Par izstādi "Kopīgā vēsture" muzejā "Rīgas birža", 22.09.-30.11.2018, kuratore Inga Lāce
Nesen atgriežoties no Viļņas, kur pirms nepilna mēneša tika atklāts jauns, Lietuvas kultūras profesionāļu vidē kritiski vērtēts mākslas privātmuzejs MO, radās zināmas pārdomas par muzeja kā komplicētas institūcijas identitāti. Muzeja galvenais uzdevums ir uzkrāt mākslas vērtības un attiecīgi rūpēties par tām, noteiktas atlases ietvaros atsevišķas kolekcijas daļas padarot pieejamas publiskai apskatei, kā arī nodrošinot nepieciešamo izrādes un izglītošanas elementu to prezentācijā. Muzejus dēvē par atmiņas institūcijām, bet tas, kas bieži vieno gan valsts muzejus, gan privātmuzejus, ir zināma amnēzija par kolekcionēšanas iemesliem, plašāku kultūrvēsturisko kontekstu, kā arī par izmaiņām redzējumā, ko nosaka laiks, kurā dzīvojam. Privātmuzeji, šķiet, tiecoties pēc līdzīga statusa un prestiža, mēģina kopēt valsts muzejus, līdzīgi kā mūsu senči dažādos vēstures posmos centās uzburt pasauli, kura imitētu antīkās kultūras paraugus. Savukārt valsts muzeji, mēģinot stiprināt nacionālās kolekcijas identitāti, ideoloģijas un apmeklējuma statistikas vārdā destilē mākslas vēsturi, nošķirot reiz kopīgā kultūrtelpā eksistējošas parādības un notikumus un izceļot tikai pāris izredzētos "sugas" eksemplārus.
Ziņkārības kabinets, dēvēts arī par retumu kabinetu un atmiņu teātri, ir būtisks sencis mūsdienu valsts un privāto "dārgumu" krātuvēm, kā arī mākslas projektiem. Tas ietver sevī domu par pasauli kā dažādu stāstu, zināšanu un brīnumainu objektu apvienojošu visumu, kolekcionēšanas procesā radot individuālas, vizionāras un nenoliedzami skaistas mikropasaules. Dažādos laikos tas ir kalpojis par iedvesmas avotu gan māksliniekiem, gan izstāžu veidotājiem, veicinot tādu projektu tapšanu kā krievu avangardista Ela Ļisicka un vācu kuratora Aleksandra Dornera 1927. gada pārvietojamo mākslas darbu paviljonu "Abstraktais kabinets", itāļu izcelsmes kuratora un kritiķa Masimiliāno Džioni izstādi "Enciklopēdiskā pils" 55. Venēcijas mākslas biennālē (2013) un, ļoti iespējams, arī Latvijas Laikmetīgā mākslas centra paspārnē tapušo izstādi "Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze" (2017/2018), kas bija skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē. Arī jaunākais LLMC projekts "Kopīgā vēsture", kas vēl līdz novembra beigām ir skatāms Mākslas muzeja "Rīgas birža" pastāvīgās ekspozīcijas telpās, izmanto atmiņu teātra elementus kā stratēģiju, lai atsegtu vairākus ārzemju mākslas kolekciju uzturošā muzeja kultūrvēsturiskos slāņus.
Renesanses cilvēks apkopoja, nevis sadalīja zināšanas, bet mūsdienās šo nesadalītās pasaules funkciju ir lielā mērā uzņēmusies laikmetīgā māksla un tās uzticamākie aģenti – mākslinieks un kurators. Smalkā, delikātā manierē, ar gluži vai ķirurģisku virtuozitāti viegli iegriežot muzeja "Rīgas birža" ķermenī, izstādes "Kopīgā vēsture" kuratore Inga Lāce atklāj un izceļ atsevišķas ar konkrētā muzeja un tā kolekciju saistītas vēsturiskās liecības, bet viņas uzaicinātie mākslinieki, reaģējot uz vidi un tās kontekstu, savos darbos izceļ un atgādina jautājumus, kas skar gan konkrēto institūciju, gan lokālo vidi plašākas politiskās, sociālekonomiskās un kultūras vēstures kontekstā. Kuratores apkopotie tekstuālie un vizuālie materiāli no arhīviem, tāpat kā mākslinieku īpaši izstādei radītie darbi kā nelielas piezīmju lapiņas arhīvu dokumentos vai viesu grāmatā ir izsējušās pa trešā un ceturtā stāva Rietumu un Austrumu mākslas zālēm. Pateicoties projektu organizatoru pietātei pret muzeju, kā arī elegantajam un diskrētajam Asnates Bočkis dizainam, nedaudz gan paspēlējoties ar telpu apdarē redzamā mākslīgā marmora rakstu, izstādes kopiespaids veidojas neuzbāzīgs, savā minimālismā atgādinot nevis izstādi, bet gan domu vibrācijas.
Izstādi var aplūkot kā gesamtkunstwerk jeb totālā mākslas darba piemēru, kura sastāvdaļas veido gan jaunradītie mākslas darbi, arhivārās liecības, pastāvīgās ekspozīcijas priekšmeti, interjeri, apkalpojošais personāls, gan pati ēka, kas ar savu itāļu renesanses palaco arhitektūras imitējošo stilu kā āda ir apvilkusies tam visam apkārt. Aizlienējot mākslas apskatnieka, kuratora un dažādu valstu mākslas pasākumu ekspeditora Valta Miķelsona ideju, ka izstāde simboliski sākas ar ātrija telpā iekārto Dmitrija Gutova "Gondolu", var iztēloties, ka laivā ir sasēdušies baltvācu mākslinieka Frīdriha Ludviga fon Maidela 1839. gada grafikā "Brēmenes tirgotāju pirmā izsēšanās Daugavas grīvā. 1156" attēlotie Baltijas zemju kolonizatori. Muzeja 3. stāva Austrumu galeriju priekštelpā, iezīmējot iluzoru krasta līniju un izstādes robežlīniju, ir novietota igauņu mākslinieka Tanela Randera videoinstalācija "Daugavas grīva", kurā redzamā piemiņas zīme ar jau pieminēto grafiku centrā atgādina par laiku, ko Maidels redzēja kā Baltijas valstu vēstures aizsākumu, bet vietējās tautas - kā kolonizācijas un paverdzināšanas pirmos gadus.
