Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Redzējumi
06.10.2014

Bazārs par naudu

Komentē
1
Saglabā

"Kad biju jauna, es atskārtu, ka dažiem maniem draugiem bija nauda, viņi bija no bagātām ģimenēm. Viņi nekad par to nerunāja.[..] Tagad visi prasa: cik tu maksā par dzīvokli? Cik tu maksā par īri? Cik... Tas ir kļuvis par normu, īpaši jauniešu vidū. [..] Manā jaunībā neviens par to nedomāja," žurnāla "Rīgas Laiks" augusta numurā publicētā intervijā Arnim Rītupam saka Ņujorkas iedzimtā, autore un, kā pie mums saka, viedokļu līdere Frana Lebovica. "Piemēram, tēlotājmāksla – glezniecība un tēlniecība. Ņujorkā to agrāk sauca par "mākslas pasauli"; tagad to sauc par "mākslas tirgu". Tā to sauc gan paši mākslinieki, gan muzejnieki, gan galeristi, un, starp citu, muzeji, galerija un izsoļu nami pašreiz ir viens un tas pats. [..] Tagad, parunājot ar muzeju direktoriem, vienīgais, kas viņus interesē, ir tas, cik cilvēku apmeklējuši vienu vai otru izstādi. [..] Un pēc tam viņi saka: šo izstādi apmeklēja miljons cilvēku. Pasaulē nav miljons cilvēku, kurus interesētu māksla!"

Laikraksta "The New York Times" brīvdienu pielikumā ir iknedēļas rubrika "Ētiķis". Tajā tiek sniegtas atbildes uz lasītāju iesūtītiem ētiskas dabas jautājumiem. Nesen kāda lasītāja no Čikāgas aprakstīja pagalam amizantu problēmu: "Mana kaimiņiene, kas nesen pameta darbu un pievērsās gleznošanai, lūdza man atļauju vingrināšanās nolūkā uzgleznot mana bērna portretu. Tā kā tas bija vingrinājums, viņa lūdza segt nepieciešamo materiālu izmaksas, un es piekritu. Kad viņa pabeidza gleznojumu, viņa paziņoja, ka esmu viņai parādā vairākus simtus dolāru, jo savās glezniecības stundās viņai mācīts, cik nozīmīgi ir prast pašam novērtēt sava darba vērtību. Lai gan pēkšņais cenas pieaugums mani nepatīkami pārsteidza, es negribēju bojāt mūsu attiecības un samaksāju prasīto. Vai es rīkojos pareizi?"

Nav jābūt nekādam ētikas "profesionālim", lai samanītu, ka šajā stāstā ir kaut kas ačgārns un greizs. Lasītājai sniegtajā atbildē citstarp sacīts: "Tomēr jums būtu bijis jāaizrāda, ka mākslas darba patieso estētisko vērtību naudā nav iespējams izteikt, ja vien mākslinieks nav gatavs savu darbu uzlūkot kā preci, kas pakļauta skarbajai un antiintelektuālajai kapitālisma īstenībai. [..] mākslas darbs ir vien tik vērts, cik kāds par to ir gatavs maksāt."

Pārliecība, ka mākslas darbi jeb, atvainojos, radošie produkti ir preces, kas tiek izliktas kaut kādā tirgū un tad nu tirgus pieprasījums un piedāvājums ir tas, kas nosaka ne vien to cenu, bet arī visas citas kvalitātes, šķiet, nu jau daudzu izpratnē ir vienīgā, saprotamā un kropli plakanā patiesība.

Saskaņā ar šo pārliecību māksliniekam savu ideju, vēstījumu, prasmes un talantu ir jāprot "pārdot" – ar to nebūt ne vienmēr saprotot tikšanu pie finansiāla labuma, jo nu jau šis vārds tiek lietots arī vienkārši kā sinonīms vārdam "pārliecināt", "uzrunāt", "likt noticēt", "aizkustināt". Tā ir tāda pati pārdošana kā tā pārdošana, ar kuru politiķi nodarbojas, "pārdodami" savus partiju programmās ierakstītos solījumus, jo reāli jau nedz kas tiek pārdots, nedz kaut kas jēdzīgs pirkts. Šis žargons ir pielipis arī pretējai – saņēmēju – pusei. Vēlētāji, kas balso par to vai citu partiju, "pērk" politiķu solījumus, izstādes apmeklētāji pērk māksliniecisko pārdzīvojumu pat bez maksas aplūkojamās galeriju izstādēs, portālā "YouTube" publicētu lekciju skatītāji pērk idejas, universitātes studenti pērk zināšanas, baznīcu draudzes pērk mācītāju sprediķus, bet, protams, vislielākie pircēji ir tie, kas jūtas iztērējuši, bet nejūtas saņēmuši, Mika Džegera dziesmas vārdiem sakot, "satisfakciju", tāpēc ir pārliecināti, ka viņiem kaut kas pašsaprotami pienākas.

