Umberto Eko 2010. gadā vienā no savām regulārajām slejām "L’Espresso" pievērsās dažādiem magiem un pareģotājiem; var noprast, ka jo īpaši klasiķim gājis pie sirds šī kāda Itālijā slavena zīlnieka prognoze: "Atrast auto stāvvietu būs vēl grūtāk." Diemžēl, ja runa ir par Latvijas iekšpolitiku, manas prognozes un vērtējumi būtu tikpat banāli.
Piemēram, ka jaunas valdības veidošanas process ir nedaudz ievilcies un nenāktu par sliktu beidzot to izveidot. Formulēšu nedaudz citādi: nekā traģiska ieilgšanā nav, tomēr sāk parādīties pazīmes, ka pauze kļūst traucējoša. Piemēram, Kučinska kabinets drīz pēc 6. oktobra vēlēšanu rezultātiem deklarēja, ka vairīsies pieņemt tādus lēmumus, kurus korektāk būtu atstāt jaunās valdības ziņā. Cita interpretācija gan saka, ka t.s. tehniskā valdība nemaz nav ieinteresēta palīdzēt saviem pēctečiem, tomēr jebkurā gadījumā solījums nelemt par jautājumiem, kuriem būtu tālejošākas sekas, principā tika pildīts. Pagāja oktobris, novembris, un šāda distancēšanās vairs īsti nav iespējama. Piemēram, 11. decembrī tehniskā valdība tomēr lēma par augstākās izglītības jomai būtiskajiem studiju virzienu un programmu atvēršanas, akreditācijas un licencēšanas noteikumiem, lai gan vismaz teorētiski var pieņemt, ka jaunajā valdībā par šo tēmu var būt cits viedoklis. Kučinska kabinets ir nosūtījis parlamentam savu skatījumu par to, kādi 12. Saeimā skatīt sāktie likumprojekti būtu, pēc aizejošās valdības domām, turpināmi arī 13. Saeimā. Attiecīgās valdības sēdes protokola 31. punktā šādu likumprojektu redzam gana daudz, bet deputātiem pašsaprotami var rasties problēmas noformulēt attieksmi pret tiem, ja nav skaidrs, kāda būs nākamā valdība. 13. Saeimas plenārsēdēs var novērot (piemēram, 13. decembrī jautājumā par grozījumiem Solidaritātes nodoklī), ka pat vienai frakcijai piederīgi politiķi balso atšķirīgi. Un tas arī saprotams – kamēr nav skaidrības par tālāko koalīciju, prasīt disciplīnu grūti. Tātad, rezumējot, pirmā banalitāte būtu tā, ka nu gan derētu valdību izveidot.
Un aizvadītajā nedēļā politiķi ķērās pie trešā mēģinājuma, šoreiz ar Krišjāni Kariņu (JV) kā iespējamo premjeru. Tiesa, optimistiskie paziņojumi, ka tagad sarunas būs gan raitas, gan veiksmīgas un valdību izdosies izveidot līdz Ziemassvētkiem, aizvadītās nedēļas nogalē sadūrās ar ziņu, ka Valsts prezidenta dienas kārtībā nekādas tikšanās ar partiju pārstāvjiem par šo jautājumu nav plānotas. Kādi ir Raimonda Vējoņa motīvi, grūti spriest – iespējams, tik banāli pašsaprotami, ka viņš vēlas būt pilnīgi pārliecināts, ka Krišjāņa Kariņa nominēšanas gadījumā valdība tiešām tiks izveidota. Mazliet grūtāk saprast, kāda iemesla dēļ jau tā sarežģītajā situācijā viens no publiski redzamākajiem "nacionāļiem", Roberts Zīle, atklātības lēkmē publiski paziņo, ka nākamā valdība "vienalga, kas viņu vadīs, būs visumā vāja un īslaicīga". Var jau būt, ka zemteksts ir diezgan banāls – "nacionāļi" šādi signalizē līdzšinējiem sabiedrotajiem "zaļajiem zemniekiem", ka arī tad, ja ZZS jaunajā valdībā pārstāvēta netiks, nav vērts kreņķēties un ilgi jāsēž opozīcijā nebūs.
