"Britu sabiedrībā gadsimtu gaitā ir izveidojušies diezgan stabili sociālie slāņi, un pareiza angļu standartvaloda jeb tā sauktā "karaļa/karalienes angļu valoda" (King's/Queen's English) ilgu laiku bija atribūts, kas nepārprotami raksturoja augstāko sabiedrību. Savukārt dažādas dialektu un sociolektu iezīmes (to skaitā standartvalodai neatbilstošs [h] lietojums) parasti norādīja uz to, ka arī to lietotājs ir "nepareizs" cilvēks, t.i., pieder zemākam, nedižciltīgam, mazizglītotam sabiedrības slānim," valodniece un sociolongviste Dace Strelēvica-Ošiņa rakstīja jau pirms vairākiem gadiem iznākušajā grāmatā "Kāpēc mēs gribam, lai valoda ir pareiza?" [1] "Valodas pareizības jautājumi Lielbritānijā īpaši aktualizējās laikos, kad kļuva iespējama "augšupejošā mobilitāte" (upward mobility) un cilvēka iekļūšana augstākā sabiedrības slānī, pateicoties karjerai, sasniegumiem un izglītībai – un līdz ar to arī daļēji standartvalodas prasmei." Par attieksmi pret valodu Latvijā Strelēvica-Ošiņa raksta, ka "būtu grūti iedomāties kādu lingvistisku shibboleth [2] jeb lingvistisku atšķirības zīmi, kas, līdzīgi kā senāk britu sabiedrībā, ļautu nemaldīgi spriest par cilvēka piederību konkrētai sociālai grupai un, vēl jo vairāk, ļautu "augstāk" stāvošas, prestižākas grupas pārstāvim ar pārākuma apziņu novērtēt "zemākas" grupas pārstāvi [..]. Vārdu sakot, Latvijā valoda nav "pareizā" un "nepareizā" cilvēka atpazīšanas zīme tādā nozīmē, kā tas ir angļu vidē."
Pagājušajā nedēļā līdz ziņām nonāca Valsts valodas centra (VVC) un apgāda "Zvaigzne ABC" domstarpības. VVC bija konstatējis, ka uz atsevišķu apgādā izdotu ārzemju autoru grāmatu vākiem autoru personvārdi nav rakstīti latviešu valodas transkripcijā, bet atstāti tādi, kādi tie ir oriģinālvalodā jeb svešvalodā. "Kopumā pārbaudes laikā VVC atklājis piecas grāmatas, uz kuru vākiem autoru personvārdi nav atveidoti latviešu valodā," vēstīja LETA. "VVC ir veicis pārbaudes un konstatējis, ka arī citi grāmatu izdevēji, ne tikai apgāds "Zvaigzne ABC", pēdējā laikā realizē praksi atsevišķu cittautu grāmatu autoru vārdus un uzvārdus neatveidot atbilstoši spēkā esošajām latviešu literārās valodas normām. "VVC arī agrāk ir veicis līdzīgas pārbaudes ar mērķi konstatēt, kā tiek ievērota tradicionālā latviešu valodas prakse uz grāmatu vākiem atveidot cittautu autoru vārdu un uzvārdu atbilstoši latviešu valodas normām," uzsvēra [Rīgas reģiona nodaļas juriskonsultante Inese] Bursevica." Apgāda vadītāja Vija Kilbloka aizrādījusi, ka daļai no svešvalodām tulkotu grāmatu autoru personvārdi nav latviskoti, jo tos ārvalstu izdevēji uzskata par zīmoliem un to izmantošana ir jāsaskaņo ar autortiesību turētājiem, kuri "par mūsu valodas kontrolieriem neko nezina". Savukārt "Bursevica sacīja, ka pašreizējā situācija VVC ieskatā ir pietiekams pamats plašākai diskusijai par šādas nevēlamas izdevējdarbības prakses realizēšanu".
