Recenzija
23.02.2017

Auksta kā ziloņkaula balodis

Komentē
0

Par Pablo Larraina filmu "Džekija", 2016

Vai jums ir bail, ka es sākšu raudāt?

Nē, man šķiet, ka jūs drīzāk kliegsiet.

Kliegšu ko?

"Mans vīrs bija dižens vīrs!"

(Fragments no Žaklīnas Kenedijas sarunas ar žurnālistu filmā "Džekija")

 

Džona Ficdžeralda Kenedija slepkavība ir notikums, kura vēsturisko un politisko nozīmi jau sen ir aizēnojušas leģendas. Ne tikai pats ASV prezidents, kurš šajā amatā bija tikai nepilnus divus gadus, ir kļuvis par mītiem apvītu personību, bet arī pats slepkavības akts ir kļuvis par ikonisku notikumu. Konspirāciju teoriju mīļotāji joprojām lauž šķēpus par to, vai Lī Hārvijs Osvalds bija vienīgais šāvējs, vai slepkavība nav kādas plašākas sazvērestības sastāvdaļa un vai tiešām liktenīgajā 1963. gada 22. novembrī Dalasā tika raidīti tikai trīs šāvieni?

Šī slepkavība kļuva par nacionālu traģēdiju arī tādēļ, ka kāds uzņēmējs vārdā Ābrahams Zaprūders ar savu kameru nejauši šo notikumu nofilmēja. Šobrīd, kad cilvēkiem ir iespēja filmēt visu un visur, tas, protams, vairs nešķiet nekas īpašs. Taču tā saucamā "Zaprūdera filma" ir viens no iemesliem, kāpēc Kenedija slepkavība ir atstājusi tik milzīgu iespaidu arī uz mākslu un populāro kultūru. Kaut kas tik šausminošs ir notverts uz kinolentes, un to ir iespējams atveidot kadru pēc kadra. Šāviens, kas trāpa Džonam F. Kenedijam kaklā, šāviens, kas trāpa galvā, Džekijas nedzirdamais kliedziens "Ak mans Dievs!", miesassargs uz mašīnas aizmugurējās daļas, sarkanās rozes… Viss ir dokumentēts.

Tādēļ arī visās filmās, kas ir veltītas kādam no Kenedija dzīves aspektiem, šīs epizodes atveidojumā ir diezgan šaurs interpretācijas lauks, jo visiem ir iespēja redzēt to, kā tas notika "pa īstam". Atšķiras tikai akcenti – piemēram, Olivera Stouna 1991. gada filma "JFK" pievēršas šai epizodei kā pierādījuma analīzei, lai izsecinātu, vai tiešām šāvēji nebija divi. 1983. gada televīzijas miniseriāls "Kenedijs" slepkavības ainu izmanto kā dramaturģisko kulmināciju, precīzi kopējot "Zaprūdera filmu", bet fināla kadrā mēs redzam asinīm notašķītās Džekijas Kenedijas acis. Turpretim nesenākais miniseriāls "Kenediji" (2011. gads) mēģina šo mirkli padarīt par emocionālu kulmināciju, kas skar Kenediju dzimtu vairākās paaudzēs, taču šādā veidā to izšķīdina.

Arī populārajā kultūrā šis īsais videomateriāls ir atstājis neizdzēšamas pēdas – piemēram, Merilina Mensona videoklipā "Coma White" mūziķis atveido Kenediju, precīzi imitējot pirmo šāvienu kaklā, kā arī vēlāk ieņemot mocekļa lomu kā Jēzus Kristus pie krusta. Lanas del Rejas "National Anthem" klipā redzam, kā viņa sevī apvieno abas Kenedija "ikoniskās sievietes" – gan Merilinu Monro, gan Žaklīnu Kenediju –, apspēlējot gan filmu zvaigznes neaizmirstamo dzimšanas dienas apsveikumu "Happy Birthday, Mister President", gan Džekijas traģēdiju slepkavības mirklī.

Pablo Larraina filmas sākumā Džekija Kenedija ar vārdā nenosauktu žurnālistu (viņa prototips ir "Life" žurnālists Teodors H. Vaits) sarunājas par vēsturi.

