Komentārs
07.05.2012

Autortiesības un brīvā kultūra

Komentē
1
Saglabā

Vai par mākslu vienmēr ir jāmaksā? Ja šo jautājumu uzdotu AKKA/LAA aģentūrai, izdevējiem, ierakstu kompānijām vai kādiem citiem starpniekiem, kuri apgalvo, ka aizstāv māksliniekus, tad atbilde būtu viennozīmīgi “jā”. Un vēlams, protams, maksāt nevis pa tiešo pašiem autoriem, kuru darbus mēs izmantojam, bet gan starpniekiem, kuri vēlāk šo naudu sadalīs, kā vajag. Bet ko par to domā paši autori? Šeit atbilde vairs nav tik viennozīmīga. Miljoniem mākslinieku visā pasaulē izvēlas savus darbus licencēt ar Creative Commons jeb radošās komūnas licenci, kura atļauj viņu darbus izplatīt un izmantot par brīvu.

Mazliet vēstures jeb kā mēs nonācām pie pašreizējās autortiesību likumdošanas?

Autortiesību personiskās tiesības (tiesības tikt atzītam par autoru) spēkā ir neierobežotu laiku, savukārt mantiskajām tiesībām ir aizsardzības termiņš, ko nosaka likums darba radīšanas brīdī. 18. gadsimtā autortiesību termiņš bija līdz 28 gadiem. Pēc tam tas tika vairākkārt pagarināts, un šobrīd tie jau ir 70 gadi pēc autora nāves. Šim termiņam beidzoties, darbs nonāk publiskajā īpašumā (public domain), un ikviens cilvēks to drīkst lietot bez maksas.

Pēdējā autortiesību termiņa pagarināšana notika 1998. gadā, kad ASV pieņēma likumu, kas to pagarināja no 50 līdz 70 gadiem pēc autora nāves. Visticamāk, šis termiņš nākotnē tiks pagarināts vēl vairāk. Pieņemšanas laikā šim ASV likumam tika dota iesauka “Mikipeles aizsardzības akts”, jo tā lobēšanā aktīvi piedalījās Disnejs, kurš nevēlējās pieļaut šī tēla nonākšanu publiskajā īpašumā. [1] ASV ir izskanējušas arī runas par bezgalīgu autortiesību termiņu. Precīzāk – bezgalību mīnus vienu dienu, jo ASV konstitūcija nemaz nepieļauj mūžīgas autortiesības, taču no tā gan nav vērts baidīties, jo Disnejs negribēs Hansa Kristiana Andersena un Brāļu Grimu pēcnācējiem maksāt par šo autoru pasaku un tēlu izmantošanu. Pie tam šāda sistēma būtu pārāk nepraktiska. Ja autoram ir divi bērni, katram no tiem vēl divi bērni utt., tad pēc vairākiem gadsimtiem pēcnācēju skaits, starp kuriem jāsadala par autortiesībām iekasētā nauda, jau ir mērāms simtos.

Kas ir Creative Commons jeb radošās komūnas licences?

Tātad viens no veidiem, kā mākslu drīkst lietot par brīvu, ir izmantot tikai publiskajā īpašumā esošos darbus. Diemžēl ne vienmēr antīkie darbi liekas sevišķi pievilcīgi, un gribas kaut ko mūsdienīgāku. Kādas ir legālās alternatīvas? Izmantot darbus, kuru autori tos ir licencējuši ar radošās komūnas licenci. Tās simbols ir aplītī iezīmēti “cc” burti.

Lietojot šo licenci, autors, publicējot savu darbu, izvēlas tās nosacījumus katrā no šiem punktiem: vai ir jābūt norādei uz darba autoru (BY), vai darbu nedrīkst izmantot komerciālos nolūkos (NC), vai ir aizliegta darba pārveidošana un atvasinātu darbu radīšana (ND), vai, darbu pārveidojot, jaunradītais darbs arī ir obligāti jālicencē ar tādu pašu CC licenci (SA).

