Photo by Jason Leung on Unsplash
 
Proza
15.02.2019

Atmodas dienasgrāmata

Komentē
0
Saglabā

1.

Mana bērnība bija 80. gados. Dziesmotās revolūcijas laikā. Biju diezgan slimīgs bērns un daudz lasīju. Mums mājās bija daudz grāmatu, kurām teorētiski tur nebija jābūt, bet kuras atstāja iespaidu uz manu pasaules redzējumu, - piemēram, "Latvijas brīvības cīņu vēsture" divos sējumos, noglabāta sekcijas pašā apakšā. No tās pirmajām lappusēm kaut kad, droši vien vēl 40. gados, bija izplēstas Kārļa Ulmaņa un ģenerāļa Baloža fotogrāfijas gadījumam, ja nu kaut kādi "orgāni" nāktu uz mājām un pārbaudītu. Mana vecmāmiņa vienmēr baidījās no tiem "orgāniem". Ne tāpēc, ka viņa bija politiski aktīva. Nepavisam ne. Vairāk tāpēc, ka vakaros viņa nelegāli piepelnījās, mājās urbdama cilvēkiem zobus ar aparātu, kādus pat tolaik vairs izmantoja varbūt vienīgi par muzejiem pārvērstās koncentrācijas nometnēs kā ilustrāciju fašistu zvērībām. Ikdienā tas stāvēja novietots istabas stūrī, pārsegts ar izdilušu vecu frotē halātu, bet vakaros pirms gaismas iedegšanas obligāti bija jāaizvelk aizkari, lai "orgāni" to nepamanītu no ielas. Naktīs tas meta baisu ēnu pār istabu, pirms aizmigšanas vienmēr man atgādinot par ļaunumu, kas no tumsas uzglūn maziem bērniem visā pasaulē.

Varbūt tieši tāpēc, ka biju fiziski neveikls un mazāk dauzījos apkārt, es jau pirmajā klasē aizgāju politikā. Pārstāju patērēt meinstrīma masu informācijas līdzekļus, bet vasarās, dzīvodams pie vecmāmiņas Valmierā, katru pēcpusdienu uz vecas radiolas pieslēdzos viegli čerkstošām "Amerikas balss" pārraidēm. Uzzināju, ka tas milzu sarkanais pleķis kartē, kura galējos rietumos mēs dzīvojām, patiesībā ir ļaunuma impērija, un vēl šādas tādas vērtīgas lietas, kas bija neatsverams materiāls politiskās diskusijās ar pieaugušajiem, kuriem nebija tik daudz brīva laika un kuri patērēja pārsvarā televīzijas "Panorāmu" un tamlīdzīgu padomju propagandu. Mana vecmāmiņa šad un tad lika pagriezt radiolu klusāk un par manu aizraušanos nedaudz bažīgi stāstīja pa telefonu savai māsai, pāriedama šādos gadījumos uz poļu valodu, lai, ja nu pēkšņi "orgāni" noklausītos, viņi to nesaprastu.

Ap to laiku arī, šķiet, no sava tēva uzzināju, ka īstais Latvijas karogs ir sarkanbaltsarkans, nevis sarkans ar zili baltiem viļņiem apakšā un sirpi un āmuru stūrī. Tā bija graujoša informācija, kuru jau nākamajā dienā pavēstīju pāris saviem klasesbiedriem, uzreiz nodibinot savā dzīvē pirmo un pagaidām vienīgo terorisma šūniņu. Pie varas tolaik bija Gorbačovs, un mēs nolēmām uzsākt savu darbību nekavējoties. Starpbrīdī mēs uz rūtiņu papīra gabaliņa, kas ļāva precīzi ievērot nepieciešamās proporcijas, uzzīmējām sarkanbaltsarkanu karodziņu un konspiratīvi pabāzām to zem organiskā stikla, kas klāja latviešu valodas skolotājas rakstāmgaldu.

