Jauniešu koris "Daugaviņa". Foto no Ritas Rudušas personīgā arhīva.
 
Komentē
0
Saglabā

Turpinām Latvijas valsts simtgadei veltīto publikāciju sēriju "Šajā dienā pirms 100 gadiem", kurā autori caur 100 gadu vecu laikrakstu fragmentiem mēģina saprast Latviju.

Es esmu dziedājusi dziesmu "День Победы". Jā, jā, to pašu, kura ir nemainīgs skaņu celiņš PBK un tamlīdzīgos mediju izstrādājumos, kā arī 9. maija eksaltētajos pasākumos. Tas bija 1983. gads, un Rīgā bija ieradusies brālīgās pilsētas Rostokas strādnieku delegācija. Austrumvācu viesiem bija sagatavota kultūras programma ar obligāto kora mūzikas priekšnesumu. Viens no labākajiem LPSR jauniešu koriem "Daugaviņa", kurā dziedāju otro altu, bija izvēlēts par izklaidētāju, un mums bija jārāda klase, dziedot Vītolu, Mediņu un Barisonu. Protams, ar piedevām. Tāpat kā padomju laika Dziesmu svētki neiztika bez mesliem (Imanta Kalniņa "Ļeņinam", piemēram), tā arī mazs koncertiņš nevarēja būt veltīts tikai buržuāziskajiem skaņražiem vien. Dziesma man derdzās – pat falšā patosa pilno padomju dziesmu vidū "День Победы" iezīmēja jaunu bezjēdzības līmeni –, un arī citos koristos tā izraisīja neapmierinātu ņurdēšanu, bet, būdami padomju pusaudži, bijām pieraduši pie mesliem, un tā nu mēs dziedājām. Nez kādēļ ļoti spilgti atceros, ka dziesma skanēja kā vatē. Kad diafragmu saspiež riebums, skaņa paliek "karājoties" turpat degungalā un apraujas, īsti nesasniegusi auditoriju. Bet auditorijai tas, šķiet, bija gluži vienalga – arī tā bija rūdīta. Pārfrāzējot padomju laika parunu – mēs izlikāmies, ka dziedam, bet viņi izlikās, ka klausās [1], un "proletāriskās kultūras" mērķis aizraut masas arī šajā gadījumā piedzīvoja izgāšanos.

Līdz pat nesenam laikam biju pārliecināta, ka vārdu savienojums "proletāriskā kultūra", kurai Rostokas delegācijai nodziedātā dziesma ir lielisks paraugs, latviešu valodā ienāca tikai padomju gados. Bet atklājās, ka šis jēdziens Latvijā lietots jau pirms 100 gadiem – Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas laikā. Savā īsajā mūžā Pētera Stučkas padomju valdība paguva ne tikai īstenot "sarkano teroru" un izraisīt badu, bet arī pieķerties "proletāriskās kultūras" būvēšanai. Saskaņā ar ziņu laikrakstā "Krievijas Cīņa", 1919. gada 30. aprīlī Latvijā tika izdots mēnešraksta "Darba Rīts" pirmais numurs. Mēnešraksts "mākslai, zinātnei un proletāriskai kultūrai" savus uzdevumus formulēja sekojoši: "sekmēt proletāriskās mākslas izveidošanos, kā arī izveidot strādniecībā pareizu jēdzienu par proletāriskās kultūras augšanas un nostiprināšanās procesu". Mēnešraksts vēlējās iesaistīt "plašas biedru masas", taču metode ambiciozo mērķu sasniegšanai bija īpatnēja – izdevums balstījās uz "dzejnieku-proletāriešu" brīvprātīgu pienesumu. Pirmā numura cena bija 4 rubļi 50 kapeikas, bet tālāko izdevumu cena un iznākšanas regularitāte "atkarājās no apstākļiem", proti, no dzejnieku-proletāriešu aktivitātes savu daiļdarbu iesūtīšanā redakcijai, kuras adrese, starp citu, bija "Latviešu nacionālo lietu komisariāts, Prečistenskij bulvāris 29, Maskava, Krievija".

"Krievijas Cīņa", Nr.76 (30.04.1919.), ziņa par to, ka iznācis mēnešraksta "Darba Rīts" pirmais numurs

Iespējams, kādam vēsturniekam būtu interesanti izpētīt, cik manuskriptu dzejnieki-proletārieši paguva redakcijai nosūtīt un kas bija mēnešraksta autori, bet mani īsā ziņa par "Darba Rīta" pirmo numuru ieinteresēja galvenokārt tādēļ, ka tā piedāvā ieskatu "proletāriskās kultūras" koncepcijas agrīnajās izpausmēs. Tās pašas koncepcijas, kuras "augšana un nostiprināšanās" Latvijas teritorijā bija vairs ne LSPR, bet gan LPSR kultūras ideologu ziņā.

