Valdis Spalvums sevi pozicionēja kā tīras raudzes latviešu literātu, tīru no kulturāliem vai ģenētiskiem piejaukumiem. Viņš uzskatīja www.draugiem.lv lietošanu par nacionālu pienākumu, un jau vairākus gadus viņa profila bilde bija tā pati – melnā T-kreklā ar uzrakstu "NO, I’M NOT ON THE F!#$%ING FACEBOOK!!!". Lai arī jau četrdesmitgadnieks, Spalvums dzīvoja viens un neprecēts, ko ar dzejnieka nesamaitāto tiešumu skaidroja tā: būdams perfekcionists, viņš spētu pieņemt tikai tādu sievieti, kas nekad nepirž. Dabā tādu nevarēja būt, tāpēc Spalvuma dzīve salikās nedaudz vientuļa, toties apgarota.
Viņš dzīvoja vienkārši, taču gaumīgi iekārtotā Āgenskalna dzīvoklī ar centrālo apkuri un joprojām funkcionālu malkas plīti. Dažas retro stila mēbeles un makintoša laptops uz galda, ar to pietika. Tāpat kā pats saimnieks, arī dzīvoklis bija viss tīrs un sakārtots. Krāsu izvēlē valdīja saskaņoti pelēks un zaļš, bet uz perfekti baltām vannas istabas durvīm atradās hipsteru tirdziņa reklāmas plakāts stilīgos sēpijas toņos.
Spalvuma iekšējā radošā uguns dedzināja citiem pusmūža vīriešiem tik raksturīgos taukus un uzturēja viņa miesu liesu un sportisku. Slaidās kājas cieši skāva mūsdienīgas džinsu bikses un kedas. Kad viņš ašā solī trauca pāri Akmens tiltam, viens otrs garāmgājējs atļāvās greizu smīnu, taču Spalvums prata par tādiem pasmīnēt pats un tikai ģenerēja iedvesmu, raudzīdamies uz Pārdaugavas debesi.
Viņš aktīvi sūtīja savus darbus uz visiem konkursiem, cik nu to mēdz būt nīkulīgajā Latvijas literatūras vidē, rakstīja savu blogu (spalvums.wordpress.com), kā arī lasīja un komentēja citu publikācijas. Kā komentētājs, Spalvums uzstādīja autoriem visstriktākās prasības. Līdz šim augstāko atzinību no viņa bija saņēmis epifānists Sadegsnis par pēcnāves sējumu "Es sāpi sevī nesu":
Teicams darbs. Bezmaz vai sanāk tā, ka nav kur piesieties, tomēr kaut kas mani satrauc. Nelaime tāda, ka patīk. Labs taču!
Pārlasu vēlreiz.
Kas tad varētu būt slikti?
Slikti ir tas, ka nav ģeniāli. No literāra darba es sagaidu superkvalitāti, nokāvēju pēcgaršu, globāla mēroga grāvēju, es sagaidu, ka autors ar sava intelekta spozmi notrieks mani no kājām un izsmērēs pa sienu. Jāatzīst, ka nelaiķim uz vienu īsu brītiņu tas pat tā kā sāka izdoties, taču nē – lai izsmērētu Spalvumu, mūsu antiņiem un bāleliņiem zarna par tievu.
Īsāk sakot, Spalvums bija nelokāms estēts ar padziļinātu izpratni par prozu un dzeju – un kā tāds sevi cienīja. Laiku pa laikam viņš arī pats publicēja kādu dzejas vai prozas krājumu, taču tiem parasti nebija pārāk liels noiets.
– Lasītājam patiesība acīs kož, un viņš bailīgi nepērk, – Spalvums komentēja par grāmatu zemo pārdotspēju un turpināja strādāt. Viņa pēdējais izdotais darbs bija stāstu krājums "Cilvēki ar salauztām kājām". Kā var noprast no nosaukuma, krājums bija veltīts Latvijas mazajiem uzņēmējiem. Iedvesmu autors galvenokārt bija smēlies ekonomikas ziņās un Vilhelma Purvīša gleznās.