Skolotāja bija sirma kundze ar inteliģentiem sejas vaibstiem un vienmēr apgaroti mirdzošām acīm. Viņa šķita nedaudz par stingru manai revolucionārajai pasaules uztverei, bet mani personīgi viņa lielāko tiesu lika mierā. Aizturētu elpu gaidījām stundas sākumu, kad viņa savā ierasti lēnajā, nosvērtajā gaitā ienāca  klasē un, apsēdusies pie galda, atvēra žurnālu. Uzmetusi acis karodziņam, viņa to ar vienaldzīgu sejas izteiksmi ielidināja papīrgrozā. Es pat nezinu, kādu reakciju biju gaidījis. Ka tiks izsaukts vismaz direktors divu dūšīgu fizkultūras skolotāju pavadībā, lai meklētu vainīgos, vai varbūt pat "orgāni"? Ka sacelsies skandāls, kas satricinās visu ļaunuma impēriju, un iejauksies pats Gorbačovs? Tiešām nezinu, bet tā reakcija bija pārāk nekāda un es lāgā nesapratu, ko domāt par skolotāju. No vienas puses, varbūt viņa bija mūsu pusē, ja jau nenodeva. No otras: es pie sevis atzīmēju necieņu, kuru viņa izrādīja karogam, iemetot to miskastē.  "Katram gadījumam paturēšu šo faktu prātā," nolēmu.

2.

Mani pirmie mēģinājumi literatūrā bija ļoti patriotiski un tik neveikli, ka es kautrējos tos kādam rādīt. Man bija tāds neliels blociņš, kurā ar pildspalvu drebelīgā rokrakstā biju iešņāpis pāris īsus dzejolīšus, kuru galvenā doma bija apmēram šāda: "Dievs, ļauj man nolikt savu galvu par tēvzemi, ja uzvaru izcīnīt nav lemts!" Blociņu glabāju zem spilvena un naktīs ar šausmām apcerēju savu bojāeju kaujas laukā.

Reiz, arī vēl kādā no pamatskolas pašām pirmajām klasēm, kad nācu mājās no skolas, mani apturēja divi krievu puikas apmēram manā vecumā. "Latvietis vai krievs?" domīgi košļādams zāles stiebru, man jautāja vasarraibumains apaļvaidzis. Tas bija sarežģīts moments. Atceros: uz mirkli iestājās klusums, vējš kustināja nepļauto zāli ap "hrušcovkām," kurās mēs visi dzīvojām, kaut kur tālumā uz ielas aizbrauca kāda mašīna un te nu es stāvēju. Pirms pāris dienām biju pabeidzis lasīt, šķiet, Henrika Senkeviča "Panu Volodijevski" - romantisku romānu par 16. gadsimta notikumiem, kura beigās galvenais varonis, pirms tam piekāvis visus krievus, kas bija gadījušies pa rokai, kopā ar saviem cīņu biedriem uzspridzinājās, lai glābtu savu godu un nenokļūtu gūstā. Es, protams, zināju, kā man jārīkojas...

"Russkij," kaut kā pats par sevi paspruka man pār lūpām.

"Tiešām?" man pārjautāja. Es uzsvērti pamāju ar galvu. Mēs visi bijām tērpušies vienādi zilās skolas uniformās ar oktobrēnu zvaigznītēm pie žaketēm. "Melo!" sacīja vasarraibumainais. Es nobijies purināju galvu, cenzdamies izlikties dusmīgs un aizvainots par to, ka mani var noturēt par latvieti. Uz mirkli šķita, ka būšu viņu piemānījis, bet tad viņš pieliecās un satvēra manu prievīti: "Kas tad tas tev tāds?" Krievu skolās nebija jānēsā prievīte, latviešiem tā bija obligāta formas tērpa sastāvdaļa. Es biju atmaskots.

