Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Attelā - Dženeta Geinora, pirmā sieviete, kas saņēmusi Oskaru 1929. gadā
 
Redzējumi
05.02.2015

Baltādainais vīrietis "Oskars"

Komentē
1
Saglabā

Uzreiz pēc 87. ASV Kinoakadēmijas balvas nomināciju paziņošanas medijos un sociālajos tīklos parādījās gan neizpratne, gan asas diskusijas par 2015. gadā acīmredzamo daudzveidības trūkumu. Tviterī sāka ceļot ieraksti ar #OscarsSoWhite, jo visās galvenajās nominācijās (labākais aktieris, labākā aktrise, labākais otrā plāna aktieris, labākā otrā plāna aktrise, labākais režisors) nosaukti tikai baltādaini mākslinieki. Lai arī "Oskaru" balvu vēsturē vienmēr ir skaidri iezīmējies konservatīvisms, 2014. gada notikumu kontekstā šāda nepārprotama vienpusība rada daudz jautājumu. ASV notikušie t. s. "rasu nemieri" Fērgusonā, kas starptautiskajā vidē atkal aktualizējuši jautājumus par afroamerikāņu tiesību ierobežojumiem, "rasu profilizēšanu" un nepārprotamiem cilvēktiesību pārkāpumiem, liek domāt, ka tā vietā, lai ar Kinoakadēmijas palīdzību mēģinātu šo situāciju nomierināt, ASV ir izvēlējusies atgriezties pie pārbaudītām un "tradicionālām" vērtībām. Jo, galu galā, valsts prezidents taču ir melnādainais un filmai "Selma" par Mārtinu Luteru Kingu arī ir piešķirta nominācija kā gada labākajai filmai. Vai tad būtu nepieciešams vēl kaut kas? Nodevas politkorektumam it kā ir samaksātas.

Taču par ASV nebeidzamo koķetēriju ar rasismu, kas joprojām nav noliedzama un, paplašinoties informācijas pieejamībai, arī vairs nav tik veiksmīgi noslēpjama, no sava "white privilege" stāvokļa nevaru spriest pietiekami vispusīgi un padziļināti. Tāpēc drīzāk vēlos pievērst uzmanību vēl vienam acīmredzamam iztrūkumam šī gada "Oskaru" nominantu sarakstā. Jo – kur ir palikušas sievietes? Ne tikai labāko režisoru sarakstā neparādās neviena dāma, bet arī gada filmas nominantu vidū nav nevienas kinolentes, kuras galvenā varone būtu sieviete. Bet visos medijos taču tika sludināts, ka 2014. gads ir bijis ļoti labs gads feminismam! Laikam tikai ne kino.

Bet kur tad viņas ir? Kāpēc Kinoakadēmija izvēlējās palaist garām iespēju radīt vēsturisku precedentu, nominējot filmas "Selma" melnādaino režisori Eivu Duvernaju, tā vietā kārtējo reizi pagodinot veco krabi Klintu Īstvudu (visu cieņu Īstvuda kungam, bet kaut kā nespēju tikt pāri faktam, ka Netīrais Harijs šogad ir sevi parādījis kā izteikts anti-islāmists)? Kāpēc filmas "Mežone" vai "Joprojām Alise" nav nominētas gada labākās filmas titulam? Tās taču nevis pievēršas specifiskajām "sieviešu problēmām", ar ko nodarbojas visāda "mēnešreižu māksla", bet runā par aktuālām tēmām. Vienīgā atšķirība ir tā, ka ar šīm problēmām (Alcheimera slimība, sevis meklējumi fiziski smaga pārgājiena laikā) kinolentēs cīnās nevis Bredlijs Kūpers vai Edijs Redmeins, bet gan Rīsa Viterspūna un Džuliana Mūra. Turklāt priecējot kino skatītājus ar izciliem aktierdarbiem, kurus arī pati Kinoakadēmija ir atzinusi par gana labiem esam nominācijas "Labākā aktrise" ietvaros.

