Proza
13.03.2015

Barankas

Komentē
5
Saglabā

Barankas mūsu mājās ir vienmēr. Maizes var nebūt, bet barankas stāv, sabērtas kādā bļodiņā uz galda vai, mazliet apputējušas, noliktas rezervei virtuves skapī. Vēsos vakaros var pamērcēt siltā tējā, vai ziemā – karstvīnā. Nekāda vaina. Tomēr nevaru teikt, ka barankas būtu mans vienīgais gardums. Labprāt ēstu arī prjaņikus vai "Selgas" cepumus, taču veikalā nostrādā tāds kā beznosacījuma reflekss, kā burvestība – vēlos ņemt vafeles, bet roka tomēr sniedzas pēc barankām.

Parasti paņemas klasiskās, tās, kas vairāk apbrūnējušas, ar šur tur redzamu marles nospiedumu. Bērnībā tomēr bija kraukšķīgākas un uzvērtas uz tādas raupjas pakulu auklas. Nekad to negriezu, ripuļus vienmēr plaukstās saspiedu, lai nesabojātu krelles. Staigāju kā tāds kazaks, pakāris virteni kaklā, skolas formai pa virsu. Vienā krievu filmā redzēju, "Kāzas Maļinovkā" laikam. Tur viens džeks krustdūrienā izšūtā kreklā, galifē biksēs un cepurē ar nagu, magone vai kaut kāda cita puķe aizsprausta aiz auss, uzkāris kaklā tādu garu šņori ar baranku riepām līdz viduklim, staigāja pa ciemu dziedādams. Un visas meitenes tautas tērpos viņam smaidīja pretī un tinās apkārt kā tādam sapņu princim.

Atceros tikai vienu gadījumu, kad pārplēsu to auklu.

Tas bija astoņdesmito gadu beigās, kad mūsu profenes atslēdznieku pirmo kursu uz divām nedēļām aizsūtīja palīgā valstij – uz kolhozu lasīt kartupeļus.

Vienu dienu meitenes, kas mizoja dārzeņus vietējā ēdnīcā, ierosināja sarīkot pie mums draudzības vakaru, tā teikt, padejot un parunāties. Solījās paņemt līdzi arī draudzenes. Šim piedāvājumam izskanot, īsu brīdi pie mūsu galda valdīja saspringts klusums. Par laimi, uz grīdas nokrita bleķa karote, ar trulu paukšķi atsitoties pret linoleju. Pārsteiguma izteiksmi sejās paspējām nomainīt pret vieglu smīniņu, kas nozīmēja – lai nāk, bet nesadomājas. Lai lauku skuķi saprot, ka meitenes mums vakaros ir ierasta lieta.

Kad vēlāk domīgi soļojām uz mūsu mitekli, garais Dainis nopietnā balsī paziņoja: "Vajag šņabi." "Kādu šņabi?" es automātiski pajautāju, bet, atskanot apkārtējo ņirdzīgajām sprauslām, tūlīt centos labot savu neveiklību. "Nu kā – pšeņičnuju vai stoļičnuju?" Dainis paklupa pret akmeni, tad izslējās un lietpratīgi noskaldīja: "Nu, polšu vajag, kāda disene bez polša!" "Varbūt šampi?" Gunārs ierosināja. Dainis paskatījās uz Gunāru, mēs visi paskatījāmies uz Gunāru kā uz briežu baram pieklīdušu aitu un sākām zviegt. Gunārs piesarcis mēģināja ķepuroties un izmisīgi klāstīja, ka katrs muļķis taču zina, ka meitenēm patīk burbuļi.

Nekādi citi piedāvājumi dzērienu marku sakarā neizskanēja. Tikai – kur to dabūt? Veikalā mums nedotu, jo dažiem vēl nebija pat sešpadsmit. Atcerējāmies, ka mūsu darba vadītāji parasti uz launaga laiku norāva kombainam ķēdi, tipa nokritusi, un devās uz remontu darbnīcām pēc palīdzības. Pēc brīža bija atpakaļ ar tehniskā dienesta autiņu, instrumentiem un šņabi. Zibenīgā ātrumā izrāva litru uz trijiem, uzmontēja ķēdi un turpināja strādāt, turklāt tā, it kā būtu iztempuši tikai termosu ar aveņu tēju. Ar kombainu gan brauca kā ar sacīkšu vāģi pa vagām, kartupeļi bira kā zirņi uz visām pusēm. Spējām tik lasīt.

