Nesen medijos parādījās "Konservatīvo ideju institūta "Populares"" [1] pasūtītā pētījuma rezultāti, kurā tika aplūkota Latvijas iedzīvotāju attieksme pret izglītības jautājumiem [2]. Tas guva ievērību arī plašsaziņas līdzekļos, kuros parādījās preses relīzes par iedzīvotāju attieksmi pret mācību gada ilgumu [3] un par atzīmju likšanu sākumskolā [4].
Institūts jau iepriekš finansējis un publicējis vairākus sociālpolitiska rakstura sabiedrības pētījumus (sk. [5] un [6]). Mani tomēr šie pētījumi vienmēr mulsina – galvenokārt tieši datu izmantošanas dēļ. Protams, pozitīvi vērtējams ir fakts, ka tiek iegūti Latvijas iedzīvotāju viedokļi par nozīmīgiem jautājumiem. No otras puses, pati par sevi datu iegūšana ir tikai pirmā darba daļa. Pēc "Populares" pētījumiem parasti parādās vairākas preses relīzes, kurās sausi komentēti iegūtie rezultāti. Kāpēc institūtam šķiet svarīgi iegūt brīžiem paradoksālus pētījumu datus un tos publiskot, bet praktiski izvairīties no to interpretēšanas un secinājumu izdarīšanas? Jā, patiesi, uzmanību šie dati piesaista. Tie palīdz radīt mediju un sabiedrības interesi, vēlmi klikšķināt uz virsraksta. Tomēr rodas jautājums – vai institūts ir tik bagāts, ka var atļauties pasūtīt izsmeļošus pētījumus, par kuriem presē parādīsies tikai pāris raksti? Varbūt institūts iegūtos datus vēl papildus analizē pats, sabiedrību par to neinformējot?
"Konservatīvo ideju institūts "Populares"" ir bijušo tautpartijiešu Edgara Zalāna un Māra Riekstiņa dibināta nevalstiska organizācija, kas sevi piesaka kā labējās ideoloģijas un moderni konservatīva (sic!) pasaules redzējuma popularizētāji [7]. Kā paši ziņo, viņi neesot saistīti ar politiku, neiesaistās partiju veidošanā un darbībā. Ironiski vien sanāk, ka kustība nosaukta Romas impērijas populistu (tautas) partijas vārdā, kas tieši bija opozīcijā tālaika konservatīvajai optimātu partijai.
Ko vispār nozīmē aptaujā pausts iedzīvotāju viedoklis par kādu jautājumu? Vai to var uzskatīt par tautas gribu? Lai gan kopumā varētu domāt, ka tā ir, tomēr ir vairākas nianses, kas šādu attiecināšanu padara apšaubāmu.
Pirmkārt, lielākā daļa sabiedrības vairākuma ir nezinoša, neizglītota par jebkuru jautājumu. Pat ja tiek pausts kāds viedoklis, tas nenozīmē, ka šis viedoklis ir noturīgs un vērā ņemams. No demokrātiskas iekārtas viedokļa tas skan gandrīz vai pēc aicinājuma pēc valsts iekārtas maiņas, tomēr tā gluži nav. Es neapšaubu tautas tiesības izteikties par noteiktiem jautājumiem. Problēma ir apstākļos, kādos šis jautājums tiek uzdots aptaujā un kā šie apstākļi atšķiras no viedokļa izteikšanas, piemēram, referendumā.
