Autora ilustrācija
 
Redzējumi
12.02.2013

Atrastās vietas I

Komentē
0
Saglabā

Nesen, pa tālruni runājot ar mammu, pieminēju kaut ko no bērnības notikumiem Līgatnē. Man nevarēja būt vairāk par gadiem četriem. Mamma brīnījās, kā gan no tāda vecuma varējis tik daudz palikt atmiņā. Viņa gan tūliņ piebilda, ka arī pati visspilgtāk no bērnības laika atminoties agrākos gadus, bet daudzi no vēlākiem notikumiem no atmiņas pagaisuši vai saglabājušies fragmentāri. Es zinu, ka spilgtākās atmiņas viņai ir no vasarām, kas tika pavadītas Zorgenfreijas muižā pie radiniekiem. Muiža bija Ķīšezera krastā, netālu no nobendētā pareizticīgo arhibīskapa Jāņa Pommera mītnes. Nē, mammas radi nebija nekādi muižnieki, muižas ēku viņi īrēja, turēja pa kādam mājlopam un vistai, un tur, parka koku ēnā vai pie ezera pagāja vairākas manas mammas vasaras.

Padomju gados muižā tur bija ierīkota aptieku pārvaldes vai tai līdzīgas iestādes noliktava, apkārtni, parka kokus un ēkas pamazām saēda vienaldzība, nekārtība un dažādi īstermiņā praktiski apsvērumi. Tomēr pirms vairākiem gadiem šo to no muižas samanīt vēl varēja.

Nedēļas nogalē nolēmu turp aizbraukt un palūkot, kā vieta izskatās tagad, taču pēdējā brīdī nodomi mainījās. Mēs ar meitu laiku pa laikam mēdzam doties meklēt Rīgā vai tās apkārtnē esošas mazzināmas vai reti aplūkotas vietas. Dienas vēl arvien ir īsas, krēslas stunda nāk ātri, tāpēc nospriedu nekulties cauri visai Rīgai līdz Sporta akadēmijai, ebreju kapiem un Ķīšezeram (pat ja no Zorgenfreijas muižas nekas nav atlicis, šie orientieri stāv kā stāvējuši).

Mēs devāmies ceļojumā uz labu laimi un izraudzījāmies apvidu, kurā nebijām bijuši nekad. Spilves lidlauks, Bolderāja, Rīta un Vakarbuļļi, Āgenskalns, Torņakalns, Iļģuciems – tur visur jau ir būts, turklāt ne reizi vien. Taču pa vidu visām šīm vietām kartē bija vilinoši tukšs laukums, kurā ietiecās, strupi pārtrūka, tad pēc pārrāvuma atkal turpinājās Dzirciema iela. Lai gan par Dzirciema ielas pārtrūkšanu īpaši laikam nav jābrīnās, jo vienreiz tā pārtrūkst jau pašā Dzirciema centrā, pie Cementa ielas.

Otrs pārrāvums ir pie koncentrācijas nometnei līdzīga divstāvu garāžu kooperatīva un autoservisa vārtiem. Izkāpām no mašīnas, taču tūliņ pat ierāpāmies atpakaļ. No grāvja otras puses uz mums lūkojās divi lieli un draudīgi nogaidoši suņi.

Pabraucām gabaliņu atpakaļ, taču aiz retiem kokiem redzamie prāvie kāpu pauguri un sajūta, ka kartē iezīmētajā tukšumā aiz tiem kaut kam ir jābūt, lika apstāties vēlreiz. Rīga ir salīdzinoši plakana pilsēta, un tāpēc jebkurš augstāks paugurs allaž izraisījis manu interesi. Kartē bija rakstīts, ka tepat līdzās ir jābūt vietai, kas saucas Lielā muiža.

No kalna gala pavērās pārsteidzošs skats. Vispirms – vairāku kādreiz no baltajiem silikātķieģeļiem celtu kazarmu, garāžu vai angāru drupas. Ar dažādiem grafiti zīmējumiem un uzrakstiem klātie sienu fragmenti atgādināja skatus, kādi parasti redzami bijušo PSRS armijas bāžu vietās. Tomēr šī armijas objektu kartē nav iekļauta.

