Redakcijas sleja
15.06.2015

Bailes no citādā

Komentē
6

Mēs piedzimstam dažādi. Vēlāk, iemācoties dzīvot sabiedrībā un kļūstot pieauguši, mēs apgūstam mākslu līdzināties citiem – saviem vecākiem, draugiem, skolotājiem, elkiem un slavenībām. Attīstot spēju saprast citus, mēs sākam domāt līdzīgi, runāt un uzvesties tā, kā to no mums prasa vide, kurā jāprot izdzīvot. Šis process nereti notiek sāpīgi, un tam var būt dramatiskas izpausmes – pusaudžu gadu dumpīgums un paaudžu konflikts ir spilgts piemērs tam, ka pretrunas un domstarpības ir tikpat dabisks un pat vitāli svarīgs faktors, kas nosaka ne tikai indivīda, bet arī visas kopienas attīstību un pastāvēšanu. Indivīdam ir vieglāk, ja viņš ir tāds pats kā citi, taču sabiedrībai kopumā tas nozīmē stagnāciju un bojāeju.

Intervijā ar profesionālu aktīvistu un akcionistu Džonu Džordanu, kurš visu savu dzīvi veltījis dažādu protesta akciju organizēšanai, es jautāju, kāda tad būtu tā ideālā pasaule, kurā viņam vairs nebūtu, pret ko protestēt. Viņš atbildēja – pareizāk būtu teikt nevis "pasaule", bet "pasaules". Homogēna un viendabīga pasaule ir lemta bojāejai, bet izdzīvot un attīstīties spēj tikai tāda struktūra, kurā līdzās sadzīvo ļoti atšķirīgi un daudzveidīgi mikropasauļu modeļi. Lai cik pārliecināti mēs būtu par savu "pareizību", mums jāprot mūsu pašu interesēs pieņemt to, ka eksistē arī citas pareizības. Vēl vairāk – mums jārūpējas par to, lai citādība varētu baudīt tādas pašas tiesības kā mēs.

Kļūstot pieaudzis, cilvēks adaptējas dzīvei noteiktos apstākļos un drīz vien pārstāj mainīties. Meklējot drošības sajūtu un atbalsta punktu, mēs pieķeramies savai ģimenei, valodai, tautībai, dzimumam, reliģijai. Mums ir bail kļūt citādiem ne tikai tāpēc, ka tas varētu nozīmēt izraidīšanu no iegūtā drošības loka, bet arī tāpēc, ka tas nozīmētu atgriezties stadijā, kurā mēs no bērna kļuvām par pieaugušo. Kaut kādu organisku procesu rezultātā mēs esam zaudējuši elastību, mēs pārstājam augt, mūsu smadzeņu šūnas pārstāj veidot jaunus neironu savienojumus un arī apziņas struktūras kļūst kokainākas. Krasāku pārmaiņu brīžos tās draud salūzt. Bailes no citādā ir normāla un dabiska cilvēka reakcija, taču tā ir iegūta un traumatiska reakcija, ko mēs esam iemantojuši savas pieaugšanas gaitā, un šī reakcija var apdraudēt sabiedrības un līdz ar to arī mūsu pašu labklājību.

Mēs esam sagatavojuši "Satori" rakstu krājumu ar nosaukumu "Citādība. Iecietība. Līdztiesība" – lai veicinātu sarunu sabiedrībā par to, ka mēs esam dažādi un cieši saistīti. Mēs nevaram normāli dzīvot, nerēķinoties ar visu pārējo sabiedrības locekļu tiesībām un interesēm. Viens no skumjākajiem pārpratumiem daudzu "taisnības" cīnītāju galvās ir priekšstats par to, ka tiesības un privilēģijas ir viens un tas pats – ka, atņemot kādam viņa tiesības, otrs iegūst sev lielāku pīrāga daļu. Tiesības nav ne pīrāgs, ne naudas maks. Atbalstot otra līdztiesību, ieguvēji ir visi.

Mazākuma grupu diskriminācija ir iemīļots instruments jebkuras vardarbīgas attiecību sistēmas rokās – pirmām kārtām vardarbība tiek vērsta pret atšķirīgo. To izmanto pāridarītājs pret savu skolasbiedru, to izmanto ieslodzītais cietuma kamerā pret otru ieslodzīto, to izmanto huligāns uz ielas un autoritāras varas sagrābējs, realizējot un nostiprinot savu varu pār visu valsti.

Bailes no citādā patiesībā ir bailes pašam reiz nokļūt diskriminētā lomā. Atbalstot vai pieciešot diskrimināciju pret kādu minoritāti, mēs iedomājamies, ka šādi iekļaujamies vairākuma rindās un nodrošinām savu statusu un drošību. Patiesībā tā nav, agri vai vēlu diskriminējošā sistēma atradīs veidu, kā nostādīt mazākuma pozā ikvienu no mums – balto vai melno, kristieti vai musulmani, vīrieti vai sievieti, rudo vai blondo, resno vai klibo, latvieti vai krievu, jauno vai veco. Dodot diskriminācijai vaļu, tā pārtop par valdošo attiecību sistēmu un gluži kā lavīna pamazām pieņemas spēkā, samaļot katru no mums.

Atņemot šo instrumentu, izslēdzot iespēju un praksi diskriminēt citādību, mēs padarām savu sabiedrību drošāku pret jebkuru varmācību. Tā tas ir noticis ikreiz, kad kādā sabiedrībā mazākuma tiesību aizstāvība kļuva par kopīgu vairākuma pārliecību. Tā tas notika ar afroamerikāņu tiesībām. Tā tas notika ar sieviešu tiesībām. Tā tas notiek šobrīd ar geju un lesbiešu tiesībām. Šis ir iemesls, kāpēc arī es esmu nolēmis piedalīties Eiropraida gājienā 20. jūnijā – lai atbalstītu lielāku iecietību pret citādo. Lai padarītu drošāku savu valsti un savu nākotni tajā.

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins ir latviešu publicists, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks un pasaules mūzikas dīdžejs. Brīvajā laikā dara to pašu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!