Dzeja
25.09.2015

Atpakaļgaita

Komentē
0

Tas bija

Tas bija vēl tajos rītos
Kad neredzējām pāri palodzes malai
Vēsa putra ar sarkanu krāteri
Radio čirksti starp ielauztiem vārdiem
Puns pierē kas uzdrīkstas iebilst

Piesmakušu suņu rejas kāpņu telpā
Dvašoja urinētu hloru
Ko toreiz nepratām nosaukt
Bet mums tas ļoti nepatika
Tikpat stipri kā plīstošu trauku sirēnas
Pēc lietus aprobētām naktīm
Atnesdamas klusumu
Biezu kā svētdienas kūkas šķēli
Ar neparedzamu garšu

Brālis rotaļājās ar cigaretēm
Viena iekrita viņā tik dziļi
Ka nācās izmēzt kā ogļu pilnu krāsni
Mamma braucīja sarkanos plakstus
Un iespieda acis grīdā
It kā tur varētu izlasīt visas patiesības un mierinājumus

Mēs nezinājām kas ir mierinājumi un noslēpumi
Tantei Valdai bija pakaļa
Liela kā tēva krēsla atzveltne
Dibeni sūrstēja ilgi
Kā nepiepildīti solījumi

Tas bija vēl tajos rītos
Vēju atnestos pusmiega sapņos
Aijā žūžū
Žū žū ai
Pieaugušie bērni
Šie rīti ir mūsu šūpuļdziesma

***
Apsolījumi aizsolījumi izsoles
Samulsušas galvas zem āmuriem
Kāpēc tik ātri nogurām no dzīves
Nepierakstītiem plāniem
Caurām debesīm
Aukstām baznīcām
Vakardienas glāsti raupji kā lēts zīds
Tās nav atvadas
Vēl viena lieta kurai mums
Arvien pietrūkst spēka
Trūkst irst sairst
Mātes adītie džemperi
Kas joprojām par ērtu
Kad mēs izaugsim tik lieli
Lai negribētu visu ieraudzīto paturēt
Lai noticētu
Šodienai
Brīvībai

Morgā                                    
Viņi guļ uz galdiem sastinguši, mierīgi
savā sterilumā kā muzeja eksponāti,
kam nesen notraukti putekļi. Ne
skropsta nenoraustās. Un vēsajā telpā
neveļas elpas mākoņi, jo elpa ir kaut kur
projām, aizsteigusies līdzi pilsētas apkures
skursteņa dūmiem.

Viņi guļ  kaili kā pludmalē, piesegušies
ar savu pelēcīgo ādu. Tikai saules vietā
ir sīcošas lampas. Tā ir vienīgā dzīvība,
kamēr kāds nenāk viņus apģērbt
kā manekenus vai lelles, sagatavot savai
pēdējai performancei, par kuru, iespējams,
pašiem nav ne jausmas un iespējas
atteikties, lai aiztaupītu mitrus
kabatlakatiņus un buljonu pēc vīna.

Kāds atnāk, izplatīdams dezinfekcijas līdzekļa smaržu,
izlaiž ķemmi caur matiem, nomazgā
pirkstiem nospiedumus no lietām,
kuras tie vairs neaizskars, raupji noglāsta seju
vienā no pēdējiem pieskārieniem, ko viņi
atcerēsies, kad apkārt klusēs Aīda šķirsta sāni.

Kāds vienaldzīgi iztausta ķermeņa ieloces,
ar pūderi aizkrāso brūces un rētas,
visus liekos pierādījumus. Čīkst
durvis kā sentimentāla mūzika
no sen nocirstas dienas, bet viņi
mēmi sūta viens otram aukstas jautājuma
zīmes, kas saduroties nopūšas –
Ir laiks, joprojām ir.

***
Kurmji iemācījušies nebaidīties no gaismas
Tuneļa galā
Bet atzīstos ka nezinu kur viņi dabūja saulesbrilles
Saule ir pārāk augstu lai aizsniegtu
Brilles
Tikai acis
Tikai manas acis samiedzas dzeltenās taisnības priekšā
Kā kurmim kas pazīst tikai melno

Pašlaik kurmji guļ nekustas
Zeme
Lai gan es elpoju skaļāk par vēju
Tomēr kaut kas nav kā vajag
Dīķī zivis peld atpakaļgaitā pret krastu
Sitas plunkšķi kā šņuksti
Kurus noslāpē dusmīgs kušš