Iedomājieties, pie jums mājās ierodas intervētājs un lūdz veltīt stundu sava laika, lai atbildētu uz dažādiem, patiesi dažādiem jautājumiem. To skaitā ir daži par kafijas pirkšanas paradumiem, citi – par banku pakalpojumu izmantošanu, bet vēl daži – par sociālām tēmām. Jums īsti nav ne vēlmes, ne iespējas veltīt laiku, lai rūpīgi pārdomātu savu sniegto atbildi. Par šiem jautājumiem jums nav sanācis domāt arī iepriekš, nav sanācis iepazīties ar jomas profesionāļu viedokļiem. Intervētājs iedrošina – daudz nedomājiet, bet izvēlieties no piedāvātajiem atbilžu variantiem to, kurš jums šķiet tuvākais. Citiem vārdiem sakot, iespēju pārdomāt savu izvēli jums ir pat mazāk, nekā iegādājoties ikdienas patēriņa preces – maizi, sieru vai tamlīdzīgi. Aptauja ir bez konteksta, atbilde tajā ir jāsniedz nekavējoties, izvēles iespēju skaits ir ierobežots, kā arī, kas nav mazāk būtiski, nav atbildības par pieņemto lēmumu, tā rezultātā nekas principā nemainīsies.
Līdz ar to tāda aptauja ļauj noskaidrot, ko sabiedrība par kādu konkrētu jautājumu NEDOMĀ, proti, kādu viedokli pauž bez domāšanas. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ pastāv leģislatīvā (pārstāvnieciskā) demokrātija – lai katram iedzīvotājam nebūtu jātērē laiks un jāspriež par katru jautājumu, arī tādu, kas viņu neietekmē un nav būtisks. Līdzīgi, piemēram, šobrīd ir ar eiro ieviešanu Latvijā, kur dažādi sabiedrības attieksmes aspekti ir atklāti pretrunā cits citam (savstarpējos liela apjoma norēķinos eiro tiek izmantots bieži, bet attieksme pret pilnīgu pāreju uz eiro ir kopumā noraidoša).
Labi, bet te rodas nākamais jautājums – vai par pētījumā aplūkotie jautājumi ir pietiekami būtiski, lai par tiem būtu NEPIECIEŠAMA sabiedrības diskusija, lai sabiedrība par to sāktu domāt? Vai konkrētie jautājumi par mācību gada garumu un atzīmju likšanu sākumskolas skolēniem ir pietiekami būtiski, lai par tiem rosinātu viedokļu apmaiņu sabiedrībā un nonāktu līdz lēmumu pieņemšanai ne vairs šaurā politiķu, bet visas sabiedrības lokā?
Viennozīmīgi – jā. Izglītība ir viena no būtiskākajām politiskajām problēmām, kas nosaka valsts ilgtermiņa attīstību. Dažādi pētījumi apliecina, ka tieši iedzīvotāju izglītības līmenis un attieksme pret zināšanām ir viens no noteicošajiem faktoriem, kas nosaka valsts attīstību un iedzīvotāju labklājību, veselību un citus būtiskus apstākļus [8]. Tā vietā aptauja būtībā konstatē – iedzīvotājiem ir svarīgs jautājums par to, kā lai samazina bērnu skolā pavadīto laiku, kā dot bērniem lielākas iespējas izklaidēties. Doma par to, ka rezultātā varētu samazināties izglītības kvalitāte, vai nu nerodas, vai arī nešķiet būtiska.
Vai Latvijas iedzīvotāji ir pietiekami izglītoti, lai varētu atļauties šādus uzskatus, vienlaikus būtiski neriskējot ar savu bērnu labklājību nākotnē? Nekādā gadījumā. Izglītības sistēma Latvijā pašlaik ģenerē absolventus, kuru zināšanas ir nepietiekami modernas, nepietiekami elastīgas, lai jaunie censoņi spētu pielāgoties dažādām situācijām un dažādām vajadzībām.
