Redzējumi
04.12.2004

Banalitātes

Komentē
0
Saglabā

Vispirms vienosimies par definīcijām, pareizāk sakot, par to, ko uzskatīsim par vispārzināmu vai drīzāk - vispārjūtamu fenomenu. Šoreiz tas būs skaistums. Un vienosimies arī par to, ka nezinām un tiecamies noskaidrot jēdziena „banāls” noteiksmi. Jocīgs darījums, ņemot vērā, ka par to, kas ir skaists un kas ne, strīdas vairāk, biežāk, un atļaušos teikt - nemitīgi, tomēr banalitātes parasti kaut vai ar vienu kāju teorētiskajā dimensijā iekāpušie saož pa gabalu. Mani interesē, kur tad šī oža sakņojas un pamatojas?

Vakar biju amatieru fotogrāfu izstādē, kur gari un plaši kāds fotogrāfu „vecās skolas” celmlauzis stāstīja par to, ka pienācis laiks vērst uzmanību uz fotogrāfijas konceptu un jēgu, ne tik daudz šajā gadījumā uz tehnisko izpildījumu. Nopriecājos ne pa jokam. Jo man pašai ar konceptu analizēšanām nekādas aiztures parasti nerodas, bet tehniskais izpildījums (gandrīz visās lietās) lai nu paliek Tā Kunga rokās. Tomēr liels bija mans pārsteigums, kā šis cienījamais kungs ar vieglu roku aizslaucīja nederīgo atkritumu nebūtībā tos foto, kas man patika vislabāk. Rādīdams ar savu profesionālo pirkstu uz bildēm, viņš atkāroja simts reizes, ka TĀ IR BANALITĀTE! Tā jocīgi kļuva.

Lai nu kā nesēdēsim jau rokas klēpī salikuši un nešausmināsimies par mūsu laika paradigmām kā labāku laiku gaidoši utopisti, bet gan pievērsīsim uzmanību jēdzienam „banāls” un tā atšifrēšanai. Ir skaidrs, ka banalitāte nesaistās ar kaut kā pārmēru vai iztrūkumu, šeit var runāt par to, ka banalitāti mākslas darbā mēs atkožam intuitīvi. Proti, izjūta varētu līdzināties šai - kaut kur redzēts, dzirdēts, lasīts. Tomēr šajā gadījumā nav runa par pliku plaģiātismu vai kopēšanu, jo, atļaušos bilst, ka jebkurš mākslinieks vienmēr kaut kādā mērā ietekmēsies no saviem favorītiem. Runa šobrīd ir par nedaudz smalkāku mehānismu, kā vienkārši vēlmi nozagt kādu ideju.

Banāls darbs ir duāls - tas sakņojās gan autorā, gan uztvērējā. Autorā tiktāl, ka viņā ir skaidra nojausma par to, ko cilvēki noteiktajā laikā un vietā grib dzirdēt, proti, gatavā karkasā tiek iebāzts arīdzan gatavs saturs. To mēs sauksim nevis par mākslas radīšanu, bet gan klišeju producēšanu bezgalīgā perspektīvā, kas patiesībā ir diezgan baiss fenomens. Slidenais fotoizstādē bija tas, ka es sapratu, ka vairumā skaisto fotogrāfiju, kas tika atliktas malā ar lakonisko pamatojumvārdu - „banalitāte”, radīšanas mirklī es esmu bijusi klāt un redzējusi kā cilvēkiem mirdzēja acis, kad viņi knipsēja. Proti, esmu tajā priviliģētajā stāvoklī, ka zinu autora nostādni, to, ka viņš nav radījis darbus noteiktam konkursam, tēmai, paļaujoties uz to, ka tas, ko viņš dara ir vispāratzīta, pievilcīga dominante, ar kuru nekas nevar aiziet greizi. Es zinu to, cik patiesībā personisks un dziļš bijis šis pārdzīvojums, tajā mirklī pat neiedomājoties par šī skaistuma tālāku eksponēšanu. Tāpēc jāatzīst, ka diemžēl vai par laimi mākslas funkcijas vienmēr ir divpusējas, proti, tai jāuzrunā arī saņēmējs. Tavu lielum lielo iedvesmu, autor, neviens nepamanīs, ja atspersies tajā tēmu laciņā, kur Lielie atspērās pirms divdesmit gadiem. Tas tādēļ, ka mainījusies cilvēku (lasi - saņēmēju) domāšana.

