuums dzimtajā pilsētā, kad uz gandrīz gadu atcelts šķita ne vien nesenais totalitārisms, bet pat gadsimtus lolotā prūsiskā un protestantiskā pašdisciplīna. 10. novembra rītā Austrumberlīnes ielās vairs neesot bijusi jūtama nekāda policijas klātbūtne, bet daudzi kaimiņi bija metušies uz Rietumiem, pat neaizslēdzot savu pamesto dzīvokļu un automašīnu durvis. No vienas puses, prātā nāk filma "Goodbye, Lenin!" un pionieriskais entuziasms, ar kādu Daniela Brula Aleksis siro pa tukšajām Plattenbauten virtuvēm, meklēdams Šprēvaldes gurķīšus Jana Tīrsena mūzikas pavadījumā. Taču Bena to dienu atmiņās tikpat kā neieskanas Ostalgie – kulturoloģiskais mēms, kas darināts no Ost un Nostalgie un ar ko bieži apzīmē austrumeiropiešu "zudušās paradīzes" sajūtu. Viņa stāsti drīzāk atgādina fotogrāfa Bena de Bīla attēlus no sērijas "Berlin 1990–1995". Un par "ostalģiju" diez vai var nosaukt to vilšanos, kas esot radusies līdz ar "laimīgā gada" beigām un Vācijas Federatīvās Republikas kārtības nodibināšanu Austrumos, neviena piekrišanu tam īsti neprasot. Par brīvību to būtu bijis iespējams saukt tad, Bens teica, ja austrumvāciešiem būtu ļauts veidot tādas sabiedrības pašorganizēšanās un pašpārvaldes formas, kas turpinātu disidentiskajā pagrīdē dzimušā radošuma un neformālā tīklošanā labi trenētās varas kritikas tradīciju, nevis bez ierunām liekot pieņemt to izteikti labējo valsts formu, kāda Rietumos dominēja 80. un 90. gadu mijā.
Daudz kas no "brīvdomīgās Berlīnes" tradīcijām, piemēram, pamesto un kādreiz slēgto telpu un teritoriju voluntāra ieņemšana, dažādu subkultūru spontāns uzplaukums, mākslinieciskā vai sociālā protesta izpausmes likumpaklausības vai pilsoniskās kārtības vārdā tiešām ir ierobežotas vai arī institucionalizētas, taču pilsēta tik un tā turpina būt viens no globālajiem dažādu margināļu, kvīru, ballētāju, frīlanseru, nonkomformistu un jā, arī hipsteru, modes vergu un "zelta jaunatnes" magnētiem. Tagad ir pat smieklīgi atcerēties, ar ko sākās manis paša aizrautīgā interese par Berlīni, – laiks, kad to dēvēja par "lielāko" jeb "galveno Eiropas būvlaukumu" un tajā kaut ko projektēja teju vai katrs pasaulslavenais arhitekts, sakrita ar maniem arhitektūras studiju gadiem. Par Eiropas geju galvaspilsētu vai par Berlīni kā tuvāko metropoli, kurā varētu uz laiku vai uz visiem laikiem patverties, bēgot no savas apkārtnes visa veida provinciālisma, es vēl neko nezināju (vai arī vēl baidījos zināt), tāpēc mana pirmā vizīte tur bija tradicionālais arhitūrista svētceļojums. Un smieklīgi ir tāpēc, ka to dienu cildenie oficiālie mērķi, kas baroja arī manu iesācēja-arhitekta entuziasmu, – ar augstvērtīgu laikmetīgo arhitektūru vienlaikus reanimēt Aukstā kara laikā vardarbīgi uz pusēm pārplēsto pilsētu un radīt jaunu imidžu atkal jau ietekmīgākās Eiropas valsts varas centram – tagad drīzāk izskatās pēc ciniska laissez-faire jeb "gāzi grīdā" būvniecības buma, bet rētu dziedēšana un īstā dzīve, ja tāda vispār iespējama, kaut kur notiek, nevis pateicoties mēģinājumiem to sakārtot un normalizēt, bet par spīti tiem.
Bena ieskicēto austrumberlīnieša vilšanos un varas spēles, kurās arhitektūra vienmēr bijusi spēcīgs instruments, labi varētu ilustrēt ar cīņu pret 70. gados celtās Republikas pils nojaukšanu Muzeju salā un bijušās ķeizara pils kopijas celšanu tās vietā. Uzvarēja spēcīgs rietumvācu miljonāru lobijs, un imperiālā reiha kulta celtnes replika nupat būs pabeigta. Jā, grotesks bija arī Honekera kongresu nams, taču, lai cik pelēka tagad nešķistu dzīve šaipus Dzelzs priekškaram, arī tajā notika svētki, prieki un bēdas, iemīlēšanās un nākotnes plānu kalšana, kas atrada savu formu un atstāja secīgus nospiedumus pilsētas audumā, tāpēc austrumberlīniešu privātajā ģeogrāfijā sava vieta bija arī Republikas pilij, un viņiem bija idejas, ko ar to iesākt, nekropļojot vēsturisko pēctecību. Un dīvainā kārtā ne ar vienu no "saviem" berlīniešiem es, šķiet, neesmu iepazinies vai norunājis tikšanos "sadziedēto rētu" vietās – nedz Potsdamas placī, nedz Frīdrihštrāses stārkitektu galerijās, nedz pie citām Berlīnes ikoniskajām jaunbūvēm.
