Proza
17.05.2018

Atrasts un pazaudēts

Komentē
4
Saglabā

"Ich bin schwanger!" viņa raudot kliedza uz mani. Izmisums viņas sejā rādīja filmu par nākotnes dzīvi, kas viņai priekšā, un, tā kā gāza oktobra lietus, mēs turpinājām savu netīro ceļu cauri kokiem, kas vēja un laika dēļ bija kļuvusi kaili.

*

Mēs iepazināmies mājas ballītē Krakovas priekšpilsētā, kas pilna ar vējainām ielām un eklektiskām ēkām, pie kurām piestiprinātas veikalu izkārtnes. Es viņu satiku, ejot uz tualeti. Es redzēju viņu un viņas smaidu.

"Ko tu šeit dari?"

"Es mācos poļu valodu."

"No kurienes tu esi?"

"Austrijas."

"Kuras daļas?"

"No pilsētas, ko sauc par Melku."

"Esmu bijis tikai Vīnē."

"Tev kādreiz jāatbrauc ciemos, tā ir brīnišķīga vieta," viņa teica ar savu lepno austriešu akcentu, to pašu, ko vēlāk viņa man aprakstīja kā mīlīgāko visā Vācijā. Un tas notika, kad mēs sākām tikties.

*

Viņa mācījās, lai kļūtu par mūķeni, tāpēc arī apguva poļu valodu. Viņa bija jutusi, ka vēlas izaicinājumu kalpot par mūķeni kādā citā valstī. Viņa man stāstīja par rituāliem, kas jāveic, lai tevi pieņemtu klosterī, un par to, ka visu bija mācījusies divās valodās – vācu un poļu.

Tad es gāju uz kopmītnēm, sākumā uz tēju, bet vēlāk apmeklējumi pārvērtās tādās kā masāžās, bet, jo tuvāk es piekļuvu tam, ko gribēju, jo arvien izjutu nelielu atgrūšanu. Kopumā tā tas arī palika.

*

Semestra noslēgumā mani beidzot ielūdza ciemos uz viņas dzimto pilsētu. Viņa savu idillisko bērnību bija aprakstījusi ar skaistām ainām – divriteņu izbraucieni gar upi, vietējais grieķu krodziņš, uz kuru viņas ģimene gāja dzimšanas dienās un svētkos, un viņas skola. Viņas izcilā skola atradās klosterī, kas slējās pāri pilsētai, skola, kuras veidošanā kaut kādā ziņā bija piedalījies ikviens no slavenajiem Austroungārijas impērijas valdniekiem.

Mēs ar divriteņiem iebraucām caur milzīgiem vārtiem un nokļuvām karaliskā pagalmā. Elpu aizraujošs diženums, kroņa dārgakmens, kas katrā ziņā var mēroties ar citām varenām celtnēm.

"Mums noteikti ir jāiet uz misi, es gribu tevi ar kādu iepazīstināt. Mācītājs agrāk bija vadītājs jauniešu grupā, kurā biju iesaistīta. Tev viņš patiks."

To misi es atceros kā palēninājuma ainu, kuru kopš tās reizes esmu tinis atpakaļ neskaitāmas reizes. Mēs iegājām baznīcā un apsēdāmies uz sola priekšējā rindā. Viņa skatījās uz viņu ar prieku, tad ar ilgām. Viņš pagriezās pret mums un pamāja ar galvu, apliecinot, ka mūs atpazinis – jā, es jūs redzu –, bet tad pievērsās atpakaļ savai draudzei tajā pašā mācītājam raksturīgajā manierē, kurā viņš uzrunā visu savu ganāmpulku.

Pēc dievkalpojuma mēs pārmijām pāris vārdu, bet viņam bija jāsteidzas uz kādām darīšanām.

Kad viņš aizgāja, es analizēju viņa seju – es viņā ieraudzīju savu seju, tajā, kā viņš kustējās, runāja un izturējās. Auksti un rezignēti.

Manī ieplūda paralizējoša adrenalīna deva. Pēkšņa atskārsme par to, ko es viņai īsti nozīmēju.

*

"Es tevi mīlu."

"Bet tu mani pat īsti nepazīsti."

"Es iepazītu, ja tu man ļautu."

"Ir daudz kas, ko tu nezini."

"Bet tur tā lieta – to var izstāstīt."

"Laikam jau."

Es turpināju uzstāt, spiežot savas rokas arvien dziļāk un dziļāk viņas ādā, ārdoši, dusmīgi, tad ar ķermenisku niknumu. Viņas reakcija vienmēr bija vienāda. Šaubu pilna. Vienmēr šaubu pilni.

Mēs pārstājām satikties kopmītnēs, kad manu nemitīgo apmeklējumu dēļ viņa tur parādījās aizvien retāk. Viņa piekrita pastaigām, bet arī tās vairs nebija pastāvīgas.

*

"Tu atceries mācītāju no mises?" viņa jautāja caur asarām.

"Atceros."

"Es biju jauniešu grupā, un mēs bieži kopā pavadījām laiku. Viņš spēlēja ģitāru, runāja par garīgām lietām, par pasaulīgām lietām. Viņš šķita ideāls. Vienu nakti mēs..." un viņa apstājās, viņas lūpas trīcēja. Pāri viņas sejai plūda asaras, tās jaucās ar lietu un atstāja aiz sevis sarkanas gultnes.

Viņa noslaucīja acis, un es pavadīju viņu atpakaļ līdz kopmītnēm. Tā bija pēdējā reize, kad es viņu tur redzēju. Neilgi pēc tam viņa pārcēlās uz klosteri.

Pāris reižu vēl viņu pamanīju pilsētā starp tūristiem. Tagad viņa bija melnā, gaidīja, lai dotu savu zvērestu. Mēs apmainījāmies ar pieklājības frāzēm un steidzīgiem apskāvieniem.

Kad aizbraucu no Krakovas, nekad vairs netiku viņu redzējis. Uz vēstulēm, ko viņai sūtīju, atbildi nesaņēmu.

Viņa bija meklējusi atpestīšanu no kaut kā, ko neviens negribēja vai nevarēja izskaidrot. Tā mana mīlestība sākās tik pēkšņi un pazuda tik ātri tajā aukstajā oktobra lietū.

No angļu valodas tulkojusi Elizabete Lukšo-Ražinska

Tēmas

Džeids Vils

Džeids Vils (1978) ir literārais tulkotājs. Viņš ieguvis maģistra grādu Tartu Universitātē somugru filoloģijā. Džeids tulko no latviešu, lietuviešu un igauņu valodas, viņa tulkojumi ir publicēti tādos...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!