Salikām kopā visu senču līdzi iedoto naudu un, cerību spārnoti, aizsūtījām Daini – kā vispieredzējušāko – uz darbnīcām sarunāt kādu polšu. Pēc stundas viņš bija atpakaļ ar tīkliņu, kurā šķindēja vairākas pudeles ar dziru, bez kuras, nu jau visiem bija skaidrs, nekāda draudzēšanās nebūtu iespējama.

Istabā noņēmām no krāsns pēc veca biezpiena dvakojošās zeķes un sastūmām metāla gultas gar sienām. Ērikam bija līdzi kasetnieks bez vāciņa, arī pāris kasešu ar "Modern Talking" un "Pērkona" ierakstiem. Satraukti svīzdami, smējāmies un cerējām, ka visas meitenes būs skaistas vai vismaz interesantas.

Atnāca piecas. Divas bija tīri tā nekas, ar tām varētu arī padejot. Bet pārējās, nu es nezinu, uzlūgt varēja tikai ar aizvērtām acīm. Pēc pirmās pudeles virpuļoja tikai tās trīs. Dainis un Ēriks ar abām smukajām pazuda tumsā, šķita, ka siena šķūņa virzienā. Pārējie priecīgi kā suņi lēkāja ar tām skābajām vīnogām. Izskatījās, ka viņiem vienalga, ar ko draudzēties.

Tad man viss piegriezās, paņēmu pudeli un izgāju pagalmā. Apsēdos uz akas grodiem. Saskumu. Es pat lāgā bučojies vēl nebiju. Viena meitene man tīri labi patika, vārdu gan neatceros. Jautra un augums smuks. Bet viņa ar Daini uz šķūni.

Pienāca vēl Gunārs, un mēs viebdamies strēbām to polšu uz abiem. Iesākumā bilde sāka peldēt un nāca smiekli. Kamēr sēdēju, nekas, bet, kad piecēlos, tad gan kājas pašļuka uz abām pusēm špagatā, nozvēlos uz mutes zālē. Biju dzirdējis, ka šmigā zeme nāk pretī, bet nesapratu, kā tas var būt. Un te nu tā nāca – ar visu mēnesi. Sākumā sasvērās sāniski un tad taisni virsū. Kad tiku augšā, turpat atlēju pie akas, gandrīz iekritu tajā caurumā. Labi, ka pret vindu atsvēros. Iedomājos, ka parasti akai ar līkumu gāju, bet tagad zvalstījos uz betona malas kā kartupeļu maiss. Bail nemaz nebija.

Tad Gunārs izvilka cigarešu paciņu un tādā noslēpumainā balsī man prasīja, vai es gribot uzpīpēt "Kosmosu". Skaidrs, ka gribēju. Kā ievilku pirmo dūmu, tā zeme vairs nenāca pretī, saplūda ar Gunāra bālo seju un kaut kur aizvēlās bezdibenī vai kosmosā, un es tai līdzi. Vispār brīnums, kā tonakt nenomiru.

Nākamā bija vecāku diena. Man pirms tam gribējās, lai mamma atbrauc. Nebiju nekāds mīkstais, bet iekšēji kņudēja no vēlmes sajust, ka par mani domā, ka ilgojas. Tomēr tuvākais cilvēks. Viņa mani viena audzināja. Bet šoreiz būtu bijis laimīgs, ja viņa neatbrauktu. Kolhozs jau arī bija kaut kur ellē ratā tālu prom no Rīgas. Bet viņa atbrauca.  Viesiem, protams, bija līdz tašiņas ar gardumiem. Pārsvarā kūkas, cepumi, zupas burciņas, vārīti cīsiņi, šprotes, ledenes. Gunāram tēvs "Laimā" strādāja, bija atvedis veselu kilogramu ar "Serenādes" pildījumu.

Mamma mazliet kaunīgi sniedza man barankas un atvainojās, ka vairāk naudas neesot bijis. Ka pieticis tikai autobusa biļetei un barankām.