Satinu makšķeri pieceļos
Šķiet ūdens raupji nopūšas
Šī stunda smaržo pēc miera kam nekad
Nav bijušas attiecības ar karu
Bet mutē nez kāpēc ir sarkana garša

Es gāju es redzēju zaļu vēju
Un noticēju ka pasaule ir vienā krāsā zem
Manām melnajām pēdām
Kas glabā gadiem neizsūdzētus ērkšķus

Es uzrunāju to kas aizgājis un vēsām rokām neatlaižas
Un atskatās pār tuvējās pilsētas jumtiem
Kas ar katru mirkli top augstāki un skaļāki

Es gāju pa ielu
Pa to vienīgo kas ved uz mājām un zināju
Viss būs
Viss būs balts
Kā tajā pirmajā dienā kurai nav vārda

***

Nekad es neesmu bijis viens. Tas tikai
šķitis tā. (Arturs Alliksārs)

Mēs esam vieni kā mūrnieka ķelles gravējumi
Katedrāles mūros.
Pāri nesātīgiem priekiem kāpj skumjas
Basām naktssmaguma kājām.
Mūsu baltie priekšauti piesūcas mirkļu
Sodrējiem ātrāk, nekā spējam izmazgāt.
Tāls ir nenoietais ceļš, tāls un
Nomaldu aizputināts.
Kalnos kristāls gaida gludenas plaukstas,
Strauts maina kalna formu.
Rīts atbrien pirms piesardzīgām gaidām.
Iztaisnoju ceļus, caur jumta vitrāžu
Skatās saule nosodošu rievu sārtajā pierē.

Pretošanās

Pasaule ir mazu un lielu pretošanos summa
Iekārtai apdarei gadalaikiem sev
Televizorā kāds pakar kaķi
Kā spalvainu lustru parauj
Aiz astes un iedegas
Prožektori slavas nē piedodiet
Tiesas zālē tiesneši žagodamies bungo
Pēc klusuma kaut ēka ir aizdegusies
Jo neprata pretoties tikai viņi to vēl nezina

Nu un kā tad bija ar to kaķi
Nav būtiski ne pēdējais ne pirmais nepretojies
Kad es tev stāstu par pretošanos
Kamēr garām slīd automašīnas
Gaismas izdzēsušas kā mēmā zvērestā
Iela ieliecas bedrē lai lauztu kājas
Bet slimnīcas ir aizbultējušas durvis
Kurām vakars lej virsū saulrieta asinis

Mātes slepus vienojušās
Atlaiž ratiņu rokturus un skatās
Kā tie aizklab sev vien zināmos ceļos
Kurš atšķirs vai tie ir kaķi
Vai zīdaiņa raudas ko translē fm viļņi

Ir bijis pārāk daudz stāstu ir cauri lietussargiem lijis
Uz nokaitētām galvām
Kas matus atglaužot tumsā spīd rādot nepareizos ceļus

Jaunkundz ko jūs atļaujaties
Sapogājieties un pārstājiet smaidīt
Baznīcas atvērtas tikai ticīgajiem
Es arī kaut kam ticu bet tas strauji mainās kā ziņu virsraksti
Darba nedēļas beigās

Skaties kā ielās skrien suņi
Un atņirdz zobus garāmgājējiem
Ir pienācis mūsu laiks pie kājas sēdēt gulēt riet
Lai demokrātija žvadz kaklā kā ķēde

Tu nosūti vēstuli radiem Budapeštā
Bet nezini vai pastkastītei var uzticēties
Viņi var arī neuzzināt kā tev te iet
Jāmācās lēkt uz visām četrām
Tas vairo stabilitāti vai tuvināšanos dabai
Pat ja tev tas nav izdevīgi

Tu jau sen esi akcijas plauktā
Bet cena aizvien ir par augstu
Kāds kož pirkstos
Kāds jau visus nokodis ķeras klāt citiem

Mēs esam aizmirsuši ko vēlējāmies un kāpēc
Naktīs turpina uzziedēt zvaigznes
Viņas vēl spēj samaksāt par elektrību un īri
Tur augšā viss ir lētāks

Tu slepus zodz sieru no peļu slazdiem
Apzinoties ka pats drīz būsi siers
Kas uz brīdi apklusinās pāris mutes

Mūs satriec klusums kurā pēkšņi pāršķiras lapa
Ziniet ielas aizliegušas pēc deviņiem tajās uzturēties
Varbūt tāpēc Tolstojs nebrīdinājis aizbrauca mieru paņemdams līdzi
Ceļā zvanīja Dostojevskim kurš smējās par mums idiotiem