Bet kā tad sievietes ir atveidotas filmās, kas 22. februārī cīnīsies par labākās kinolentes titulu? Mājaslapā "Pop Insomniacs" ir atrodams raksts, kurā sieviešu varoņu niansētība visās astoņās filmās tiek novērtēta ar atzīmi. Tikai divas no tām tika novērtētas ar atzīmi A vai A-. Viens no vērtēšanas kritērijiem bija labi pazīstamais Bekdelas tests – vai filmā ir vismaz divas sieviešu dzimuma varones, kuras tiek nosauktas vārdā un kuras savā starpā sarunājas par kaut ko, kas NAV vīrietis. Jāsaka, ka pat ar šo it kā vienkāršo testu lielākajai daļai  nominēto filmu gāja smagi.

Sākšu ar savu absolūto anti-favorītu – "Amerikāņu snaiperi". Pirms biju noskatījusies filmu, nopriecājos, ka Sjennai Millerei beidzot ir kāda lielāka loma kinolentē, kas turklāt vēl ir nominēta "Oskaram". Jā, tikai diemžēl viņas varones vienīgais uzdevums ir uzticīgi gaidīt mājās savu vīru un dzemdēt viņam bērnus, kamēr viņš nodarbojas ar māšu un bērnu šaušanu Irākā. Ar ko vēl nodarbojas Milleres varone? Mēs to neuzzinām. Vienīgais, kas ir skaidrs, – viņa noteikti nesarunājas ar citām sievietēm.

Otra filma, kura mājaslapā ir izpelnījusies novērtējumu "F", ir "Atsitiens". Lai arī filmas dinamika un vizuālais noformējums mani iejūsmināja un kopumā šo darbu vērtēju ļoti augstu, vienīgā sieviešu dzimuma varone Nikola (Melisa Benuā) figurē pāris reižu, turklāt darbojas vienīgi kā potenciāls šķērslis galvenā varoņa ceļam uz izcilību mūzikā. Ne tikai šī meitene parādās kā īslaicīgs iekāres objekts galvenajam varonim, Nikolai "Atsitienā" nav arī ne mazāko izredžu parunāties ar vēl kādu sievieti, jo to gluži vienkārši nav. Kā bonuss ir diktatoriskā pedagoga pazemojošie apzīmējumi saviem audzēkņiem – "lēdijas", "meitenes" un "pediņi".

"Putncilvēks" ir viena no interesantākajām filmām nominantu sarakstā, turklāt prieks atkal uz lielā ekrāna redzēt Maiklu Kītonu. Kā arī sākotnēji šķiet, ka Injaritu ir radījis daudzpusīgus sieviešu tēlus, un dāmas arī veiksmīgi izpilda Bekdelas testa pirmo daļu – viņām ir vārdi, un viņas savstarpēji sarunājas. Vienīgi pavisam drīz sarunas pievēršas vīriešiem, kā arī notiek vēl šis tas, ko, lai izvairītos no spoileriem, neminēšu, bet kopumā daudzsološais sākums Emmas Stounas, Naomi Votsas un Andreas Raisboro varoņu identitātēm neko vairāk par "sievām", "mātēm", "meitām" un "draudzenēm" nepiedāvā. Viņas iepeld un izpeld no "Putncilvēka" galvenajiem notikumiem, kuri grozās ap Kītona un Nortona varoņiem.

Vesa Andersona filmās gandrīz vienmēr atrodamas neparastas lomas gan vīriešiem, gan sievietēm. Taču šajā ziņā "Viesnīca "Diženā Budapešta"" nebija tas patīkamākais pārsteigums. Lai arī Tilda Svintone spēj paņemt visu uzmanību, pat parādoties uz pāris minūtēm, un Sīršes Ronanas atveidotā konditore ir gan drosmīga, gan acīmredzami talantīga, Andersons viņām ir piešķīris tikai "mīlas objektu" nozīmi. Turklāt pietiek vien pamirkšķināt, lai palaistu garām faktu, ka filmā piedalās arī jaunā franču zvaigzne Lea Seidū.