Pieprasījums pēc nekvalificēta darba veicējiem jau ilgstoši un nepārejoši samazinās, un ir sagaidāms, ka, pieaugot mehanizācijai un informatizācijai, tā tas turpināsies arī nākotnē. Tas nozīmē, ka nākotnē nebūs pieprasījuma pēc darbiniekiem, kuri ir virspusēji apgrābstījuši kādas teorijas un ieguvuši kādu virspusēju darba pieredzi. Būs nepieciešami darbinieki, kuri ir spējīgi domāt, mācīties paši un pieņemt tādus lēmumus, kādus mākslīgais intelekts nespēs vēl ilgi. Tādēļ šobrīd ir būtiski reformēt izglītības sistēmu, lai tiktu novērsti pašreizējie būtiskie trūkumi, kā arī izskaidrot sabiedrības vairākumam, kāds no tā būs ieguvums gan sabiedrībai kopumā, gan viņiem personīgi.
Ir grūti iedomāties, kā mācību saspiešana varētu uzlabot mācību kvalitāti. Bērni dienas gaitā nogurst. Cilvēka intelektuālie resursi un spēja koncentrēties ir ierobežota. Īsāks mācību gads nozīmētu, ka atsevišķas dienas kavējums radītu lielākus robus zināšanās nekā pašlaik. Robs būtu grūtāk aizpildāms arī tādēļ, ka nebūtu jau tā brīvā laika, kad to izdarīt. Kad bērni varētu lasīt grāmatas, sportot, mācīties spēlēt mūzikas instrumentus vai darīt citas vērtīgas lietas? Vasarā? Kā vadībā? Vai varbūt vairāk iespējams, ka vasarā vecāki viņus nogrūstu kaut kur laukos, nometnēs, ārzemēs, kaut pie draugiem? Protams, būtu arī apzinīgie vecāki, bet tādu nebūtu daudz. Apzinīgo nekad nav daudz. Tātad faktiski mācību gada saīsināšana tikai pasliktinātu akadēmiskos mācību rezultātus, vienlaikus samazinot arī iespējas nodarboties ar interešu izglītību.
Vislabāk būtu, ja jaunais izglītības ministrs rosinātu plašāku sabiedrības diskusiju par būtiskākajiem izglītības sistēmas reformas jautājumiem. Vēl labāk būtu, ja sabiedrība šīs diskusijas rezultātā izprastu, ka izglītības sistēmā ir nepieciešams kaut kas pretējs mācību gada saīsināšanai, jo pašreizējo sabiedrības vēlmju piepildījums nolemtu mūs pašus bēdīgai nākotnei.
Protams, nevajag gaidīt, ka visa sabiedrība vienosies par vienu izglītības sistēmas mērķi. Sabiedrība nekad nebūs vienota par šāda tipa jautājumiem. Tomēr, lai reforma veiksmīgi norisinātos, tās mērķim ir jābūt populāram vismaz vērā ņemamā sabiedrības daļā. Vēlams, lai tā būtu domājošākā sabiedrības daļa, jo diez vai nedomājošākās daļas pārliecināšana kādreiz ir pie kā laba novedusi.
[1] Populares Latvija. http://www.populares.lv/index.php/lv/
[2] Populares Latvija/SKDS (2013). Laba skola: vēlmes un vērtējums: Latvijas iedzīvotāju aptauja. http://populares.lv/images/pdf/izglitiba2013.pdf
[3] 39% iedzīvotāju atbalsta īsāku, bet noslogotāku mācību gadu. TVNet, 04.05.2013. http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/463080-39_iedzivotaju_atbalsta_isaku_bet_noslogotaku_macibu_gadu
[4] Iedzīvotāji: arī pirmajās klasēs skolēniem jāliek atzīmes. TVNet, 04.05.2013. http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/463055-iedzivotaji_ari_pirmajas_klases_skoleniem_jaliek_atzimes
[5] http://populares.lv/images/pdf/latvijas_iedzivotaju_ideologiskais_portrets.pdf
[6] http://populares.lv/images/pdf/ideologija2013.pdf
[7] Populares: Misija. http://www.populares.lv/index.php/lv/
[8] The Social Benefits of Education. (1997) J.R. Behrman and N. Stacey, (Ed.). University of Michigan Press. http://muse.jhu.edu/books/9780472027361/
0