Atzīšanās

Kas notiek dvēselē, ka tā vairāk priecājas par mīļām lietām, kuras atradusi vai saņēmusi atpakaļ, nekā par tām, kuras tai bijušas vienmēr? Par to liecina daudz kas, daudz būs liecinieku, kas teiks: “Jā, tā tas ir.” Virspavēlnieks svin uzvaru, bet viņš nebūtu uzvarējis, ja nebūtu cīnījies, un, jo lielākas briesmas ir bijušas kaujā, jo lielāks ir uzvaras prieks. Vētra svaida kuģotājus, un kuģim draud bojāeja, visi nobālējuši gaida nāvi, bet debesis un jūra norimst, un visi līksmo jo vairāk, jo vairāk bija baidījušies. Mīļš cilvēks ir slims, un viņa pulss vēsta ko nelāgu; visi, kuri vēlas viņa izveseļošanos, sirdī sirgst kopā ar viņu; viņam kļūst labāk, un, lai gan viņam staigājot vēl trūkst agrākā spēka, visus pārņēmis tāds prieks, kāda nebija, kad viņš vēl staigāja vesels un stiprs. Ne vien negaidītas un negribētas, bet arī paša izvēlētas un iecerētas grūtības ļauj cilvēkam piedzīvot baudu. Ēdiens un dzēriens nenesīs baudu, ja pirms tam nebūs liela izsalkuma un slāpju. Dzērāji ēd sālītu, lai rastos dedzinoša sajūta, un dzēšot to ar dzeramo, rodas tīksme. Saskaņā ar paražu, saderinātu līgavu neatdod vīram uzreiz, lai tā viņam nešķistu lēti atdota dāvana, tāpēc ka viņš nebūtu ilgi pēc tās tvīcis kā līgavainis.

Tā tas ir ar prieku – vai nu to ir izraisījis nekrietns un nosodāms iemesls, vai pienācīgs un atļauts; tā tas ir gan ar pašu tīrāko un sirsnīgāko draudzību, gan ar dēlu, kurš bija miris un nu atkal ir dzīvs, bija pazudis un ir atkal atrasts, – visur prieks ir jo lielāks, jo lielākas pirms tā bijušas grūtības. Kāpēc tas ir tā, Kungs, mans Dievs? Tu taču pats sev esi mūžīgs prieks, un tie, kuri ap tevi, vienmēr priecājas par tevi! Kāpēc ir tā, ka šajā pasaulē zaudējumi mijas ar panākumiem, apvainojumus nomaina izlīgšanas? Vai tāda ir šīs pasaules kārtība un tādu tu esi to devis, ka no debesu augstumiem līdz pat zemes dziļumiem, no laiku sākuma līdz pat beigām, no eņģeļa līdz tārpam, no pirmās kustības līdz pēdējai – visas labās lietas un visus savus taisnos darbus tu esi novietojis katru savā vietā un paveicis katru savā laikā? Vai man! Cik augsts tu esi augstumos un cik dziļš dziļumos! Tu nekur neaizej, bet mēs ar grūtībām atrodam ceļu atpakaļ pie tevis.

Kungs, piecel jel mūs un sauc atpakaļ, aizdedz un aizrauj, iekvēlini, kļūsti mums salds: lai mēs iemīlam un traucamies pie tevis. Vai tad daudzi neatgriežas pie tevis no vēl dziļākas Tartara tumsas nekā Viktorīns? Viņi tuvojas tev, un viņus apņem gaisma, un apgaismoti viņi saņem varu kļūt par taviem dēliem. Bet, ja viņi ir mazāk pazīstami, tad par viņiem mazāk priecājas arī tie, kuri viņus pazīst. Jo, kad priecājas daudzi kopā, pilnīgāk priecājas arī ikviens no viņiem atsevišķi: tie cits citu iekveldina un aizdegas. Turklāt tie, kuri ir labi pazīstami daudziem, arī pamudina daudzus ceļā uz glābšanu. Viņi ir priekšgājēji daudziem citiem, kuri viņiem sekos, un tādēļ par viņiem līksmo arī tie, kuri gājuši pa priekšu viņiem, jo priecājas ne tikai par viņiem. Taču lai nav tā, ka tavā svētnīcā bagātos pieņemtu pirms nabagajiem vai dižciltīgos pirms tiem, kuri zemākas kārtas, jo tu drīzāk esi izredzējis pasaulē nespēku, lai liktu kaunā stipro, un to, kas pasaules neievērots un atstumts un kas nav nekas, tu esi izredzējis, it kā tas būtu kaut kas, lai tu padarītu tukšu to, kas kaut kas ir. Mazākais no taviem apustuļiem, ar kura mēli tu liki skanēt šiem saviem vārdiem, vēlējās saukties par Paulu, nevis iepriekšējā vārdā par Saulu, – kā zīmi savai lielajai uzvarai, kad bija ar taviem ieročiem sakāvis prokonsula Paula augstprātību, pakļaudams viņu tava Kristus vieglajam jūgam un padarīdams par lielā valdnieka pavalstnieku. Uzvara pār ienaidnieku ir lielāka, ja uzveic to, ko viņš turējis savā varā un caur ko viņš daudzus turējis savā varā, bet visvairāk viņa varā atrodas augstmaņi savas dižciltības dēļ, un caur viņiem – vēl daudzi citi, ko pakļāvis viņu ietekmīgums. Tāpēc jo lielāka bija pateicība par Viktorīnu, kura sirdi velns bija turējis kā neieņemamu cietoksni un kura mēle kā draudīgs ass ierocis bija iznīcinājusi daudzus. Taviem dēliem pieklājās līksmot, jo mūsu valdnieks bija saistījis stipro un, visiem redzot, ienaidnieka trauki bija izrauti un šķīstīti, pielāgojot tavam godam un padarot tos derīgus Kungam jebkuram labam darbam.