Man par izbrīnu, mani nesita. Viņi bija mana vecuma bērni, droši vien tāpat  kā es gāja vakarā gulēt, apskāvuši lāci, un laikam arī viņiem nebija līdz galam izstrādāts šīs politiskās akcijas koncepts. Tā kā mēs neviens nezinājām, ko darīt tālāk, devāmies katrs uz savu pusi. Varētu sacīt, ka ar to pašu viss beidzās, bet tā gluži nebija. Aizgājis mājās, es vairs nebiju tas pats cilvēks, kas no rīta. Apsēdos un skatījos tajā savā patriotiskās dzejas blociņā neko neredzošām acīm, un man gribējās nomirt no kauna. Man vajadzēja būt tur lejā, guļot asiņu peļķē uz Latvijas zemes un žņaudzot savās atdzist sākušajās rokās apaļvaidža matu lēkšķes.

"Kan-gars... Kan-gars... Kan-gars..." pukstēja mana sirds, atbalsodamās mūsu nelielā Juglas dzīvokļa dzelzsbetona sienās. "Kan-gars... Kan-gars..." tā sacīja vēl mēnešiem ilgi, kad es, ieskatījies spogulī, atcerējos tās pēcpusdienas notikumus.

3.

Vectēvs man bija uzdāvinājis fotoaparātu. Analogo, protams: tajā laikā citu nemaz nebija. Kad man bija deviņi gadi, es reiz pēc skolas, uzkāris to kaklā, iekāpu tramvajā un devos pie Raiņa pieminekļa protestēt pret ļaunuma impēriju vispār un konkrēti pret metro būvniecību Rīgā. Man nez kāpēc liekas, ka tā bija ziema, bet pēc vēstures ziņām šāda demonstrācija notika pavasarī. Varbūt tas bija auksts pavasaris, bet varbūt tas ir kaut kāds atmiņas triks. Jebkurā gadījumā es tur stāvēju tai pūlī. Pāri pieaugušo mugurām no visām vēsturiski nozīmīgajām personām, kas tur uzstājās, varēju saskatīt tikai klusējošo granīta Raini. Taču dzirdēju visu un biju no tā sajūsmā ne mazāk par citiem demonstrācijas dalībniekiem. Man blakus stāvēja daži gados jauni cilvēki, kuri uzreiz man kļuva par īsta brīvības cīnītāja patiesu piemēru. Kaut kādā brīdī, noguruši no pārāk nopietnām runām, viņi izkliedza kaut ko piedauzīgu vai pārāk ekstrēmu, ko vairs neatceros. Katrā ziņā pieklājīgāki demonstrācijas dalībnieki viņiem kaut ko aizrādīja.

"Aitu bars!" izaicinoši nokliedzās viens no jauniešiem, un citi viņam piebalsoja. Tas manī radīja neaprakstāmu sajūsmu. Sapratu, ka atrodos pašā revolūcijas avangardā, starp revolucionārākajiem no revolucionārajiem. "Aitu bars! Aitu bars!" sajūsmināti spiedzu, cenzdamies atstāt pēc iespējas labāku iespaidu uz cīņu biedriem, un ar gandarījumu pamanīju, ka viņi to arī novērtē ar labvēlīgiem un, iespējams, nedaudz izbrīnītiem smaidiem.

Vēlāk devāmies gājienā pa pilsētas ielām. Pie Ministru Padomes fotografēju piketētājus, fotografēju gājiena dalībniekus, fotografēju sacelšanos Rīgā un kopā ar visiem saucu saukļus: "Metro nē! Metro nē!" Pēc kāda laika cilvēki pamanīja, ka esmu viens, bez vecākiem, bet es teicu, ka viss kārtībā.

Vienīgais, kurš tā nedomāja, bija mamma, kura sagaidīja mani mājās jau pēc tumsas iestāšanās ar tik pārbijušos skatienu, ka uzreiz sapratu: milzu nepatikšanu nebūs. Drusku pa ausīm jau dabūju gan. Mamma ļoti nopietni ieteica revolucionārās aktivitātes turpmāk saskaņot ar viņu, pretējā gadījumā draudot ar kara tribunālu. Viņa kā mediķe automātiski skaitījās arī padomju armijas rezerves virsniece, šķiet, leitnanta pakāpē. Manas iespējas dezertēt bija ierobežotas, un neesmu pārliecināts, ka es to pa īstam būtu gribējis.