Tomēr nevar noliegt, ka – lai cik banāli tas skan – lielus darbus no nākamās valdības gaidīt nav vērts. Un nevis tādēļ, ka tās veidotāji klusībā neko negribētu mainīt, uzlabot utt., bet objektīvu iemeslu rezultātā. Piemēram, Kariņš kopumā pareizi ir norādījis, ka jākoncentrējas uz dažām darbības prioritātēm. Viena no tām – novadu reforma, kuru par svarīgu atzīst arī JKP, KPV LV un AP/"Par!". Pieņemsim, ka ārpus valdības paliek ZZS, kas tradicionāli tiek uzskatīta par galveno reģionālā status quo aizstāvi. Tomēr maz ir tādu reformu, kuras iespējams veikt bez papildu finansējuma, pat ja runa ir par terminētu atbalstu, "piešprici" pārejas periodam. Neesmu kompetents spriest par reģionālās politikas maiņu dažādiem aspektiem un variantiem, tomēr tik daudz saprotu, ka runa nav tikai par administratīvā sloga samazināšanu, atceļot kādus aplamus normatīvos aktus. Visām pārējām pārmaiņu versijām ir nepieciešama papildu nauda. Un tās vismaz 2019. gadā šādiem mērķiem nebūs. Kaut vai tādēļ, ka resursi būs jākoncentrē citiem mērķiem, piemēram, veselības aprūpei. Tāpat man nav pamata apšaubīt, ka partijas patiešām vēlas uzlabot veselības aprūpes sistēmas pieejamību iedzīvotājiem (vēl viena no iespējamām prioritātēm), tomēr tikpat skaidrs, ka tas nav panākams pusgada laikā.
Te, protams, var teikt, ka "tūlītēju rezultātu neesamība" ir ikvienam pašsaprotama, tomēr problēma ir tā, ka daļa politiķu gan vēlēšanu kampaņas ietvaros, gan valdības veidošanas laikā uzsvēra, ka "sabiedrība vēlas pārmaiņas". Un tad mēs nonākam līdz savā pašsaprotamībā banālajam jautājumam – ko kurš saprot ar pārmaiņu pirmajiem jūtamajiem rezultātiem? Mana sajūtās balstītā versija ir tā, ka daļa no "jaunās politikas" atbalstītājiem – lielā mērā pateicoties arī pašu politiķu retorikai – uzskata, ka, labi, pēc pirmā mēneša, diviem prasīt ko "taustāmu" no ievēlētajiem vēl tiešām nevar, savukārt pusgads jau nu būtu pietiekami ilgs laiks. Tātad nākamais jautājums ir: ko partijas darīs, kad nākamā gada maijā – jūnijā elektorāta prasīgākā, kareivīgākā daļa sāks prasīt pierādījumus tam, ka "jaunā politika" ir kaut kas vairāk par "vecās" noliegumu. Ciniski vērtējot, "vecās" partijas bija izkopušas zināmas prasmes solītā un esošā nesakritības skaidrošanā, un publika, pat ja skaidrojums to nepārliecināja, to vismaz uztvēra rezignēti – "un tā viņi vienmēr…". Nu mums ir "jaunās" partijas, kas taču, cik saprotu, noraida izvairīgumu, atrunas kā "vecās politikas" sastāvdaļu vispār. "Jaunās" partijas vēlēšanu kampaņu ietvaros parādīja – katra savā veidā, protams –, ka ir prasmīgas komunikācijā ar mērķa auditorijām, tādēļ iespējams, ka tās tiks galā arī ar šo krietni sarežģītāko politiskās komunikācijas problēmu. Zināmā mērā būtu patiešām interesanti redzēt, vai no rezultātu viedokļa nemainīgu politiku iespējams interpretēt kā kaut kā tomēr "taisnīgāku" un "godīgāku". Var gan parādīties arī diezgan banāls risinājums – paziņot, ka "pārmaiņu" trūkuma galvenais cēlonis ir tas, ka valdību vada "vecās politikas" pārstāvis.
0