Šobrīd banāls ir tas, kas postulē vispārīgu būtību vai, ja vēlaties, jēgu. Postmodernā mākslas tendence ir tiekties nevis atklāt saturu, bet parādīt, ka māksla (tāpat kā dzīve) ir bezsaturīga, un par labu mākslinieku atzīst tādu, kurš to izdara vislabāk. Māksliniekam ir jāņem vērā konkrētā laika domāšanas dimensija, ja vēlas gūt panākumus. Izkrist no tendencēm var tikai vai nu lieli ģēniji vai banāli klasiķu piekritēji, kas, protams, nebūs diez cik lielā vērtē. No šī fakta konstatācijas varam atvedināt pārdomas par banalitātes otru, līdz šim diez ko neskarto, pusi. Ja šis ir atsvešināšanās laikmets, kas pieprasa meklēt pasaulē Absolūtu, bet jo spilgtāk parādīt, ka tāds neeksistē, nosaka mākslinieku radošās darbības trajektoriju un līdz ar to viena šāda trajektorija ietekmē pārējos jaunos prātus, kas to pieņem par pašsaprotamu, tad jāatzīst, ka arī postmodernajā laikmetā netrūkst banalitāšu, ja nevēlamies teikt, ka viss šis laikmets ir savā ziņā banāls. Ja sliecamies piekrist vācu filozofa, 19. gs ideālista Šellinga mākslas definīcijai, proti, ka īsts mākslas darbs ir tas, kurā bezgalīgais attēlots galīgajā, mums jāatzīst, ka mūslaiku māksla ir vien galīgais, kas attēlot divtik galīgajā. Bet ne par to ir stāsts.

Kā sameklēt mūsdienu mākslā tādas banalitātes, kādas tā pati attiecina uz smieklīgajiem mēģinājumiem pagājušās dominantes atdzīvināt uz šā brīža kultūras fona? Itin vienkārši. Jau esam noskaidrojuši, ka banalitāte nebūt nenozīmē plaģiātismu vai dzīvošanu ne populārās vērtībās, bet gan no autora puses - apzinātu vēlmi paspīdēt uz jau kultūras diskursā iegājušām, novērtām formām, padarot tās par savām vai, precīzāk, pašam pieslīpējoties tām, un no mākslas darba uztvērēja puses - atkost to. Līdz ar to varam sacīt, ka jēgu izskaudošā paradigma, ar kuru mēs saprotam šā brīža postmoderno mākslu, spēlējas ar tēmām un konceptiem, bet vairs nemeklē bezgalīgo. Šī kultūra, kamēr tā darbojas iepriekšējo kultūrvēsturisko un filozofisko nostādņu kritikas garā, nav nekas banāls, bet gan apsveicams. „bet tad es noslauku putekļus sev no acīm/un ko es redzu/ ko es redzu/ es neko neredzu” (M. Pujāts). Tomēr šī absurdā izjūta, kas cirkulē mūsdienu Rietumu domas asinsritē, draud pati sevi noreducēt līdz akūtam banalitātes jēdzienam, jo spēlēšanās ar dumpīgām un nepieņemtām formām drīz kļūs par pašsaprotamu un, pats galvenais, pašpietiekamu parādību, kurā vairs nebūs vietas metakritikai un citiem izejas punktiem. Banalitātes noteiksmei piederas šī riņķošanas izjūta, doma, ka nav savādāku veidu, kā pateikt to, ko es vēlos pateikt un, ka īstenībā nemaz nav nekā cita, ko pateikt, kā tas, ko es vēlos pateikt.

Vai maz ir iespējams sintezēt pastāvošo jēgas nolieguma pozīciju un absolūtā un cildenā nojēgumu vienotā pasaules izjūtā - tas ir jautājums, kura atbilde mums atklāsies vien nākotnes norisēs, tādēļ teorētiski prātuļot par to nav itin nekādas jēgas. Svarīgi bija parādīt to, ka banalitāte nav tikai vispārpieņemto klišeju atražošana, bet gan baisa dumpīgās un noliedzošās formas savelšanās savā pašpietiekamībā, nepretendējot atklāt šo pasauli citos rakursos.

Laura Brokāne

Laura Brokāne ir studējusi filozofiju, šobrīd viena no interneta žurnāla "Punctum" redaktorēm.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!