Atceraties, ko "Meistarā un Margaritā" teica Volands, veroties uz skatītājiem varietē teātra zālē? "Cilvēki kā cilvēki... līdzcietība reizēm pieklauvē pie viņu sirdīm... vispār, atgādina agrākos... tikai dzīvokļu jautājums viņus sabojājis." Jāpiezīmē, ka "dzīvokļu jautājums" trīsdesmitajos gados nozīmēja arestus, izsūtījumus, represijas un jauno vienlīdzību ar komunālajiem dzīvokļiem buržuju dzīvokļu vietā, kas agrāk drošus un domājošus cilvēkus padarīja par iebiedētiem un pazemotiem padomju pilsoņiem. Mūsdienās to pašu varētu teikt par "bēgļu jautājumu", kas pastāsta daudz vairāk par mums pašiem, nevis par bēgļiem.
Pirms kāda laika pamanīju tvitera slejās sev adresētu repliku. Pareizāk sakot, kādu Dalailamas citātu un jautājumu, nu, ko es par to saku? Dalailama esot paziņojis, ka arābi no Eiropas jāsūta atpakaļ uz mājām.
Jaunāko laiku diskusiju kultūrā, kur atsauce uz autoritāti un citātu ir kļuvusi par izplatītu manipulācijas instrumentu, esmu sācis pievērst uzmanību tam, kā plašsaziņas līdzekļu virsrakstos tiek manipulēts ar ziņas saturu, bet citējošo un "šērojošo" interpretācijā izcelts tas, kas viņiem pašiem šķiet iedarbīgāks un "pareizāks".
Labi zinot, ka mūsu dienās iespējams atrast pa pilnam viltotu atsauču vai citātu, maldinošu ziņu un "ekspertu viedokļu", nolēmu pārbaudīt, ko īsti Dalailama ir teicis. Jau sen nepievēršu uzmanību kārtējam "Vladimira Poznera" komentāra rakstam, kurā šis autoritatīvais politiskais komentētājs beidzot nosoda Putina politiku. Līdz šim vienmēr izrādījies, ka tas ir viltojums, ko uzrakstījis kāds labu vai sliktu gribošs entuziasts. Tādos brīžos, kad tiek izplatīts kāda cilvēka negaidīts viedoklis, drošākais ir atrast videoierakstu, kurā tas tiek teikts. Vai pilnu intervijas tekstu plašsaziņas līdzeklī, uz kura drošticamību var paļauties.
Šajā gadījumā ir atsauce uz "Frankfurter Allgemeine Zeitung" interviju Daramsalā šī gada pavasarī. Frāzes, kas izrautas no sarunas konteksta, tomēr liecina, ka noskaņojums un sarunas tēma nav bijusi par nepieciešamību "izraidīt arābu bēgļus no Eiropas", bet gan par to, ka ikviena bēgļa sapnis ir kādreiz atgriezties dzimtenē. Bet "katra cilvēka pienākums ir palīdzēt tiem, kuriem klājas sliktāk par tevi. No otras puses, viņu tagad ir par daudz". Tas ir, eiropiešu pienākums ir palīdzēt bēgļiem, taču to lielais pieplūdums apgrūtina šo uzdevumu. Citiem vārdiem sakot, vienkāršas, racionālas un uz līdzcietību vērstas atziņas. Interesanti pavērot, kā šo citātu izmanto dažādi plašsaziņas līdzekļi pasaulē – vieni virsrakstā izceļ pirmo daļu, citi – tikai beigas. Pat "Brexit" kampaņas rīkotāji izrāvuši Tibetas līdera frāzi no konteksta un ielikuši savos pirmsreferenduma plakātos bez saskaņošanas ar viņu pašu.