Rīts tomēr kaut kā uzveic nakti uzzīmē ainu to pašu veco citās gaismās
Vagoni dumpojoties atkabinās ripo atpakaļgaitā meklējot sliežu beigas
Manas vēnas ir tavas sliedes piebremzē
Tās pamazām nolietojas un maiņu Eiropa nefinansēs
Tikai špakteli ar ko noklusēt uzrakstu uz centrālās sienas
EJIET DIRST UN NENĀCIET ATPAKAĻ

Pārstājam runāt ar nepazīstamajiem jo pat savējos nesaprotam
Un nevaram zināt somā ir biļete vai striķis
Aizmirstam valodu rūcam kā mūsu māsas un brāļi
Tajos akmens laikos kad dievs vēl šūpulī gulēja
Viņš jau zināja par pretošanos viņš visu zināja
Cilvēk tavs sinonīms ir problēma tu proti
Izlikties vien izliekties uz visām sešām pusēm

Psihiatri ieņēmuši zāles piesien sevi pie gultām
Sapņo par Freidu kas beidzot atzīstas neko nesaprotam
Starp mani un tevi un tiem pārējiem
Ir plāna līnija dažviet padzisusi
Kas pārkāpj var neatgriezties

Pirms izeju no mājas uzvelku cimdus
Kabatā paslēpju nazi
Tās ir bailes no dienas kad pretošanās kļūs neiespējama

Pirmsmiega uzruna

Arlabunakti, visas manas neizdomātās domas,
Arlabunakti, seja, kuras vairs nav.
Es atvados arī no neesošām bezdefinīciju parādībām.

Arlabunakti, meitene no otrā stāva,
Kurai tik švaki nāk miegs un reizēm neatnāk;
Tā caurumu kā Holandes siera gabalu
Arvien dziļāku grauž pa ielām skrienošās peles.
Dzirdu Tavus sapņus minam faraonu varžacis,
Rokas, glāstot kraupainus krupjus,
Kas patiesi pārtop nekronētos prinčos bez karietēm un mantojuma.
Tik vien kā ilgas.
Nepiepildītas, progresējošas
Ilgas.

Arlabunakti, manas lolotās, nepabeigtās gleznas!
Redzu jūs Luvrā sildāmies pie mūžīgās Lizas krūtīm
Kā pavarda uguns dzemdētām oglēm.
Redzu jūs tik skaidri kā nakti virs māju izcirtuma,
Kur zalgo vien sakaru torņa nožēlojamā bezplakstiņu acs.

Arlabunakti, arlabunakti, arlabunakti!

Arlabunakti, balsis no bērnības arhīva!
Kā man padodas aizmirst, ka Jūs nevajadzētu atminēties;
Aizā, kas ieilgušā procesā mirst jau divdesmit divus gadus.
Piedodiet, ja iztraucēju svabado pagājības mieru.
Tembrāli mainās laiktelpas vienotība,
Šajā laikā nav elpas, tā nomaldījusies
Nenumurētajās kadru telpās, bet kadri zina
Savu vietu kartotēkā,
Bērnības apskrapstējušā kartotēkā,
Kuras putekļus reizēm atklepoju.

Arlabunakti, tie, kas atstāj zemi vai ir jau to pametuši,
Airējoties gar mākoņu šērām.
Kur gan paklūp uzkurbulētā sapratne un līdzjūtība?
Tās ķepurojas laukā no koferiem un bagāžniekiem
Tāpat kā izfiltrētā dzīve,
Tāpēc Jūs atstājat to palicējiem
Gremošanas traucējumu novēršanai.

Arlabunakti, manas vēnas, kurās plūst lauki!
Arlabunakti, artērijās ritošās pilsētas!
Nebaidieties ne no viena, kas var Jūs atturēt no pamošanās.
Jūs, esamības jūrnieku mezgli, neatsienieties,
Pirms uzrakstu dzejoli,
Pirms 265. reizi noklausos savu mīļāko dziesmu,
Kurai joprojām nezinu vārdus, bet dziedu līdzi.

Arlabunakti, Lielie un Mīļie!
Arlabunakti, Mazie un Sarūgušie!

Arlabunakti, tālumā rietošā resnā Pasaule,
Arlabunakti!

 

Kristiāna Kārkliņa

Kristiāna Kārkliņa studē baltu filoloģijas maģistrantūras 2. kursā. 2015. gadā pabeidza Literārās Akadēmijas dzejas meistardarbnīcu Jāņa Rokpeļna vadībā, kurā nostiprināja savas saites ar dzeju gan ra...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!