Tiklīdz viņiem kas īsti neiet pie sirds, viņi var paziņot, ka pārdevējam nav izdevies viņiem pārdot labi diezgan, viņi atsakās saprast, kāda velna pēc vispār būtu kas tāds jāpērk un kāds gan no šāda pirkuma, piemēram, operas iestudējuma, kas daļēji tapis par nodokļu maksātāju (tātad – "pircēju" naudu), varētu būt labums. Teiksim – "sabiedrībai kopumā", lai ko tas arī nozīmētu.

Par izplatītāko šādas pirkšanas un pārdošanas attiecību formu ir kļuvuši dažādi projektu konkursi. Tas it kā ir ērts un demokrātisks veids, kā šo procesu kontrolēt un formalizēt, un tas daudzviet tiek izmantots gan valsts un pašvaldību, gan privātu līdzekļu piešķiršanai radošo jeb kultūras produktu ražošanai.

Pārdevēji apraksta savu piedāvājumu, un pircēji (jeb visbiežāk – pircēju vēlētas, ieceltas vai kā citādi izveidotas komisijas) tad nu lemj, vērtē un balso, ko pirkt un ko nepirkt.

Tomēr šai kārtībai ir vismaz pāris būtisku trūkumu. Viens no tiem ir tirgošanās ar kaķiem maisā. Visbiežāk pārdošanas piedāvājumos jeb projektos tiek aprakstīts kaut kas, kā vēl nemaz nav. Ar šīm nepatikšanām cieši saistīta nākamā problēma. Kaut cik pārliecinošu un visām formālajām prasībām atbilstošu projektu spēj uzrakstīt gandrīz katrs idiots. Un te nu pircēju pārstāvji jeb vērtēšanas komisijas nonāk nopietnas izvēles priekšā – kā izzīlēt, ka šajā pirkumā slēpsies vērā ņemams un noteiktajā termiņā uzkonstruēts radošais produkts, bet tajā – beigu galā sanāks vien mērkaķošanās vai čiks? Teiksim, vai tāda Džeimsa Džoisa "Finegana vāķa" projektam nauda būtu tikusi piešķirta, ja par iepriekšējo stipendiju autors sacerējis, kā pašam šķiet, smieklīgu, bet patiesībā piedauzīgu un daudzās valstīs nepublicējamu savārstījumu ar nosaukumu "Uliss"?

Kā gan kaut ko nopirkt, bet tajā pašā laikā neaizmirst, ka arī neveiksmes un tas, ko dēvē par radošām neveiksmēm, ir neatņemama ikvienas mākslas jomas sastāvdaļa? Un ko darīt, ja prece patiesi beigu galā un pirmajā tuvāko laikabiedru skatījumā ir izrādījusies šāda neveiksme?

Tad nu bieži vien pircējiem ir jāpaļaujas ne tik daudz uz katra konkrētā pārdevēja projektā ierakstīto, bet gan uz pārdevēja iepriekš pārdotā vērtību – ar vērtību saprotot ne jau gleznas, grāmatas manuskripta vai vēl kā cita hipotētisko tirgus vērtību naudā, bet gan to, cik to "nopirkt" gatavi būs bijuši profesionāli vērtētāji un neprofesionāli baudītāji.

