Attēlā: kivisildnik. kopš 1964
Igauņu dzejnieks un nemiera gars (:)kivisildniks (īst. v. Sven Sildnik, 1964) ir viens no autoriem, kam nevarētu pārmest pārliecīgu ieiešanu tikai savā pasaulē. Viņš, līdzīgi kā Contra, ar kuru Latvijā viņus saista kopīga atdzejas izlase „abi labi“ Guntara Godiņa sakārtojumā, izsakās un ir pamanāms visdažādāko aktuālo un vēsturisko Igaunijas u.c. kultūras norišu sakarā. Paviršākam lasītājam kivisildnika dzejas ironijas lādiņš, iespējams, var aizēnot šī autora erudīciju; tas, ko pamana ikviens lasītājs, ir viņa teiktā neizbēgamā intertekstualitāte un spēkošanās ar igauņu vai pasaules dzejas milžiem vai tā būtu Marija Undere vai R.M. Rilke. (:)kivisildniks ir izdevniecības „dieva izdevumi“ veidotājs, daudzu apjomīgu tekstu krājumu autors. Piedāvājam nelielu, pirms kāda laika notikušu sarunu un vairākus „izmiršanas“ dzejoļus Guntara Godiņa tulkojumā. - ¼ Satori
Ingmāra Balode: Kādā dzejolī tu runā par lasīšanu ar zirgiem un vēršiem, zemi strādājot. Ar kā palīdzību, tavuprāt, cilvēki lasa pašlaik?
Kivisildniks: Senie cilvēki katrā ziņā bija laimīgāki, jo viņi bija tuvāki ar dzīvniekiem. Savukārt šodien dzīve pati virzās uz dzīvnieciskumu. Vislabākā māksla ir tā, ko var redzēt ar acīm un dzirdēt ar ausīm, un bieži vien mēli pat nevajadzētu izmantot. Mūzikā vai filmā valodas var arī nebūt, un tomēr to aizvien var uztvert, tāpat kā alkoholu – ar visu ķermeni.
I.B.: Bet tu joprojām strādā ar tekstu?
K.: Jā, es domāju, ka esmu pēdējais tāds cilvēks. Teksts ir domāts mazākumam. Tas ir ļoti specifiski cilvēcisks. Eži un vardes nelasa grāmatas.
I.B.: Vai tu augsti vērtē savu lasītāju? Augstāk par ežiem un vardēm?
K.: Protams, tie, kas visvairāk mani lasa, ir mediju un preses cilvēki, kuri dzeju lasa ļoti maz. Bet visu, ko daru žurnālistikā, mēģinu darīt tikpat labi kā literatūrā. Es ļoti cienu savus klientus, iekams viņi nav mani pievīluši. Un man ļoti patīk, ja mākslu ir iespējams pārdot.
I.B.: Saprotu, kā klients var pievilt. Bet kā lasītājs var pievilt?
K.: Ar lasīšanu vai nelasīšanu. Grāmatas lasa mazāk, bet toties skatās tv. Mums ir dzejoļa laiks tv tieši pirms sporta ziņām. Un visi tos tekstus klausās, gaida sporta ziņas. Arī sporta ziņas vairāk skatās. To, savukārt, ir ietekmējusi dzeja. Vai, runājot par kādu maz apmeklētu dzejas pasākumu Pērnavā, ja to translēs vietējā radiostacija, klausīsies jau vesels pūlis, kas pirms mirkļa klausījās mūziku. Un dzejniekiem pašiem vajadzētu censties šos klausītājus un skatītājus nepievilt.
I.B.: Vai nav tā, ka ironija dzejā visvairāk parādās smagos pārmaiņu posmos?
K.: Ironija ir dabisks protests pret stulbību un šizofrēniju. Ja viss būtu kārtībā, ironijai vispār nebūtu vietas. Bet izskatās, ka šī situācija nemainīsies. Manuprāt, cilvēks vislabāk jūtas ironijas aizsegā. Tā ir viena no visgodīgākajām izpausmes formām. Man noteikti neder izskaistinājums un garām skatīšanās.
I.B.: Ironija ir arī ļoti radoša..
K.: Ironiskus dzejoļus varbūt ir grūtāk rakstīt, nekā īpaši skaistos vai īpaši drūmos. Šo lietu sajaukumu dzejā uzskatu pārsvarā par neveiksmei nolemtu.
I.B.: Latvijā vismaz 30. gados tas sanāca tīri veiksmīgi..