– Vai jūs zināt, ko es domāju par vēsturi?

– Par vēsturi?

– Es esmu daudz lasījusi. Vairāk, nekā cilvēki apjauš. Un, jo vairāk es lasu, jo vairāk es domāju: kad kaut kas tiek pierakstīts, vai tas uzreiz to padara patiesu?

– Tas ir viss, kas mums ir.

– Bija. Tagad mums ir televīzija. Vismaz tagad cilvēki var redzēt paši savām acīm.

Brīdī, kad Natālijas Portmanes atveidotā Džekija izsaka pēdējo teikumu, viņas sejā ir nojaušama smalka ironija par tikko pateikto. Protams, mēs nevaram zināt, vai tā varētu būt pašas vēsturiskās personas Žaklīnas Kenedijas attieksme vai tikai šībrīža filmas veidotāju interpretācija. Taču, ņemot vērā "Zaprūdera filmas" kontekstu, ir skaidrs: arī fakts, ka kaut kas ir nofilmēts, automātiski neparedz tā viennozīmīgu patiesīgumu. Jā, FIB šo materiālu izmantoja kā pierādījumu slepkavības izmeklēšanā, to redzēja arī ASV iedzīvotāji, bet tas neizslēdza interpretācijas brīvību un to, kā vēsturiskā patiesība drīz vien kļuva mitoloģizēta, lielā mērā tieši pateicoties Džekijai un jau minētajai intervijai žurnālam "Life". Īss raksts ar koncentrētu nosaukumu: "Prezidentam Kenedijam: Epilogs." Un tieši šis epilogs kļuva svarīgāks par visu iepriekšējo saturu, jo tas izveidoja to, ko var dēvēt par Kenedija "vēsturisko mantojumu". Un Larraina filma pievēršas tieši šim epilogam. Tas nav stāsts par "galveno notikumu" –to, kuru fiksēja Dalasas uzņēmēja kamera. Tas ir stāsts par to, kas notika pēc tam, kā arī to, kā radās leģenda par Kenediju un viņa Kamelotu.

Viss šis garais ievads rakstam par filmu "Džekija" ir pierādījums tam, cik fascinējošs un ievelkošs ir šis mitoloģizētais notikums (bija jāsit sev pa pirkstiem, lai nepavadītu neskaitāmas stundas, internetā lasot visus rakstus ar atslēgvārdiem "JFK assassination"). Tas ir ticis reproducēts tik daudzas reizes, ka ir kļuvis par daļu no kolektīvās apziņas. Gan auto ar paceļamo jumtu, gan Džekijas rozā kostīms, gan sarkanās rozes, gan policijas motocikli. Katra no šīm lietām ir kļuvusi par spēcīgu un simboliski uzlādētu attēlu. Tāpēc ir tik apsveicama Pablo Larraina izvēle pievērsties "valsts pirmajai atraitnei" kā daudzdimensionālai personībai, nevis tikai "prezidenta sievai" rozā kostīmā. Arī pati slepkavības aina ir sadalīta – tā nav monolīta notikuma reprodukcija, tie ir atmiņu zibšņi. Mēs to piedzīvojam kopā ar Džekiju un tā, kā viņa tajā mirklī izvēlas to atcerēties: te aprakstot vārdiski, te parādot vizuāli. Protams, arī šajā filmā redzam visas ikoniskās sastāvdaļas un pat pazīstamo kustību partitūru, bet skatītāji tam tiek sagatavoti pamazām. Mēs to redzam tad, kad Džekija ir gatava ar mums dalīties šajā traģiskajā pieredzē.

Kritiķi jau ir izslavējuši Natālijas Portmanes aktierdarbu, izceļot viņu kā vienu no ticamākajām "Oskara" balvas ieguvējām šogad. Un šajā ziņā ir grūti nepiekrist, jo Portmane, kas vienmēr izceļas ar dziļu un iekšēji pamatotu tēlojumu, šoreiz ir paveikusi kaut ko monumentālu. Lai arī vizuāli viņa nemaz nav tik līdzīga Džekijai, aktrise ir precīzi uztvērusi gan pirmās lēdijas ķermenisko valodu, gan balss tembru un runāšanas veidu. Taču šis nav tikai kārtējais "method acting" [1] varoņdarbs, kurus Holivudā tik ļoti slavina. Jo šī nav tipiska "biogrāfiska filma", kas stāsta par kāda slavena cilvēka dzīves gājumu. Šis ir konkrētas sievietes portrets, interpretācija par ikonu un versija par to, kā ir izdzīvot šausmīgu, privātu traģēdiju publiski.