Tajos gados, kad es, meklējot patvērumu no Rīgas centra padomju paraugskolas monotonās ikdienas, dziedāju jauniešu korī, lidinājos ar paštaisītu deltaplānu un eksperimentēju ar dažādu spilgtu krāsu alkoholisko dzērienu patēriņu ("Piparmētru liķieris", piemēram, izskatījās pēc šampūna un garšoja arī līdzīgi), galvenais LPSR kultūras ideologs bija Aivars Goris. Viņa grāmata ar nosaukumu "Tauta savu dziesmu dzied" [2] 189 lappusēs detalizēti izskaidro "proletāriskās kultūras" koncepcijas iedvesmas avotus un pamata postulātus, turklāt ļauj uztaustīt arī koncepcijā iebūvētās pretrunas, kuru dēļ tai neizdevās – un arī nevarēja izdoties – aizraut "plašas biedru masas". Vai, precīzāk, izdevās tikai uz papīra. Piemēram, Rīgas Akadēmiskā drāmas teātra 1953. gada apmeklējumu plāns bija izpildīts par 93% un 1954. gadā jau par 104% [3] , bet kultūrai neizdevās aizraut tā, lai auditorija nevis tikai atsēdētu obligātajā teātra apmeklējumā un tēlotu līdzi jušanu, bet no sirds nobirdinātu aizkustinājuma asaru ideoloģiski pareizā izrādē (par ideoloģiski neitrālajām vai pat potenciāli kaitīgajām, uz domāšanu pavedinošām izrādēm es šeit nerunāju – par Ibsenu un Viljamsu un tamlīdzīgiem, jo tajās autentiskas asaras, protams, bira).

Goris savā apcerējumā dāsni citē Ļeņinu, kurš cita starpā izteicies, ka sociālistiskās kultūras spēka avots un būtiska iezīme ir "visciešākie sakari ar proletariāta revolucionāro cīņu". Tikai tad, kad, piemēram, rakstnieks nostājas strādnieku šķiras pozīcijās, viņam paveroties "neierobežotas iespējas" radošas domas brīvai attīstībai. "Tā būs brīva literatūra, jo nevis savtība un karjera, bet sociālisma idejas un simpātijas darbaļaudīm vervēs jaunus un jaunus spēkus," teicis Ļeņins. [4] Goris uzsver, ka padomju literatūras un mākslas attīstības vēsture "apstiprinājusi šo V. I. Ļeņina paredzējumu", jo tieši partijas politiskā doma esot bagātinājusi mākslinieku daiļradi. "Jo asāka viņu politiskā redze, [..] jo dziļāka viņu daiļrade", savukārt politiskā tuvredzība vai "politiskais daltonisms" neizbēgami saistās ar neveiksmēm, daiļrades krīzi un "noved māksliniekus reakcijas nometnē". Asa politiskā redze tātad nozīmē saprast konjunktūru un spēles noteikumus – rakstīt, komponēt vai gleznot reālistiski un dziļi idejiski, bet daltonisms, kas kalpo ideoloģiski neiegrožotas radošās brīvības principiem, ir īsākais ceļš uz izstumšanu, ieslodzījumu vai emigrāciju. Goris slavē latviešu rakstniekus, kuri izcēlās ar asu politisko redzi, – Upīts, Sakse, Lācis, Bels. Arī Osmaņa redzei nebija ne vainas, jo kā gan citādi viņš būtu varējis sarakstīt hrestomātisko četrrindi:

Pirmos ziedus mēs Ļeņinam nesam,
Ir jau nokusis aprīļa sniegs.
Mēs Ļeņina mazbērni esam,
Mums acīs mirdz saule un prieks.

Ļeņins, Goris, "Darba Rīta" izdevēji un citi ideologi publiski apgalvoja, ka proletāriskās idejas pašas par sevi ar savu neatvairāmo spēku vervēs jaunus māksliniekus "brīvās kultūras" rindās. Varbūt nedaudz palīdzēja arī iebiedēšana, kuru, starp citu, var saskatīt arī Gora mājienos par "daiļrades krīzi". Bet patiesībā ar ideju spēku un bailēm vien nepietika. PSRS Mūzikas fonds 1949. gadā pieņēma lēmumu, ar kura palīdzību padomju kultūrpolitikā ieviesa augstas materiālās ieinteresētības faktoru, kas vēlāk tika attiecināts arī uz citām kultūras nozarēm. Padomju kultūrpolitikas pētnieks Sergejs Kruks šo lēmumu atzīmē kā izšķirošu – no šī brīža "materiālie un finansiālie labumi ir tie instrumenti, ar kuriem komponisti jāpārliecina rakstīt "dziļi idejiskus un augsti mākslinieciskus darbus""[5]. Vai zināt, piemēram, kāds bija autora honorārs par 1978. gadā uzstādīto Ļeņina pieminekli Ludzā? 5200 rubļu. Autora honorārs tikai par skici vien Ļeņina piemineklim Jelgavā bija 3000 rubļu [6]. 3000 ir tieši tikpat, cik savā garajā izdevniecības redaktores mūžā krājkases noguldījumos bija sakrājusi mana vecmāmiņa, 40 gadus atliekot pa kādam rublītim.