Radošās komūnas licencei ir 6 dažādi veidi. [2]
1. Atsaucoties Attribution (CC BY). Ja autors ir izvēlējies šo licenci, tad ar darbu drīkst darīt jebko, vienīgā prasība ir atsaukties uz autoru.
2. Atsaucoties-Nemainot licenci Attribution Share Alike (CC BY-SA). Ir jāatsaucas uz darba autoru un, šo darbu pārveidojot, jaunradītais darbs ir jāpublicē ar tādu pašu licenci. Komerciāla izmantošana ir atļauta.
3. Atsaucoties-Neatvasinot Attribution No Derivatives (CC BY-ND). Ir jāatsaucas uz darba autoru, darbu drīkst izmantot komerciāli, bet tikai nemainītu un nepārveidotu.
4. Atsaucoties-Nekomerciāli Attribution Non-Commercial (CC BY-NC). Ir jāatsaucas uz autoru, darbu drīkst pārveidot, bet komerciāla izmantošana ir aizliegta.
5. Atsaucoties-Nekomerciāls-Nemainot licenci Attribution Non-Commercial Share Alike (CC BY-NC-SA). Ir jāatsaucas uz autoru, drīkst izmantot tikai nekomerciāli, drīkst pārveidot, bet jaunradītajam darbam nedrīkst mainīt licenci.
6. Atsaucoties-Nekomerciāls-Nemainīts Attribution Non-Commercial No Derivatives (CC BY-NC-ND). Ir jāatsaucas uz autoru, darbu drīkst izmantot tikai nekomerciāli un neizmainītu.

Kur atrast un kā likumīgi izmantot ar CC licencētu mākslu?

Ar CC licencētu mūziku, kuru likumīgi drīkst lejupielādēt un klausīties par brīvu, var atrast http://www.jamendo.com/en . Lai nebūtu jāmaksā par programmatūru, var lietot nevis Windows, bet Linux, nevis Adobe Photoshop, bet Gimp, nevis Microsoft Office, bet LibreOffice. Mākslu (zīmējumus, fotogrāfijas, vektorgrafiku, datora ekrāntapetes) var atrast http://cgtextures.com/ , http://www.sxc.hu/ , http://browse.deviantart.com/resources/ un http://browse.deviantart.com/customization/wallpaper/ . Ļoti nepilnīgs un nemitīgi pieaugošs ar CC licencēto grāmatu saraksts ir atrodams http://wiki.creativecommons.org/Books . Bez maksas var lasīt un izmantot (CC BY-ND licence) arī manu dzeju http://www.scribd.com/doc/80258657/Avestra-Dzeja . Ja ir vēlme grāmatas tikai lasīt, tās nekā citādi neizmantojot, tad pieejamo tekstu saraksts ir daudz garāks. Tur pat obligāti nemaz nevajag CC licenci. Liela daļa autoru (piemēram, Paulu Koelju[3]) izvēlas savus tekstus ievietot tīmeklī un atbalsta to pirātisku izplatīšanu. Lai gan īstenībā bez maksas var izlasīt jebkuru grāmatu. Diemžēl elektroniskās bibliotēkas ir pasludinātas par nelegālu ļaunuma perēkli, kurš draud iznīcināt rakstniekus, tāpēc var vienkārši biežāk aiziet uz parastajām bibliotēkām, kur izsniedz uz papīra drukātas grāmatiņas. Pašu pirktās drukātās grāmatas var aizdot draugiem izlasīt. Dalīties ar grāmatu failiem digitālā formātā ir noziegums, bet pagaidām vēl likumā nav ierakstīts, ka aizdot draugam paša pirktu grāmatu papīra formātā būtu aizliegts. Ja ir nepieciešami mācību materiāli, tad grāmatas bieži vien nemaz nav vajadzīgas. Var izmantot tīmeklī bez maksas pieejamos resursus, piemēram, Wikipedia, http://www.khanacademy.org/ , https://www.coursera.org/courses , utt.