Natālija Portmane gandrīz visu laiku ir uz ekrāna. Mēs redzam visas viņas daudzās lomas: gan sieva un mājas iekārtotāja (šo versiju precīzi parāda TV kanāla CBS 1962. gada Valentīndienas raidījuma "Ekskursija pa Balto namu ar Džona F. Kenedija kundzi" reprodukcija), gan politiski gudra tēla veidotāja, gan māte, gan elegances iemiesojums, gan vientuļa un bēdu sagrauta sieviete, kurai vienas dienas laikā ir pazudis pamats zem kājām. Viens cilvēks nekad nav monolīts – šīs dažādās lomas, kuras ikdienā pieņem visi, Džekijas gadījumā ir neatņemama viņas identitātes sastāvdaļa. Jo ir viena loma, kurai visu laiku ir bijis jādominē, – laimīgā sieva ar ideālo vīru un perfektajiem bērniem. Amerikāņu sapņa iemiesojums. Un tam nedrīkst traucēt ne vīra neuzticība, ne bērna nāve. Jo publikai ir nepieciešams tēls, nevis cilvēks ar trūkumiem.

Tāpēc arī operators Stefans Fonteins Džekiju ik pa brīdim rāda "caur" kaut ko: caur mājas vai mašīnas logu, caur slaveno, melno plīvuru vīra bērēs. Mēs redzam viņas seju, bet pastarpināti. Šis paņēmiens kontrastā ar ļoti intīmiem tuvplāniem un pilnīgi atkailinātām ainām rada ļoti spēcīgu iespaidu. Mēs redzam gan statujai līdzīgo Kenedija atraitni, kura pieprasa Ābrahama Linkolna līmeņa bēres savam vīram, gan asinīm nosmērēto, sagrauto un izmisušo sievieti. Vienā no filmas iespaidīgākajām epizodēm Žaklīna Kenedija klīst pa Baltā nama apartamentiem, klausoties sava vīra mīļāko mūziklu "Kamelota", un maina vienu skaistu kleitu pēc nākamās, jaucot gan vīnu, gan vodku, gan dažādas tabletes un visu laiku smēķējot. Bagātība un spozme jaucas ar neapskaužamām sāpēm un vientulību, liekot domāt par tajā pašā gadā publicēto Betijas Frīdanes grāmatu "Sievišķā mistika", kas pievērsās depresijas pētīšanai tieši "laimīgo un materiāli nodrošināto" mājsaimnieču vidū.

"Džekija" lielā mērā ir filma par spēku, ko sevī var atrast pat vislielākajās sāpēs un zaudējumā. Lai arī cik asaru tika izliets, cik cigarešu izsmēķēts, cik alkohola un tablešu izdzerts, cik daudz domāts par nāvi, Žaklīna Kenedija panāca to, ka viņas vīru (un viņu) vēsture neaizmirsa. Un ar vienkāršu citātu no izklaidējoša mūzikla viņa radīja veselu mītu par "Kenedija Kamelotu": "Un lai tas netop aizmirsts, ka uz vienu īsu, mirdzošu mirkli bija Kamelota." [2]

[1] Method acting – "metodes aktierspēle", kad aktieris sevi pārveido par savu tēlu līdz pēdējam sīkumam (ieskaitot arī vizuālo tēlu), lai pilnīgi iemiesotos lomā. Lai arī šī pieeja ir balstīta Konstantīna Staņislavska metodē, tā ir izkopta ASV, kur to ar dažādiem aspektiem papildināja Lī Strasbergs, Stella Adlere un Senfords Meisners.

[2] "Don't let it be forgot that for one brief, shining moment there was a Camelot." (Citāts no Frederika Lēves un Alana Džeja Lernera mūzikla "Kamelota".)

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!