Ludvigs Šturms, "Meitene ar grāmatu", apgleznots porcelāns, 19. gs.
 
Redzējumi
07.04.2014

Ātrlasīšanas kursi iesācējiem

Komentē
0
Saglabā

Patlaban lasu Ingas Ābeles romānu "Klūgu mūks", daru to tikai pa vakariem un parasti neizlasu vairāk par divām līdz trim nodaļām. Nē, šī nav "Klūgu mūka" recenzija, runa vienkārši ir par laiku, jo man šķiet, ka tieši šāds lasīšanas temps šai grāmatai piestāv. Tikai tā pēc katras no nodaļām var ieturēt pauzi, uz mirkli izlasīto atsaukt atmiņā un apsvērt to, kādu iespaidu lasītais uz tevi ir atstājis. Šaubu nav – vienā no tādiem pārdomu brīžiem aizprātojos – ne viena vien no romāna daļām spētu dzīvot arī tikpat pilnvērtīgu un patstāvīgu dzīvi kā Jaunsudrabiņa uzzīmētās ainas "Baltajā grāmatā," taču tas jau ir cits stāsts.

Lēna lasīšana ne vienmēr tiek uzskatīta par tikumu. Nezinu, kā tas notiek tagad, bet man skolā bija pat lasīšanas ātruma pārbaudes darbs, kur tika uzņemts laiks un pēcāk saskaitīts izlasīto vārdu skaits. Tam, vai no šī skaita kaut kas ir ticis saprasts, nebija lielas nozīmes, tāpat netika vērtēts lasīšanas "izteiksmīgums", bet tikai "tekošums". Par savdabīgu tikumu gan agrāk, gan vēl joprojām tiek uzskatīta ātrrakstīšanas prasme. Atceros savu pārsteigumu, kad starp vecāku grāmatām uzgāju vēl pirms Otrā pasaules kara iznākušu stenogrāfijas rokasgrāmatu. Kaut kādā cilvēku un teksta attiecību posmā (dažkārt uzskata, ka 16. gadsimtā, taču dažādi ātrraksta paņēmieni bijuši pazīstami vēl krietni senāk) par praktiskāku sāka uzskatīt runātā un domātā pierakstīšanu ar nevis jau zināmajām rakstu zīmēm, bet izdomātiem ātrraksta simboliem.

20. gadsimta vidū par īpašu modi kļuva ātrlasīšana. Tika izstrādātas dažnedažādas metodoloģijas un palīgierīces, taču ikviens padomju oktobrēns zināja, ka šo metodi jau līdz pilnībai bija attīstījis Ļeņins – viņš grāmatas vienkārši lasīja "pa diagonāli". Protams, ātrlasīšanai bija arī savi trūkumi, un Vudijs Alens, ja vien ētisku apsvērumu viņu vispār vēl drīkst pieminēt, reiz esot sacījis, ka pēc "Kara un miera" ātrizlasīšanas vienīgais, kas viņam palicis atmiņā, esot tas, ka romāna darbība notiek Krievijā.

Nupat, šķiet, pasauli grasās pārņemt jauns ātrlasīšanas lielo cerību vilnis. Saskaņā ar tehnoloģijas un mobilo ierīču aplikācijas "Spritz" izstrādātāju rīcībā esošo informāciju lasītāji aptuveni 80 % lasīšanas laika patērējot skatiena pārvietošanai no vārda uz vārdu (man gribētos piebilst – vai vienkārši aizdomājoties, aizsapņojoties, ieslīgstot snaudā jeb "laižot luni"), bet rakstītā jēgas uztveršanai tiekot patērēti tikai 20 % lasīšanas laika.

 "Spritz" jebkuru tekstu saskalda pa atsevišķiem vārdiem vai pāris vārdu garām frāzēm, un acu priekšā lasītājam tiek celta nevis vesela lappuse, rinda vai rindkopa, bet tikai pamatīgā tempā ziboši īsi teksta nogriežņi. Tādējādi, kā apgalvo programmas izstrādātāji, vidēja apjoma romānu varot izlasīt pusotrā stundā.

Atsevišķi burti vārdos tiek iekrāsoti no pamatteksta atšķirīgā krāsā, un to funkcija ir lasītājam palīdzēt saskatīt jēgu, vēl pirms kaut kas izlasīts – līdzīgi kā tajās pirms dažiem gadiem plašu piekrišanu baudījušajās asprātībās, ar kurām tika pierādīts, ka cilvēka prāts spēj uztvert nozīmi pat tādos tekstos, kur ik vārdā ir sajaukta burtu secība. Vārdu zibināšanos programmā var pielāgot savam reakcijas un uztveres ātrumam no 100 vārdiem minūtē līdz pat 1000 (maksimālo tempu laikam spēj uztver vienīgi īpaši trenēti lasīšanas faķīri vai pārcilvēki).