Nedaudz nostāk no cilvēku un lielu suņu iemītās takas zem krūma līdzās izgāztam kokam līkņāja kāds stāvs. Par mums viņš nelikās ne zinis, jo apņēmīgi darbojās ar lāpstu. "Varbūt rok sliekas," minēja meita. Gājām tālāk. Laukumā pie drupām bija malkas placis, šur tur varēja manīt, ka skaldīta malka, no pelēkzila vagoniņa iznāca vīrs un, nelikdamies ne zinis par mums, turpat pačurāja. Kaut kur tālāk aiz retā mežiņa rēja suņi, turp nolēmām neiet.

Jau iztālēm pakalniņā aiz klajuma varēja redzēt palielu ēku žuburainu koku pakājē. Šajā klajuma pusē bija pa kādam līkam un vecam augļukokam. Pakalnā bija samanāmas mūrēta pagraba drupas, lielā koka ēka stāvēja pamesta un tukša. Visi logi, izņemot vienu, kas bija atlauzts, bija aiznagloti. Atlauztajā logā varēja manīt ar tapetēm aplīmētu sienu, pie tās pielipinātu plakātu ar suņiem. No jumta grabēdams tecēja kūstošā sniega ūdens. Zīlītes jau dziedāja kā pavasarī. Suņi bija pārstājuši riet. "Varbūt mēs satiksim Bāskervilu suni?" minēja meita. Sniegs visapkārt bija izraibināts ar suņu pēdām, dažas no tām bija cilvēka plaukstas lielumā.

Mēs sakām iet atpakaļ. Garām malkas placim, garām drupām. Uz taciņas sniegā mētājās kauls. Racējs no krūma apakšas bija pazudis. No klajuma iegriezāmies mežiņā. Viņš mums nāca pretī. Rokās liela sarkana plastmasas kaste, lāpsta - azotē. Kastē, kā šķita, bija žuburainas un zemjainas saknes. 

Lai gan tikmēr jau bija sācis krēslot, vēl šķērsojām Bolderājas dzelzceļu un pa Kleistu ielu aizbraucām līdz Bumbu kalniņam - vietai, no kuras 1919. gada 1. novembrī Latgales divīzijas komandieris Krišjānis Berķis vadījis Rīgas atbrīvošanu. Tagad ir grūti iztēloties, kā no šīs kokos ieaugušās senkāpas virsotnes kaut ko būtu iespējams vadīt, jo redzamas nav pat Spilves pļavas, kur nu vēl kaut kas no Rīgas, par Daugavas labo krastu nemaz nerunājot. Tāpat grūti iztēlojams, kā šī vadīšana tikusi īstenota - kā nodotas pavēles, kā notikusi saziņa ar karaspēka daļām.

Atgriezies mājās, lieliskajā Latvijas dabas un kultūras pieminekļu apskatā "Dzintarzīmes" izlasīju, ka īpašumu vēl vienmēr aplūkojamās Lielās muižas vietā jau 1615.gadā iegādājās Rīgas rātskungs Kaspars Drēlings. Muižiņa 1774. gadā pārdota Doma un Pētera draudžu mācītājam Imanuelam Justam Esenam, un tā iemantojusi arī Esena muižas nosaukumu. Muižu 1785. gadā uzzīmējis J.K.Broce.

Laimīgā kārtā vismaz pagaidām no muižas vēl kaut kas ir palicis, tomēr tai apkārt valdošais posts, pagalam nomaļā vieta un patreizējais bēdīgais stāvoklis neko labu nesola.

Pēdējo pārdesmit gadu laikā cita pēc citas ir aizlaistas postā jau vairākas pat padomju laikus pārcietušas Rīgas mazās muižiņas. Starp citu, kā izlasīju tajās pašās "Dzintarzīmēs",  uz Zorgenfreijas muižiņu skatīties varēju arī nebraukt - tā jau pirms kāda laika ir nojaukta.

Tuvojoties pašvaldības vēlēšanām, Rīgas domē pie varas esošajiem patīk lielīties ar padarītajiem darbiem. Ir ierīkots pa kādam parkam, kas, protams, ir jauki, ir atjaunots Augusta Dombrovska celtais "Ziemeļblāzmas" nams, kas, protams, ir svarīgi, taču šādi lieli pasākumi itin nekā neatsver mazu lietu un vietu neglābjamu izzušanu.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!