Kad tavs cilvēks Simpliciāns to pastāstīja par Viktorīnu, manī uzliesmoja vēlēšanās darīt kā viņš, un tādēļ jau Simpliciāns to bija man stāstījis. Viņš pastāstīja vēl, ka imperatora Jūliāna laikā ticis izdots likums, kas aizliedzis skolās kristiešiem mācīt gramatiku un retoriku; šis likums skāris arī Viktorīnu, bet viņš izvēlējies labāk pamest pļāpāšanas skolu nekā tavu vārdu, ar ko tu dari daiļrunīgas bērnu mēles. Viktorīns man šķita ne tik daudz stiprs, kā laimīgs cilvēks, jo izdevība viņam bija ļāvusi atbrīvoties, lai pievērstos tev. Bet es pēc tā tvīku, un neviens mani nesaistīja, kā vien manas gribas važas. Manu gribu turēja ienaidnieks, un no tās viņš bija uztaisījis ķēdi un sasējis mani. Ačgārna griba rada baudkāri, kalpošana baudkārei rada ieradumu, un nepretošanās ieradumam rada nepieciešamību. Tas viss gluži kā savstarpēji savīti gredzeni – tādēļ es to saucu par ķēdi – mani sasietu turēja bargā verdzībā. Bet jaunā griba, kas bija manī aizsākusies – vēlēšanās tevi nesavtīgi godināt un baudīt tevi, Dievs, vienīgais drošais prieks –, vēl nebija pietiekama, lai pārvarētu iepriekšējo, ko stiprināja vecie ieradumi. Un tā manas divas gribas, viena – vecā, otra – jaunā, viena – miesiskā, otra – garīgā, viena ar otru cīnījās un ķildodamās sašķēla manu dvēseli.

Es sapratu, ka pats esmu piemērs tam, par ko biju lasījis: miesa iekāro pretēji garam, bet gars – pretēji miesai. Es biju abos, bet vairāk – tajā, ko sevī atzinu par labu, nekā tajā, ko neatzinu. Tur manis drīzāk nebija, jo es to lielākoties negribot pacietu, nevis darīju pēc savas gribas. Un tomēr paradums, ko pats biju radījis, cēlās pret mani cīņā, jo es pēc savas gribas biju nonācis tur, kur nonākt negribēju. Kurš varētu iebilst pret taisnu sodu, kas piemeklē grēcinieku? Es vairs nevarēju aizbildināties, turpinādams izlikties, ka nekalpoju tev un nenicinu pasauli tāpēc, ka neesmu vēl skaidri aptvēris patiesību, – tā jau man bija skaidra. Bet es atteicos būt par tavu kareivi, vēl joprojām būdams pārāk saistīts ar zemes lietām, un baidījos atraisīties no visiem pinekļiem, kā būtu jābaidās būt sapītam.

Saldi kā miegā mani nospieda pasaulīgā nasta, un savās domās par tevi es līdzinājos tiem, kuri vēlas atmosties, taču, dziļa miega pārvarēti, krīt tajā atkal atpakaļ. Lai gan nav neviena, kurš vēlētos gulēt mūžīgi, un visi piekrīt veselajam saprātam, ka labāk ir atrasties nomodā, tomēr parasti cilvēks vilcinās nokratīt miegu – locekļus jau pārņēmis smagums un miegs vairs nav patīkams, bet viņš turpina gulēt, kaut arī pienācis laiks celties. Tāpat arī es biju pārliecināts, ka labāk man ir atdot sevi tavai mīlestībai nekā piekāpties savai iekārei, taču tava mīlestība man bija tīkama un mani pieveica, bet iekāre valdzināja un sasaistīja. Man taču nebija, ko tev atbildēt, kad tu man teici: “Guļošais, mosties! Celies augšā no miroņiem, un Kristus tevi apgaismos.” Man, patiesības uzvarētam, vispār nebija nekā ko atbildēt tev, kas it visur rādi, ka saki patiesību, kā vien gausi un miegaini vārdi: “Tūlīt! Jā, tūlīt! Vēl mazliet!” Bet “tūlīt, tūlīt” nepiemita tūlītējība, un “vēl mazliet” turpinājās ilgi. Velti mans iekšējais cilvēks priecājās par tavu likumu, jo manos locekļos cits likums karoja pret mana prāta likumu un mani sagūstītu veda grēka likumā, kas bija manos locekļos. Šis grēka likums ir ieraduma pārspēks, kas velk un sagūsta prātu arī pret tā gribu, tomēr pelnīti, jo šajā ieradumā tas ieslīdējis pēc savas gribas. Kas mani, nožēlojamo, varētu atbrīvot no šīs nāvei lemtās miesas, ja ne tava žēlastība Jēzū Kristū, mūsu Kungā?

No latīņu valodas tulkojusi Laura Hansone.