Sarunas
19.09.2011

Attālums - vienprātības indikators

Komentē
0
Saglabā

Šamšads Abdulajevs. Foto Jevgēņijs Oļevskis.

Šonedēļ publicēsim vairākas sarunas ar šī gada Dzejas dienu viesiem. Šamšada Abdulajeva lasījums notika 14. septembrī JRT Mazajā zālē. Viņš ir viens no ievērojamākajiem mūsdienu uzbeku dzejniekiem, un par viņa dalību šī gada Dzejas dienās ir patiess prieks. - ¼ Satori


Ivars Šteinbergs
: Kad sākāt rakstīt? Kas to sekmēja, un kā?

Šamšads Abdulajevs: Liekas, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Par savu pirmo darbu ar šķietamu autorības piegaršu uzskatu rakstu par Gijoma Apolinēra poēmu „Zona”; raksts tika sacerēts vienam studentu krājumam. Domāju, ka toreiz neapzināti centos pasniegt lasītājiem ne tik daudz komentējošu un esejistisku gabalu, cik izaicinoši poētisku materiālu ar eliptiskām atkāpēm, kuras ir neizbēgamas šādos gadījumos. Par cēloni tam, ka jaunībā tomēr pievērsos literatūrai, kļuva spontānais impulss radīt tieši tādu tekstu, kādu man tajā periodā (kas izcēlās – Vidusāzijā – ar modernās kultūras deficītu) gribētos izlasīt. Manu izvēli provocēja arī kosmopolītiskā atmosfēra, kas tolaik valdīja manā pilsētā.

Kāda loma jūsu dzejā atvēlēta nacionalitātei, jūsu valsts vēsturei un valodai?


Nekāda. Vēsture un valoda manos tekstos var kļūt par meditatīvu un mirdzošu elementu, kas pastiprina radošas izteiksmes fundamentālu nemotivējumu.

Kā uzbeku literatūru ietekmējusi kaimiņvalstu un citu, tālāko valstu literatūra?


Kopš 19. gadsimta otrās puses un gandrīz līdz pat šodienai tā ir eksistējusi, galvenokārt, krievu rakstniecības (literatūras) paspārnē: pāreja no metriskās dzejas uz sillabiku, jauni žanri (dramaturģija vai, piemēram, publicistika apgaismības garā), pietāte pret sociāli psiholoģisko prozu utt. Taču diezin vai tas nozīmē, ka tā mimētiski un burtiski atveido visu sava patrona ģenētisko ceļu. Kaut kas tajā ir saglabājies tīri austrumniecisks, kas sasaucas ar miglaini ekstātiskām un didaktiskām iepriekšējo paaudžu balsīm. Tur jaušams arī eiropeiskums – galvenokārt caur sen atsapņotu kanonu, caur viegli lasāmo, naratīvi pareizo, Balzaka rakstību. Šodien tā meklē savu līniju un vektoru, bet šķiet, ka tā var cerēt uz tikai tai paredzēto atklāsmi, visdrīzāk caurcaurēm brīvajā jomā, kur nav ideoloģijas un atpestījoša pakaļdarinājuma.

Pastāstiet, lūdzu, vairāk par Ferganas poēzijas skolu.

Terminu „Ferganas skola” ieviesuši Maskavas-Pēterburgas kritiķi. Pats es šajā fenomenā redzu vien draugu pulku, kam raksturīga konkrēta vietas izjūta un noteikti estētiski principi. Jo skolai pienākas reprezentēt kādu nozīmīgu mākslinieciski vēsturisku virzienu: tādi bija, piemēram, prerafeleīti romantismā, sirreālisti, imažinisti, hermētiķi, objektīvisti modernismā, neoreālisti itāļu pretošanās kustībā utt.  Mums nebija priekšteču un saites ar kādu varenu estētiku, pagātni, tradīciju, un mēs balstījāmies uz fiziski reālo Ferganas ainavu, kuru pieredzam kā absolūta plastisku garantiju; un citu kultūru (pirmkārt, Rietumu) brīvo alūziju bezpersonisko plūsmu, kas pastiprina mūsu vides absolūtismu un mūžzaļo neskaidrību. Pēdējos gados daudzi Ferganas autori ir aizbraukuši. Mēs esam nonākuši situācijā, kad par tuvumu pārvēršas pats tālums, tas nozīmē, ka tieši attālums izrādījies mūsu vienprātības indikators, un tagad esam spiesti meklēt jaunu sazināšanās formu un uzvedības modeli.

Kā ir Uzbekistānā? Vai literatūra šķiet pieprasīta? Kā šo mākslas sfēru atbalsta izdevniecības un valsts?

Es nezinu, man ir grūti teikt. Sen neesmu saskāries ar vietējo literāro dzīvi. Man ir sajūta, ka te poēzija eksistē kā ikdienas dekorācija.

Kā uzbeku literatūru ietekmējuši Tālie Austrumi? Vai starp lasītājiem ir izplatīti atdzejojumi?


Ja ir runa par Tālajiem Austrumiem, nopietnas ķīniešu vai japāņu garīguma pēdas vietējā literatūrā ir grūti atrodamas (tiesa, gadās fragmentāas Konfūcija, daosiešu utt. publikācijas). Atdzejošanas pieredze, protams, nav nekur zudusi – mūsu zemē, kā jau visur citur, pat ļoti grūtos laikos tā ir un paliek.

Kādas, pēc jūsu domām, ir galvenās atšķirības starp mūsdienu Rietumu un Austrumu dzejas lasītāju, ja tādas ir?


Nekādu atšķirību nav. Lasītāju uztvere jau visur ir nivelēta. Vispār jau poēzijā nav principiālas atšķirības starp Austrumu kontemplāciju un Rietumu optiku, abas būtībā baro viena un tā aizpasaules neizsakāmības mirāža.

Šamšads Abdulajevs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!