Un kā ir ar komerciālu brīvās mākslas izmantošana Latvijā?

CC Atsaucoties, CC Atsaucoties-Nemainot licenci un CC Atsaucoties-Neatvasinot licences paredz, ka autors ir atļāvis savu darbu par brīvu izmantot arī komerciālos nolūkos. Vai tas nozīmē, ka kafejnīcās, veikalos un taksometru kabīnēs ar šīm licencēm aizsargātu mūziku drīkst klausīties, par to nemaksājot AKKA/LAA pieprasītās nodevas? Diemžēl, nē. Vairāk nekā 50 pasaules valstīs ar CC licencētus mākslas darbus drīkst izmantot komerciāli, ja vien autors to ir atļāvis. Latvija nav viena no šīm valstīm. [4]

Autortiesību likuma 63. panta 5. daļa nosaka, ka autors pats nedrīkst licencēt savus darbus, un tiesību administrēšana ir atļauta tikai kolektīvi. Saskaņā ar 64. panta 3. daļu un 65. panta 1. daļas 3. punktu AKKA/LAA un LaIPA ir tiesīgas pārstāvēt tiesību īpašniekus bez attiecīga pilnvarojuma līguma slēgšanas, un tām ir pienākums iekasēt no izmantotājiem likumā noteikto atlīdzību. AKKA/LAA un LaIPA ir pienākums iekasēt atlīdzību par jebkuru un visu mūzikas atskaņošanu un izmantošanu komerciālos nolūkos bez izņēmuma. [5]

No AKKA/LAA rakstītā Pirātu Partijai: “Autoru darbu publiskais izpildījums veikalos, kafejnīcās utml. vietās Latvijā saskaņā ar autortiesību likumu ir administrējams tikai kolektīvi [63. panta 5. daļa], līdz ar to šādam publiskajam izpildījumam ir nepieciešama AKKA/LAA licence (ja vien darbam nav notecējis autortiesību aizsardzības termiņš). Ar līgumu puses nevar vienoties par kārtību, kura ir pretēja likumā noteiktajai kārtībai, un šādi līguma nosacījumi nav spēkā (proti, šāda licence nav spēkā). Ja Creative Commons licences ir pretrunā ar [Latvijas] likumu, jebkurā gadījumā ir piemērojamas likuma normas.” [6]

AKKA/LAA sabiedrisko attiecību speciālists Reinis Briģis ir rakstījis: “Tiesības publiski atskaņot mūziku nepieder visiem – tās pieder vienīgi autoram vai tam, kuram autors šīs tiesības ir deleģējis.” [7] Diemžēl tie ir salti meli. Saskaņā ar Latvijas autortiesību likumu autors pats nemaz nemaz nevar šīs tiesības kādam deleģēt. To var izdarīt tikai AKKA/LAA. Tiesības publiski atskaņot savu mūziku nepieder autoram, tās pieder tikai un vienīgi AKKA/LAA aģentūrai! Neatkarīgi no tā, vai autors ar šo aģentūru vispār ir noslēdzis līgumu par savu mantisko tiesību pārvaldīšanu. Neatkarīgi no tā, vai autors visai sabiedrībai jau ir devis tiesības atskaņot viņa mūziku, to publicējot ar CC licenci, kura atļauj darba komerciālu izmantošanu. Tālāk šai pašā rakstā ir teikts: “Bernes konvencijā noteikts, ka muzikālu darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības uz savu darbu publisku izpildīšanu (..) ar jebkuriem līdzekļiem vai jebkurā veidā (piemēram, radio atskaņošana autobusā), kā arī autoriem ir ekskluzīvas tiesības raidīt savus darbus ēterā (piemēram, radio raidīšana ēterā).” Tieši tā, Bernes konvencijā ir noteiks, ka šīs ekskluzīvās tiesības pieder autoram. Latvijas likumā, savukārt ir noteikts, ka šīs ekskluzīvās tiesības pieder nevis autoram, bet gan AKKA/LAA aģentūrai.

