Kadrs no Džanfranko Rosi filmas "Uguns jūrā"
 
Recenzija
15.02.2016

Berlināles pieraksti. Pirmais

Komentē
0

Man patīk noklausīties svešas sarunas. Franču žurnālisti, kas piezīmē, ka šis bēgļu cirks, šīs nebeidzamās diskusijas jau iet par tālu, un tad drošības labad aptaujā savu sarunu biedru, no kurienes viņš ir. Izraēlas. Sieviete atviegloti pasmaida un turpina, ka Parīzē nekas tāds nebūtu iespējams. Visam ir savas robežas.

Viens no aspektiem, kas atrodas šī gada Berlināles uzmanības fokusā, ir migrantu krīze Eiropā. Uzsverot, ka festivāls pirms sešdesmit sešiem gadiem savu darbību sācis laikā pēc kara, kad daudziem savu mītnes zemi pametušiem cilvēkiem bijusi vajadzīga palīdzība, un jau toreiz bijis atvērts sarunai par toleranci, pretimnākšanu un sapratni, šogad rīkotāji vērš uzmanību uz krīžu skartajiem reģioniem un patvēruma meklētājiem. Daudzo festivāla iniciatīvu vidū ir patvēruma meklētāju pavadīšana uz filmām, brīvprātīgais darbs, ziedojumu vākšana, diskusijas un tamlīdzīgi, protams, ietverot plašu filmu klāstu, kurās tiek runāts gan par patvēruma meklētāju klātbūtni Eiropā, gan par viņu izcelsmes valstīm, – ne vienmēr koncentrējoties uz tiešajiem krīzes iemesliem. Dažās tiek runāts par cilvēktiesību jautājumiem, bet citās vienkārši piešķirti vaibsti statistikai, tautībai un "citādajam". Tomēr, atgriežoties pie franču žurnālistes sašutuma, gandrīz vai uzspiestā vajadzība uzsākt diskusiju, šķiet, visspilgtāk iezīmējās atklāšanas filmas "Hail, Caesar!" [1] ("Sveicināts, Cēzar!") preses konferencē, kur Džordžs Klūnijs rotaļīgi un nevainīgi atbildēja uz jautājumiem, raisot nemitīgas smieklu lēkmes, līdz kāds apjautājās par patvēruma meklētājiem. Viņš asi uzskaitīja visu, ko dara vai plāno darīt šai sakarā, tostarp pieminēja nākamajā dienā paredzēto tikšanos ar Angelu Merkeli, un uzstājīgi piedāvāja reportierei pastāstīt, ko viņa pati dara šo cilvēku labā, ja reiz tāda interese. Viņai paveicās būt labam cilvēkam un mazliet apjukušā balsī, kamerai un Klūnijam vērojot, nobērt sarakstu ar paveikto. Pēc tam aktiera balss zaudēja skarbumu, un konference varēja turpināties, tērzējot par mazāk nomācošām lietām. Šķiet, viens no režisoriem vēl piezīmēja, ka filmas nevar tapt par kādu tēmu, tikai tāpēc, ka tas tā nepieciešams sabiedrībai. Kaut kur starp nepateikto palika diskusija par mākslinieka atbildību, par slavenību atbildību un tā tālāk. Un slikti slēpta nepatika – tas vien, ka Berlīne nolēmusi uzņemties savu daļu atbildības, nepieprasa rīkoties visiem citiem: tā ir Džordža Klūnija izvēle, nevis pienākums – būt par cilvēktiesību aktīvistu.

Pēc divām dienām Džordža Klūnija vietā sēdēja līdz šim nevienam nezināms ārsts no kādas mazmazītiņas Itālijas salas. Viņu sauca Pjetro Bartolo, un viņam savukārt bija visas atbildes. Gan nekāda treniņa publiski uzstāties  – viņš runāja gari, ilgi un brīžiem pārlieku sentimentāli, taču publika viņam aplaudēja pēc katras atbildes. Arī aplausi pēc filmas, kurā mēs tikko bijām viņu iepazinuši, izrādījās stipri jaudīgāki nekā tie, ko piedzīvoja "Hail, Caesar!".

Iespējams, tā bija pirmā no konkursa skates filmām, kas patiešām stāstīja par migrantiem Eiropā, tieši un burtiski, tomēr izvairoties no politiska konteksta un pārmērīgas gaudulības, beidzot piešķīra nozīmi "migrantu fokusam" un parādīja, ko tad var mainīt fakts, ka Berlinālei šāds fokuss ir. Jo noguruši, šķiet, lielākoties mēs esam no vāvuļošanas par tēmu, nevis pārmērīga daudzuma uzticamas un jēgpilnas informācijas.