Šķiet, ka bez iebiedēšanas un piekukuļošanas "proletāriskās kultūras" radītājus savervēt būtu bijis grūti. Un arī ar "plašajām biedru masām" bija tāpat – ja nodziedāsi "День Победы", varēsi dziedāt arī Barisona "Kā sniegi kalnu galotnēs", ja gribi lasīt Mičelas "Vējiem līdzi", tad būs jāpērk arī Brežņeva "Neskartā zeme" un tamlīdzīgi. Es joprojām atceros, kā stāvēju garum garā rindā pēc "Vējiem līdzi" un obligātā ideoloģiskā piedeva bija ar resnu auklu cieši piesieta Mičelas biezajam sējumam – nemaz neceri, ka varēsi turpat grāmatnīcā atsiet un neuzkrītoši aizmirst Brežņevu kādā stūrītī, būs vien jānes uz mājām, kur šķēres. Un tā nu iebiedētie un piekukuļotie mākslinieki izlikās, ka dzied, iebiedētie un piekukuļotie skatītāji izlikās, ka klausās, un "proletāriskās kultūras" produkti izskanēja kā vatē. Jo kāda tur brīvība, biedri Ļeņin, kāda kultūra!

Tēlnieks Ernsts Ņeizvestnijs, manuprāt, "proletāriskās kultūras" iekšējā tukšuma fenomenu raksturoja ļoti precīzi. Viņš bija Teodora Zaļkalna students, un viņa ekspresīvā māksla līdz ar citu modernistu darbiem 1962. gadā izpelnījās Ņikitas Hruščova leģendāro nopēlumu – "ēzeļastes smērējumi". Ņeizvestnijs spēka avotu proletariāta cīņā neatrada un septiņdesmitajos gados emigrēja uz ASV. 1988. gadā Maskavas laikrakstā "Книжное Обозрение", analizējot "proletārisko mākslu", viņš rakstīja: "Pirmo reizi vēsturē vara bija nostājusies anti-kultūras pozīcijā, viduvējība pret talantu, destrukcija pret radīšanu. [..] Ātri vien kļuva skaidrs, ka nav un nevar būt proletāriešu mākslas, ka tas ir fantoms, kas kalpo tikai viduvējībām un ciniķiem." [7]

"Darba Rīta" iznākšana "atkarājās no apstākļiem", bet to pašu var attiecināt arī uz "proletāriskās mākslas" konceptu. Un PSRS sabrukuma apstākļos īstā radošā brīvība viegli pieveica baiļu un kukuļu balstīto fantomu. Šodien, simts gadus pēc "Darba Rīta" pirmā numura iznākšanas,  mums jebkādu radošu izpausmju pieminēšana savienojumā ar vārdu "proletārisks" šķiet amizanta. Taču ir veselīgi reizēm konstatēt, ka dzīvojam bez šīs vates, un klusi papriecāties.

Starp citu, tas, ka "dziļi idejiskos" darbus negaida spoža nākotne, bija nojaušams jau 1983. gadā. Tajā pašā koncertā, kurā Rostokas delegācija disciplinēti klausījās obligāto ideoloģisko repertuāru, mēs dziedājām arī "Daugaviņas" kroņa numuru – afroamerikāņu spiričuelu. Skaistais puisis ar cirtainajiem matiem, vārdā Ģirts, (uzvārdu neatceros, bet cirtas gan) ievilka dziļu elpu un samtainā baritonā sāka dziedāt solo:

Sometimes I feel like a motherless child,
Sometimes I feel like a motherless child,
Sometimes I feel like a motherless child…

Nogaidījis pāris taktis, koris pievienojās:

A long way from home, a long way from home. 

Skaņa plūda brīvi, dzidri un tālu.

 

[1] Izteiciena oriģināls skan šādi: "Mēs izliekamies, ka strādājam, bet viņi izliekas, ka mums maksā."

[2] Goris, Aivars. "Tauta savu dziesmu dzied", Rīga, "Avots", 1982.

[3] Kruks, Sergejs. "Par mūziku skaistu un melodisku. Padomju kultūras politika 1932-1964", Rīga, "Neputns", 2008.

[4] Atsauce Aivara Gora grāmatā: "Ļeņins V. I., Raksti, 10.sējums, 30. lpp."

[5] Kruks, Sergejs. "Par mūziku skaistu un melodisku. Padomju kultūras politika 1932-1964", Rīga, "Neputns", 2008.

[6] "Lenin in Latvia, Art.Myth.Document", "Raktuve", 2007.

[7] Ņeizvestnijs, Ernsts. "Radošums negodā", "Книжное Обозрение ", No 2, 22. oktobris, 1988, 15. lpp.

Rakstu sērija top, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" piešķirtajam finansējumam.

Rita Ruduša

Rita Ruduša ir latviešu žurnāliste, redaktore un tulkotāja, grāmatas "Pagrīdes citādība" autore. Ir suns, divritenis un vājība uz lēno žurnālistiku, nav partijas piederības.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!