Pārbaudīt e–pastu, atbildēt uz vēstulēm, ieiet "Facebook" profilā, izskatīt paziņojumus un vēstules, apskatīt, vai neesmu pieminēts "Twitter", autorizēties internetbankā un paskatīties, cik naudas kontā un kādi pārskaitījumi veikti un jāveic. Ikrīta rituāls, ko ar nelielām izmaiņām daru jau vairākus gadus. Un tikpat ikdienišķas operācijas tās ir ASV Nacionālās drošības aģentūrai (NSA).
Kopš jūnija sākumā privātuzņēmuma "Booz Allen Hamilton" nu jau bijušais darbinieks Edvards Snoudens presei nodeva informāciju par NSA izlūkošanas darbību, pat lielākajam optimistam nevajadzētu būt šaubām, ka Lielais Brālis patiešām vēro un uzmana katru, kurš, viņaprāt, ir svarīgs un tā vērts. NSA izsekošanas programmas ietver gan tālruņu zvanu metadatus (sarunu ilgums, telefonu numuri), gan darbības internetā (pārlūkošanas vēsture, e–pastu saturs, paroles). "NSA ielauzusies interneta gigantu – tostarp "Microsoft", "Google", "Facebook" un "Apple" – serveros, lai iegūtu videomateriālus, fotogrāfijas un e–pastu saraksti," vēstīja laikraksti. Dzīve bijušā ASV prezidenta Džordža Buša pasludinātajā karā pret terorismu, izrādās, nav privāta un intīma. Vēl vairāk, NSA nav šķirojusi, vai izsekotās personas atrodas ļaunajā asī vai arī sabiedroto vidū. Ienaidnieks var būt visur, jebkurā telpā un vidē, un internets nav izņēmums.
ASV sabiedrība šobrīd diskutē, vai E. Snoudens atklājis ko jaunu, vai viņš ir varonis vai arī 29 gadus vecs nejēga un kriminālnoziedznieks. Strauji pieaug Džordža Orvela grāmatas "1984" tirgošanas apjomi, bet tieša paralēle starp Mīlestības ministriju un NSA arī ir diskutējama. Vispusīgu atbildi uz jautājumu, vai dzīvojam Orvela 1984. gadā, uzrakstījis "The New Yorker" publicists Īans Kraučs (Ian Crouch). Viņš norāda, ka bez visām līdzībām starp Obamu un Lielo Brāli pastāv būtiska atšķirība. Orvela radītā Lielā Brāļa mērķis ir cilvēka prāts. "Mums nerūp muļķīgie noziegumi, ko esat izdarījuši. Par atklātu darbību Partija neinteresējas; mums rūp tikai domas," romānā teic Partijas biedrs Obraiens, uzsver iepriekšminētais "The New Yorker" publicists un norāda, ka NSA darbība vērsta tieši uz noziegumiem, plānotiem un paveiktiem, nevis domām un uzskatiem.
Tomēr – kas gan ir mūsu ikdiena un paveiktas, ja ne domu rezultāts? Vācu psihoanalītiķis un sociologs Ērihs Fromms savā darbā "Bēgšana no brīvības" norāda, ka vārda brīvībai ir jēga vien tad, ja esam spējīgi paust paši savas domas. "Brīvība no ārējas autoritātes ir ilgtspējīgs ieguvums vien tad, ja mūsu iekšējie psiholoģiskie apstākļi ļauj izveidot patstāvīgu individualitāti," raksta Fromms. Atšķirībā no "1984", kur totalitāra sabiedrība jau pastāv un veiksmīgi funkcionē, Fromms vērtē, kā tāda vispār ir iespējama un kāpēc indivīdi izvēlas būt pakļauti nedemokrātiskai varai. Šī izvēle ir tikpat nemanāma un tajā pašā laikā fundamentāla kā izvēle, ko mēs par sevi stāstām un publicējam internetā. Es nedomāju, ka tā ir sakritība, ka informāciju par maniem amerikāņu draugiem publiskajā tīmeklī ir daudz grūtāk atrast nekā par Latvijā dzīvojošajiem, jo viņi apzinās, ko nozīmēja 2001. gada 11. septembra iespaidā pieņemtais "Patriotu akts". "Facebook" profilā amerikāņiem fotogrāfija nereti būs kas nesaprotams un varbūt pat arī vienīgais, kas būs sasaistīts ar konkrēto vārdu un uzvārdu. Nekad nebūsi pārliecināts, vai tā ir tā pati persona, kuru iepriekš satiki. Internetā noskaidrot, kurā skolā mācījies un kur strādā Latvijas iedzīvotāji, – tas ir daudz vienkāršāk. Varbūt mēs neapzināmies, ka "Patriotu akts", kas sākotnēji bija domāts kā pagaidu personīgo brīvību ierobežojums, bet vairākkārt pagarināts, neattiecas tikai uz ASV iedzīvotājiem. Snoudena atklāsmes par NSA darbību parāda, ka internetā robežu tiešām nav.