Protams, šo neprofesionālo un profesionālo pircēju gaume, priekšzināšanas un saprašana ievērojami var atšķirties, un te atkal ir pamatīgu nepatikšanu iespēja. Saskaņā ar leģendu krievu kinorežisors Aleksandrs Sokurovs, kādai finansējuma piešķiršanas komisijai "pārdodot" savas filmas "Molohs" ieceri, esot to izskaidrojis vienā teikumā: "Filma būs par trim dienām Hitlera dzīvē." Finansējums viņam tika piešķirts, lai gan nav grūti iztēloties, ka ne viens vien "vienkāršais skatītājs" pēc filmas noskatīšanās varētu būt neizpratnē par to, kāpēc gan kaut kam tādam būtu jātērē nauda. Varbūt pat to naudu varētu izmantot lauku kultūras namu, rokdarbu pulciņu vai vēl kā cita uzturēšanai. Tāpat ar tik īsu projekta aprakstu diez vai tikpat labi būtu gājis kādam censonim, kurš nav Sokurovs.

Šādai neizpratnei ir pamats, jo būtu aplam jocīgi iztēloties, ka piepeši visa "sabiedrība kopumā", spītējot sev tik tīkamajam inertumam, bērnišķīgiem aizvainojumiem, priekšstatos balstītām iedomām, ticībai sazvērestības teorijām un ezoteriskām blēņām, antielitārismam un antiintelektuālismam, būtu kļuvusi par izglītotiem lietpratējiem pilnīgi visās mākslas nozarēs un to vien darītu, kā diendienā "pirktu" un spētu baudīt šajās "radošajās industrijās" tapušos "produktus".

Fakts ir tāds, ka "sabiedrību kopumā" pārstāvēt mīloši indivīdi labprāt uzskata, ka gleznotāju, mūziķu, rakstnieku un visu pārējo darbošanos būtu jāuzlūko vienīgi kā dārgu vaļasprieku, par kura apmaksāšanu katram tā praktizētājam jārūpējas vien pašam. Taču interesanti, ka brīdī, kad šajos vaļasbrīžos tapušais "produkts" patiesi nonāk līdz pirkšanai un pārdošanai, tālāk iesaistītos par pašaizliedzīgi nesavtīgiem hobijistiem neviens vairs iztēloties negrib – nav dzirdēts, ka tāda pati attieksme būtu pret grāmatu iespiedējiem, krāsu ražotājiem, grāmatnīcu pārdevējiem, kravu pārvadātājiem, kas preci piegādā veikaliem un visiem pārējiem. Iespējams, vismaz daļai no visas šīs armijas ir ne vien par minimālo nedaudz lielāka alga, bet pat kādas nebūt sociālās garantijas. Tajā pašā laikā pasūkstīties par to, ka, piemēram, grāmatas pie mums ir pārāk/ārkārtīgi dārgas, allaž pieder pie lietas.

Mēģināt pielāgoties "sabiedrības kopumā" gaumēm nozīmētu to pašu, ar ko pirms vēlēšanām mēdz nodarboties politiķi, "pārdodami" sevi, proti – pielīdzināties zemākajām no iespējamajām prasībām, jo pretējā gadījumā viņus varētu apsūdzēt "augstprātībā". Atstājot "tirgū" vienīgi to, kas pats sekmīgi sevi spēj atpelnīt, izveidotos patiesi demokrātiska un sabiedrības interesēm atbilstoša mākslas aina – Džefa Kūna spīdīgie suvenīrmēsli tur atrastos vienā plauktā ar Kornēlijas Apšukrūmas lietišķo dzeju, dziedošo aktieru mūžīgie unisoni – blakus tādām tik pieprasītām mazajām tēlniecības formām kā kapakmeņi.

Reiz sensenos laikos arī man gadījās kādu laiku darboties laikmetīgās mākslas projektiem paredzēta finansējuma piešķiršanas komisijā (tas nebija VKKF, tas bija ļoti sen). Man vēl arvien ārkārtīgi simpātisks šķiet kāda labi zināma latviešu mākslinieka projekts, kurā viņš uz vienas A4 lapas ar zīmuli bija vienkārši uzrakstījis, ka grasās veidot mākslas darbu, tāpēc viņam vajadzīgs tik un tik naudas. Tas ievērojami atšķīrās no daudzu desmitu lappušu projektiem, kuriem bija pievienota ne vien autora ģīmetne un CV, bet arī štruntīgi apslēpta vēlme mākslas darba radīšanu izmantot kā ieganstu jauna datora pirkšanai vai privātas rokdarbu bodītes iekārtošanai. Formāli konkursu nolikumiem droši vien labāk atbilstu otrais, jēdzīgu un interesantu rezultātu varēja sagaidīt no pirmā; otrā iesniedzējs ar nekādiem kaut cik ievērojamiem sasniegumiem līdz šim nebija izcēlies, pirmo visi komisijas dalībnieki pazina ne vien kā mākslinieku, bet arī personīgi. Protams, no malas raugoties, droši vien varēja spriest, ka kaut kāda korumpēta kliķe labumus piešķir vien "savējiem". Taču vai kāds var paskaidrot, kāpēc demokrātijas, taisnīguma vai caurspīdīguma vārdā kādam kaut kas būtu jāsaņem vienīgi tāpēc, ka viņš cenšas, tomēr pat ne tik ļoti, lai spētu noslēpt savus sīkos nolūkus vai bez liekas muldēšanas izklāstīt savu ieceri?

