Kadrs no režisora Nadava Lapida filmas "Sinonīmi" ("Synonymes")
 
Kino
19.02.2019

Berlināles dienasgrāmata. Par ko ir šis stāsts?

Komentē
0
Saglabā

Es gribētu domāt, ka mana īpatnējā spēja paredzēt, kuras filmas iegūs galvenās balvas festivālos, ir saistīta ar izkoptu kino izjūtu, taču atceros, ka bērnībā, skatoties "Mis Latvija" konkursus, skaidri zināju, kura jaunā sieviete tiks kronēta par skaistumkaralieni. Iespējams, šī savādā apsēstība vēlāk man lika dievināt filmu "Mis Saulstariņš". Katrā ziņā, visticamāk, tā ir īpatnēja intuīcijas un skaistu sakritību kombinācija, nekam nederīgs talants, kas maigi paglāsta ego. Lai arī cik haotiski es izvēlētos filmas, ko skatīties festivālos, to vidū allaž patrāpās tā, kura būs festivāla skaistumkaraliene.

Šoreiz tā bija Izraēlas režisora Nadava Lapida it kā daļēji autobiogrāfiskā un mazliet sirreālā drāma "Sinonīmi" ("Synonymes"), par kuru vēl nebiju paguvusi uzrakstīt, vien tiku atstājusi mazu piezīmi nākotnei: "Es nezinu, vai šī filma man patika. Bet sajūsmināja tas, cik neērti man tā lika justies." Jau kādu laiku man piemīt īpaša vājība uz Izraēlas kino, un savādā kārtā gan to, ko slavē pati Izraēla (vai vismaz tās oficiālā nostāja), gan to, ko tās valdība mēdz uzlūkot ar remdenu aizvainojumu, reizēm pat nevēloties, lai pasaule ierauga konkrētajā darbā tēloto Izraēlas seju. Neesmu pamanījusi, ka Izraēlas valdība nodarbotos ar atklātu cenzūru, taču pagājušajā gadā ar Izraēlas finansiālo atbalstu tapusī filma "Fokstrots" izpelnījās Izraēlas kultūras ministres kritiku, un vēlāk Izraēlas vēstniecība Francijā boikotēja Izraēlas filmu festivālu Parīzē, kur šī filma tika izrādīta. Kāds politiķis to publiski nosauca par "anti-Izraēlas naratīva popularizēšanu".

Šķiet, ka arī "Sinonīmus" varētu piemeklēt tāds pats liktenis, ņemot vērā, ka Izraēlas militārie centieni un oficiālā valdības nostāja tiek tēlota izteikti neglaimojoši, par spīti tam (vai varbūt – tāpēc), ka režisors pats ir Izraēlas ebrejs. Tiesa, tajā tiek parodēta arī Francija un parīzieši, turklāt filma ir kopražojums. Filmu varētu dēvēt par politnekorektu, taču man šķiet, ka ir iespējams novilkt intuitīvu līniju starp politnekorektumu, kas apzelē novecojušus pieņēmumus, un tādu politkorektumu, kas kutina nācijas pašapziņu un liek uzdot jautājumus.

Filma vēsta par jaunu vīrieti Joavu (Toms Mersjē), kas tikko ieradies Parīzē no Izraēlas, un sākumā nav īsti skaidrs, ko un kāpēc viņš te dara, vien redzam viņu buržuju rajona dzīvokļu mājā, kailu un apjukušu, meklējam glābiņu no aukstuma un izmisuma. Pēc brīža viņu nosalušu un bezsamaņā vannā atrod kaimiņos dzīvojošs parīziešu pāris – Emīls (Kventins Dolmērs) un Karolīna (Luīze Ševijota). Abi, šķiet, drīzāk aiz ziņkāres, nevis cilvēkmīlestības viņu silti uzņem, un triju cilvēku attiecības lēnām pāraug savādā draudzībā. Joavs vēlas atteikties no savas Izraēlas pilsoņa identitātes, nolemj vairs nerunāt ivritā, vien viegli lauzītā franču valodā un pompozi paziņo, ka viņa mērķis ir tikt apbedītam slavenajā Perlašēza kapsētā – turpat, kur guļ Edīte Piafa, Moljērs, Vailds un Džims Morisons.