Kopš pirmajiem apgāda "Atēna" eksperimentiem ar mīkstā "ŗ" izmantošanu un personvārdu rakstību oriģinālvalodā nevis tikai uz grāmatu vākiem, bet pat visā grāmatas tekstā nu jau pagājis visai ievērojams laiks, kurā daudz kas ir mainījies. Piemēram, ir izgudroti sociālie tīkli, kuros var bezgalīgi diskutēt par to, vai šajā gadījumā taisnība bijusi apgādam vai Valsts valodas centram. Nemainīgs un sāpīgs ir palicis jautājums, ko iesākt ar ārzemju personvārdiem, kolīdz tie jālieto latviešu valodā, jo īpaši ar tiem, kurus fonētiska transkribēšana pārvērš līdz nepazīšanai (Mišels Velbeks u.c.). Kā viens no argumentiem par labu visu personvārdu (un īpašārdu vispār) transkripcijai parasti tiek minētas bažas par to, vai lasītāji šos franču, vācu, japāņu un vēl visādus vārdus pratīs pareizi izlasīt un izrunāt.
Ja atceraties, pašos datoru izmantošanas pirmsākumos tajos lietoto burtveidu autori par rakstīšanu latviešu un vēl dažādās citās mazās valodās galvu pārāk nebija lauzījuši, tāpēc trūka daudzu diakritisko zīmju. Lai datoros varētu salikt grāmatas, laikrakstus un žurnālus arī latviešu valodā, vietējie censoņi nodarbojās ar parasti nelegālu šo burtveidu lokalizāciju – papildināja tos ar garumzīmēm, mīkstinājuma zīmēm u.tml. Tomēr pagāja vēl visai ievērojams laiks, iekams atskārta par dažādu pasaules valodu atveides nepieciešamību nonāca arī līdz pašiem burtveidu un datorprogrammu izstrādātājiem. Bet līdz tam brīdim mums itin bieži bija jāsamierinās ar to, ka, piemēram, kaut kur Anglijā vai Amerikā ar šņāceņiem vai garajiem patskaņiem pilnu personvārdu labākajā gadījumā nodrukāja bez nevienas diakritiskās zīmes, bet sliktākajā – ar diakritiskajām zīmēm papildināto burtu vietā drukātajā tekstā parādījās kaut kādi nesakarīgi ķeburi. Tie laiki laimīgi ir pagājuši, un "The New Yorker" miera vējos raksta "Kristaps Porziņģis" un "Elīna Garanča", īpaši neuztraucoties, ka lasītājus varētu samulsināt tādi burtu savienojumi kā "ņģ". Vai varbūt lasītājs vienkārši netiek uzskatīts par tik dumju, lai par šādām lietām mulstu. Šaubos, vai pret šādu notikumu gaitu kādam latviešu valodas lietotājam vai aizstāvim varētu būt iebildumi.
Var jau būt, ka Lielbritānijā, kā raksta Dace Strelēvica-Ošiņa, par valodas pareizību pamudināja raizēties "augšupejošā mobilitāte", taču viens no latviešu valodas sargātāju dzinuļiem, kā šķiet, bieži vien ir "lejupejoša mobilitāte", proti – valodas pielāgošana pašam zemākajam iespējamajam izglītības, saprašanas un spriešanas līmenim. Tas ir līmenis, kurā literāru darbu tulkojumos tiek čakli pārtulkots arī ikviens citāts, ko oriģināldarba autors uzskatījis par vajadzīgu atstāt netulkotu un nepaskaidrotu. Un tas ir tas pats līmenis, kurā, piemēram, romāna lappuses tiek izraibinātas ar oriģināldarbā neesošām, bet tulkotāja vai izdevēja pievienotām zemsvītras piezīmēm, kurās paskaidrots it viss, ko iedomātais nabaga lasītājs varētu nesaprast. Ja šajās izdarībās nav saskatāms nošķīrums vairākos sabiedrības slāņos – tajos priesterveidīgajos, kas zina, saprot un paskaidro, un tajos, kas neko nezina, nevēlas uzzināt un neprot uzmeklēt, – kas gan vēl tas ir?
[1] Strelēvica-Ošiņa, D. Kāpēc mēs gribam, lai valoda ir pareiza? Ieskats preskriptīvisma vēsturē, teorijā un praksē. Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 2011.
[2] Atsauce uz Vecās Derības Soģu grāmatā aprakstīto ļaužu šķirošanu pēc viena vārda pareizas vai nepareizas izrunas: "Tad tie viņam sacīja: pasaki "šibolet"! Ja tas teica "sibolet", nespēdams šo vārdu pareizi izrunāt, tad tie viņu sagrāba un nokāva pie Jordānas brasliem, un tanī laikā no Efraima ļaudīm krita četrdesmit divi tūkstoši vīru."
5