Autora nāve

Balzaks novelē "Sarazins", runājot par kastrātu, kas pārģērbies sieviešu drēbēs, raksta šādu frāzi: "Tā bija sieviete ar viņas pēkšņajām izbailēm, nepamatotajām kaprīzēm, instinktīvajiem satraukumiem, stihiskajiem drosmes uzplūdiem, izaicinājumu un burvīgo jūtu smalkumu." Kas to teicis? Vai noveles varonis, kas ieinteresēts neredzēt zem sievietes maskas paslēpušos kastrātu? Vai tas ir Balzaka indivīds, kas personiskajā pieredzē bagātinājies ar sievietes filozofiju? Vai tas ir Balzaks — autors, kas sludina savas "literārās" idejas par sievišķību? Vai tā ir universāla gudrība? Romantiska psiholoģija? To nekad nebūs iespējams uzzināt, jo rakstība ir jebkuras balss, jebkura pirmavota noārdīšana. Rakstība — tā ir nekatrā dzimte, šis veidojums, šī izvairība, labirints, kurā bēg mūsu melnbaltais subjekts, kurā zūd jebkura identitāte, pat rakstītāja ķermeņa identitāte.

Bez šaubām, vienmēr ir bijis tā: tiklīdz kāds fakts ir "izstāstīts" intrazīvos nolūkos, nevis lai tieši iedarbotos uz realitāti, t. i., izstāstīts ārpus katras funkcijas, izņemot pašu simbola vingrinājumu, notiek atsvabināšanās, balss vairs neskan, autors nonāk pie sava paša nāves un sākas rakstība. Tomēr šo parādību var izjust dažādi. Etniskajās kopienās stāstīšanu nekad neuzņēmās kāda noteikta persona, bet gan mediators — šamanis vai skandētājs, par kuru runājot labākajā gadījumā var apbrīnot viņa "performanci" (t. i., naratīvā koda pārvaldīšanu), bet nekad ne "ģēniju". Autors ir moderns personāžs, kuru, bez šaubām, radījusi mūsu sabiedrība — līdz ar angļu empīrismu pārvarējusi viduslaikus, tā, rodoties franču racionālismam un reformācijas personīgajai ticībai, atklāja indivīda prestižu vai, kā to cēlāk saka, — "cilvēka personību". Tātad loģiski, ka pozitīvisms kā kapitālisma ideoloģijas rezumējums un noslēgums literatūras laukā vislielāko nozīmi piešķir autora "personībai". Autors vēl valda literatūras vēstures grāmatās, rakstnieku biogrāfijās, žurnālu intervijās un pašā literātu apziņā, kas, pateicoties dienasgrāmatām, rūpējas par savas personas un daiļdarba savienošanu; pašreizējā kultūrā literārais tēls ir tirāniski centrēts ap autoru, viņa personību, mūžu, gaumi un kaislībām; kritikas lielākā dala satur apgalvojumus, ka Bodlēra daiļrade ir Bodlēra kā cilvēka neveiksme, van Goga — viņa ārprāts, Čaikovska — viņa netikums. Daiļdarba izskaidrojums vienmēr tiek meklēts radītajā virzienā, it kā caur vairāk vai mazāk caurspīdīgu iztēles alegoriju tā galu galā vienmēr būtu vienas un tās pašas personas balss — autora balss, kurš uztic savu "noslēpumu".