K.: Man jāteic, arī tīri skaistajā dzejā esmu ļoti pamatīgi vīlies. Īpaši tajā, kas skaisti runā par skaisto dabu, nemēģinot radīt neko jaunu ne valodā, ne formā. Piekritīsi, ir tādi teksti... Toties man ļoti patīk dzīvot dabā. Man ir sava aka, sava krāsns, un sava bibliotēka – pat, ja nevarēs vairs nopirkt ne elektrību, ne ūdeni, man būs zināms nodrošinājums. Protams, zināms, ka laukos dzīve ir suverēnāka, tur ir klusums un svaigs gaiss... bet par skaistu tēmu ar skaistiem vārdiem praktiski neko nevar uzrakstīt. To var izdarīt varbūt ļoti talantīgs cilvēks, bet bieži tam klāt ķeras tie, kam galīgi nav lemts. Varētu pietikt ar to, ka mēs Igaunijā un Latvijā bez visas rakstīšanas novērtētu, ka tāds jēdziens kā „savs zemes īpašums“ ir greznība, bez kā, pēc manām domām, indivīda brīvība nav iespējama.
I.B.: Šie priekšnoteikumi: sava aka, sava krāsns un bibliotēka, taču mēdz būt jaunas aristokrātijas sākums. Vai ir kādi nacionālie stereotipi, kam tu vēl gribētu nākotnē uzbrukt, un kas varbūt vēl kavē igauņu attīstību?
K.: Visādas savādas lietas atklājas jau, mēģinot apstrādāt esošos – kaut vai nesenais mēģinājums uzrakstīt atkal jaunu „Kalevipoegu“ (šāda vēlme 2003. gadā bijusi arī pašam kivisildnkikam, radot mīlas epikas krājumu „Tautas eposs Kalevipoegs jeb Mīlestība“ – red.). Piemēram, veselas autoru grupas jaunrakstītais „Kalevipoegs“ ir pat glīts un skaits – bet tekstā tīrās šaumas. Jebkas, ko dara pavirši, nāk tikai par ļaunu literatūrai. Protams, Hando Runnelam vai Matsam Trātam, vai Tenu Ennepalu mēs arī atrodam visādus tautiskos motīvus, bet viņiem tie ir citā kvalitātē un nav noteicošie, un netraucē pašam viņu tekstam.
Uz visu jau var skatīties plašāk. Es nesen uzrakstīju grāmatu par igauņu un visas Eiropas izmiršanu, balstītu sausos datos. Šī izmiršana pat ir ļoti skaista – manā grāmatā. Pašlaik, savukārt, rakstu lugu par Ansipu, mūsu premjeru. Ja tā labi aizies, uztaisīšu tādu kā ciklu. Radio, savukārt, ņemu raidījumus par kultūru un tos komentēju, un vēl pie viena es taisu filmu par zombijiem un gladiatoriem digitālā formā un ar vareniem šausmu efektiem. Arī tur parādīsies Igaunijas vēsture, tikai šausmu filmu estētikā.
Tāpat kā citiem mākslas veidiem, arī literatūrai taču kādreiz jābūt laba garastāvokļa veicinātājai. Katrs var lasīt pasaulē vislabāko grāmatu, kas iegādāta viekalā, kur, savādi vai nē, labas grāmatas ir tādās pašās cenās, kā sliktas grāmatas.
Man šķiet, ka rakstīt, kā agrāk teica, nākotnei īpaši jēgas nav – jo tad vajadzētu pieņemt islāmu, mainīt valodu un tad bliezt uz priekšu, kādas četras piecas grāmatas man tomēr ir plānā. Dzejoļi ar rīmēm, īsie dzejoļi, garie, un vēl izmiršanas dzejoļi.
(:) balsis manā galvā
tur kur ir
ieseivoti
mani personas dati
telefona numurs
un pinkods arī bankas
un e-pasta
parole un
lietotāja kods
tur kur ir galva
tur iekšā runā
ar mani kāda balss
tā nav ne vīrieša
ne arī sievietes
tā nav ne jauna ne veca
ne igauņa ne
cittautieša balss
es esmu nelielālā
neizpratnē
tas nu nav
normāli
ka galvā kāds
visu laiku kaut ko vāvuļo
bet es noteikti
neesmu traks
šī balss neņemtos ar trako
tai ir divi konkrēti
un vienozīmīgi vēstījumi
šī balss skan
patiesi patīkami
drīzāk tā ir dabas
sirdsapziņas
vai paša dieva
bet skaļāka
un prasīgāka balss
ja es saku
balsis manā galvā
tad es domāju vienu balsi
lai gan dažreiz to ir daudz
bet visas kopā tā ir viena balss
ar vienām un tām pašam vēstīm
viena vēsts ir sekojoša
tev jādabū sieviete
tev jādabū sieviete
tev jādabū sieviete
tā ir pirmā vēsts
ko balss zibens ātrumā
nemitīgi galvā atkārto
un nekad neapklust
tai nav paužu
tā necieš pretī runāšanu
tā ir ļoti pārliecinoša
tā ir inteliģenta
sarunbiedre
tā balss manā galvā
balss vēsts doma