Kādā saulainā rītā Spalvums uzvārīja kafiju, piebēra tai klāt cukuru ar nedaudz kanēļa un atvēra sudrabaino datoru uz rakstāmgalda, un ierakstīja Gūgles lodziņā savu vārdu. "Cilvēki" atradās veikalu plauktos jau pietiekami ilgi, lai beidzot kādam būtu ko teikt.
Patiešām, saitā "Dzejdari.lv" bija nopublicēta pavisam svaiga recenzija. Taču, paskatoties uz autora vārdu, Spalvuma pierē iegūla rieva. Arnolds Pabrēka bija ne mazāk prominents literāts kā pats Spalvums. Tieši Pabrēka regulāri rīkoja "Šinī mēnesī mirušo dzejnieku darbu lasījumus" Magones kultūras centrā un bija arī noorganizējis Eiropas Savienības finansējumu tematiskā kalendāra "Pieminēsim" izdošanai, kurā katra mēneša lapu daiļoja kāda dzejnieka kapakmeņa foto ar atbilstošu parakstu, piemēram, "Decembris. Tumsības un aukstuma mēnesis, kurā Eduards Veidenbaums sasirgst ar tuberkulozi".
Deviņdesmitajos Pabrēka nopublicēja dzejoļu krājumu "Sonets par Govi". Tieši viņa spalvaskātam pieder tolaik revolucionārās rindas:
Abdirzdamās pa pļavu spriņģo Govs,
To Dundurs dzenā, un tai uzbrūk Ods.
Pabrēka uzskatīja sevi par rusticiskā (nejaukt ar rusicismu vai rasismu) reālisma stila pamatlicēju, jo bija panācis no izdevēja piekrišanu publicēt vārdu "abdirzdamās" ar "b un z, jo tā runā mūspusē", kā arī rakstīt visu dzīvo radību nosaukumus ar lielo burtu, šādi simbolizējot cieņu pret dabu. Kopš 1993. gada Pabrēka nepagurdams uzstāja, ka visi tādā stilā vēlāk sarakstītie darbi pieskaitāmi rusticisma stilam.
Diemžēl "Sonets" nekad nebija saņēmis pat ne kripatu no tās atzinības, ko šaurās aprindās guva Spalvuma 2000. gadā publicētais pirmais krājums "Govjulāse. Rurālās reālijas", pēc kura iznākšanas termins "rurālais reālisms" (nejaukt ar rusticisko!) aizķērās dažu literatūras kritiķu žargonā. Šādu zinātāju nebija daudz, tas tiesa, toties "Sonetam" zinātāju bija vēl mazāk. Līdz ar to Pabrēkas sirdī bija iemājojis rūgtums. Ar savu uzurpatorisko terminu "rurālais reālisms" Spalvums tik vien kā jaucot gaisu jau bez tā smagnējajā pašmāju literatūras atmosfērā, sūdzējās Pabrēka un sparīgi pirka visus Spalvuma dzejoļu un prozas izdevumus pēc kārtas, lai pēc tam publicētu iznīcinošas literārās analīzes.
Tas garantēja grāmatām vismaz kaut kādu noietu, taču vai tāpēc Spalvums būtu pelnījis nievas?
Un tagad Pabrēka bija pilnīgi neadekvāti izvēlējies salīdzināt "Cilvēkus" ar diletanta un zaļknābja Azrāna pirmo dzejas krājumu! Spalvums iemalkoja kafiju ar kanēli un sāka lasīt.
Šoreiz rakstīšu par diviem pašmāju autoriem: viens mūs aplaimo jau sen, bet otrs uzdrīkstējies pirmoreiz. Runa ir par Valda Spalvuma un Teodora Heinriha Azrāna tikko iznākušajām grāmatām.