Kaut arī Autora impērija vēl ir ļoti varena (jaunā kritika to bieži vien ir tikai stiprinājusi), pats par sevi saprotams, ka daži rakstnieki jau kopš seniem laikiem mēģinājuši to sagraut. Francijā, bez šaubām, Malarmē pirmais redzēja un visā plašumā paredzēja nepieciešamību aizstāt valodas īpašnieku ar pašu valodu. Viņam, tāpat kā mums, runā valoda, nevis autors; rakstīt — tas nozīmē caur iepriekšēju bezpersoniskumu (to nevienu brīdi nevajadzētu sajaukt ar reālistiskā romānista kastrējošo objektivitāti) sasniegt punktu, kurā darbojas un "performē" tikai valoda, nevis "Es". Visa Malarmē poētika sastāv no autora atcelšanas par labu rakstībai (tas nozīmē — atdot vietu lasītājam). Valerī, ko traucēja "Es" psiholoģija, daudzējādā ziņā pasaldinaja Malarmē teoriju, bet, savas klasicistiskas noslieces dēļ atsaucoties uz retorikas mācību, nebeidza apšaubīt un izsmiet Autoru, uzsvēra viņa darbības valodniecisko un it kā pārsvarā "nejaušo" iedabu un visās savās prozas grāmatās iestājās par literatūras verbālo iedabu, tādejādi jebkura atsaukšanās uz rakstnieka interioritāti viņam likās tīrais aizspriedums. Arī Prusts, neskatoties uz viņa analīžu šķietami psiholoģisko raksturu, acīmredzot uzskatīja par savu uzdevumu nelokāmi, ar vislielāko izsmalcinātību samudžināt saiti starp rakstnieku un viņa personāžiem, par stāstītāju padarot nevis redzējušo vai jutušo, pat ne rakstījušo, bet to, kurš rakstīs (romāna jaunais cilvēks — nav zināms, cik vecs viņš ir īstenībā un kas viņš ir, — grib, bet nespēj rakstīt, un romāns beidzas, rakstībai kļūstot iespējamai). Prusts mūsdienu rakstībai ir devis tās epopeju. Viņš ar šo radikālo apsvērumu nevis ielika savu dzīvi romānā, bet izveidoja no tās darbu, kura modelis bija viņa paša grāmata. [..] Beidzot, aprobežojoties ar modernās mākslas priekšvēsturi, sirreālisms, bez šaubām, nevarēja piešķirt valodai suverēnu vietu tādā mērā, kādā valoda ir sistēma un kādā šīs kustības mērķis bija romantiski tieša kodu sagraušana — starp citu, iluzora, jo kodu nevar sagraut, to var tikai "apspēlēt". Bet, iesākot nepārtraukti un piepeši pievilt gaidītās nozīmes (tie bija slavenie sirreālistu "izrāvieni"), uzticot rokai rūpes rakstīt, cik vien iespējams ātri to, ko pat galva vēl nezina (tā bija automātiskā rakstība), principā un praksē pieņemot rakstību vairākiem kopā, sirreālisms veicināja Autora tēla desakralizāciju. Beidzot, ārpus pašas literatūras (patiesību sakot, šis dalījums novecojis) valodniecība autora destrukcijai piedāvā vērtīgu analītisku instrumentu, parādot, ka vēstījums savā veselumā ir tukšs process, kas lieliski darbojas, tā ka nav nekas vairāk kā rakstītājs, tāpat kā es nav nekas cits kā tas, kurš saka es; valoda pazīst "subjektu", nevis "personu", un ar šo subjektu, kas ir tukšs ārpus vēstījuma, kas to definē, pietiek, lai "uzturētu" valodu, t. i., lai to izsmeltu.

Attālināšanas no Autora (Brehts šeit būtu varējis runāt par īstu "distancēšanos", Autora figūriņai samazinoties literārās skatuves dzijumā) nav tikai vēsturisks fakts vai rakstības akts, tā transformē moderno tekstu no apakšas līdz augšai (vai arī — un tas ir viens un tas pats — teksts no šī brīža tiek sastādīts un lasīts tā, ka visos līmeņos izrādās promesošs). Vispirms — laiks vairs nav tas pats. Autors, ja tādam tic, vienmēr tiek uztverts kā viņa paša grāmatas pagātne: grāmata un autors novietojas uz vienas līnijas, kas iedalīta pirms un pēc daļās. Autors, kā uzskata, baro grāmatu, t. i., eksistē pirms tās, domā, cieš, dzīvo tai. Viņš ar savu daiļdarbu ir tādās pašās priekštecības attiecībās, kādās tēvs ir ar bērnu. Turpretī modernais skriptors dzimst vienā laikā ar savu tekstu; viņš nekādā veidā nav apgādāts ar būtni, kas pastāvētu pirms vai pēc viņa rakstības, viņš nav subjekts nevienai lietai, kurai grāmata būtu predikāts; nav cita laika kā vēstījuma laiks, un jebkurš teksts ir rakstīts mūžīgi šeit un tagad. Tas nozīmē (Vai no tā izriet), ka ar vārdu "rakstīt" vairs nevar apzīmēt kādu reģistrēšanas, konstatācijas, reprezentācijas, "gleznošanas" (kā teica klasiķi) operāciju, bet gan tikai performatīvu aktu — tā valodnieki, sekojot Oksfordas filozofijai, sauc retu verbālu formu (to var lietot tikai pirmajā personā tagadnē), kur vienīgais vēstījuma saturs (vienīgā vēsts) ir akts, kurā tas tiek celts priekšā; kaut kas līdzīgs karaļu "Es paziņoju" vai ļoti senu dzejnieku "Es dziedu". Modernais skriptors, apglabājis Autoru, vairs nevar ticēt savu priekšteču patētiskajam ieskatam, ka viņa roka ir par lēnu domai vai kustībai, ka, paklausot nepieciešamībai, viņam ir jāuzsver šī aizkavēšanās un bezgalīgi "jāstrādā" pie formas; gluži pretēji, viņa roka, atbrīvota no jebkuras balss, tīra rakstīšanas (un nevis ekspresijas) žesta nesta, iezīmē lauku bez pirmavota — vai arī vienīgais tās pirmavots ir pati valoda, kas bez mitas apšauba jebkuru pirmavotu.