Tomēr, lai cik arī šādas lasīšanas ideja mums varbūt liktos mežonīga, tai pamatā ir kāda nu jau ikdienišķa un ārkārtīgi daudziem pazīstama problēma, proti – kārdinošas lasāmvielas ir pārāk daudz, bet laika, ko atlicināt tās izlasīšanai, – gaužām maz. Grāmatas, žurnāli, laikraksti un dažādi bezmaksas informācijas avoti elektroniskā formātā šo nelaimi tikai pavairo. Gandrīz ik dienas datora mapēs es noglabāju kaut kādus tekstus, "kas noteikti jāizlasa", es saglabāju dažnedažādu internetā publicētu rakstu grāmatzīmes, līdzās gultai rēgojas neizlasītu, puslasītu vai tikai iedomās iesāktu grāmatu kaudze, un tad vēl reizi nedēļā pienāk trīs līdz četri elektroniski abonēti izdevumi. Un tajā visā, protams, ir vai varētu būt ārkārtīgi daudz noderīga, interesanta un vajadzīga. Grūti gan iztēloties, kas varētu būt tas, kas paliktu atmiņā pēc lasīšanas ar ātrumu 200 – 500 vārdu minūtē.

Tomēr, ja vienus nodarbina nespēja izlasīt visu, kas varbūt šķistu interesants vai derīgs (lai gan, būsim godīgi, mēs bez tā visa arī varētu iztikt, jo neizlasītais mums varētu būt tikpat maznozīmīgs kā nepiedzīvotais pirms piedzimšanas vai pēc nāves), daudzus citus nodarbina nespēja sadūšoties un sakoncentrēt uzmanību izlasīt ko garāku par ziņu interneta portālā, elektroniskā pasta vēstuli vai mobilā tālruņa īsziņu.

Šādiem ļaudīm palīdzēt sola bijušā "New York Times" žurnāliste Dženifera Lī, kas ir viena no lasīšanas lietojumprogrammas "Rooster" veidotājām. "Mūsu mērķa grupa ir ļaudis, kas vēlas lasīt vairāk, taču mana, ka viņiem nepietiek tam laika," viņa teikusi intervijā izdevumam "Fast Company".

"Rooster" darbojas šādi: redakcija ik mēnesi izvēlas divus romānus – vienu tādu, kas tiek pieskaitīts klasikai, otru – no mūsdienu literatūras klāsta, un abonenti var izraudzīties ne vien ikdienas lasīšanas laiku (teiksim, 15 – 20 minūtes katru dienu), bet arī laiku, kurā lasāmviela viņiem mobilajās ierīcēs tiek piegādāta. "Karu un mieru" šādā "abonēšanas" režīmā izlasīt droši vien varētu būt tikpat vienkārši, kā iztīrīt zobus vai ik rītu doties uz darbu.

Nevarētu gan teikt, ka šāds lasīšanas paņēmiens būtu kas revolucionāri jauns. Pēc līdzīgas receptes, gan iztiekot bez īpašām lietojumprogrammām, vadījušies daudzi no tiem, kas par vajadzīgu uzskatījuši pilnīgi visu Bībelē iekļauto grāmatu pievarēšanu. Starp citu, pat ik dienas izlasāmo divu – vecā jeb klasikas un jaunā jeb mūsdienu literatūras – fragmentu principu "Rooster" veidotāji varētu būt patapinājuši no šiem Bībeles lasīšanas priekšrakstiem, jo arī tajos katru dienu tiek norādīts izlasīt pa gabaliņam no Vecās un pa gabaliņam no Jaunās derības.

Protams, "Spritz" ideja var šķist robotiski futūristisks neprāts, bet "Rooster" programma – ērts līdzeklis sirdsapziņas apklusināšanai ikvienam, kas ikdienā sev un citiem aizbildinās, ka nelasa, jo neatliek tam laika, bet kā pēdējo lasīto vai "mīļāko" grāmatu spēj nosaukt vai nu šo to no skolas laikā atmiņā iepotētā obligātā kanona, vai kaut ko, kas manīts ziņās ("Vai nupat kaut kas jauns neiznāca Mārai Zālītei? Jā, jā!"). Tomēr kaut kas šajā programmu izgudrotāju un izstrādātāju rosībā ir simpātisks, un tā ir apziņa, ka lasīšana var būt vajadzīga un svarīga, un tātad ir iemesls šo savas dzīves laika pavadīšanas veidu vēl arvien mēģināt pilnveidot, par to domāt un censties pat izgudrot no jauna.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!