Keira Naitlija ir vienīgā sieviete vīriešu dominētajā kriptogrāfu vidē, vismaz tādu situāciju atveido Mortena Tilduma filma "Imitācijas spēle". Lai arī Naitlijas varone Džoanna Klārka ir gan gudra, gan sievišķīga un viņas draudzība ar Alanu Tjūringu ir viens no filmas svarīgākajiem virzītājspēkiem, viņa tā arī paliek "vienīgās sievietes" pozīcijā. Un, ņemot vērā, ka Otrā pasaules kara laikā sievietes ļoti aktīvi darbojās kodētas informācijas atšifrēšanas procesos – un ne tikai –, tad par nožēlu jāatzīst, ka Naitlijas vientulīgā pozīcija ir ne tikai vēsturiski neprecīza, bet arī nesniedz Džoannas tēlam iespēju pilnvērtīgi attīstīties.

"Puikas gadi" jau ar savu nosaukumu paziņo, ka filmas galvenais fokuss būs pievērsts tam, kā uzaug puika. Taču, tā kā šo puiku audzina Patrīcijas Ārketes atveidotā māte, skatītājiem ir iespēja sekot līdzi arī viņas dzīvei. Lai arī stāsta virzītājspēks un skatpunkta īpašnieks ir vīrietis, mātes tēls ir viens no izstrādātākajiem un saistošākajiem aspektiem šajā kinolentē. Ārketes varone nepaliek tikai "mātes" vai "vientuļās mātes" robežās – viņa cīnās par izglītību, karjeru, izdzīvošanu un to, kā tikt galā ar bērnu pieaugšanu.  

"Teorija par visu" ir ne tikai Stīvena Hokinga, bet arī viņa sievas Džeinas Vaildas stāsts. Gan Stīvens, gan Džeina ir doktorantūras studenti katrs savā sfērā, un viņiem abiem ir ambīcijas un vēlmes, kuras apdraud Hokingam noteiktā diagnoze. Filma iemanās neierobežot Džeinas varoni "sievas-aprūpētājas" statusā un nesašaurina savu fokusu tikai uz Hokingu. Šķēršļi un grūtības ir jāpārvar abiem, un viens bez otra viņi, iespējams, to nemaz neizdarītu. Tāpēc, lai arī filmas galvenais varonis ir Stīvens, viņa sieva šajās attiecībās ir atveidota kā līdzvērtīga spēlētāja, kā arī bieži vien ģimenes stūrakmens.  

Lai arī filmā "Selma" galveno lomu atveido Deivids Ojelovo, tās galvenais fokuss ir vērsts uz pašu cilvēktiesību kustību, kurā vienlīdz lielu artavu ieguldīja gan vīrieši, gan sievietes. Eivas Duvernajas filmā nefigurē tikai Mārtina Lutera Kinga sieva Koreta, tajā aktīvi darbojas arī citas sievietes, kuras savstarpēji sarunājas nevis par saviem vai svešiem džekiem, bet gan par to, kā viņas var piedalīties afroamerikāņu cilvēktiesību kustībā. Turklāt viņas par to ne tikai sarunājas, bet arī aktīvi darbojas, ciešot no verbālas un fiziskas vardabības. No visām gada filmai nominētajām kinolentēm "Selmai" ir vismazāk nomināciju – divas (labākā filma un labākā dziesma).