Starp citu, intervijas beigās Dalailama esot teicis, ka arī pats nezaudē cerību mūža beigās vēl atgriezties Tibetā. Un šī piebilde pavērš visu sarunu pavisam konkrētā gaismā – ar "atgriezties dzimtenē" te nekādā gadījumā nav domāts izsūtīt, repatriēt vai atteikt patvērumu. Bet, izraujot frāzi no konteksta, tendenciozi pārtulkojot un vēl pieliekot uzsvaru uz etnisku vai rases apzīmējumu (arābi!), iespējams radīt iespaidu par pavisam cita veida viedokli.
Tas ir vēl viens izplatīts manipulācijas veids – intervijā izskanējušu atbildi pasniegt kā "paziņojumu". To mēs itin bieži pamanām arī pašmāju presē, kad izvilināta atzīšanās tiek pasludināta par aktīvu pozīciju vai aicinājumu uz rīcību. Argumentu, viedokļu un atsauču karā ir ļoti svarīgi spēt atsijāt un atjaunot patiesus faktus no apzināti maldinošām vai nejauši sagrozītām informācijas druskām. It īpaši tagad, kad esam sākuši strīdēties daudz biežāk.
Kopš Latvijas – un droši vien arī tā dēvēto Rietumu – sabiedrību ir sašķēlis "bēgļu jautājums", diskutēt un argumentēt par politiskiem un ētiskiem jautājumiem ir kļuvis aizvien grūtāk. Tam ir vairāki objektīvi un subjektīvi iemesli, par kuriem gribētos mazliet parunāt.
Pirmkārt, un to nevar noliegt, bēgļu krīze ir emocionāli iespaidīgs faktors. Lai arī nevar apgalvot, ka tam nebūtu vēsturisku precedentu – kari, bēgšanas, bēgļu nometnes un migrācijas viļņi ir bijuši arī iepriekš un tie ir skāruši arī Eiropu –, tomēr vairāku procesu vienlaicīgā ietekme mūsdienu situāciju ir padarījusi visai savdabīgu. Ne velti ir tik grūti nošķirt kara bēgļu, ekonomisko bēgļu, nelegālo imigrantu un moderno nomadu grupas, kas ceļo, migrē, lūdz patvērumu vai meklē darbu paralēli vienos un tajos pašos reģionos. Briseles guļamrajonā var līdzās dzīvot kurdu ģimene no Sīrijā nopostītas pilsētas, senegālietis, kas ieceļojis nelegāli, lai kaut ko nopelnītu ar ielu tirdzniecību, geju pāris, kas mūk no agresīviem radiniekiem Pakistānā, irāņu klasiskās mūzikas meistars, kas ieskaņo albumu elitārā skaņu ierakstu studijā, vai latviešu tulks, kas strādā terminētu darbu Eiropas Savienības struktūrās. Viņi visi savā ziņā ir sveši šajā vidē, un viņi visi saskaras ar diezgan līdzīgām problēmām – ekonomiskām, juridiskām, sadzīviskām –, viņu attiecības ar kaimiņiem, mājās palikušajiem radiniekiem, savu paša identitāti un vispārcilvēciskām vērtībām ir satricinātas, tās pārcieš straujas pārmaiņas un apgrūtina dzīvi gan pašiem, gan citiem.
Otrkārt, diskutēt un argumentēt ir kļuvis grūtāk vēl kāda paradoksāla iemesla dēļ – informācijas aprite ir kļuvusi straujāka, blīvāka un fragmentētāka. Lai spriestu par situāciju pasaulē vai pat savā zemē, nepietiek izlasīt ievadrakstu centrālajā dienas laikrakstā, kā tas ir bijis pirms divdesmit, septiņdesmit vai simt piecdesmit gadiem. Mūsdienās ir grūti paredzēt un apzināties to, ko nupat ir lasījis vai redzējis tavs sarunbiedrs. Un arī pašas sarunas visbiežāk notiek interneta komentāros – ar cilvēkiem, kuriem mēs nevaram pieskarties, iesist vai piemiegt ar aci, tāpēc jo vieglāk ir nosaukt viņus par idiotiem, neliešiem vai nodevējiem. Grūtāk ir arī nojaust, vai sarunbiedrs ir pareizi sapratis, to, ko tu raksti un centies pateikt, – pārpratumi tik precīzā un kontrolētā medijā kā rakstīts teksts ir kļuvuši par ikdienu. Paradoksāli tas ir vēl arī tāpēc, ka informācijas daudzums un tūlītēja komentāra iespēja liek cilvēkiem nevis būt piesardzīgākiem savos spriedumos, bet gan tieši otrādi – vispārināt un absolutizēt tos līdz galējam pārspīlējumam, citādi viņu viedoklis draud pazust vārdu plūdos.