Lieki piebilst, ka mākslinieki, kuri savus darbus ir licencējuši ar CC licenci, no AKKA/LAA un LaIPA iekasētās naudas nesaņem ne santīmu. Šīs aģentūras iekasē par visiem, bet izdala tikai dažiem – tiem, kuri ir noslēguši līgumu par savu mantisko tiesību pārvaldīšanu. Diemžēl likums nemaz neparedz iespēju noslēgt ar AKKA/LAA līgumu par savu mantisko tiesību nepārvaldīšanu. Autoram nav tiesību pateikt, ka viņš vēlas, lai ikviens cilvēks varētu bez maksas izmantot viņa darbus.

Kāpēc CC licenču nesaderība ar Latvijas autortiesību likumu kaitē autoriem?

CC paredz, ka aizsargātas tiek nevis visas, bet tikai daļa no autora tiesībām. Kāpēc gan kāds cilvēks varētu gribēt atteikties no daļas savu ar likumu aizsargāto tiesību? Pirmais iemesls ir tas, ka mākslinieki bieži vien ir lepni par saviem darbiem, un mūs priecē, ka mūsu radītais kādam cilvēkam patīk tik ļoti, ka viņš vēlas to izmantot. Ja māksliniekam ir citi ienākumu avoti, tad bieži vien it nemaz nav žēl, ka cilvēki mūsu darbus lieto bez maksas. Pie tam, ja izvēlas licenci, kura atļauj darbu pārveidošanu, reizēm citi cilvēki rada tik brīnišķīgus remiksus, ka ir patiess prieks tos redzēt. Otrs iemesls, kāpēc daļa mākslinieku izvēlas CC licences, ir krietni savtīgāks, proti, popularitātes un jaunu fanu iegūšana. Jaunais mākslinieks, kuru neviens vēl nepazīst, nevar cerēt uz to, ka pietiks savu darbu nolikt veikala plauktā, un ļaužu pulki to nopirks tikai pateicoties skaistajam un košajam vāciņam. Taču, ja viņa dziesmas skan kafejnīcās, ja viņa grāmatas cilvēki tīmeklī var lasīt par brīvu, tad viņš var cerēt, ka šādā veidā iegūtā bezmaksas reklāma ļaus savus darbus izplatīt, ļaus iegūt popularitāti un dos jaunus fanus, kuri vēlāk samaksās par viņa darbiem, piemēram, nopērkot koncerta biļeti. Es nenosodu māksliniekus, kuri nevēlas savus darbus aizsargāt ar CC licencēm un padarīt publikai pieejamus. Tā ir katra mākslinieka brīva izvēlē, kādu licenci izmantot. Taču es nosodu valsts likumus, kuri nedod izvēli tiem māksliniekiem, kuri tomēr vēlas, lai cilvēki varētu viņu darbus izmantot bez maksas. Ikvienam autoram būtu jābūt likumīgām tiesībām izlemt, ka viņš atļauj citiem cilvēkiem savus darbus lietot par brīvu.

Mani šī problēma skar, jo esmu dzejniece, un vēlos savus darbus publicēt ar Creative Commons Attribution-NoDerivs licenci, bet, pateicoties AKKA/LAA cītīgajam darbam, es to nemaz nevaru izdarīt. Viņi iekasē naudu par publisku dzejas lasīšanu bibliotēku, Dzejas dienu un muzeju pasākumos, par dzejas publikācijām presē, uz kalendāriem, uz apsveikuma kartītēm, pat par internetā sociālajos tīklos ieliktām dzejas rindām. Man tas nepatīk, un es gribu, lai cilvēki manus dzejoļus varētu lietot un izplatīt par brīvu. AKKA/LAA organizācija man riebjas, daļu no viņu darbības veidiem es uzskatu par bezkaunīgiem un parazītiskiem, tāpēc līgumu ar šo aģentūru es nekad neslēgšu. Rezultāts – viņiem ir likumīgas tiesības apzagt manus fanus un iedzīvoties uz mana rēķina.