Kamēr esam vieglprātīgi pret to, ko publicējam internetā par sevi, sociālie tīkli paši par sevi ir kļuvuši par Lielo Brāli, kuru labprātīgi uzturam, attīstām un veidojam. Tas ir mūsu radīts organisms: fotogrāfijas un ierakstus padarām publiski pieejamus visiem, iečekojamies krogos un muzejos. No otras puses, internets ir ierobežojis mūsu publisko dzīvi, jo visu, ko darām, var nofilmēt un augšupielādēt internetā, mūs viegli ietagos un sasaitēs. Ar interneta palīdzību tiek meklētas un kauninātas personas, kuras krāpj sievas. No darba tiek atlaisti darbinieki par neapdomīgām bildēm savos profilos, piemēram, "Aeroflot" stjuarte.
Latvijā Lielā Brāļa uzturēšanas pierādījums ir apskaužamā regularitāte, ar kādu parādās un iegūst plašu popularitāti visdažādākās interneta pērles (sākot no "Pisaka istabā", "Huļiš bļodiņa netīra" un beidzot ar jaunāko hītu "Ej tu d..."). Patiesībā tās visas ir privātas dzīves ainiņas, kuru publiskošanai vairumā gadījumu motivāciju grūti saprast. Vai NSA darbība, izsekojot atsevišķus indivīdus vēl tuvāk, ko maina tajā visā? Jautājums, ko katram būtu jāuzdod pēc Snoudena atklātajiem faktiem, ir – ko mēs darām, lai mūsu privātā dzīve nebūtu publiska, ja to patiešām nevēlamies?
"Atvērts internets veicina mieru, attīstību un labklājību. Taču pasaulē ir valstis, kur pieeja internetam ir slēgta vai ļoti ierobežota, valdības var bloķēt tā darbību vai mainīt tā lietošanas iespējas politisko untumu dēļ. Tāpat iedzīvotāju vārda brīvība tiek cenzēta vai arī cilvēki tiek par to sodīti, netiek ievērots privātums. Tāds internets samazina miera un progresa iespējas un vājina inovācijas un uzņēmējdarbību valstī." Šis ir citāts no tobrīdējās ASV Valsts sekretāres Hilarijas Klintones 2011. gada 15. februāra runas par brīvību internetā. Jāatzīst, ka Klintone runā vienlaikus atzīst, ka nedz viņai, nedz ASV valdībai nav atbildes uz visiem jautājumiem, tostarp par līdzsvaru starp brīvību un drošību. Izpratnes mēraukla nu ir dažāda, un vieniem Snoudens ir varonis, citiem – nodevējs, bet atrodamies 1984. gadā ne jau dēļ drošības iestāžu kapacitātes dēļ, bet gan dēļ mūsu aklās brīvprātības publiski atrādīt ikvienu dzīves mirkli. Tieši tāpēc Snoudena atklātība tā īsti nepārsteidza. Jo internets patiešām ir "atvērts", kā to apzīmē Klintone.
Nobeigumā vēlos atgriezties pie nelaimīgās "Aeroflot" stjuartes un viņas publicētās bildes no lidmašīnas salona, kuras priekšplānā atrodas roka ar nepārprotamu vidējā pirksta žestu. Vēlāk, norādot, ka bildē roka nepieder viņai, lidsabiedrība žēlsirdīgi stjuarti atjaunoja darbā. Taču mana pirmā asociācija publicētajai un neskaitāmas reizes retvītotajai fotogrāfijai bija ar slavenā ķīniešu mākslinieka un aktīvista Ai Veivei fotogrāfiju sēriju, ne stulbumu. Tomēr šī interpretācija, šķiet, ir mazākumā. Bēgšana no brīvības saistīta ar brīvības duālo dabu – no vienas puses, esi brīvs, no otras puses, vientuļš un apdraudēts, uzskata Fromms. Interneta brīvība ar tādiem komentāriem pie rakstiem, kur bieži nejūt saprāta balsi, var pat apzinīgu indivīdu padarīt bailīgu un vilināt vilina to ierobežot.
1