Pēc daudziem gadiem man palika žēl, ka nekad neattīstīju to filmiņu. Tajā laikā man tas nešķita svarīgi. Es nepiedalījos revolūcijā, lai dokumentētu to. Mans mērķis bija gāzt padomju varu un, vēlams, nodibināt monarhiju, jo tā, bez šaubām, likās estētiski pievilcīgāka, vairāk manai tā laika literārajai gaumei atbilstoša valsts pārvaldes forma nekā republika. Ar skumjām apzinājos, ka kļūt par karali droši vien man neizdosies, jo biju pārāk mazs. Taču kaut kāds, teiksim, Rencēnu grāfa tituls man šķita pat visnotaļ sasniedzams mērķis, ar kuru es būtu bijis gatavs samierināties. "Amerikas balss" žurnālisti gan laikam bija apsēsti ar demokrātijas ideju, bet es, vismaz klusībā pie sevis, atļāvos viņiem oponēt.

4.

Svētdienu vakaros mēs skatījāmies raidījumu "Labvakar". Tur bija daudz vērtīgas informācijas par politiku un pārmaiņām, kuras tolaik piedzīvojām mēs visi: gan kolektīvi kā sabiedrība, gan individuāli. Mani patiesi un dziļi interesēja tie sociāli politiskie procesi, kurus tur apsprieda, es biju politikas frīks. Taču vienīgie raidījuma sižeti, kurus esmu spējīgs atsaukt atmiņā šodien, bija erotisko filmu fragmenti, kurus šad un tad rādīja tā beigās. Kad tie pienāca, mamma trieca mūs ar māsu gulēt, taču dažreiz viņa bija aizsnaudusies, un, pat ja ne, es parasti pamanījos noskatīties tos pa spraudziņu durvīs. Satraucies par to, ka mamma pagriezīs galvu un ieraudzīs mani, kā noburts vēros uz Emanuēlas kailajām krūtīm un fascinējošajām kājām, un visu, kas atradās starp tām, un uz kokosa palmām, aiz kurām noslēpušies gluži kā es uz viņu glūnēja vīrieši. Pat ja es lāgā vēl nesapratu, kas, jo nebiju tam fiziski gatavs, man nācās atzīt, ka kaut kas tajā visā bija. Starp mani un to stāvēja padomju vara. Revolūcija bija seksīga.

Barikādēm joprojām biju  par jaunu. Man bija divpadsmit gadu. Mamma mūs kādu vakaru aizveda uz Zaķusalu parādīt, kā tur izskatās, - tāpēc, lai mums būtu, ko atcerēties. Mēs apstaigājām ugunskurus, kāpām pa kaut kādām kāpnēm, uz kurām sēdēja vai snauduļoja cilvēki, un tad braucām mājās. Neko īpaši daudz vairāk neatceros. Nākamajā rītā mūs iesēdināja autobusā uz Valmieru, jo tur būs drošāk. Mamma palika, viņas profesija varēja būt ļoti noderīga. Neviens tiešām nezināja, kas būs tālāk un kā. Izbīlis gaisā bija visai liels un pamatots.  Bruka vesela pasaule vai vismaz puse no tās. Vesela uzskatu sistēma, kurai ticot vai neticot, pakļaujoties līdz galam vai tikai formāli, bet tomēr pakļaujoties, bija uzauguši un nodzīvojuši simtiem miljonu cilvēku, manus vecvecākus un vecākus ieskaitot. Var jau iesmiet par to, ka beigās veikalā nebija desas, ka šņabis un cukurs bija uz taloniem, bet tā bija sistēma, kas sūtīja cilvēkus kosmosā, karoja karus tālās zemēs un bija līdz zobiem bruņota ar atomieročiem. Tas varēja beigties slikti. Es arī to sāku apzināties.