Tagad mēs zinām, ka teksts neveidojas no vārdu virknes, kura atklātos viena, savā ziņā teoloģiska (Autora — Dieva — vēstījuma) jēga, bet ka tas ir daudzdimensiju telpa, kurā vienojas un viena otru apstrīd dažādas rakstības, no kurām neviena nav oriģināla: teksts ir austs no citātiem, kuri nākuši no tūkstošiem kultūras fokusu. Līdzīgi Buvāram un Pekišē — šiem mūžīgajiem vienlaikus dižajiem un smieklīgajiem kopētājiem, kuru dziļdomīgais smieklīgums precīzi norāda uz patiesību par rakstību, — rakstnieks var tikai imitēt iepriekšēju neoriģinālu žestu, viņa varā ir tikai sajaukt rakstības, likt tām runāt vienai otrai pretī, nekad nebalstoties uz kādu no tām. Ja viņš gribētu izteikties, viņam vismaz būtu jāzina, ka iekšējā "lieta", ko viņš tiecas "iztulkot", pati ir tikai jau sastādīta vārdnīca, kuras vārdi var tikt izskaidroti tikai ar citiem vārdiem, un tā bezgalīgi. [..]

Kad nu reiz Autors ir attālinājies, pretenzijas uz teksta ''atšifrēšanu" kļūst pilnīgi liekas. Dot kādam tekstam Autoru nozīmē šim tekstam uzspiest bloķēšanas mehānismu, paredzēt tam galējo apzīmēto, tātad noslēgt rakstību. Šī koncepcija ļoti labi noder kritikai, kas grib sev uzdot svarīgo uzdevumu — atklāt daiļdarbā Autoru (vai viņa hipotēzes; sabiedrību, vēsturi, psihi, brīvību). Kad autors atrasts, teksts ir "izskaidrots", kritiķis ir uzvarējis; tāpēc nav nemaz tik pārsteidzoši, ka vēsturiski Autora valstība bija reizē arī Kritiķa valstība un ka kritika (pat jaunā) šodien tiek satricināta reizē ar Autoru. Daudz slāņainajā rakstībā viss ir jāatšķetina, bet nekas nav jāatšifrē; struktūrai var izsekot,, to var "uzņemt" (kā saka par noirušu zeķes valdziņu) visos tās līmeņos un stāvos, bet tādai darbībai nav pamata; rakstības telpa ir jāpārstaigā, tai nevar izurbties cauri. Rakstība bez mitas piedāvā nozīmi, bet vienmēr — lai to izgaisinātu — nodarbojas ar sistemātisku atbrīvošanu. Līdz ar to literatūra (no šī brīža labāk būtu teikt — rakstība), atsakoties piešķirt tekstam (un pasaulei kā tekstam) "noslēpumu", t. i., galīgo nozīmi, dod vāju darbībai, ko varētu nosaukt par kontrteoloģisku, īsti revolucionāru, jo atteikties no nozīmes apstādināšanas galu galā nozīmē noliegt Dievu un viņa hipostōzes — prātu, zinātni, likumu.

Atgriezīsimies pie Balzaka frāzes. Neviens (t. i., neviens cilvēks) nav to teicis, tās avots, tās balss nav īstā rakstības vieta, šī vieta ir lasīšana. Cits diezgan precīzs piemērs ļauj to saprast: nesenie pētījumi (Z.P. Vernāns) ir izgaismojuši grieķu traģēdijas konstitutīvi divnozīmīgo dabu. Teksts tajā ir austs no vārdiem ar divēju nozīmi, ko katrs personāžs saprot viennozīmīgi (traģisms slēpjas šai pastāvīgajā neizpratnē); tomēr ir kāds, kas katru vārdu saprot tā divnozīmībā un vēl vairāk — saprot savā priekšā runājošo personāžu kurlumu. Šis kāds ir tieši lasītājs (vai šeit — klausītājs). Tā atklājas rakstības totālā būtība: teksts ir darināts no daudzslāņainām rakstībām, kas nāk no dažādām kultūrām un nonāk viena ar otru dialogā, parodijā, strīdā; tomēr ir kāda vieta, kur šī daudzslānainība apkopota, un šī vieta nav autors, kā apgalvoja līdz šim, bet gan lasītājs. Lasītājs ir telpa, kurā tiek ierakstīti visi rakstības citāti, nevienam no tiem nezūdot; teksta vienība ir nevis tā pirmavotā, bet galamērķī, taču šis galamērķis vairs nevar būt personīgs. Lasītājs ir cilvēks bez vēstures, bez biogrāfijas, bez psiholoģijas; viņš ir tikai šis "kāds", kurš tur vienkopus savāktas visas rakstījuma atstātās pēdas. Tāpēc ir bezjēdzīgi dzirdēt jaunās rakstības nosodījumu tāda humānisma vārdā, kurš sevi liekulīgi padara par lasītāja tiesību aizstāvi. Klasiskā kritika nekad nav nodarbojusies ar lasītāju, tai literatūrā nav cita cilvēka, kā vien tas kurš raksta. Patlaban mēs vairs nejaujam sevi apmuļķot šīm antifrāzēm, ar kurām labā sabiedrībā augstprātīgi protestē pret apvainojumiem, tos tieši tādā veidā atvairot, nepazīstot, apslāpējot vai sagraujot; mēs zinām, ka, lai atdotu rakstībai tās nākotni, vajag atspēkot mītu: par Autora nāvi jāmaksā ar lasītāja dzimšanu.

Tulkojusi Astra Skrābane.