Jā, Kinoakadēmijas žūrija – tāpat kā ASV Kongress un Senāts, un gandrīz jebkura valdošā un vērtējošā elite – lielākoties sastāv no veciem, baltādainiem vīriešiem. Tāpēc šāda situācija nav pārsteidzoša. Pārsteidzoši ir tas, ka astoņdesmit septiņu gadu laikā žūrijas sastāvs (dzimuma, vecuma un rasu daudzveidības ziņā) ir mainījies minimāli. Protams, "Oskari" ir stīva un konservatīva tradīcija, kas bieži izlemj slavināt filmas, kuru producentiem Holivudā ir vislielākā ietekme vai kuras pēc gada vai diviem neviens vairs pat neatcerēsies. Kurš gan atceras visas filmas, kuras pēdējo desmit gadu laikā ir ieguvušas vakara Grand Prix? Tās atceras pati Kinoakadēmija, un acīmredzot tai pārāk dzīvā atmiņā ir palicis "12 gadi verdzībā" triumfs, lai vēlreiz pievērstu uzmanību afroamerikāņu režisoru darbiem. Tāpat arī Katrīnas Bigelovas "Oskars" par labāko režiju vēl virmo nesenā pagātnē, kas, iespējams, ir viens no iemesliem, kādēļ Kinoakadēmija ir nolēmusi kādu laiku sieviešu radīto necilāt.

Lai attaisnotu esošo situāciju, par vienu no galvenajiem argumentiem tiek minēts tas, ka svarīgākais ir filmas mākslinieciskā kvalitāte, nevis precedentu radīšana. Protams, es piekrītu, ka viduvējs kino nav pelnījis apbalvojumu tikai tāpēc, ka režisore ir sieviete. Turklāt jāņem vērā arī fakts, ka tikai 7 % no 2014. gadā iznākušajām filmām ir režisējušas sievietes. Tāpēc arī mākslinieciski augstvērtīgo filmu skaits ir daudz, daudz mazāks. Loģiski, vai ne? Bet kur tad pazūd lielais skaits sieviešu, kas absolvē kinoskolas? Lielākoties viņas pievēršas īsfilmām, dokumentālajam kino vai arī darbojas televīzijā, kas ir kļuvis par sievietēm daudz draudzīgāku mediju. (Galvenokārt tāpēc, ka TV reitingu noteicējas pārsvarā ir mājsaimnieces, kuru preferencēm arī tiek piemēroti dažādu seriālu raidlaiki.) Taču pilnmetrāžas kinorežijā sievietēm darbu dod daudz mazāk, un tas ir fakts, nevis tikai kārtējā feministu čīkstēšana par "izdomātām netaisnībām". Kāpēc? Viens no galvenajiem iemesliem gluži vienkārši ir stereotipiska domāšana – kad filmu studijas vadītājiem pasaka vārdu "režisors", viņi automātiski iedomājas vīrieti, jo šī joprojām tiek uzskatīta par izteikti maskulīnu profesiju. Ja TV skatītāju vidū lielu daļu viedokļu nosaka sievietes, tad par galveno un aktīvāko kino apmeklētāju joprojām tiek uzskatīts puisis pusaudžu vecumā. Un, vadoties pēc producentu un finansētāju viedokļiem, šai mērķauditorijai domātās filmas (komēdijas, asa sižeta filmas, zinātniskā fantastika, šausmu filmas un supervaroņu sāgas) ir riskanti dot režisēt sievietēm. Vispār apzīmējums "riskanti" bieži figurē rakstos un diskusijās par Holivudas izteikti maskulīno vidi. Laikam jau kristietiskās Amerikas Savienotās Valstis nespēj piedot Ievai par ābola iebarošanu Ādamam un joprojām tur aizdomās sievietes par to, ka viņas, ja vien tām tiks dota iespēja, sačakarēs arī Holivudas mašinēriju, kurā līdz šim vīriešiem sokas tik labi.

Tāpat riskanti ir projekti ar sievišķo naratīvu – pusaugu puišus tie interesēs maz, vīriešiem būs grūtāk izjust empātiju pret ekrānā notiekošo, un ļoti iespējams, ka arī patriarhālajā sabiedrībā audzinātajām sievietēm, kuras tiek barotas ar t. s. "chick flicks" un romantiskajām komēdijām, nebūs pārlieku interesanti. Un, lai šo nebeidzamo apli lauztu, būtu jāmaina visa Holivudas darbības un finansēšanas sistēma. Bet, tā kā šādas krasas izmaiņas ir neiespējamas, tad ir jāsāk ar mazumiņu, un jā, tas sevī ietver arī Kinoakadēmijas horizonta paplašināšanos. Jo pat nominācija "Oskaram" rada lielāku uzticamību no producentu un filmu kompāniju puses, kā arī samazina potenciālo "riska faktoru", ka kinolente nebūs veiksmīga tikai režisora dzimuma dēļ.

