Turpinām Latvijas valsts simtgadei veltīto publikāciju sēriju "Šajā dienā pirms 100 gadiem", kurā autori caur 100 gadu vecu laikrakstu fragmentiem mēģina saprast Latviju.
Ir viegli, ja savu emocionālo stāvokli var reducēt uz laikapstākļu ietekmi – Latvijas skarbo ziemeļu klimatu, nebeidzamām lietavām vai riebīgi pelēko februāri, kad reti kurš Meteņus nebūtu gatavs iemainīt pret krāšņu karnevālu kādā no siltajām zemēm. Tādā suņa laikā pat dzīvi mīlošos grieķus un kaislīgos latīņamerikāņus piemeklētu pēkšņa un ļoti viegli izskaidrojama depresija – jūs teiksiet. Bet kā tad ar augustu? Vai man vienīgajai augusts šķiet visskumjākais no mēnešiem? Un vai vienīgais iemesls tam ir pēc 12 skolas gadiem iegūtais posttraumatiskais sindroms, kura ietekmē augusts liek domāt par sazvērniecisku klusumu pirms vētras? Vai arī pie vainas tas, ka viss reiz zaļojošais un skaistais neizbēgami tuvojas pastkartēs un instagramā novazātajiem dzeltensarkanajiem toņiem, kam sekos pilnīga iznīcība – visu sabāzīs melnos miskastes maisos un novietos pie konteineriem, lai aizvestu uz dievsviņzin kurieni?
Šis raksts nebūs par klimata pārmaiņām, tieši pretēji – tas būs par kaut ko ļoti nemainīgu, kas mani augustā piemeklē, jau kopš sevi atceros. Profesors Raimonds Briedis reiz literatūras teorijas lekcijā runāja par saldsērīgumu. It kā muļķīgs vārds – ko tas vispār nozīmē? Apmēram tā es atceros viņu sakām. Bet, kad tu pavasarī skaties, kā Daugavā iet ledus, tas ir tas, kas tevi pārņem, un nekā citādi to nosaukt nevar, viņš teica. Lai gan līdz tam nekad nebiju skatījusies, kā Daugavā iet ledus, es sapratu, ko viņš ar to domāja. Un tagad ik reizi, kad eju gar krastmalu – jebkurā gadalaikā –, es to atceros, un tāpēc vien mani pārņem šī banālā izjūta.
2019. gada augusta pēdējā pirmdienā esmu atnākusi uz Saulkrastu bibliotēku un šķirstu 1919. gada augusta Latvijas laikrakstus, mēģinot tur atrast kaut ko pazīstamu vai vismaz interesantu, kas laikam jau bieži ir viens un tas pats. Paskatos pa lielo logu un tur laukā redzu augusta gaisu. Nez kāds bija gaiss 1919. gada augustā? Tie laiki man saistās ar salu un aukstumu, nevaru tos uzreiz iedomāties kā siltus un saules pielietus, bet arī tad augustā noteikti bija karsti. Tagad karstumā cilvēki pa ielām iet lēnāk. Tāpat arī tolaik viņi, vasaras nogurdināti, noteikti gāja lēnāk nekā citos mēnešos.
Turpinu šķirstīt laikrakstus, meklēju ko radniecīgu savām augusta izjūtām, kādu pavedienu, kas tās izskaidrotu vai pat ļautu saukt par fenomenu, lai es zinātu, ka neesmu viena savās mokās. Meklēju starp rīkojumiem un paziņojumiem, vēstulēm no frontes un hronikām, ņirgām un romāniem turpinājumos, telegrammām no iekšzemēm un ārzemēm – vai tur raksta par augustu? Kaut vai laika ziņas.
Vikipēdijas šķirklī "Latvijas klimats" 1919. gads pieminēts divreiz. Pirmā reize: "Ilgstošs sausums maijā valdījis 1919., 1938., kā arī 1941. gadā, kad Latvijas lielākajā daļā nav lijis visu mēnesi." Es vairs neatceros, kāds bija šis maijs. Šķiet, silts, bet vai lija? Pētu saraksti ar vīra vecākiem, viņi kaut kad uztraucās par lietus trūkumu. Bet vai šogad? Tas ir tik mazsvarīgi, ja dzīvo pilsētā. Pat tad, kad negaidīti sāk līt, uz katra stūra par pāris eiro var nopirkt lietussargu.