Valoda ir īpašs filmas aspekts, kas atspoguļojas arī pašā filmas nosaukumā. Joavs iet pa Parīzes ielām, galvu nodūris, un cītīgi, gandrīz muzikāli atkārto vārdus ar līdzīgām nozīmēm, lai apgūtu šo, viņaprāt, tik dzejisko valodu. "Mežonīga, neķītra, neglīta, vulgāra, riebīga, pretīga, nepatīkama, netīra…" – Joavs franču valodā meklē vārdus, lai raksturotu Izraēlu. Emīls aizrāda, ka viena valsts nevar būt viss šis, Joavam ir jāizvēlas. Pats Emīls iemieso stereotipu par tipisku parīzieti, viņš vēlas būt rakstnieks, bet vienlaikus domā, ka viņa dzīve ir pārāk ikdienišķa, lai kļūtu par iedvesmas avotu. Joavs viņam stāsta savus neparastos, brīžiem ne pārāk ticamos stāstus, Emīls kļūst ar tiem aizvien apsēstāks, liekot savai mīļotajai Karolīnai apšaubīt abu vīriešu attiecības. Karolīna savukārt ir tipiska parīziete, kas apzinās savu seksualitāti un, pēc Emīla vārdiem, savulaik gulējusi ar visiem pēc kārtas. Tagad viņa seksu aizvieto ar obojas spēli, pievēršoties tai ar teju reliģisku kaislību. Joava draugu vidū ir kāds Parīzes ebrejs, kam identitāte ir tik svarīga, ka viņš iet klāt nepazīstamiem cilvēkiem un kliedz tiem sejā: "Es esmu ebrejs. Vai tev ar to ir problēmas?" Joava militārā pieredze iezīmējas atmiņu vai fantāziju ainās, vienā no tām viņš ar triecienšauteni mēģina izspēlēt melodiju, liekot saviem biedriem uzminēt, kuru skaņdarbu viņš tikko ritmiski izšāvis. Neviens neatmin, bet vēlāk izrādās, ka tā ir ikoniskā amerikāņu grupas "Pink Martini" dziesma "Sympathique", kurā izmantoti Gijoma Apolinēra dzejoļa motīvi. "Es negribu strādāt/ Es negribu ēst/ Es gribu vienkārši to aizmirst,/ un tad – es smēķēju." Draiski depresīvais motīvs, izspēlēts šāvienos, šķiet vienlaikus ironisks un vājprātīgs – kā pati filma.

Kādā brīdī Joavs apmeklē naturalizācijas kursus, kur dažādas tautības un reliģijas vienojošajai grupai pasniedzēja pedagoģiski paziņo, ka Francijā dieva nav. Vēlāk naturalizēties gribētājiem jādzied Francijas himna, un grūti nenovērtēt situācijas absurdu ainā, kurā kautrīgas taizemietes izdzied draudus par netīrajām asinīm, kas tūlīt pat aplaistīs mūsu dzimto zemi. "Marseljēza" ir visai agresīva un ksenofobiska himna, režisors to novērtē un piešķir tai spēcīgāku skanējumu. Kādā citā brīdī Joavs atrauj Izraēlas vēstniecības vārtus un aicina visus cilvēkus, kas pie tiem gaidījuši, doties iekšā bez dokumentu kontroles. Viņu par to atlaiž no apsarga darba, bet man kā skatītājai rodas jautājums – vai Joavs ir… Jēzus? Tikai tāds apmaldījies. Palicis bez darba, Joavs izmēģina amatieru karjeru pieaugušo izklaides industrijā, un, protams, pornofilmas veidotājs nolemj, ka viņam vajadzētu strādāt ar jaunu palestīnieti.