Džanfranko Rosi (Gianfranco Rosi), itāļu dokumentālā kino režisors, cilvēks ar pietiekami spēcīgu biogrāfiju, lai varētu atļauties paziņot, ka veidos bezscenārija stāstu par Lampedūzas salu, Lībijai vistuvāko Eiropas teritoriju, kur regulāri nokļūst laivas ar nelegālajiem imigrantiem, un iegūt producentu un autoritāšu piekrišanu, uz Berlīni atvedis vienlaikus skaudri reālistisku un viegli sapņainu, un – pats pārsteidzošākais – komisku un brīžiem pat līksmu redzējumu par vietu, kur saskaras divas pasaules. "Uguns jūrā" ("Fuocoammare") varētu būt saistoša arī vienkārši kā laikmeta un vietas liecība, tomēr Rosi ar pieredzējuša dokumentālista meistarību piešķir filmai vairākas dimensijas, izteiktu rokrakstu un režijas klātbūtni, taču izvairās no jebkādas sabiedrības audzināšanas. Jau pieminētais ārsts (kuru režisors saticis nejauši, kad salas izpētes laikā saķēris bronhītu), izrādās, ir vienīgais ārsts uz visas salas – tas, kurš no laivām izglābtos mēģina izglābt līdz galam. Ārstē izplūdušas degvielas un sālsūdens radītus apdegumus, dehidratācijas sekas, traumas un ievainojumus, pieņem mazuļus, veic autopsijas un tā tālāk, un tā vēl joprojām. "Mēs esam zvejnieki un jūrnieki. Lampedūzas iedzīvotāji pieraduši visu, kas nāk no jūras, uztvert kā dāvanu, tāpēc arī nav nekāda naida no vietējiem. Kad tikko no jūras izceltai sievietei dzima bērns, kamēr cīnījos par abu dzīvību, kādas piecdesmit Lampedūzas sievietes bija sanesušas bērnu lietiņas, kas var noderēt," [2] režisors vēlāk stāsta preses konferencē, viņš runā par katra individuālo atbildību un gandrīz vai izmisīgi cenšas ar personīgām atmiņām ilustrēt globālu traģēdiju katastrofu. Taču filmā nav ne šī lūguma pēc sapratnes, ne kādas nostājas paušana. Tikai ārsta pieredze tuvplānā un migrantu laivas, no kurām izceļ dzīvos, knapi dzīvos un mirušos. Filma, pēc kuras noskatīšanās jebkurš terminu "ekonomiskais migrants" lietotu krietni vien piesardzīgāk.  Piemēram, iepazīšanās ar “klašu” sistēmu pārbāztajās un nedrošajās laivelēs vien atstāj krietni vien nepatīkamu iespaidu. Pirmā klase ( izmaksā aptuveni 1500 dolārus) nozīmē laivas malas, tātad vairāk kustību brīvības un lielāku drošību, otrā klase (1200 dolāri) – vidu, tātad saspiestība un šaurība, bet trešā (800 dolāri)- laivas dibenu jeb slēgtu bezgaisa telpu, kur cilvēki arī visbiežāk iet bojā pa ceļam.

Bet ārsts un viņa ikdiena nav filmas centrā, galvenais varonis ir mazs, hiperaktīvs un ļoti harismātisks vietējais zēns vārdā Samuele. Un stāsts galvenokārt ir par viņa dzīvošanu parasto. Izstāstīt visu nozīmētu pilnībā nenoticēt, ka "Uguns jūrā" kādreiz nokļūs Latvijā, taču vienu mazu metaforu, tomēr gribas pieminēt. Samuele kopā ar savu draugu uzmeistaro kaķenes, tad kaktusu audzē iegriež augu lapās sejas – tādus neveiklus smailijus – un izklaidējas, mērķējot pa tām. Beigu beigās viens kaktuss salūst, pēc Samueles domām, mazliet par daudz – un viņš ar izolācijas lenti to sastiķē kopā, pārbauda, vai tas turas, un atzīst risinājumu par labu esam. Pirmkārt, nav šaubu, ka tas nav inscenējums. Otrkārt – salīdzinājums, lai gan ir tik skaidrs, tomēr nešķiet uzspiests. Treškārt, aina ir tik sasodīti mīlīga. Vietējo iedzīvotāju kontakts ar migrantiem, izņemot ārstu, vispār nav klātesošs, un viņu omulīgā ikdiena kontrastē ar anonīmu migrantu konstanto pieplūdumu uz salas.

Grūti pateikt, vai šāda filma pati kaut ko var mainīt un vai tai kaut kas būtu jāmaina, taču pasaulē, kur cilvēki tik ļoti vēlas abstrahēties no notiekošā, "Uguns jūrā" nostājas tajā pusē, kur lietas sauc īstajos vārdos un kur cilvēkiem ir sejas. To arī nodemonstrēja kāda cita saruna starp žurnālistu un režisoru.

– Kā jūs iegūstat tik poētiskus, tik ietilpīgus attēlus?

– Ko, lūdzu?

– Kā jūs radāt šo vizuālo informāciju, kas tik precīzi tiek nodota?

– Ā, jūs gribat zināt, kā es filmēju? Ar mazu kameru.

 

[1] Filma ir viduvēja, tomēr Koenu šarms pavisam nav zudis. Gadās lieliski mirkļi.

[2] Citēju, kā atceros, tāpēc citāti diemžēl var nebūt precīzi.

Raksts tapis, pateicoties Alisei Zariņai piešķirtajai VKKF stipendijai braucienam uz Berlīni.

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus. 2019. gadā debitēja pilnmetrāžas kino ar filmu "Blakus".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!