Turklāt viens no svarīgākajiem – ja ne pats svarīgākais – aspektiem ir jautājums par publiski redzamajiem "role models" (jeb pozitīvajiem piemēriem, kam vēlamies līdzināties). Tāpat kā ir svarīgi, lai veikalos būtu pieejamas lelles ar dažādu ādas krāsu un ķermeņa apmēriem, ir nepieciešams, lai meitenes redzētu sievietes, kurām vēlas līdzināties. Ja publiskajā telpā tiek godināti un popularizēti tikai vīriešu dzimuma režisori, ir grūti šo profesiju asociēt ar sievieti. Ja man vaicā par iemīļotākajiem kinorežisoriem, man arī prātā nāk Skorsēze, Linčs, Godārs... Nākas piedomāt, lai atminētos par Sofiju Kopolu, Džeinu Kempioni, Katrīnu Breijā, Diablo Kodiju vai brīnišķīgajām gore žanra princesēm Sosku māsām. Pat ja sievietes joprojām ir izteiktā mazākumā, kino pasaulē būtu nepieciešams viņas vairāk popularizēt, lai nākamās režisoru paaudzes izaugtu, redzot daudzveidīgāku Holivudu.

Apspriežot šo jautājumu draugu lokā, man tika uzdots jautājums: "Bet tieši ko kino zaudē, ja tajā neparādās sievietes skatījums uz pasauli?" Lūk. Pirmā atbilde, kas iešāvās prātā, bija – tieši tas, ka šāds jautājums tiek uzdots, ir lielākā problēma. Kino ir viens no mākslas veidiem, kas veido sabiedrības uzskatus par to, kāda ir pasaule. Īpaši svarīgi tas ir tādēļ, ka kino ir viens no iecienītākajiem laika kavēkļiem pusaudžiem, kuru domāšanas veids vēl tikai top. Manuprāt, tas, ka sievietes skatpunkts kino tiek pārstāvēts minimāli, arī palīdz veidot sabiedrību, kura, piemēram, sievietes ķermeni uzskata par publisku īpašumu. Ja kino kultivē sievietes lomu kā pasīvu objektu, kura vienīgais uzdevums ir kalpot vīriešu dzimuma varoņa mērķu sasniegšanai, tad šāda situācija arī kļūst par normu realitātē. Sievietes, kurām kino ir jāatveido tikai sievas, mātes, mīļākās vai skaistas fona dekorācijas "galvenajiem notikumiem", kas notiek ar vīriešiem, rada nerakstītus noteikumus meitenēm, kuras šīs filmas skatās. Nav brīnums, ka publiski izskan aicinājumi visas sievietes saukt par "mātēm", ja arī kino pastāvīgi tiek kultivētas divas galvenās sievietes lomas: "sieva" un "māte".

Filma, kurā sievieti orāli apmierina vīrietis, tiek apzīmēta kā "skandaloza" un saņem daudz augstāku vecuma ierobežojumu. Kinolente, kurā varone veic abortu un pēc tam netiek nosunīta vai nebeidz dzīvi traģiski, ir "pārāk skarba", un filma, kuras galvenās varones vienīgais mērķis nav "dabūt džeku", nenesīs pietiekami lielus kases ieņēmumus. Tāpat joprojām daudzi skatītāji ir "šokā", kad ierauga Lenas Dunhemas kailo ķermeni savos TV ekrānos. Jo kino rada iespaidu, ka ar seksu nodarbojas tikai un vienīgi izskatīgi cilvēki. Bet tā nav, ticiet man. Arī neizskatīgie un ne tikai slaidie to dara, un to nedrīkstētu ignorēt arī kino.