Trešais iemesls, kas apgrūtina diskusiju, ir tas, ka viedokļu dažādība ir kļuvusi daudzdimensionālāka. Agrāk, zināmos vēstures posmos, bija vienkārši saprast, kurā vietā uz viedokļu skalas atrodies tu un kurā – tavs oponents. Bija situācijas, kad svarīga bija tikai viena dimensija – nogrieznis, kurā pa labi ir pareizais uzskats un pa kreisi nepareizais. Vai otrādi. Tu esi vai nu par krieviem, vai par vāciešiem. Vai nu uz Rietumiem un demokrātiju, vai uz Austrumiem un komunismu. Sliktākajā gadījumā dimensijas bija divas, taču arī tas vēl ļāva sarunāties vienā plaknē – nacionālisms pret internacionālismu un liberālisms pret konservatīvismu. Tu varēji saprast, kurā kvadrātā atrodies un kas ir tavi domubiedri. Šobrīd situācija ir kļuvusi sarežģītāka, un "bēgļu jautājums" lielā mērā ir vainīgs pie tā, ka cilvēks var nonākt tādā viedokļu krustpunktā, kurā no labas gribas nav vēlējies atrasties. Tu vari būt par Eiropas vērtībām, jo tās mūs "glābj" no Krievijas, bet tāpēc spiests pieņemt liberālu politiku, kas tev patiesībā ir sveša. Tu vari būt par personas brīvību pārvietoties un izvēlēties, kā dzīvot, taču nepieņemt svešu reliģiju un bīties no bēgļu plūdiem. Tu vari būt labējs prokrievists vai kreisi noskaņots ksenofobs, liberāls nacionālists vai karojošs antiislāmisks feminists. Var, protams, teikt, ka šādas iespējas ir bijušas vienmēr, taču agrāk kopējā informācijas telpa nepiedāvāja tik daudz veidu, kā nostāties pretējās frontēs. Kaut kāds ideoloģisks atavisms prasa mums pateikt, "par ko mēs iestājamies", un mēs uzbāžamies ar šādu birku karināšanu arī attiecībā pret citiem. Ja tu neatbalsti bēgļu uzņemšanu, tu esi ksenofobs, ja tu neprotestē pret bēgļu programmu, tu esi velkamists. Ja tu dodies praidā, tu esi liberasts, ja neparaksties par Kopdzīves likuma pieņemšanu, tu esi homofobs. Tomēr tas nav un nevar būt tik vienkārši, jo aizvien vēl esam cilvēki.
Iespējams, mēs jau ļoti drīz iemācīsimies sadzīvot ar jauno daudzdimensionālo viedokļu situāciju un pārstāsim uztraukties par katru "nepareizo viedokli" kā par pasaules galu. Iespējams, mēs iemācīsimies atšķirt viedokli no naidrunas, zināšanas no faktu interpretācijas, bet sarunu no strīda. Taču pagaidām tas viss jāpatur prātā, ja vēlamies sadzīvot uz planētas, kas nebūt nav kļuvusi mazāka, vienkārši mēs esam pacēluši galvas no arkliem, stropiem un virpām, lepni skatoties tam visam pāri un akli iekrītot viens otra izliktajās lamatās.
5