Valmierā viss bija mierīgi, ja neņem vērā radio un TV. Joprojām daudz lasīju. Patriotisko un piedzīvojumu literatūru bija papildinājuši visādi brīnumi, ar kuriem kapitālisms ļaunuma impērijai sita pa galvu. Man bija līdzi dzeltenīga brošūra par to, kā koncentrēt sevī čī enerģiju, lai nogalinātu cilvēku ar akupunktūras palīdzību. Tā bija man vismīļākā. Taču bija arī daži žurnāli ar krāšņiem aprakstiem par padomju armijas slepenajiem kontaktiem ar citplanētiešiem, ar savstarpēji konfliktējošiem skaidrojumiem par to, vai ekstrasensu spējas tiem devis dievs vai sātans, piramīdu noslēpumi, aplūkoti caur ufoloģijas prizmu utt. Robus politikas zinātnē, kurus nespēja aizpildīt masu mediji un "Amerikas balss", vienmēr varēja aizlāpīt ar tādu pārbaudītu ekspertu kā Nostradamuss un Eižens Finks palīdzību. Tikmēr Rīgā plosījās OMON. TV ekrānā rādīja trasējošās lodes.

Vispār savu trimdu Valmierā uztvēru ar divējādām jūtām. No vienas puses, atkal jutos kā nodevējs. Mans pienākums taču bija būt frontes pirmajās līnijās. Labi sapratu, ka tikai tā var tikt pie slavas, atzinības un, iespējams, arī grāfa titula. No otras puses: biju diezgan bailīgs un labi apzinājos, ka, esot frontes pirmajās līnijās, man draudētu briesmas. Tāpēc tas, ka kāds pieņēmis šo lēmumu manā vietā un atbrīvojis mani no morālas izvēles iet bojā varoņa nāvē vai bēgt, manī radīja zināmu atvieglojumu, lai  arī visai nosacītu.

"Kan-gars... Kan-gars..." Naktīs, veroties uz tiem ēnu ķēmiem, kurus meta zobārsta urbis guļamistabas kaktā, šī atvieglojuma sajūta pati par sevi radīja arī vainas apziņu. Man taču būtu vajadzējis raudāt spilvenā par to, ka nelaiž cīņā, taču es to nedarīju. Tomēr tikt galā ar to jau bija vieglāk.  

Vieglāk, protams, arī tāpēc, ka mēs uzvarējām arī bez manas īpašas palīdzības. Tā laika atmiņas, protams, ir diezgan izplūdušas. Es neatceros precīzu notikumu secību. Zinu tikai, ka kaut kādā brīdī starp "Rembo" trešo daļu ar Silvestru Stalloni galvenajā lomā un piekto reizi pārlasīto "Dvēseļu puteni", starp sāpēm par "faņķikiem", kurus man skolā atņēma otrgadnieks Egīls, un vācu pornofilmas fragmentu ar ūsainu santehniķi un divām blondīnēm, starp Gorbačova dīvainās dzimumzīmes analīzi no demonoloģijas skatu punkta, magnetofonā iestrēgušu "Čikāgas piecīšu" kaseti un rotaļu zvēriem, no kuriem bija skumji šķirties, kaut atklāti mīļot tos arī vairs īsti nevarēja, kaut kad pēkšņi pienāca tā diena, kad jau dzīvojām brīvā Latvijā. "Amerikas balss" pārstāja čerkstēt, karogi plīvoja īstie, un "orgāni" vairs nemeklēja urbjus.

Atnācis mājās no skolas, mēdzu aizdegt savā priekšā sveci un sēdēju pie tās lotosa pozā, cenzdamies visu savu čī koncentrēt uz tās liesmiņu. Pie viena studēju cilvēka anatomiju pēc trīstūkstoš gadus senām ķīniešu diagrammām. Katram gadījumam. Jo tādas prasmes vienmēr var noderēt. Kīī-jāāāāā... Kā Brūss Lī... Brīī-vāāā Lāātvīīījāāā...




Mārtiņš Galenieks

Mārtiņš Galenieks ir studējis kino, strādājis žurnālistikā, par daudz domā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!