Neesmu droša, ka šie mazie izrāvumi iezīmē filmu, taču tieši tik fragmentāri es izjutu "Sinonīmu" savādo pievilcību un spēku. Tā ir filma, par kuru kritiķi var rakstīt sajūsmināti vai distancēti, taču grūti atrast kādu, kas visus šos mozaīkas gabaliņus būtu salicis kopā un atrisinājis mīklu – par ko ir šis stāsts? Tomēr dažas citas filmas liek domāt, ka atbildi uz šādu jautājumu nezina arī to režisori. Turpretī "Sinonīmi" intuitīvi šķiet skaidri sakārtots kino un mazi paštīksmināšanās brīži - pieļaujami . Pats Lapids saka, ka tāda bija viņa paša pieredze, ierodoties Parīzē pirms 17 gadiem. Gandrīz katru filmas ainu viņš ir pieredzējis pats. Ja tā ir patiesība, tas piešķir filmai vēl vienu krāšņu dimensiju, rādot režisoru, kas personisku stāstu spēj pārtulkot absurdi sirreālā un pašironiskā drāmā. Viņš piebilst, ka sarežģītība rodas tieši no tā, ka katrs notikums ir bijis patiesi pretrunīgs. Lapids neizliekas, ka filmas šoka potenciāls viņam paslīdējis garām nemanīts: ""Sinonīmi" ir filma, kas Izraēlā varētu kļūt par skandālu, bet man šī filma ir arī [tās?] cildināšana."

Uz mirkli pārtraucot filmu uzlūkot kā kinematogrāfisku uzdrošināšanos, es tajā saredzu ko citu. Šogad Berlinālē noskatījos daudzus uz patiesiem faktiem balstītus stāstus, kas pārlieku paļāvās uz patiesību, ko tie sevī ietvēra. Biju paredzējusi atsevišķu dienasgrāmatas ierakstu, veltītu kvīru filmām, bet tās mani nepārsteidza, nepateica neko, ko es jau nezinātu, un neparādīja neko, ko es jau nebiju redzējusi. Brīžiem aizkustinošas, brīžiem valdzinošas, taču beigu beigās nogrimstošas pārējo filmu jūrā. Maķedoniešu filma "Dievs ir, viņas vārds ir Petrunja" ir balstīta patiesos notikumos – 2014. gadā kādā reliģiskā rituālā, kurā drīkst piedalīties tikai vīrieši, iejaucas sieviete. Rituāla gaitā upē tiek iemests krusts, vīrieši sacenšas, kurš to noķers, bet šoreiz to notver sieviete no malas, kura pēcāk aizbēg no notikuma vietas ar visu krustu, izsaucot sašutumu vietējos iedzīvotājos un reliģiskajās autoritātēs, kas vēršas pie policijas. Kad uzzināju, ka šis brīnišķīgais stāsts nav izdomāts, bet gan piedzīvots, nespēju filmā atrast pietiekami daudz kā tāda, ko tā pievieno faktam. Sirsnīgu humoru, kolorītus tēlus – jā. Taču beigu beigās atrisinājums izzūd, tāpat kā nesaprotama šķiet parodija par žurnālisti, kuru šis gadījums ieinteresē un kura par to veido reportāžu, izmantojot kariķēti feministisku leksiku ("patriarhālo važu smagums" un tamlīdzīgi). Lai arī filma, šķiet, nevarētu tematiski būt vēl feministiskāka, kaut izskaidrojamu iemeslu dēļ režisore Teona Strugara Mitevska iepin šo pārspīlēto tēlu, it kā kritizējot feminismu, taču vienlaikus portretējot absolūtu izpratnes trūkumu par sieviešu tiesībām, kas valda ciematiņā.

Tādējādi "Sinonīmi" iezīmē pretējo tendenci – kaut kur tur dziļi apakšā ir patiess stāsts, taču veidam, kā tas parādīts uz ekrāna, ir daudz lielāka nozīme nekā pašam stāstam. Un vismaz to es sagaidu no kino. Tādu spēju izstāstīt, kas aizēno pašu stāstu.

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Šobrīd strādā pie savas pilnmetrāžas filmas "Blakus". Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!