man ir skaidra
bet forma šķiet greiza un nepareiza
es pats tā neteiktu
es tomēr esmu dzejnieks
un zinu kā to vajag
es teiktu izdrāzt
ar tādu pašu balsi kā
tanels padars un grupas the sun
ģitārists
vecs mans draugs mēlis tauks
kad viņš ir foršā štīmē
izdāzt ir godīgi tieša
un cilvēciska vēlēšanās
visi taču to grib
tieši to pašu ko
tauks un es
bet mēs nekad neteiktu
kuram man
jādabū sieviete vai
tev jādabū
sieviete man
tā taču nerunā
ārpus galvas
tev jādabū sieviete
tas skan kā mozus
pavēle kā klases audzinātājas
kā pravieša vārdi
kā eirodiretīva
vai politiķa solījums
kā populāra šlāgera vārdi
kā mūsu
ikdienas sms
tā pati balss
tai pašā laikā
tikpat skaļi
pat vēl
pārliecinošāk
atkārto galvā
arī otru vēsti
tā pati balss
bet cits stils
otra balss nav
liela vārda meistere
tās vēsts ir blīva
un smaga kā tas
kas atombumbas
iekšienē blīkšķi taisa
naudu naudu naudu
naudu naudu naudu
šī balss to atkārto tajā pašā laikā
kad tā cenšas mani pārliecināt arī par to
ka man jādabū sieviete
naudu nadu naudu
tev jādabū sieviete
naudu naudu naudu
tev jādabū sieviete
naudu naudu naudu
tev jādabū sieviete
es varu būt netīkams
cilvēks grafomāns
varu nemazgāties
bet pilnīgi noteikti es neesmu traks
tie kam ir sievietes
taču arī nav traki
tie kam ir nauda
taču arī nav traki
tie kas domā
tikai par sievietēm un naudu
taču arī nav traki
es esmu ar draugiem runājis
visi uzskata ka tas ir ok
arī ārsts to pašu teica ka balsis
manā galvā tas ir normāli
pat biju pie pūšļotājas
pūšļotāja mani ieveda svētbirzē
un pavēlēja lai visu
izstāstu ozolam
ozols noklausījā manas
bēdas un teica
ļoti labi
ka tu
esi kādu sievieti
nokniebis
un naudu
nolicis kontā
ej uz bodi
nopērc šņori
un pakar sadamu
huseinu
(:) jaungada vēlēšanās
vēl nemaz nav
tik traki
ekonomika darbojas
elektrostacija darbojas
veikalā ir alus
teļukā komēdijas
uz ielām nav
ne šaudīšanās ne
sadedzinātu mašīnu
te nu man jānospļaujas
pār kreiso plecu
trīs reizes
neliels ekonomikas kritums
sīki meli
un dažas atsevišķas
korupcijas lietas
tas ir ok
gandrīz tīkams
pamats domāt ka trakāk
nebūs galvenais
lai populisti
netiktu pie varas
populisms patiesi ir
ļoti slikts
hitlers bija populists
jēzus un lenons
arī bija populisti
par tām šausmām negribas
pat domāt visi
strādnieku šķiras varoņi
ienīst bankas
un resnos politiķus
pa gurķi sadot valūtas mainītājiem
bet nejūt riebumu
pret deģenerējušos mākslu
pielīšanu rietumiem
un imperiālistisko režīmu
es patiesi negribu lenonus
ekonomiskā krīze ne
tuvu nav tā ideālākā
sabiedriskās kārtības forma
bet neko labāku
neviens nav arī izgudrojis
(:) lībiešu pēdās
ja mēs esam
īsteni igauņi
tad mēs dosimies
lībiešu pēdās
un garām lībiešiem
ja mēs esam
kārtīgi eiropieši
tad mēs droši ticam ka
izmiršana
ir seksīga
izmiršana
ir trendīga
izmiršana
ir gudra izvēle
izmiršana
ir turpināties spējīga
izmiršana
ir videi draudzīga
izmiršana
ir manā gaumē
izmiršana
ir jauneklīga
izmiršanai
nav alternatīvas
izmiršana
ir logs
uz eiropas mantas klēti
uz eiroparlamenta
kuluāriem
uz nozīmīgākajām
ietekmju grupu
dibenistabām
iespējams pat uz
guļamistabām
mēs droši ticam ka
izmiršana
pārdos to kas šalc
mēs domājam ka
izmiršana
ir dzīves iecere
ja mēs esam
īsteni igauņi
tad mēs dosimies
lībiešu pēdās
un garām lībiešiem
jau šovakar
vai dzirdat
pārdošanā ir zeme
vai jūtat
asinis sastingušas
nebūs te
ne nē ne jā
jo jūrai ar krastu ir līgums
un gudrākais piekāpjas
gudrākais spļauj
sev sejā
gudrākais kā pirmais
norāpjas
no koka
bet kas būtiskākais
gudrākais izmirst
un vajadzības pēc
gudrākais ieskrāpē
zemē zīmes
jaunie gaida mirdzošām acīm
varbūt tas ir beigu sākums
beidzot tomēr
ja mēs esam
īsteni igauņi
tad mēs dosimies
lībiešu pēdās
un garām lībiešiem
mēs gribam
un mēs liksim
lībiešiem kauna dēļ
nosarkt
0