Cik man zināms, gan tolaik, gan tāpat arī tagad mākslinieki savās darbnīcās tomēr nesmok nerealizētu ideju mākoņos vai zem neizstādītu darbu kalniem, rakstnieku atvilktnes nav pilnas ar izdevniecību atraidītiem manuskriptiem, un pat filmas – lai cik arī kuslas būtu to ieceres, sūdīga realizācija un plāns finansējums – beigu galā nonāk uz ekrāniem pat biežāk, nekā, iespējams, vajadzētu. Ir jau gan taisnība – doma par to, ka ja vien man būtu [vēlamo ierakstīt], es arī varētu uzrakstīt romānu, uzņemt filmu, atvērt filcēšanas darbnīcu vai pasākt vēl kaut ko, kaut reizi mūžā galvā pazib ārkārtīgi lielai daļai planētas iedzīvotāju. Taču, lai gan visādu mākslas produktu skaits it kā nepārtraukti turpina augt, vairums ļaužu šīs savas fantāzijas tomēr nekad nesaņemas īstenot. Un pat projekta uzrakstīšanai ir par slinku. Varbūt tā arī ir labāk.

Uz Franas Lebovicas teikto intervijā portālam "Arterritory.com" atsaucas arī režisors Alvis Hermanis: "Es arī domāju tieši tāpat kā viņa. Tas, ka dzen cilvēkus uz muzejiem... Žerāru Mortjē visi dievina tālab, ka viņš teātrī ievilka cilvēkus, kurus opera nekad nebija interesējusi. Visu vienkāršoja, demokratizēja. Ļoti daudzi operas un teātra režisori (operā tas ir drusku sāpīgāk redzams, jo tur ir kontrasts ar mūziku) teātra valodu banalizē līdz televīzijas izteiksmes līmenim, jebkuru operas stāstu – vienalga, Mocarts, Verdi vai Vāgners – viņi skatītājam cenšas iebarot caur popkultūras valodu. Tas, protams, palīdz dabūt jaunus skatītājus, bet vienlaikus ir pilnīgs noziegums pret mūzikas garu. Taču tur jau neko nevar darīt. Nodokļu maksātājiem Eiropā aizvien grūtāk ir iestāstīt, kāpēc viņiem būtu jāuztur māksla un kultūra. Tagad tas kļūst riktīgi grūti. [..] Vizuālajās mākslās droši vien visizteiktāk. 90. gadu sākumā divus gadus dzīvoju Ņujorkā. Jau toreiz gleznotāji bija kļuvuši par tādiem promotieriem, kas pusi sava laika velta nevis gleznošanai, bet vēstuļu rakstīšanai. Tālaika Ņujorkas māksliniekiem paraugs tam, kā māksliniekam uztaisīt karjeru un vārdu un kā pārdoties, bija Marks Kostabi. Viņš bija kā Madonna vai Fils Kolinss mūzikā. Tagad viņu, iespējams, neviens pat vairs neatceras. Tādā ziņā jau opera vai teātris ir absolūti privileģētā stāvoklī. Tie varbūt vēl būs pēdējie cietokšņi. Vismaz Eiropā." Pārējā pasaulē – kaut kur ASV, Krievijā, Kanādā, Ķīnā vai vēl kaut kur – viss droši vien notiek citādāk. Teiksim, tā kā tajā iedvesmojošajā "The New York Times" stāstiņā par gleznotāju kaimiņieni un bērna portretu.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!