Otrā reize: "Visaukstākais novembris bijis 1919., 1993. un 1998. gadā." Tas viss man vēl priekšā. Bet tagad, tieši pa vidu maija sausumam un novembra salam, atkal ir augusts. Tas katru gadu ir vienāds – nāk ar smeldzi un, kad beidzas, kļūst vieglāk. Kas notiek citās klimata joslās? Vai arī tur ir savi "augusti"? Vai Austrālijas "augusts" ir janvārī? Bet tropos – neilgi pirms lietus sezonas sākuma? Vai arī lietus sezona ir tā, ko viņi gaida? Viņiem noteikti ir jābūt savam "augustam". Manai mammai arī nekad nav paticis augusts, to es zinu, jo atvaļinājumu viņa vienmēr ņēma jūnijā. Tad viss vēl tikai sākas, tā viņa teica. Augustā – pārāk karsta saule, bet naktis jau aukstas. Viss pilnbriedā, bet tev pašam tur vietas nav.
Bērnības vasaras pavadīju ar vecmāmiņu, katru gadu citā vasarnīcā klausoties Latvijas Radio 2. Un tad man palika 14. Visu gadu biju dziedājusi līdzi European Hit Radio, bet, aizbraukusi uz vasarnīcu, atkal ieslēdzu to pirmo, tur vairs neko nevarēja darīt. Un augustā, varbūt jūs nezināt, šajā stacijā skan dziesmas par gājputniem, aizgājušu jaunību un zudušu mīlestību, un jau tad man bija nedaudz žēl tā visa. Un vai jūs esat klausījušies raidījumu "Sirdslietu aģentūra" svētdienu vakaros? Un vai jūs esat to klausījušies jūnijā un pēc tam augustā, kad viņi visi sapratuši, ka Jāņu nakts ir beigusies, un vadītāji uzliek "Viņi dejoja vienu vasaru"? Tā augusts mani sāpināja jau toreiz.
Augusta beigās jāsēž rīta saulē, kas vēl spēj kaut nedaudz uzkarsēt ādu, un jāēd aprasojuši āboli. Kad no rožāboliem mute jau jēla, jāiet uz kaimiņdārzu zagt baltos, dzidros, miltainos, jo vecmāmiņa tā teica. "Rudenī, kad āboli krita, pasaulē atsteidzās mazā Rita," 1935. gada 29. augustā bija ierakstīts kartītē, ko vecmāmiņai viena gada dzimšanas dienā dāvināja krusttēvs. Šajā augustā viņa man saka – šī būs viņas pēdējā dzimšanas diena. Es nezinu, vai tā būs, bet bērnībā man tik ļoti patika tas pantiņš, ka skandināju to vienā laidā, Ritas vietā liekot citus vārdus un nemaz neuztraucoties par to, ka atskaņas pazudušas. Un vēl es ļoti gribēju, lai arī man kāds uzraksta dzejoli.
Dodoties no bibliotēkas mājās, mežā mani nobiedē veca sieviņa: viņa iekrīt vigā, bet, kad esmu pie viņas un saku labdien, viņa pusrāpus jau lasa ogas turpat takas malā. Viņai ir lakatiņš ap galvu un iztecējusi acs, un viņa pasmaida. Es saprotu, ka dārzu tikpat kā vairs nav jēgas pļaut, jo katru stūri pārņēmušas nezināmas nezāles, ko es saucu par puķēm, jo nezinu to vārdus un visas vasaras garumā tā arī neesmu tos uzmeklējusi. Nav jēgas tērēt spēku, lai tiktu ar tām galā, septembris tās tūlīt šā vai tā noliks gar zemi. Tāpēc es vēl brītiņu pasēdēšu noskrubušajā izvelkamajā krēslā ar skatu uz savām puķēm un ļaušu tām vēl nedaudz te pabūt ar mani, augustā.