Spalvums ar savu prozaiku cenšas parādīt, ka zina, kas ir ciešanas. Ar nožēlu jāatzīst, ka autoram tas lāgā nepadodas. Lasot antoloģiju "Cilvēki ar salauztām kājām", neviļus prātā uzaust depresijas un gara vājuma apraksti citos latviešu darbos, un salīdzinājums, jāsaka kā ir, Spalvumam par labu nenāk. Un tad nekas cits neatliek, kā norādīt cienījamajam autoram, ka patiesībā viņa smeldze ir diezgan banāla un tai varētu viegli tikt pāri ar kādu Eiropas Savienības stipendiju.
Toties patiešām izcils Weltschmertz paraugs, neviltots kā kariesa atkailināts dzerokļa nervs, ir Azrāna pirmais dzejas krājums "Pret nagu nospiestās radības". Tekstu caurvij neviltota sāpe, patiesa smeldze un īsta skarbne. Azrāns ne tikai mokās labākajās nacionālajās tradīcijās. Nē, ar savu nomācošo izjūtu paleti un monologa tiešumu viņš izlej personīgo sūrmi kā purva rāvu lasītājam aiz apkakles. Skarbi? Jā, bet kā valdzina un atsvaidzina šāds sirds aukstums! Ik dzejoļa rinda ietriecas dziļāk dvēselē – kā sētas miets salnas dzeltā augsnē. Pārfrāzējot krājuma tituldzejoli, "Jel! gribas saukt, o, jel apstājies un dod atelpu, es tevi lūdzu, sagumstu un lūdzu atkal un vēl – jel rimsties, nežēlīgo dzejniek!" Lasītājam tavu sāpi grūti izturēt...
Taču dzejas skaistums var būt arī tāds – nežēlīgs. Prātam neaptverama smeldze burtiski izplūst pa lapām kā sirds kambaru drenāža un piesūcina rindas ar reimatiskām izjūtām. Tajā tieši arī ir Azrāna talants: kā sāk sāpēt, tā vairs nevar ne rimties, ne atrauties.
Sāpēt neizsāpamo. Smelgt neizsmeldzamo. Elpot neizelpojamo… Un tā viscaur, ik rindiņā, ik aiz katras punktuācijas zīmes.
Uz šādas spēcīgas debijas fona "Cilvēki", kaut arī ar salauztām kājām, tomēr pieklibo un nerada pietiekami pārliecinošu pelēcības un grūtību ainu.
Spalvums zināja, ka Pabrēkas brēkāšana nebija nekas cits kā zaļas skaudības rezultāts. Viņš piecēlās, ar nicinājumu paskatījās no augšas uz recenzijas tekstu ekrānā. Tad apsēdās atkal un, dvēselei mutuļojot, uzklikšķināja uz "Pievienot komentāru". Lauciņā "Autors" viņš ierakstīja "Latviešu literāts". Laukā "Teksts" iegūla sekojošais:
Klau, vai dzirdi? Klusumā pulkstens skan. Es sēžu vientuļš lielā pilsētā, un pelēkās namu sienas man stāsta par manā istabā neesošo. Par dzīvelīgo un krāšņo, par skaisto un dižo.
Kā krāsās zaigojošs cirks, piemēram.
Es aizveru acis, un tikšķi pārtop par cirka bungām un taurēm.
Šajā cirka teltī sanākuši visi tie, kas sevi par radošajiem sauc. Lūk, pirmajā rindā visas dēles, kas piesūkušās klāt valsts izsniegtajam kultūras finansējumam, vēl mitras, tikko no naudas dīķa izkāpušas. Lūk, aiz viņu glumajām mugurām noslēpušies Eiropas slaucēji. Tepat netālu arī visādi audeklu triepļi un teātru viepļi sabiruši pa krēsliem un vēdinās katrs ar savu personīgo reklāmas bukletu.
Visi, visi viņi ir šinī teltī, mani mīļie.
Slaidas meitenes spīguļiem klātos bruncīšos gora gurnus, gar arēnas malu soļodamas. Meitenes lišķīgi smaida, un veco izvirtuļu acīs iedegas uguns.