Vai pastāv iespēja mainīt šo autortiesību likuma pantu?

Vienīgais šķērslis, kas kavē radošās komūnas licenču ieviešanu Latvijas likumdošanā, ir AKKA/LAA darbinieku un viņu lobiju savtīgums un neremdināmā apetīte iedzīvoties arī uz to autoru rēķina, kurus viņi nepārstāv. AKKA/LAA darbinieki ir ieinteresēti iekasēt pēc iespējas vairāk, tai skaitā arī par māksliniekiem, kurus viņi nemaz nepārstāv, jo 25% no savāktās naudas drīkst tērēt administrēšanas izdevumiem (lasi: savām algām). Radošās komūnas licenču teksts pilnībā atbilst “Bernes konvencijai par literatūras un mākslas darbu aizsardzību”, kura Latvijai ir saistoša. Šīs licences pašlaik darbojas vairāk nekā 50 pasaules valstīs, tai skaitā ASV, Kanādā, Argentīnā, Austrālijā, Brazīlijā, Horvātijā, Ķīnā, Francijā, Itālijā, Japānā, Malaizijā, Meksikā, Dienvidāfrikas republikā, Dienvidkorejā, Igaunijā utt. [8] Visās šajās valstīs ikviens cilvēks drīkst lietot mākslas darbus atbilstoši autora izvēlētās licences nosacījumiem. Kafejnīcās bez maksas drīkst atskaņot mūziku, kuras autors ir atļāvis tās komerciālu izmantošanu, presē drīkst publicēt tekstus, kuru autori to ir atļāvuši, utt.

ASV, Zviedrijā, Dānijā, Nīderlandē, Francijā mākslinieki var vienlaikus gan licencēt savus darbus ar CC licenci, gan arī parakstīt līgumu ar vietējo kolektīvā pārvaldījuma organizāciju par savu mantisko tiesību pārvaldīšanu. [9] [10] Citās valstīs vietējie AKKA/LAA analogi to neatļauj, tāpēc māksliniekiem ir iespēja izvēlēties jebkuru no šīm alternatīvām – vai nu parakstīt ar kolektīvā pārvaldījuma organizāciju līgumu par savu mantisko tiesību pārvaldīšanu vai arī licencēt savus darbus ar CC licenci. Diemžēl šobrīd Latvijā nekas tāds nav iespējams, pie mums nav nekādas iespējas izvēlēties.

Lai šo situāciju mainītu, ir jāpanāk, ka autortiesību likumā tiek izmainīts 63.5 pants: „Autortiesību un blakustiesību subjektu mantiskās tiesības tikai kolektīvi tiek administrētas attiecībā uz(..)”. Vēl ir arī jāpanāk, ka tiek likumīgi atzītas CC licences, un likumā tiek pievienots vēl viens pants par to, ka autoram ir tiesības noslēgt līgumu ar AKKA/LAA par savu mantisko tiesību neadministrēšanu, proti, autors vēlas, lai viņa darbi ikvienam cilvēkam komerciālai lietošanai būtu pieejami bez maksas un neviens alkatīgs kantoris par to neko neiekasētu. Vislabākais būtu panākt, ka AKKA/LAA vairs nav “noklusējuma” autortiesību pārvaldnieks, panākt, ka viņi drīkst aizsargāt tikai tos autorus, kuri ar šo aģentūru ir noslēguši attiecīgo līgumu par savu mantisko tiesību pārvaldīšanu.

Ko mēs varam darīt?