Ar Benu iepazinos Rīgā. Toreiz arī viņu šurp bija atvedusi interese par arhitektūru. Būdams ļoti jūtīgs pret to, kā politiskās spēles manifestējas fiziskajā vidē, viņš pameta savu drošo kinooperatora karjeru, lai 40 gadu vecumā kļūtu par profesionālu pilsētplānotāju. Apzinīga vēlētāja, nodokļu maksātāja, kaislīga patērētāja vai apkaimes aktīvista loma viņam šajā spēlē šķita nepietiekama. Rīgā mēs divas nedēļas nodzīvojāmies pa Bolderāju, mēģinādami saprast, kā tās iemītnieki sadarbojas un lieto pilsētu bez padomiem vai norādēm no augšas. Un tādu pašu mudinājumu papētīt, kā pilsētnieki dzīvo paralēli vai par spīti administrācijas un plānotāju radītiem noteikumiem, Bens atkārtoja, ielūgdams mani pie sevis uz Berlīni. Viņa paša "dabiskā vide" tur bija jau stipri tūristiskā Mitte, dārgie Prenclauerbergas hipsteru bāri, "Deutsche Bank" apmaksātas izstāžu atklāšanas un akadēmiski urbānistu forumi kādreiz šikos, tad pamestos un tad intelektuāļu no jauna atklātos Leipcigerštrāses modernisma interjeros. Bet mēs nekad neapspriedām to, kāpēc es lielākoties izvairījos no šādiem balto apkaklīšu rituāliem un viņa centieniem savest mani ar "tavam statusam atbilstošu sabiedrību", bet caurām dienām slaistījos pa Noikolni vai pa bāriem ap Kotti. Manu aizrautīgo stāstu par pirmo MDMA pieredzi "Stattbad Wedding" disenē viņš nekādi nekomentēja (tātad droši vien nosodīja), un varbūt tāpēc es viņu turpmāk vairs netincināju nedz par to, vai Austrumberlīni tiešām raksturo tikai vilšanās, nedz par to, kas tagad noticis, piemēram, ar Bovija laika Rietumberlīnes radošo pagrīdi. Vai tā visa tagad ir pārvākusies uz Berghainu un pornoballītēm vecajā monētu kaltuvē? Vai tas viss, kas tagad notiek ap Nollendorfplača staciju, ir vairs tikai priekš veciem vīriem ar grabošiem prinča Alberta pīrsingiem? Ar ko šāda paralēlā, no augšas nereglamentētā dzīve ir mazāk izpētes vērta par to, kas notiek turku naktsveikalu dibentelpās, mākslinieku okupētos graustos vai kopāstrādāšanas telpās, kur seksīgi grafiskie dizaineri prokrastinē, nespējot saņemties nosūtīt rēķinu par padarīto darbu? Bet mīļais Bens, triju bērnu tēvs ar cienījamu akadēmisko posteni tagad jau Šveicē, drīkst par to neko nezināt. Ja man pilsētas saprašanai šāda izpēte ir nepieciešama, tad man pašam ar to arī jānodarbojas.
Bez Bena mana Berlīnes gide vienmēr bijusi arī Madara. Lūk, bija tāds brīdis, kad kādā tikšanās reizē, sēžot pie Landvēra kanāla, pa kuru reiz peldējuši Lībknehta un Luksemburgas līķi, es parastajā tērzēšanas manierē triecu ierastās muļķības par patiesību, kuru atliek vien atklāt. Jā, viena cilvēka dzīves tam nepietiek, bet tieši tāpēc mēs visi esam vienots kolektīvs gan laikā, gan telpā, un tā vienīgā atklājamā patiesība tomēr kaut kur ir. Un Madara teica: "Drausmīgi imperiālistiski izklausās. Tā ir iekarotāja domāšana kaut kāda." Un es taču pirms visas tās saviesīgās tērzēšanas zināju, ka man nav taisnība, bet viņai ir. Attiecību kultūru tātad Berlīne man atsvaidzināja. Lai gan ar cilvēkiem joprojām neprotu apieties. Īpaši ar tiem, kurus mīlu vai vismaz iekāroju.
1