Orķestris rauj vaļā tango, un radošie sāk priecīgi šūpoties līdzi.
Es stāvu aizkulisēs un dziļi ieelpoju zāģu skaidu un ziloņu klātbūtni. Es skatos uz orģiju no malas, caur spraugu aizkaros. Es esmu gatavs, man mugurā sniegbalts uzvalks. Es sakārtoju kaklasaiti. Es pārlaižu pirkstus pār perfekti nospodrinātu pogu rindu. Es pārbaudu, vai šķiltavas strādā. Es ātri pieskaros lietussargam, piekārtam zobena makstī pie jostas. Es sagaidu tango beigas, tad paceļu un strauji nolaižu roku, dodams ziņu asistentiem.
Vienā mirklī meitenes ir prom no arēnas, tā vietā asistenti pašā centrā izvelk lielu, vecmodīgu lielgabalu ar milzīgi resnu stobru, kas tiek pavērsts uz augšu. Telts satumst, orķestris sāk spēlēt trauksmainu mūziku. Melodija plūst pāri sanākušajiem, un viņi pieklust.
Šņirkt, noskan Zippo kramiņš. Liesmiņa pieskaras piesūcinātajai lāpai, un tā momentāni noklājas ar zili dzeltenām uguns ziedlapām. Es izsoļoju arēnā un nostājos centrā, lāpa augstu pacelta kreisajā rokā. Skatītāji sastingst gaidās. Orķestris plūdeni kāpina tempu un pāriet uz maršu. Resnais stobra bundulis rāda precīzi zenītā. Apkārt valda tumsa, taču man pat nevajag sasprindzināt iztēli, lai redzētu visus tos labi pazīstamos mūļus un iedomātos viņu muļķīgi savilktās izteiksmes.
Es izvelku no maksts lietussargu un nospiežu pogu uz roktura. Orķestra maršs pa šo laiku pieaudzis vienkārši apdullinošā skaļumā, spieķu atvēršanās pat nav dzirdama. Mani tagad pasargā liels, melns kupols no superizturīga auduma. Maršs sasniedz histērisku kāpinājumu, ir apbrīnojami, ka bundzinieks spēj tik ātri kustināt rokas.
Bez liekas kavēšanās lāpa krīt uz leju, un vienā taktī ar marša notīm nogrand žilbinoša, visas skaņas aprijoša eksplozija. Sprādziena gaismā uz mirkli nozib balti šaujampulvera dūmi, gaisā uzšaujas tumšs mākonis, tad, gravitācijas vilkts, nolīst pār zemi. Lietussargs manā rokā konvulsīvi trīs no sitieniem, kas birst pāri.
Beidzot izskan pēdējie atsitieni. Lietus beidzies. Ar nevērīgu žestu es aizmetu lietussargu prom, tas nokrīt pāris metrus tālāk.
Nākamajā mirklī visur ieslēdzas prožektori. Telts ir spoži izgaismota. Visas skatītāju rindas no pirmās līdz pēdējai noklātas ar sūdiem.
Pašā vidū stāvu es, baltā žaketē ar zelta pogām.
Viens sīkums, ko tādām niecībām kā Pabrēka nekad neizdosies saprast, ir mākslas patiesā daba. Īsta māksla var būt tikai tad, kad tu nospļaujies par nesapratējiem un nolicējiem un bezbailīgi izgriez savu dvēseli uz otru pusi visu priekšā. Rakstīšana ir savā ziņā tuva psihoanalīzei: rakstītā vārda enerģija nāk tieši no tā, ka autors emocionāli spļauj ārā savas slēptākās jūtas, bez izlikšanās lakotā viltus.
Un te nu Spalvums jutās ielicis un nolauzis, tā ka pa īstam. Ar labi padarīta darba apziņu viņš nospieda "Pievienot" un aizgāja uzvārīt vēl vienu kafiju.
5