Identitāte, vienalga, vai runa būtu par cilvēku/nāciju vai muzeju/kolekciju, ir nozīmīga izstādes tēma, ko akcentē arī kuratores atlasītie muzeja arhīva materiāli, kā padomju periodā veidoto Austrumu valstu un Āfrikas kontinenta mākslas sadraudzības izstāžu katalogi, raksti no žurnāliem vai ieraksti muzeja viesu grāmatā. Tie liecina par vēlmi mums svešo un tālo nāciju kultūru eksotizēt, reizē kritizējot mākslinieku nesekošanu labi saprotamajai un tāpēc tautai tuvajai reālisma tradīcijai. Ja tā padomā, arī paši latvieši nemitīgi atrodas stereotipu krustcelēs starp eksotizētas postpadomju kultūras un eiropeizētas nācijas identitāti. Pieņemu: lai akcentētu šos dažādos stereotipus un ačgārnos skatījumus, gan katalogi, viesu ieraksti un raksti, gan latviešu izcelsmes Indonēzijas kultūras un mākslas pētnieces Klēras Holtas savāktais materiāls un indiešu izcelsmes mākslinieka Krišnas Redī vitrīnās maskētie grafikas darbi ir novietoti Rietumu mākslas galerijas zālēs. Par zināmu maskēšanos var runāt arī Minnas Henriksones gadījumā: viņa ir izveidojusi vairāku mākslinieka un domātāja Nikolaja Rēriha darbu kopijas un ievietojusi tās Austrumu mākslas galerijas zonā esošajā Rēriha mākslas kabinetā. Ar smalku zīmulīti uz šīm kopijām ir veikti pieraksti, kartējot un tādā veidā cenšoties izsekot Rēriha mantojuma komplicētajam liktenim.
Līdzīgi kā Henriksone, arī fotogrāfs Andrejs Strokins pievēršas muzeja kolekcijai, precīzāk, tās sāpju bērnam - tēlniecībai, kas, atšķirībā no, piemēram, glezniecības, publiski tiek atrādīta ļoti reti. Smagie un lielie akmenī kaltie vai metālā izlietie milži Strokina lielformāta fotoizdruku sērijā "Medaļas otrā puse" fiksēti apklātā veidā stāvam kāda muzeja krājuma noliktavā, atgādinot baltus rēgus, ko vēl vairāk izceļ fakts, ka ekspozīcijā bildes veido fonu smalkajām itāļu meistaru veidotajām nimfu skulptūrām. Ne velti mākslas muzejus mēdz dēvēt par kapličām. Jans Siņs, muzeja iedvesmots, projekta ietvaros uzraksta stāstu par aizmirstībā grimstošo mākslu, konkrētāk - par pēcpadomju telpā neērto Veras Muhinas tēlniecību un par kāda mākslas vēsturnieka ideju viņas darbus nozagt. Tāpat aizmirstais un anonīmais ir klātesošas tēmas Ievas Balodes atrasto fotogrāfiju sērijā "Anonīmā vēsture", kas ir eksponēta camera obscura iedvesmotās kastēs ar actiņu. Māksliniece, fantazējot par bildēs redzamo anonīmo sieviešu dzīvesstāstiem, pasvītro dzimumu nevienlīdzības aspektu pasaules vēstures rakstīšanas un muzeju kolekciju veidošanas procesā. Jāpiebilst, ka vēstures pārrakstīšana jau kādu laiku kā ir aizsākusies, tai skaitā parādoties arvien jaunām muzeju un citu atmiņas institūciju datu bāzēm, kurās īpaši tiek kolekcionēta informācija par nozīmīgām sievietēm dažādos vēstures posmos, veidojot arī atsevišķas mākslas darbu kolekcijas.
Pirms došanās prom no muzeja svēta lieta ir grāmatu un suvenīru veikaliņa apmeklējums. Japāņu popārtists Takeši Murakami pirms desmit gadiem, veidojot savas retrospekcijas tūres, muzeja veikalus kapitalizēja, pārvēršot par personalizētām Murakami suvenīru bodēm. "Kopīgās vēstures" komanda, šķiet, ir pārāk kreisi noskaņota, lai izspēlētu līdzīgu joku, tāpēc tā vietā tiek piedāvāts aplūkot Alekseja Muraško asprātīgās karikatūras, kas man nesaprotamu iemeslu dēļ ir ieslēptas tādās pašās kastēs kā Balodes darbi. Atsaucoties uz dažādām tradīcijām, stiliem, paražām un reliģisko pārliecību, par ko liecina pastāvīgajā ekspozīcijā izliktie priekšmeti, mākslinieks rada suvenīru zīmītēm līdzīgas mīklas, kuras šifrējot var pat varbūt izdoties prātā aktivizēt gan kādu vēstures epizodi, gan varbūt nolasīt arī kādu nākotnes pareģojumu. Savukārt pēcgaršu kā suvenīru var iekārt kaklā.
0