Jā, kino ir fikcija, to visi saprot. It kā. Tomēr tas nav tik vienkārši. Ja pēc "Amerikāņu snaipera" noskatīšanās ASV uz ielām tiek piekauti islāmticīgie un tviteri pārpilda patriotisku amerikāņu tvīti par to, kā vajag "močīt tos barbarus", tad nav iespējams runāt par krasi novelkamu līniju starp fikciju un realitāti. Tieši tāpat, skatoties kino, kur sieviešu vienīgais mērķis ir apprecēties, dzemdēt un ziedoties vīrieša mērķu sasniegšanai, gan meitenes, gan zēni izaug ar šādiem priekšstatiem par dzimumu lomām. Un rodas neizpratne par to, kā sievietes var izvēlēties dzīvot savu dzīvi, kā viņas var vēlēties būt vienīgās noteicējas pār savu ķermeni un kāpēc viņas vēlas būt savas dzīves režisores.

Iespējams, ka ASV Kinoakadēmijai vajadzēs vēl kādus divdesmit gadus, lai piedzīvotu paaudžu nomaiņu vai izmainītu vērtēšanas kritērijus, bet līdz tam laikam var pievērsties neatkarīgajam kino. Pārskatot "Sundance" festivāla piedāvājumu, ir redzams, ka tur sievietes režisores ir pārstāvētas daudz kuplākā skaitā. Jā, šādiem projektiem ir aktīvi jāmeklē finansējums, ir jācīnās par to, lai atrastu piemērotu izplatītāju, ir jāstrādā pie mārketinga, lai kāds tavu filmu vispār pamanītu. Bet arī "Selma" ir neatkarīgi finansēta kinolente, kas, lai arī izcīnīja tikai divas nominācijas, tomēr iekļuva "Oskaru" redzeslokā. Jā, Andželīnas Džolijas "Nesalauztais" nav izpelnījies Kinoakadēmijas ievērību, Deivida Finčera "Neatrodamā" ar vienu no pēdējā laika interesantākajām sieviešu lomām nav nominēta gada filmai, kā arī grāmatas un scenārija autore Giliana Flinna šogad nevar cerēt uz zeltīto statueti... Bet ko tad lai dara? Protams, izmainīt Holivudas dzimumstruktūras nav nedz mūsu spēkos, nedz ir mūsu uzdevums, bet, apspriežot tik publisku pasākumu kā "Oskarus", ir iespējams padomāt gan par situāciju Latvijas kino pasaulē, gan par to, kam paši dodam priekšroku, ejot uz kino. Jo vairāk skatītāju apmeklēs sieviešu režisētās filmas, jo vairāk viņām tiks dotas iespējas tās radīt. Arī skatītājiem ir jāizglītojas un jāatmet stereotipiskā domāšana. Piemēram, ir vērts painteresēties par to, kas režisē jūsu iemīļotos TV seriālus (piemēram, daudzas "Breaking Bad", "Homeland", "Sons of Anarchy" un "The Walking Dead" sērijas ir režisējušas sievietes), kā arī pasekot līdzi dažādu kinofestivālu programmām. Pat ja tas nav nospiedošais vairākums, vismaz uz mirkli pazūd sajūta, ka kameras objektīva otrajā pusē sieviešu nemaz nav.

 

Raksta tapšanā izmantotie avoti:

Alexander Lexi "An Oscar-Nominated Director Gets Real About How Women Are Treated in Hollywood"

Melissa Silverstein "Thoughts on the Oscar Noms from Female Film Writers and Experts"

Ingoo Kang "Women-Directed Films in 2014 Will Be Few and Far Between (Updated)"

Ingoo Kang "36% of 2015 Sundance Competition Films Directed by Women"

Zing Tsjeng "Female filmmakers are nowhere to be seen in Hollywood"

Scott Mendelson "Why Ava DuVernay's 'Selma' Oscar Snub Matters"

Alexandra Heeney "Sundance 2015: Female directors reign in the World Dramatic Competition"

Madelyne Xiao "Breaking the celluloid ceiling at the Sundance Film Festival"

Kira Cochrane "Why are there so few female film-makers?"

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!