Augusts it kā ir vēl vesels mēnesis, ko vajadzētu pilnasinīgi baudīt kā pēdējo, bet tas diemžēl nav iespējams, jo vienīgais, ko varu darīt, – domāt par to, kā viss tūlīt beigsies, tā īsti nekad arī nesācies. Un tad būs jāatgriežas pilsētā. No laukiem, no vasarnīcām, no mazdārziņiem, no rezidencēm, no nometnēm, no pludmalēm, no ezeriem un kempingiem. Vai tas vispār ir iespējams? Vai jūs vasarā esat bijuši Rīgā? Nu tādā tveicīgā augusta svētdienā pulksten vienos, vai esat gājuši pa tukšu Čaka ielu? Tad jūs droši vien zināt – ja vien pa Čaka ielu nedodies taisnā ceļā uz dzelzceļa staciju, lai sēstos vilcienā, kas aizved uz labāku vietu, tad tas tiešām ir briesmīgi. Ne jau tāpēc, ka Rīga nav piemērota cilvēkiem (jo tāda tā nav arī visos citos mēnešos), bet tāpēc, ka vasarā viss notiek citur. Un tad tu pārrodies atpakaļ. Es pat nezinu, kāpēc – lai satiktu draugus un ģimeni, ietu uz darbu vai nopirktu burtnīcas skolai? Nomazgātos? Tevī ir mainījies viss, un tu esi cits. Lai arī nobrāztie ceļgali jau sadzijuši un odu pēdas vairs knapi redzamas, tava ādas krāsa vairs nelīdzinās tai, kādā tu pameti šo pilsētu, mati ir pabalējuši, drēbes nodilušas, peldkostīmu var izmest ārā uzreiz, kabatās ir gliemežvāki, ausīs smiltis, sandalēs saķērusies zāle, sērkociņkastītē visas ērces, kas tev pa šo vasaru ir iekodušas. Tu ej cauri pilsētai viss tāds netīrs un pilns, jo esi piedzīvojis šo vasaru. Tev nav kauns, ka kāds tevi pamanīs tādā izskatā. Tu to pat gribētu, tu gribi viņus visus satikt un parādīt, kāds tagad esi. Tu aizej mājās, ieej vannā, bet to visu nav iespējams nomazgāt, tas izzudīs tikai vēlāk. Ap septembra beigām tu vairs to nejutīsi nemaz.
1919. gada 30. augusta "Baltijas Vēstnesī" (Nr. 80) starp rīkojumiem un paziņojumiem, vēstulēm no frontes un hronikām, ņirgām un romāniem turpinājumos, telegrammām no iekšzemēm un ārzemēm atrodu dzejoļus un iedomājos, ka tie ir par augustu:
Rudens trioletas
M. Augusta
Laukos.
Zied asteres, kā sapņi vēli,
Kas sirdī slēpušies vēl ir
Un beigas prieku liek uz spēli.
Zied asteres, kā sapņi vēli,
Met rieti zilās tālēs kvēli
Un dziļa pusnakts dienas šķir.
Zied asteres, kā sapņi vēli,
Kas sirdī slēpušies vēl ir.
Pilsētā.
Te nepūš lauku zelta vēji,
Tik auto ielas tvanu šķeļ
Un veikalnieku soļi spēji;
Te nepūš lauku zelta vēji –
Sirds, aizmirst kamdēļ neiespēji
Tu ziedus, kas aiz mūriem zeļ?!
Te nepūš lauku zelta vēji,
Tik auto ielas tvanu šķeļ. [1]
Tad pienāks 1. septembris un mēs abi ar slapjām baltām blūzēm, kas nebūs paspējušas izžūt, jo septembra saule vairs nav tā pati, kas augustā, stāvēsim pie kaimiņu mājas durvīm ar garām puķēm rokās un gaidīsim mūsu draugus. Tad vasara būs beigusies pa īstam.
[1] Autors (domājams) – rakstnieks, tulkotājs un grāmatizdevējs Augusts Mežsēts (1890–1977).
Rakstu sērija top, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" piešķirtajam finansējumam.
0