Viņa izskatījās jocīgi te, dubļos, izdangātajā pagalmā pie akas. Pelēkais plašķauduma mētelis mazliet par šauru. Ap kaklu apsiets zili rūtots lakatiņš, kas atrisis vējā. Citiem atbraucējiem kājās zābaki vai gumijnieki, viņai melnas kurpes, gandrīz līdz potītēm nošķiestas ar dubļiem. Viena šņore garāka par otru. Pusotra kilometra no autobusa pa mālainu ceļu bija nākusi.

Stāvēju viņai pretī. Novēmies, aizpampušiem plakstiņiem, trūdos un grantī novārtītām biksēm. Galva džinkstēja kā tamburīns. Rumpis drebēja kā uz kartupeļu kombaina pa vagām kratoties. Mute pieķepusi ar sāju šļuru. Gandrīz nerunāju. Labprāt būtu arī neelpojis. Smirdēju kā saskābušus ķiršus saēdies sesks.

Pūloties notvert manu skatienu, viņa izdvesa visu māšu sakrālo jautājumu: "Kā tad jūs te baro, dēliņ?"  

Skatienu noturēt nespēju, tāpēc par to, ka ēdiens ir pietiekams un kartupeļu ir daudz, stāstīju vairāk akai nekā mammai. Tad viņa nodeva sveicienus no kaimiņienes Žeņas tantes un viņas suņa Bima, kurš bija man pieķēries. Kādu brīdi skatījās man garām uz māju, kurā dzīvojām. It kā tā būtu kaut kāds jūgendstila šedevrs, nevis nolaists grausts. Tad pievērsās pulkstenim uz rokas un teica, bet man izklausījās, ka drīzāk jautāja: "Laikam jāsteidzas atpakaļ uz pieturu, ka tik nenokavētu autobusu uz Rīgu." Joprojām mēģinot fokusēt skatienu uz akas spaini, norūcu: "Tev laikam taisnība. Nākamais varētu būt tikai rīt."

Viņa vēl brīdi pamīņājās, neveikli sakārtoja lakatiņu, noglāstīja manu džemperi un atvadījās. Es viņu pat nenobučoju uz vaiga kā parasti. Lai nesaož.

Atceros to bildi – ar pelēku miglu klāti lauki līdz pat apvārsnim, tikai šur tur koku puduros noslēptas mājas, kas atgādināja vientuļas salas bezgalīga uzarta okeāna plašumos. Pa vidu viņas stāvs lēnām attālinājās, kļūdams arvien mazāks. Tikai gājputni kāša rakstā plivinājās pāri. Vēl paspēju padomāt, kā te cilvēki dzīvo – nebeidzams darbs, apdullinošs klusums, putni un vēl šņabis.

Nekas jau it kā nebija noticis, knapi turējos kājās un rokās žņaudzīju saišķīti ar barankām. Bet aiz krūšu kurvja kaut kas asi sūrstēja. Tas nebija nekāds paģiru saasinātais jūtīgums, kas pēc viena aliņa pāriet. To es sapratu, jo pēc aliņa nepārgāja. Man arī vēlāk tā ir gadījies. Gribas pateikt, cik ļoti priecīgs vai laimīgs esmu, bet nepasaku. Un pēc mirkļa jau viss ir beidzies, nokavēts. Pēc tam tos vārdus vari atskaņot bezgalīgi, bet nav jau vairs nozīmes. Jo mirklis ir garām. Un paliek tā sāpe. Kā tāds šķembains korķis. Tad arī pārplēsu to auklu ar barankām.

Nezinu, kāpēc to gadījumu tik spilgti atceros. Jauns laikam biju, jūtīgs.

Tagad vairs barankas nespiežu plaukstās, vienkārši pārgriežu spīdīgo plastikāta lentīti, uz kuras tās uzvērtas. Sieva ar tādām apsien ziemsvētku dāvanas vai puķu kātus, kad iet ciemos vai uz kapiem.

Manam dēlam arī garšo barankas, tās maziņās, bērnu, ar vaniļu. Tikai žēl, ka plastikāta lentīte tik īsa, ka nevar pāri galvai dabūt. Bet viņš jau arī nevilktu. Stulbi izskatītos – betmens uz krekla, bet ap kaklu barankas.

Tēmas

Dace Vīgante

Dace Vīgante 2015. gadā ir absolvējusi "Literāro akadēmiju". Debitējusi prozā ar stāstu krājumu "Ledus apelsīns". Brīvajā laikā aizraujas ar dzīves vērošanu un mākslu. Īpaši jūtīga pret franču kino.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!