Man nav nekas pret to, ka daļa autoru izvēlas neķēpāties ar savu mantisko tiesību pārvaldīšanu un uzticēt to kādam citam cilvēkam vai organizācijai, ar kuru viņi paraksta līgumu. Tā vietā AKKA/LAA iekasē naudu par visiem, izdala dažiem un pilnībā ignorē manu vēlmi netikt pārstāvētai. Man nav nekas iebilstams pret to, ka autori vēlas saņemt taisnīgu atlīdzību par savu darbu izmantošanu. Tā vietā AKKA/LAA nodarbojas ar reketu, pieprasot naudu no taksometru šoferiem par radio klausīšanos, kurā starp dziesmām skan arī reklāmas. Es atbalstu brīvo kultūru un vēlos piedalīties tās veidošanā. Tā vietā AKKA/LAA cenšas Latvijā to aizliegt. Daļa cilvēku uzskata, ka nauda nesmird. Es tam tomēr nepiekrītu. Iepriekš uzskaitīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka viss, kas izgājis cauri AKKA/LAA rokām, ir ļoti smirdīgs, tāpēc es nekad neslēgšu līgumu ar šo aģentūru. Tā mani nekad nepārstāvēs. Diemžēl šobrīd es esmu spiesta cīnīties par savām tiesībām netikt pārstāvētai. Par tiesībām licencēt savu mākslu ar Latvijā šobrīd oficiāli vēl joprojām neatzīto Creative Commons licenci. Par savām tiesībām pateikt, ka bibliotēku, muzeju un dzejas dienu pasākumos manu dzeju drīkst lasīt bez maksas, un AKKA/LAA par to naudu nav jāsaņem. Par tiesībām pateikt, ka sociālajos medijos, presē, kalendāros, uz pastkartēm, elektroniskajās kartītēs, apsveikumos, utt. manu dzeju drīkst lietot un publicēt par brīvu, ka AKKA/LAA nav nekādu tiesību par to pieprasīt un iekasēt “savu tiesu”. Esmu spiesta cīnīties par savām tiesībām pateikt, ka mani mākslas darbi un tiesības lemt, kas ar tiem notiks, pieder man, nevis AKKA/LAA aģentūrai, kura šobrīd ir “noklusējuma” pārvaldnieks, un no kuras “pakalpojumiem” man nemaz nav tiesību atteikties.

Lai panāktu izmaiņas Latvijas likumos es aicinu cilvēkus mums pievienoties. Ja esi mākslinieks, kurš vēlas publicēt savus darbus ar CC licenci; ja esi jurists, kurš var mums palīdzēt; ja esi kafejnīcas īpašnieks, kurš grib atskaņot tikai brīvo mūziku, par to nemaksājot AKKA/LAA pieprasīto nodevu; ja esi cilvēks, kuram rūp šī problēma, un vēlies piedalīties mūsu mēģinājumā mainīt Latvijas autortiesību likumu, pievienojies mums! Padod ziņu Pirātu partijai, un mēs kopā mēģināsim padarīt šīs valsts likumdošanu taisnīgāku un autoriem draudzīgāku!

Atsauces
1. http://en.wikipedia.org/wiki/Copyright_Term_Extension_Act#Support
2. http://creativecommons.org/licenses/
3. http://torrentfreak.com/best-selling-author-turns-piracy-into-profit-080512/
4. http://www.likumi.lv/doc.php?id=5138
5. https://twitter.com/#!/PiratuPartija/status/194787651956637696/photo/1/large
6. https://twitter.com/#!/PiratuPartija/status/196764400491827200/photo/1/large
7. http://www.ir.lv/2012/5/2/par-muziku-sabiedriskaja-transporta-un-ne-tikai
8. http://en.wikipedia.org/wiki/Creative_Commons_jurisdiction_ports
9. http://wiki.creativecommons.org/Collecting_Society_Projects
10. http://wiki.creativecommons.org/Version_3#Further_Internationalization

 

Šis raksts ir licencēts ar Creative Commons Atsaucoties-Neatvasinot 3.0 Nepārnesta licenci.

Tēmas

Ieva Skrebele

Ieva Skrebele ir vācu filoloģe, māksliniece un cilvēks, kurš vienmēr tiecas apgūt jaunas zināšanas un sevi pilnveidot. Raksta par jautājumiem, kuri pašai šķiet gana interesanti, lai tos izpētītu. Augs...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!